— Mūsu ir vairāk, — viņš sacīja, — un es ierosinu sadalīties. Viena grupa turpinās meklējumus no gaisa, otra pētīs labirintu. Mums tagad pazemes maršrutos ir uzticams palīgs — Miki. Viņam ir apbrīnojama oža …
— Vai jūsu suns nebaidās no tumsas? — apprasījās Ziro.
— Nē … Viņš ir strādājis ar speleologiem Tālajos Austrumos un ir pieradis ložņāt pa alām.
— Es ierosinu pārtraukt meklēšanas lidojumus, — teica Loks. — Neatmaksājas … Skaidrs, ka Rasels un Toivo ir pagalam. Un izredzes atrast viņu līķus ir gaužām niecīgas. Visi spēki jāveltī labirinta pētīšanai. Labirints ir milzum liels. Mēs esam redzējuši tikai niecīgu tā daļu. Labirints prasīs daudz laika. Un vēl kas: nelaiķis Stonors uzskatīja, ka Toivo ir nomaldījies ceļā no Ledus alas uz bāzi, bet nav izslēgts arī kaut kas cits… Toivo varēja aiziet bojā labirintā…
— Prātīga doma, — norūca Lobovs.
— Un tomēr tev, Ivan, būs jālido, — sacīja Veriadze. — Vēlreiz jāapskata un jānofotografē rajons. Vētra ātri aprok visu dzīvo, bet tā arī pati atklāj savus noslēpumus… Tas, kas vakar bija apslēpts, šodien var atrasties virspusē.
— Lai notiek, — teica Lobovs, — lidosim. Puiši, gatavojiet lidmašīnu.
Četras dienas ilga lidojumi, un četrās dienās Veriadze, Belovs, Loks, Ziro, Fomins un Miki soli pa solim izpētīja labirintu. Ledus ala kļuva par pazemes maršrutu bāzi. Tajā visu laiku dežurēja radists, bet «speleologi» atgriezās uz šejieni tikai mazliet atvilkt elpu. Ložņāja pa labirintu, sadalījušies divās grupās. Kopā ar pirmo vienmēr bija Miki. Grupas neatgāja viena no otras tālāk par simt piecdesmit divsimt metriem. Sakarus ar Ledus alu uzturēja pa radio. Lielajā kabīnē apmetās Lobovs ar mehāniķiem. Dienā viņi lidoja, bet naktī apsargāja bāzi.
Meklējumu ceturtās dienas beigās Veriadze pa radio izsauca Lielo kabīni.
— Nekā jauna, — lakoniski raportēja Lobovs. — Esmu tikko atgriezies. Puiši darbojas gar lidmašīnu. Laiks teicams. Naktī gaidām līdz mīnus trīsdesmit grādiem. No «Sol- ņečnajas» ziņoja, ka viss esot kārtībā. Kovaļ- skis atveseļojas, bet ar atmiņu pa vecam. Kā iet jums?
— Arī viss kārtībā, arī nekā jauna.
— Beidzat? — apjautājās Belovs.
— Laikam gan … Labirints ir ļoti sarežģīts. Apakšējos stāvos netiek iekšā — kanāli kļūst pārāk šauri. Pat Miki nevar iespraukties. Bet platās ejas ir piedzītas ar ledu. Sergejs uzskicēja izpētīto daļu plānu. Iznāk, ka atliek apskatīt vistālāko, dienvidu rajonu. Tas atrodas kaut kur zem ledāja. Arī tur vairums eju ir pilnas ar ledu, bet vietām var tikt cauri…
— Un nekādu pēdu?
— Kā tad … Esmu pārliecināts, ka labirintu neviens nav apmeklējis, ja neskaita augšējo daļu, kur pirms mums ir bijis Stonors un viņa biedri.
— Ko saka Jurijs?
— Vairāk klusē… Vai paaicināt viņu pie mikrofona?
— Nevajag . .. Man ir viss …
— Man arī…
— Tad līdz rītam. Pasveiciniet puišus!
— Ar labu nakti, Ivan!
