— Un tev izdevās kaut ko izlasīt viņa, tā teikt, zemapziņas atmiņās.
— Tēls ir izplūdis, šausmīgi neskaidrs. Visspilgtāk tas izpaudās tad, kad viņš sāka atgūt samaņu. Tad viss no jauna pazuda kaut kur dziļumā. Reizēm aina kļūst kontrastaināka. Viņš pats to izjūt kā neskaidru atmiņu zibšņus. Tēls acīmredzot ir viens un tas pats… Lūk, kādēļ man radās analoģija ar aizzīmogoto attēlu.
— Un kas tad tas bija?
— «Spoks» … «Spoka» stāvs, kā ārsta un Loka «halucinācijās». Bet Kovaļskis varēja tikties ar savu «spoku» tikai sešus kilometrus no šejienes — labirintā, viens pret vienu.
Viņš neko nezināja un vēl līdz šim nezina par biedru «halucinācijām». Tātad …
— Hm… Tu gribi teikt, ka tavs arguments nerunā par labu masu halucinācijas iespējai?
— Es gribu teikt, ka tu esi neticami spītīgs, Sota. Klusāk, nāk Loks.
Iekaucās viens no lidmašīnas motoriem, un Lobovs, atkal izbāzis galvu un roku pa mazo lodziņu, nikni māja Belovam.
Ārsts steidzīgi paspieda roku Veriadzein un Lokam, veikli ielēca lidmašīnā un ievilka iekšā kāpnītes.
Kabīnes durvis aizvērās, un lidmašīna tūliņ sāka slīdēt pa attīrīto joslu. Veriadze un Loks uztraukti noraudzījās tai pakaļ. Gludā sniega josliņa starp kupenām likās pavisam īsa. Sarkanspārnotā mašīna ātri tuvojās tās galam. Loks iekoda lūpā: tūliņ lidmašīna ietrieksies sniega valnī…
Skrejceļa pēdējos metros Lobovs spēji parāva mašīnu gaisā, pagriezās, pašūpoja spārnus un, pamazām uzņemdams augstumu, aizlidoja uz austrumiem.
Dienā Loks un Veriadze abu mehāniķu pavadībā veica pirmo kopīgo gājienu uz Ledus alu. Tur nekas nebija mainījies. Uz galda gulēja Toivo adresētā zīmīte. Ieeja ledus koridorā bija slēgta, durvīm priekšā aizstumta smaga kaste.
— Neviens, — sacīja Loks, — neviens te nav bijis …
— Bet ko jūs gaidījāt, mister Lok? — jau- taja Veriadze, ziņkāri aplūkodams alu.
— Taisnību sakot… — meteorologs sāka un aprāvās.
Viņš tiešām vairs neviena negaidīja. Viņā tikai mājoja vāja cerība, ka «spoki» kaut kā atgādinās par savu eksistenci… Bet viņš taču nevarēja uzticēt šo domu padomju ziemas nometnes priekšniekam, kas — Loks tagad bija par to stingri pārliecināts — neticēja ne viņam, Lokam, ne ārstam.
— Nokāpsim lejā? — Veriadze ieteicās un pamirkšķināja mehāniķiem. — Tiesa, profesors gan lūdza nesākt labirinta apskati bez viņa, bet mēs tikai mazlietiņ, ar vienu aci. Bet ja nu …
Atgrūda nost kasti, atvēra durvis.
Veriadze pieliecies iegāja ledus ejā. Loks sekoja viņam.
Apmēram stundu viņi trijatā ložņāja pa labirinta dienvidu daļu, kas piekļāvās ledus ejai.
— Interesanti, ļoti interesanti, — dudinaja Veriadze, ar krītu vilkdams uz tuneļa sienas zīmes. — Mežģines, īstas mežģines… Kā tās radušās? Vai tiešām vulkānu gāzes? Bet te vesela zāle … Nē, lai spriež ģeologi. Es nezinu, kas tas ir… Interesanti…
Tad viņš apklusa un tikai laiku pa laikam spalgi nosvilpās. No augšas pretim nosvilpās otrs mehāniķis, kas bija palicis par sargu pie ieejas ledus tunelī.
