— Tā ir vērtīga piezīme, Sota! Saproti, tas vēl nav nekas, ka Loks pēc tava izskata vai izturēšanās nojauš, ko tu domā par viņu. Nē… Viņam vienkārši pamazām ir radusies pārliecība, ka tu uzskati viņu par vainīgu, tāpat kā tev pārliecība, ka viņš patiešām ir vainīgs.
— Hm … kas tad iznāk, genacvale? Tev visas smadzenes ir caurspīdīgas. Tu vari lasīt visapslēptākās domas, kā neredzīgais ar pirkstiem lasa reljefā raksta lappuses? Es sāku baidīties no tevis …
— Velti… Es nekad neesmu ļaunprātīgi izmantojis šo savu īpašību. Un vislabākais pierādījums tām — pat tu neko nezināji par to. Bet tagad ir izveidojusies sevišķa situācija …
— Tātad tu joprojām paliec pie sava, genacvale?
— Jā.
— Paklau, interesanti, par ko doma Ziro?
Belovs pašūpoja galvu.
— Es taču teicu, ka neesmu ļaunprātīgi izmantojis un nekad neizmantošu savu spēju lasīt citu domas. Tas, par ko domā Ziro, tev neko nedod un nepalīdz atminēt šejienes noslēpumus.
— Tu uzskati, ka ir jāturpina?
— Bez Šaubām … Mēs taču vēl ne soli neesam tuvojušies atminējumam. Turpināt ir mūsu pienākums, Sota.
— Varbūt tu tici arī «spokiem»?
— Ticu, Sota. Ticu, ka Loks un ārsts ir redzējuši kādu. Ticu, ka par šī «kāda» upuri kļuvuši Kovaļskis un Stonors. Pieļauju, ka šiem «kādiem» ir sakars ar Latikainena un Rasela pazušanu. Ticu šo kailo kalnu aborigēniem. Dārgais Sota, cilvēks uz savas mazās planētas vēl nav atklājis visu. Dzīvībai piemīt apbrīnojamas spējas pielāgoties visneticamākajiem apstākļiem. Visneticamākajiem, Sota. Eiropā Lielā apledojuma laikā mūsu senči arī palika dzīvi… Jā, es ticu Karalienes Modās Zemes aborigeniem, kas ir nevis kaut kādi spoki, bet pilnīgi materiālas būtnes. Pieļauju, ka tie stāv uz evolūcijas kāpnēm mums daudz tuvāk nekā valzirgi vai pingvīni, lai gan tiem varbūt piemīt no mūsu fizioloģijas viedokļa apbrīnojamas īpašības … Tu vari šaubīties, Sota, strīdēties, skaisties, bet tev jāturpina meklējumi. Mums visiem jāturpina… Nedrīkst atkāpties uz tādas mīklas atminējuma sliekšņa. Mēs esam zinātnieki, un mums nav tiesību atkāpties.
— Nu, dārgais, — sacīja Veriadze, — ļauj tevi noskūpstīt. Cik jauki tu runāji! Neviens nepateiks labāk. Es tev, protams, neticu… Tas ir, nē: kā priekšnieks es tev neticu, kā zinātnieks — šaubos, bet kā Sota Veriadze es tev uzdāvināšu vecvectēva vislabāko dunci, un tu varēsi cept ar to cūkgaļas šašliku,ja noķersi to savu aborigēnu. Un kaut tas būtu valzirga, pitekantropa un pingvīna krustojums, mēs to noķersim, protams, ja viss ir tā, kā tu saki…
Pagāja vēl dažas dienas. Lobovam vajadzēja pārtraukt lidojumus. Sāka niķoties kreisais motors, un lidmašīnai bija nepieciešams profilaktiskais remonts. Mehāniķi laboja motoru, bet lidotājs pievienojās «speleologiem». Radistu aizsūtīja uz Lielo kabīni. Viņa vietu pie Ledus alas raidītāja tagad vajadzēja ieņemt Ziro. Doktors ar prieku stājās jaunajā amatā. Vismaz tagad viņam nebija ik dienas jākāpj labirintā un jāložņā tur, meklējot nezvērus, ar kuriem tikties Ziro nebija ne mazākās vēlēšanās.
Lobovs, pirmo reizi ieradies Ledus alā un apskatījis biedrus, nespēja noslēpt izbrīnu.
— Ehe, draugi, — viņš murmināja, braucīdams savus tikko noskūtos vaigus, — jūs drīz vien sitīsiet pušu Sergeju … Varbūt te notiek sacensības ar devīzi «nost skūšanos»?
— Nekas, Ivan, — lidotāju mierināja Belovs, — nedēļas laikā noaugsi vēl vairāk.
— Nekā nebija! — paziņoja Lobovs. — Es paņēmu līdzi uzvelkamo bārdas nazi.