Veriadze izslēdza raidītāju. Atskatījās. Loks un radists gulēja uz saliekamajām lāviņām virsū guļammaisiem. Ziro gatavoja vakariņas. Fomins kaut ko zīmēja dienasgrāmatā. Belovs, atspiedis galvu rokās, sēdēja tālākajā kaktā aiz kastu kaudzes.
Veriadze pagājās pa Ledus alu, uzmanīgi apiedams saliekamās lāviņas, mugursomas un uz grīdas noliktos rīkus. Tad apsēdās blakus Belovam.
Belovs jautājoši palūkojās uz biedru un atkal nolaida galvu.
— Neiznāk, Jurij, — klusi teica Veriadze.
— Neiznāk, kā lu domāji… Man tomēr taisnība … Laiks beigt un ķerties atkal pie mūsu pašu darbiem. Te ir tikai labirints, vairāk nekas. Un nebija tā, par ko viņi stāstīja, — Veriadze pameta ar galvu uz ārsta un Loka pusi. — Bet visas šīs mīklainās pazušanas un slepkavība — lai viņu varas iestādes skaidro. Galu galā tā nav mūsu darīšana.
— Bet mums jāpalīdz viņiem.
— Kādā ziņā?
— Atminēt šīs mīklas.
— Bet ja mīklu nav? Ja pastāv tikai tas, ko viņi paši negrib celt gaismā?
— Tomēr viņi lūdza mums palīdzību.
— Lūdza ar lielu nosebošanos. Atceries, kā bija sākumā? Mēs piedāvājāmies palīdzēt, bet viņi klusēja. Klusēja tikmēr, kamēr pazuda ģeofiziķis un tika nogalināts Stonors.
— Stonora nāve nevar būt cilvēka roku darbs. Es to apgalvoju ar pilnu atbildību kā biologs un kā ārsts.
— Genacvale, pat viņu varasvīri Folklendu salu pārvaldē jauš kaut ko nelāgu. Ne velti aizliedza apbedīt Stonoru …
— Vai lai pasaku, ko tu pašlaik domā, Sota?
— Nu, saki …
— Tu esi pārliecināts, ka te ir pastrādāts noziegums, ka Loks un Ziro ir līdzzinātāji un viens no viņiem ir slepkava.
— N-ne gluži, — apjuka Veriadze. — Man var būt aizdomas, bet pārliecība — no kurienes gan?…
— Nē, — stingri noteica Belovs. — Tagad tu liekuļo, Sota. Tu esi tieši pārliecināts un negribi to atzīt. Un visriebīgākais ir tas, ka tava pārliecība balstās nevis uz faktiem, bet uz minējumiem …
— Nevis uz minējumiem, genacvale, bet uz loģiku …
— Redzi, ka atzinies.
— Nepieķeries pie vārda, — ērcīgi atteica Veriadze. — Turēt aizdomās ir tiesības katram. Lai gan tu esi sapratis manu viedokli, tu to pārāk vienkāršo. Es nenoraidu nervu sabrukumu, grupu halucinācijas, masu neprāta lēkmi, kuras laikā varēja rādīties viss un notikt velns zina kas. Pat savādi: es, nebūdams psihiatrs, apgalvoju to, ko, pēc manas izpratnes, vajadzētu apgalvot tev…
— Tā iznāk tieši tāpēc, ka tu neesi psihiatrs, Sota.
— Atkal parapsiholoģija?
— Jā! Un varu piebilst — Loks tic, ka tu, Sota, uzskati viņu par slepkavu, un vairāk par visu pasaulē viņš gaida tikšanos ar «spokiem», lai attaisnotos tavās acīs.
— Ak un vai, — apjuka Veriadze. — Nelāgi iznāk… Bet vai tu nekļūdies, Jurij? Varbūt viņš tev to teica?
— Nē, neteica. Bet es nekļūdos. Un nesaprotu, kādēļ tevi samulsināja mani vārdi. Tu taču tiešām uzskati viņu par slepkavu.
— Nu, to es pie sevis un sev …
— Tātad galvenais ir nevis tava attieksme pret Loku, bet tikai tas, lai viņš pagaidām to nenojaustu …