Loks aptvēra, ka viņam nemaz nav bail.
Nebija kā toreiz, kad viņš ložņāja te viens, bet dakteris dežurēja augšā… Varbūt uz viņu nomierinoši iedarbojas šie jautrie, veselīgie puiši, kuri, liekas, vispār netic nekādām šausmu lietām un absolūti ne no kā nebaidās, bet varbūt viņš, Loks, kļūst citāds. Tagad viņu ne tikvien nebiedēja iespējamā tikšanās ar «spokiem», — viņš sapņoja par to, alka pēc tās …
Bet labirints bija kluss, tumšs un tukšs.
Pa slīpu eju viņi nonāca plašā, zemā zālē ar pārkārušos, nelīdzenu velvi. No zāles uz visām pusēm veda koridori.
— Nodzēsīsim reflektorus un pasēdēsim klusu, — ierosināja Loks.
— Gribat pabūt tumsā, — pasmējās Veriadze. — Var pamēģināt…
Viņš ielika mutē divus pirkstus un vēlreiz uzsvilpa. No tālienes atskanēja atbildes svilpiens.
— Iekārtojieties, — sacīja Veriadze.
Viņi apmetās uz grīdas pie zāles sienas un izslēdza reflektorus. Tumsa ap viņiem sa- kļāvās un kļuva gandrīz taustāma. Pilnīga tumsa un klusums. Loks dzirdēja tikai savu ceļabiedru klusināto elpu.
Diezgan ilgi sēdēja, neko nerunādami.
Kad Veriadze sakustējās, Loks teica:
— Viņi tumsā spīd… Izstaro zaļgani violetu gaismu …
— Jūs kaut ko manījāt? — apjautājās gruzīns.
— Vēl ne.
— Es ari ne.
Mehāniķis neko neteica, bet Lokam likās, ka viņš paklusām iesmejas.
— Iesim, — aicināja Loks pieceldamies.
Viņi ieslēdza reflektorus un klusēdami atgriezās Ledus alā. Kad slēpoja uz Lielo kabīni, Veriadze stāstīja mehāniķiem par kanāliem un tukšumiem, ko lavas slāņos atstāj vulkānu gāzes. Loks visu ceļu neteica neko.
Lidmašīna bija klāt otrā dienā. Lobovs izspraucās pa kabīnes šaurajām durvīm pirmais. Tad parādījās Belovs. Viņš izgrūda varenu pinkainu suni ar platu purnu un mazām, apaļām ausīm. Suns nokāpa diezgan veikli pa vieglajām alumīnija kāpnēm un, nelikdamies zinis par sagaidītājiem, apgūlās sniegā un sāka ar priekšķepām maukt nost uzpurni. Aiz Belova parādījās melnbārdai- nais radists, ko Lielas kabīnes ziemotāji jau pazina. Pēdējais no lidmašīnas izlīda drukns, pamaza auguma vīrs ar biezi noaugušu, rudu bārdu un rudu matu krēpēm, kas krita pār pieri. Ugunīgajā biežņā zibsnīja tikai briļļu stikli un rēgojās liels deguns.
— Mūsu ģeologs Sergejs Fomins, — rudo svešinieku stādīja priekšā Belovs. — Deg nepacietībā nokļūt labirintā. Dedz, Serjoža?
— Aha, — vienaldzīgi atteica rudais un, sasveicinājies ar Lielās kabīnes iemītniekiem, pagāja malā aizsmēķēt pīpi.
— Jūsu biedrs lieliski pārcieta lidojumu un jūtas diezgan labi, — Belovs teica ārstam. — Liek jūs visus sveicināt.
— Vai viņš kaut ko atcerējās? — jautāja Loks.
— Nē, pats viņš pagaidām neko nevar atcerēties …
— Nu, neviens cits viņa vietā to neizdarīs, — piezīmēja Loks.
— Taču var mēģināt viņam palīdzēt, — iebilda Belovs.
Ziro uzmanīgi paskatījās uz profesoru, bet neko neteica. Pēc brokastīm notika apspriede.