Paguva … Belovs strauji apstājās un pacēla roku. Tātad ir… Veriadze un Fomins izdzēsa reflektorus un klusi līda tālāk tumsā. Belova laternas gaisma nozuda aiz stūra. Kad Veriadze un Fomins bija tikuši līdz tuneļa paplašinājumam, viņi jau stāvēja pāris soļu attālumā viens otram pretī — mazais, trauslais Belovs un lielais, spalvainais pērtiķis, kas bija klāts ar biezu, brūngani melnu spalvu. Viņi stāvēja nekustīgi un uzmanīgi vēroja viens otru. Briesmoņa kažoks sudrabaini vizēja reflektora staros. Mazās ačeles gailēja kā sarkanas ogles.
Tad Belovs paspēra soli uz priekšu. Briesmoņa acis nozibsnīja spožāk, un tas atkāpās. Kā brīdinot pacēla garo, spalvaino roku.
Veriadze nolaida pistoles aizsargu. Pacēla īso, nomelnināto stobru.
«Jādomā, ka garām neaizšaušu,» pavīdēja doma. «Jāšauj acī…»
— Nē, — tieši ausī iečukstēja Fomins. — Nedrīkst… Viņš pats tiks galā… Gan redzēsiet …
Belovs sakrustoja rokas uz krūtīm un nenovērsa skatienu no «spoka».
Sarkanīgās acu ogles pamazām bālēja un izdzisa pavisam. Briesmonis stāvēja kā stabs. Belovs paspēra vēl vienu soli uz priekšu, un Veriadze atkal pacēla pistoli. Taču spalvainais «spoks» ir nepakustējās. Vēl solis … Tagad viņi bija ne vairāk kā piecu metru attālumā viens no otra. Briesmonis stāvēja kā stinguma krampju pārņemts. Profesors neapgriezies pacēla labo roku virs galvas aicinošā žestā.
— Paliec tepat, Sergej, — čukstēja Veriadze. — Viņš sauc … Es pieiešu tuvāk. Ja nu kaut kas, saproti? …
— Aha, — sacīja Fomins, nosēzdamies ērtāk.
Pēc dažām sekundēm Veriadze bija blakus Belovam. Pērtiķis vēl aizvien stāvēja kā statuja.
— Tu, Sota? — klusi, bet skaidri sadzirdami vaicāja Belovs, neatskatīdamies uz biedru. — Te nu ir tā Karalienes Modās Zemes mīkla, noslēpumainais nakts spoks. Taisnība bijusi nelaimīgajam Stonoram. Tas ir liels, stāvus staigājošs antropoīds … leģendārā jeti Antarktikas brālēns.
— Kas viņam lēcies? Stinguma krampji no pārsteiguma?
— Nē jau nē. Man izdevās hipnotizēt.
— Vai drīkst likt klāt viņam roku?
— Nekādā ziņā ne. Viņš neguļ. Viņam tikai uz laiku ir paralizēti kustību centri. Es nezinu, vai ilgi spēšu noturēt viņu tādā stāvoklī. Domāju, ka pirmajai reizei pietiks. Palēnām ej atpakaļ, es tev sekošu.
— Bet…
— Ej, Sota. Ja šo skaistuli satrauks, viņš var būt daudz bīstamāks par gorillu.
Veriadze kāpās atpakaļ. Dažus soļus viņam pa priekšu gāja Belovs, nenovērsdams reflektora staru no nekustīgā briesmoņa.
Kad viņi bija tikuši līdz tai vietai, kur sēdēja Fomins, «pērtiķis» sakustējās. Pagrozīja konusveidīgo galvu un piepeši kā cilvēks aizsedza ar milzīgajām ķepām acis.
— Gaisma, — nočukstēja Veriadze. — Viņu apžilbinājis tavs reflektors. Nodzēs!
— Nē, viņš vienkārši mēģina aptvert, kas ar viņu noticis. Sie radījumi, bez šaubām, ir saprātīgi, Sota. Skaties …
Tagad briesmonis bija pielicis ķepas pie pieres kā cepures nagu un raudzījās uz Belova reflektoru. Šķita, ka tas nezina, ko darīt, — iet līdzi gaismai vai palikt.
