Pret ledus griestiem nopaukšķēja korķi, un tai pašā brīdī atvērās ārdurvis. Viens otru grūstīdami, Ledus alā ieklupa abi no galvas līdz kājām apbruņotie mehāniķi un radists. Viņiem sekoja ārsts ar karabīni vienā un slēpju nūju otrā rokā.
Iestājās klusums. Pie galda sēdošie nolika krūzes un glāzes ar šampanieti. Tikai Fomins, smagi nopūties, pacēla pie lūpām lielo emaljēto krūzi un sāka lieliem malkiem dzert tās saturu.
— Nu, — teica Veriadze, — interesanti, ko tas varētu nozīmēt?
Mehāniķi un radists apjukuši saskatījās.
— Es, — sacīja Ziro, panākdams priekšā, — es izziņoju pa radio trauksmi un gāju sagaidīt papildspēkus, kad jūs devāties pēc spoka. Bet mēs laikam tomēr esam nokavējuši.
— Nieki, jūs esat ieradušies pašā laikā, — atbildēja Lobovs. — Sēstieties pie galda, puiši! Ielej viņiem, Fred. Lai nebūtu veltīgi skrējuši šurp.
Pēc pusstundas Ledus alā kļuva karsti. Visi, izņemot Belovu, novilka ādas jakas un palika svīteros. Fomins un mehāniķi uzņēma ukraiņu dziesmu. Loks, ieklausīdamies nepazīstamajos vārdos, mēģināja vilkt līdzi,
Lobovs apņēma Žiro ap pleciem un trešo reizi sīki izstāstīja viņam par tikšanos ar neoan- tropusu antarktikusu fomini. Ārsts ķiķināja un tuvredzīgi miedza acis, pētīdams, kurā pudelē palicis pāri šampanietis.
Veriadze skaļi sprieda par lielu starptautisku ekspedīciju, ko vajadzētu organizēt Antarktikas antropoīdu pētīšanai.
— Parapsiholoģiskā iedarbība — lūk, sākotnējais kontakts. To tu šodien pārliecinoši pierādīji, Jurij. Tātad ekspedīcijā …
— Kungi, — piepeši iesaucās Ziro, pieceldamies no savas vietas, — kungi, nav labi… Mēs te sēžam, tērzējam, dzeram, — bet kur ir svinību vaininieki? Nē, es jums jautāju, kur viņi ir. Nav ielūgti. Bet varēja ielūgt. Mans godājamais kolēģis profesors Belovs varēja to izdarīt. Viņš visu var… Visu… Iedomājieties, mēs sēžam pie galda… te pēkšņi — pie durvīm klauvē …
Ārsts grīļodamies piegāja pie labirinta durvīm un, atspiedies pret tām, turpināja:
— Tātad mēs sēžam un gaidām. Te pēkšņi — tā delikāti pieklauvē… — Ārsts ar saliektu pirkstu pabungāja pa durvīm un gaužām apmierināts pārlaida skatienu klātesošajiem. — Nu, kā?
— Ļoti labi, — atsaucās Lobovs bez sevišķas pārliecības.
— Mēs atveram durvis un sakām… — Ārsts pavēra durvis un ielūkojās ledus ejā. — A-a-a! — viņš tūliņ iebrēcās. — A-a-af… — Aizcirtis durvis, ārsts ar vienu lēcienu bija Ledus alas tālākajā stūrī. Visi pietrūkās kājās. Tai pašā mirklī Miki, kas mierīgi bija gulējis zem galda, metās pie durvīm un, atņirdzis lielos ilkņus, draudīgi ierūcās. Aiz durvīm skaidri bija sadzirdami soļi un kluss klauvējiens.
— Nu, Ziro, ej attaisi, — teica Loks, tēmēdams durvīs ar pistoli.
— Es? Neparko! Tur ir … viņi…
Lobovs piegāja pie durvīm un, aiz kakla
siksnas atvilcis nost nikni rūcošo Miki, strauji atrāva durvis.
Un tūliņ nolaidās uz durvīm notēmētie stobri.
— Džek, — nočukstēja pārsteigtais Loks, nomezdams ieroci, — Džek, Toivo …
Divi izģinduši stāvi ar vaska bālām, gandrīz vai caurspīdīgas ādas klātām sejām iz- meimuroja no ejas un, gaismas apžilbināti, apstājās.
— Kungi, tas ir Džeks Rasels, mūsu ģeofiziķis, un Toivo Latikainens, kas pazuda pirms trim nedējām.
— Mēs tomēr esam atgriezušies, Toivo, — Rasels čukstus uzrunāja biedru. — Esam atgriezušies, bet tu negribēji man ticēt. Mums nav spēka, Fred, kaut gan viņi deva mums ēst jēlu roņa gāju… Bet šodien viņi pēkšņi palaida mūs vaļā, pat izveda no labirinta. Bez viņiem mēs nebūtu spējuši… — Rasels sagrīļojās, bet biedri jau balstīja viņu un Toivo.
