Ārsts grīļodamies iegāja radiokabīnē, kas atradās tieši blakām Lielajai kabīnei, uzlika austiņas un ieslēdza raidītāju. Sprakstoņa ēterā it kā bija mazinājusies. Bet kas tas? …
Ārsta mazās ačeles plati iepletās. Varbūt viņam tikai izklausījās? Nē, atkal. Austiņās skanēja saraustīts kauciens. Ārstam mute kļuva sausa, un viņš vienā mirklī atskurba.
Ne reizi mūžā viņš nebija dzirdējis kaut ko tamlīdzīgu … Kauciens apklusa, tad sākās no jauna. Tas neizklausījās pēc atmosfēras traucējuma. Drīzāk aicinājums vai draudīgs brīdinājums, apdullinoša, niknuma, skumju un neizsakāmu sāpju pilna melodija. Ārstam pār muguru pārskrēja tirpas. Viņš norāva un pasvieda sāņus austiņas. Bet mežonīgā, šaušalīgā melodija joprojām skanēja ausīs.
«Es laikam zaudēju prātu,» Ziro iedomājās un drāzās laukā no radiokabīncs.
Lielajā kabīnē neviena nebija. Ārsts atspiedās ar rokām pret galdu un līdz sāpēm sakoda lūpas, cenzdamies sakopot domas. Ceļgali drebēja … Viņš pataustīja pulsu un apjucis sasita rokas.
— Ne mazāk par divi simti…
Paķēris ruma pudeli, pielika pie lūpām. Zobi riebīgi sitās pret auksto stiklu.
Kad ar sniegu apķepušais Rasels un Stonors iestiepa Lielajā kabīnē Loka nekustīgo ķermeni, ārsts sēdēja pie galda, saspringti vērdamies vienā punktā. Viņš nepakustējās arī tad, kad Loku noguldīja uz dīvāna un Rasels vilka nost meteorologam ādas kombinezonu.
Stonors atskatījās uz ārstu.
— Jūs gaidāt speciālu uzaicinājumu? Pa- raugiet, kas viņam noticis. Džeks atradis viņu pie aparātu būdas. Jābrīnās, ka atradis…
— T-tūliņ, — nomurmināja ārsts, lēni tuvodamies dīvānam, uz kura gulēja Loks.
Rasels uzmanīgi palūkojās uz Ziro un klusi noraidīja viņu:
— Es pats … Atpūtieties …
Stonors sažņaudza dūres.
— Jūs tomēr neesat klausījis man, — viņš ne visai skaļi teica ārstam. — Un, lūk, kas iznāk, kad jūs esat vajadzīgs. Ejiet ārā koridorā, bet, kad būsiet skaidrā, aiztaisiet ciet lūku.
Ārsts izstreipuļoja aiz portjerām.
Rasels ar šļirci rokā piegāja pie Loka.
— Viņš nav zaudējis samaņu no aukstuma, — konstatēja Stonors. — Rokas viņam ir siltas. Varbūt viņš ir sasities?
— Tūliņ redzēsim, — sacīja Rasels, iedurdams adatu Lokam rokā.
Pēc dažām minūtēm meteorologs sakustējās un atvēra acis.
— Iedzer, vecais, — čukstēja Stonors, pielikdams biedram pie lūpām glāzi.
Loks norija zāles un atlaidās spilvenos. Viņa skatiens pamazām tapa saprātīgs. Šķita, ka meteorologam kaut kas nāk atmiņā. Tad viņš deva zīmi, lai Stonors pieliecas tuvāk.
— Pārbaudiet, vai izejas lūkas ir cieši aizvērtas, — čukstēja meteorologs, — tur…
Viņš nepaguva pabeigt. Skaļas vaimanas nomāca vētras aurus. Portjera pavērās, un Lielajā kabīnē lēkšus ielēca ārsts.
Viņš bija bez brillēm un cepures, viņa rudie mati bija saslējušies stāvus gaisā, seja šausmās pārvērsta,
— Palīdziet! — viņš kliedza, pieķēries Stonoram. — Ātrāk! Tūliņ tas būs iekšā …
Stonors asi atgrūda ārstu, grasījās jau iziet koridorā, bet tad apstājās, apķēries, ka nav paņēmis ieroci.
Pa to laiku elektriskās spuldzes, kas apgaismoja Lielo kabīni, sāka palēnām dzist.
— Ātrāk pie ģeneratora, Ralf! — sabiezējošajā tumsā atskanēja Rasela balss. — Es paskatīšos, kas tur ir.
Un Rasels ar pistoli vienā rokā un bateriju otrā izskrēja koridorā.
— Šauj, tiklīdz ieraugi viņu! — nokliedza Loks, mēģinādams piecelties no dīvāna.
… Stonors ar drebošām rokām grābstījās gar elektrostacijas sadales dēli. Rau, kur svirslēdzis, kas pārslēdz tīklu uz akumulatoriem.
«Lai slavēts visuaugstais dievs, gaisma ir …»
Izrāvis no galda atvilktnes automātisko pistoli, Stonors, strauji pašķirdams portjeras, iedrāzās Lielajā kabīnē. Pretim dvesa aukstums.
Pa kāpnēm no augšējā koridora lēnām nāca lejā Rasels. Viņš rūpīgi aizvēra durvis uz kāpnēm, aizgrūda ciet smago aizbīdni un nolaida portjeru, tad nometa uz galda kādu priekšmetu. Tās bija ārsta sasistās brilles.
— Kas tur bija? — vaicāja Stonors, uzmanīgi raudzīdamies Raselā.
—Neko neredzēju.
— Lūka bija va|ā?
Jā, bet tās tuvumā neviena nebija. Nebija pat pēdu. Tikai sadauzītās brilles.
— Blēņas! — Ziro pacēla galvu. — Tas izlīda no tumsas un gribēja sagrābt mani. Es izspruku, bet viņam palika mana cepure un brilles.
Rasels klusēdams norādīja uz briļļu atliekām.
— Kas tev rādījās, Rišār? — jautāja Stonors, cieši lūkodamies uz francūzi.
— Pats nesaprotu, kas tas bija. Dzīva būtne vai spoks …
— Spoks, — izsmējīgi atkārtoja Stonors. — Ak šitā gan … Nu jau ir tiktāl, ka rādās spoki…
— Tu, protams, vari neticēt man, — gandrīz vai raudādams, sacīja ārsts. — Es tiešām esmu ieķēris par daudz. Bet, ja tu būtu dzirdējis to, ko es … — ārsts nopūtās. — Ej paklausies, kas notiek ēterā. Ej, ej …
Stonors paraustīja plecus, taču iegāja ra- diokabīnē. Uzlika austiņas un sāka grozīt noskaņošanas pogas.
— Parastie sprakšķi, kas acīmredzot saistīti ar ziemeļblāzmu, — viņš beidzot izsaucās. Nolicis austiņas, viņš atgriezās Lielajā kabīnē.
— Varbūt es tiešām zaudēju prātu, — apjucis nomurmināja ārsts.
Loks, paslējies uz dīvana, uzmanīgi aplūkoja briļļu atliekas.