— Tu esi palicis absolūtā mazākumā, Jurij.
— Un tomēr es uzskatu, ka jums nav taisnība.
— To tu aiz spītības.
— Nē.
— Jā!
— Nē.
— Pagaidiet, nekliedziet taču visi uzreiz, Jaujiet man izteikt… — atkal sāka Fomins.
— Patiesi, Sergejs vēl visu nav pateicis, — dusmīgi sacīja Veriadze, slaucīdams ar ka- batdrānu pietvīkušo seju. — Nu, runā, Sergej. Vai tu piekriti profesora viedoklim vai — kā visi?
— Ko — kā visi?
— Visi, izņemot profesoru Belovu, domā, ka laiks izbeigt meklējumus, ka «elektriskie spoki» bijuši halucinācija, ka …
— Aha, sapratu, — pārtrauca Fomins. — Nē, es nepiekrītu …
— Kam nepiekriti?
— Halucinācijai…
— Bet kādēļ īsti?
— Pie velna, tā nav nekāda halucinācija. Es tikko redzēju to.
— Ko?
— Nu, to — «spoku».
— Ko? …
— Es saku — redzēju viņu «spoku»… Labirintā … Nu ko jūs visi tā blenžat uz mani?
— Pagaidi, Sergej… Atkārto vēlreiz, ko tu redzēji, — teica Veriadze, pieiedams ģeologam cieši klāt. — Tikai mierīgi…
— Kādēļ lai es uztrauktos? Es redzēju «spoku». Līdzīgs lielam, spalvainam pērtiķim, tikai galva ir konusveida.
— Neko nesaprotu … Kur redzēji? Kad?
— Labirintā pie urāna dzīslas. Es iegāju atskaldīt vēl kādu paraugu. Atskaldu, klausos — kāds aiz muguras šņākā. Paskatos atpakaļ. Viņš … Stāv kādus desmit soļus tālāk, lūkojas uz mani un šņākā. Spalvains, galva kā konuss un priekšķepas gandrīz līdz zemei …
— Nu, un ko tu?
— Neko … Nodomāju, ka viss tātad kārtībā. Ir.,. Atnākšu pateikt… Paraugus paņemšu vēlāk. Un tā es atnācu …
— Kad tas bija?
— Pirms minūtēm desmit.
— Ko tad tu klusēji?
— Jūs neļāvāt man runāt. Tikai strīdējāties un klaigājāt…
— Vai viņš palika tur, pie dzīslas?
— Palika …
— Ņem šauteni, iesim, — uzsauca Veriadze.
— Līdz dzīslai var nokļūt pa diviem tuneļiem. Iesim divās grupās un ielenksim viņu. Šaut pēc mana signāla.
— Nē, — teica Belovs, paceldams roku.
— Nekādas šaušanas! Viņš taču nenodarīja Sergejam neko ļaunu. Kaut gan būtu varējis … Viņš nemanot pienāca klāt no mugurpuses un neuzbruka. Skatījās, ko Sergejs dara.
— Ja viņš būtu mēģinājis, — sāka Fomins,
— es ,
— Un viņš jāva Sergejam aiziet un nevajāja viņu …
— Droši vien noturēja Serjožu par kādu no savējiem, — norūca Lobovs, bāzdams kombinezona kabatā pistoli.
— Atkārtoju — nekādas šaušanas, — sacīja Belovs. — Es eju pa priekšu. Bet jūs sekojat man divās grupās. Nerunā pretī, Sota. Mēs esam zinātnieki, nevis galvu mednieki.
— Bet es nevaru jaut tev, Jurij … — sāka Veriadze.
— Būs jājauj, Sota. Kā redzi, pagaidām man ir taisnība. Un tagad es iesaku vienīgo pareizo ceju. Nestrīdēsimies … Viņš var aiziet tālu. Būs atkal jāmeklē. Turieties tādā atstatumā, lai neizlaistu mani no acīm. Otrā grupa lai ņem Miki. Suns var noderēt. Ejam.
— Vai tev ir ierocis, Jurij?
— Jā … Pat vēl drošāks nekā tev.
— Sergej, mēs abi būsim vienā ešelonā, — izrīkoja Veriadze. — Mister Lok, jūs ar Lo- bovu otrā. Un ņemiet Miki, bet nelaidiet vaļā. Turiet stingri. Uz priekšu …
— Uz priekšu! — atkārtoja Lobovs, nopakaļ Lokam līzdams ejas caurumā.
— Uz priekšu… — ar trīcošām lūpām nočukstēja Ziro, nosēzdamies Ledus alas stūrī un velti mēģinādams iedzīt karabīnes šaurajā magazīnā kartona patronas ar sprāgstlodēm. — Svētā Limožas Terēza, palīdzi viņiem un.man …
«Ir vai nav aizgājis?» domāja Veriadze, piesardzīgi • līzdams pa slīpo eju nopakaļ Fominam.
Priekšā zibēja Belova reflektora gaišais plankums. Aiz viņa šņākuļoja Lobovs un elsa Miki, kas rautin rāvās ārā no rokām. Likās, ka suns kādu saodis …