— Nebūs vajadzības, — cieti noteica Veriadze. — Vēl divi gājieni pa labirintu, un mēs beidzam. Visam ir savas robežas …
— Pareizi, mister Veriadze, — piekrita Loks. — Laiks beigt. Jūs jau tā esat ziedo-
juši mums un mūsu nelaimēm pārak daudz dārgā laika.
— Vai tiešam ari jus esat ar mieru atkap- ties, mister Lok? — jautāja Belovs, uzmanīgi skatīdamies uz meteorologu. — Jūs, kas esat pazaudējis te trīs biedrus.
— Kas tur ko atcerēties, — neskanīgā balsī sacīja Loks. — Viņus vairs neatgūt… Vasarā, kad te parādīsies mūsu šefi, mēs, protams, atkal līdīsim šajā labirintā, bet tagad…
— Jāaizber ieeja Ledus alā, un cauri, — ierosināja Ziro. — Un braucam atpakaļ uz Lielo kabīni. Atklāt šīs nolādētās vietas noslēpumu mums vienkārši nav pa spēkam.
— Divus maršrutus tomēr vēl iztaisīsim,— iebilda Veriadze. — Divus pēdējos. Norunāts, mister Lok?
— Kā gribat. Man vienalga … Atklāti sakot, es vairs negalvoju, ka tiešām esmu redzējis viņus … tos «elektriskos pērtiķus». Bet tu, Rišār?
— Zvēru pie svētās Limožas Terēzas, — teica Ziro, — ka šai pasaulē es vispār ne par ko negalvoju. Absolūti viss varēja būt vīzija, halucinācija, mirāža, fatamorgāna, neprāta lēkme, pat īsti spoki, velns lai parauj. Kas no jums, kungi, var galvot, ka spoki neeksistē? Es runāju par pilnvērtīgiem, klasiskiem spokiem jeb rēgiem, kuru priekšā vienlīdz bezspēcīgi ir medicīna, lode un pat zinātnieka veselais saprāts.
— Nu, ko es teicu! — izspieda caur zobiem Veriadze, uzrunādams Belovu.
— Ļoti labi, kolēģi! — atteica profesors, neatbildējis Veriadzem. — Bet kā jūs, palikdams klasiskā ideālisma pozīcijās …
— Duālisma! — pārtrauca Ziro, paceldams rādītājpirkstu.
— Lieliski — pat duālisma! Kā jūs no šīm pozīcijām izskaidrosiet sava priekšnieka nāvi un mistera Kovaļska paralīzi? Arī viņpasaules spēku iejaukšanās?
— Redziet, kolēģi, — sāka Ziro, — uz šo jautājumu es . ..
— Beidz māžoties! — nikni uzkliedza Loks. — Piedodiet viņam, kungi, viņš atkal… Protams, jums ir tiesības šaubīties un neticēt mums, — kliedza Loks, pagriezies pret Veriadzi un Belovu, — Rišārs piedzeras, derētu pamest viņu vienu, bet es … es tagad tiešām nezinu, vai esmu viņus redzējis vai tā bijusi halucinācija … Saprotiet, nezinu, neesmu drošs … Jūs atkal teiksiet — Stonora nāve, gadījums ar Kovajski. Bet vai jūs varat galvot, ka tam visam par cēloni nav atmosfēras elektrības izlādēšanās? Jūs klusējat, jā?
— Mister Lok, — ierunājās Fomins, kas tikko bija atnācis no Ledus ejas, — bet šie jūsu «spoki» taču …
— Pagaidi, Sergej, — pārtrauca Belovs. — Mister Lok, jūs esat saprātīgi domājošs, stiprs cilvēks un vecs polārpētnieks. Kā jūs varat tik viegli piekrist, ka viss notikušais ir
halucinācija? Vai jums kādreiz agrak ir radījušās halucinācijas?
— Nekad!
— Bet te trīs reizes dažu dienu laika. Jus taču redzējāt tos trīs reizes, vai ne?
— Jā, un vienu reizi tā, kā patlaban redzu jūs.
— Kādēļ tad tā ir halucinācija?
— Mister Lok, — no jauna sāka Fomins, — saprotiet, es tagad …
— Nezinu, — teica Loks. — Kad klausos jūs — viena lieta, bet, tiklīdz sāku domāt… Droši vien tā ir par daudz manai nabaga galvai. Dažbrīd pat šķiet, ka es zaudēju prātu …
— Ko jūs tādas blēņas!
— Nav vis blēņas, — sacīja Ziro. — Un kā vēl var zaudēt…
— Blēņas. Cilvēka saprāts ir lielisks aparāts. Tam ir jāuzticas.
— Protams, — apstiprināja Lobovs. — Parādi man kaut kādu vampīru ar degošām astēm, es pieiešu klāt un pačamdīšu, kādi tie ir — no kaprona vai no papjēmašē…
— Vispār viss ir skaidrs, — rezumēja Veriadze.
— Nekas nav skaidrs …
— Nē, ir skaidrs.