Tai brīdī aiz muguras kaut kas sakustējās, Lobovs klusināti iesaucās, un tūlīt skaņi ierējās Miki.
Veriadze iegrūda Belovu sānu koridorā, piespieda viņu izslēgt reflektoru un nogulties zemē. Pēc mirkļa palūkojies gar akmens izcilni, Veriadze tālumā ieraudzīja briesmoņa zaļgani violeto, fosforescējošo apveidu. Miki rejas dimdēja tumsā kā pērkona grāvieni. Spīdošais stāvs ātri attālinājās, tad iespruka vienā no sānejām un nozuda.
— Tomēr aizbaidījām, — pukojās Veriadze, pieceldamies un iededzinādams gaismu. — Kaut nelabais parāvis to bļauri Miki.
Kad visi atgriezās Ledus alā, ārsta tur nebija. Belovs grīļodamies aizsteberēja līdz savai lāviņai, atkrita uz tās un aizvēra acis.
— Kas tev, Jurij? — satraukts iejautājās Veriadze. — Tev ir slikti? Kur jūsu ārsts, mister Lok?
Loks neizpratnē noplātīja rokas.
— Nezinu. Acīmredzot nav izturējis … Aizlaidies …
— Nekā nevajag, — paklusi sacīja Belovs. — Tas ir no pārpūles. Nebija viegli viņu hipnotizēt… Drusku pagulēšu, un viss pāries.
— Nu, kā, Ivan? — Veriadze jautāja Lo- bovam.
— Es neko neredzēju. Turēju ciet to sasodīto suni un domāju tikai par to, kaut tas nesāktu riet. Bet šis še tev, tomēr atbrīvoja galvu .. .
— Labi, ka tu nepalaidi to vaļā.
— Kur nu …
— Bet vai jūs, mister Lok, tagad apskatījāt savu «spoku»?
— Ne tik tuvu kā jūs, Sota, bet šo to redzēju.
Veriadze sniedza meteorologam roku.
— Piedodiet, Fred… par manām šaubām.
— Ko jūs, tās ir vairāk nekā dabiskas… Tomēr ir labi, ka mēs pārliecinājāmies par šo draņķu eksistenci. Gluži kā akmens būtu novēlies no sirds.
— Jums un jūsu biedriem pieder liels atklājums, Fred. Vai tas kāds joks — jauns, zinātnei nepazīstams Antarktikas antropoīds! Cik gadu to meklē Himalajos, bet atrod Antarktīdā.
— Atklājēji ir visi, kas pašlaik te atrodas, — paziņoja Loks. — Atklājums vairāk ir jūsu nekā mūsu. Jā, jā, tas ir kopīgs atklājums … Un es iesaku antropoīda nosaukumā iemūžināt Sergeja Fomina vārdu. Viņš taču pirmais, saticis mūsu «spoku», rīkojās tieši tā, kā jārīkojas cilvēkam ar veselu saprātu, — nevis nobijās, bet gāja pasaukt biedrus, lai papriecājas par atradumu.
— Liecieties nu mierā, — samulsis teica Fomins. — Kāds man tur nopelns? Viss iznāca nejauši. Es gāju pēc rūdas paraugiem …
— Atļaujiet jūs noskūpstīt, Sergej, — lūdza Loks. — Jūs pat nespējat iedomāties, kādu dāvanu esat man pasniedzis.
— Sīkums, — sacīja Fomins, apskaudams meteorologu.
— Nu, bet tagad mūsu atradums ir jānokristī, — teica Loks. — Pagaidiet, es dabūšu šampanieti. Nosaukumā katrā ziņā jābūt «fomiusam» vai kaut kam tamlīdzīgam.
— Liecieties mierā, puiši…
— Var gan! — atbalstīja Lobovs. — Galvenais, ka viņi ir līdzīgi tev, Sergej, pareizāk sakot, tu viņiem …
— Nu, kā tad galu galā būs? — jautāja Loks, likdams uz galda šampanieša pudeles.
— Piemēram, neoantropus antarktikus fo- mini, — no savas lāviņas pateica priekšā Belovs, neatvērdams acis.