— Dodiet viņiem mazliet vīna, — kaut kur no aizmugures uzsauca Ziro.
— Mums derētu kaut kas silts un duša, — nočukstēja Rasels un zaudēja samaņu.
— Nu, Sota, vai tagad tu piekriti, ka neo- antropusi ir saprātīgi? — jautāja Belovs, noliekdamies pār Raselu, kas bija noguldīts uz lāviņas.
— Jā, protams … Bet vai tiešām … viņi dzīvo labirintā?
— Nē, — lēni, bet ļoti skaidri ierunājās Latikainens, kam Ziro jau bija paguvis ieliet mutē drusku vīna. — Viņi dzīvo tālu prom no šejienes … ledus alās … pat zem ledus. O, viņi ir saprātīgi, ļoti, bet… — Latikainens nodrebēja.
— Nerunājiet, nerunājiet, — sacīja Belovs. — Izstāstīsiet vēlāk.
— Jā … es ilgi nodzīvoju … pie viņiem … Viņi visu saprot… Milzīgais bolīds daļēji sagrāva viņu alas … Viņi nosprieda, ka vainīgi esam mēs … Un sagrāba mani, varbūt kā ķīlnieku … Pēc tam izvilka no kamanām Raselu … Bet viņi akumulē kaut kādu starojuma enerģiju un viegli var nogalināt izlādējoties, kad ir satraukti… Viņu valoda ir ļoti primitīva, bet… viņi spēj pārraidīt kaut kādus signālus domās … vai ar radioizstaro- jumu … Evolūcija šajos ārkārtīgi grūtajos apstākļos ir apveltījusi viņus ar brīnumainām īpašībām, kādu mums nav … Taču viņi saprata, ka arī mēs esam saprātīgi, un gribēja nodibināt kontaktu … Varbūt tāpēc mūs šodien ari palaida vaļā …
— Nu, draudziņ, — Veriadze paklusi teica Belovam, — tev ir pilnīga taisnība … Absolūti visur. Vai tiešām tu paredzēji pat to? — Veriadze pameta ar galvu uz Latikainena un Rasela pusi.
— Es laikam gan varētu kļūt tavās acīs vēl lielāks, — pasmaidījis sacīja Belovs. — Kas tur liels — pateikt: «Jā, paredzēju»? Bet nē, dārgais Šota. Ka viņi laimīgi tiks vaļā no «saprāta brāļiem» — pat es neuzdrošinājos tam ticēt… Nekas, toties ir vairāk izredžu, ka turpmāk izdosies nodibināt ciešus kontaktus. Vietējie aborigēni var kļūt par nenovērtējamiem palīgiem Antarktikas tuksnešu pētījumos. Bet cik daudz saistošu uzdevumu fiziologiem! Kas zina, varbūt vietējiem aborigeniem piemīt īpašības, kuras parastais zemes cilvēks iegūst tikai pēc ilgas evolūcijas …
А. И. Шалимов ТАЙНА «ТУСКАРОРЫ» ПРИЗРАКИ ЛЕДЯНОЙ ПУСТЫНИ Ленинград 1967
Издательство «Зинатне» На латышском языке
A. Salimovs «
«TUSKARORAS» NOSLĒPUMS
Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktors G. Krutojs. Tehn. redaktore M. KairlŠa. Korektore R. Agule. Nodota salikšanai 1968. g. 26. augustā. Parakstīta iespiešanai 1968. g. 30. oktobri. Tipogr. papīrs Nr. 3, papīra formāts 70 x 90/32. 12,13 fiz. iespiedi.; 14,19 uzsk. iespiedi.; 13,80 izdevn. I. 30 000 eks. Maksā 50 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 2574. K2
NĀKAMAJĀ GADĀ
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» LAIDIS KLAJA ARI SĀDAS GRĀMATAS:
N. Amosova romānu «Nākotnes piezīmes», A. Nasibova romānu «Ārprātīgie», padomju autoru fantastisko stāstu krājumu «HeIēņu noslēpums»,
F. Iioila un Dž. Eliota romānu «Andromeda» (tulkojums no angļu valod^s^, ~ v
F. Ķarsaka romānu atnācēji no nekurienes» (tulkojums no franču valodas),
K. Saimaka romānu «Visa dzīvība zaļo» (tulkojums no angļu valodas).
[1] morēna — ledāju nogulas, kas sastav no laukakmeņiem un šķembām.
[2] fuiļiarolas — vulkānu gāzu strūklas, kas izdalās netālu no nesen izdzisuša vulkāna.