124447.fb2 Ledus tuksne?a spoki - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 4

Ledus tuksne?a spoki - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 4

—   Pamatīgi samīcītas, — viņš pusbalsī secināja, pabīdīdams tuvāk Stonoram sapla­cināto ietvaru. — Var domāt, ka bijušas zeirl pneimatiskā āmura.

—   Viņš pats tām būs uzkāpis virsū, — sa­cīja Stonors, pamezdams ar galvu uz ārsta pusi.

—  Ja tev ir liekas brilles, — teica Loks, — esmu ar mieru pierādīt, ka, ieminot sniegā, tās nevar tā sakropļot.

—   Ko tu ar to gribi teikt?

—   Es gribu teikt… — Loks aprāvās un pārlaida visiem nopietnu skatienu, — gribu teikt, ka pērtiķim līdzīgs spalvains radījums tuvojās man, kad es ņēmos gar aparātu būdu. Es pasitos sāņus un laikam ieskrēju ar galvu vēja mērītāja stabā …

Otrā rītā sniega vētra sāka pierimt. Kad ziemeļos pie apvāršņa parādījās nespodra, sarkanīga saule, vairs tikpat kā neputeņoja. Tikai retumis atdrāzās pa brāzmai, saceļot gaisā uz kraujajām, baltajām nogāzēm sniega putekļu mākoņus.

Dziļajās, pieputinātajās aizās, kur netika iekšā zemās saules stari, nogūlās zilas ēnas. Meklējumi stacijas apkaimē neko nedeva. Nebija palicis nekādu pēdu — naktī viss bija aizputināts. Kilometriem tālu visapkārt neredzēja neko dzīvu.

Ledus alas radio joprojām klusēja. Izlēma, ka Stonors un Rasels mēģinās tikt līdz tu­rienei ar slēpēm. Ārstam un Lokam bija jā­paliek Lielajā kabīnē.

Pēc brokastīm Stonors un Rasels sāka pos­ties ceļā. Dūnvilnas kombinezoniem virsū uz­vilka spilgti sarkanus, vēja necaurlaidīgus tērpus, uzcēla ar sudrabainu kažokādu ap­šūtas kapuces,

—   Elegants pāris, — noteica Loks, kas bija izgājis abus pavadīt. — Vārīti vēži! Vai šaujamos neesat aizmirsuši?

—  Tu vēl tici savam spalvainajam spo­kam, Fred? — jautāja Stonors.

Loks mulsi pavīpsnāja.

—   Ieročus tomēr derētu paņemt.

—   Kārtībā, Fred! — Rasels uzsita ar plaukstu pa jakas izspīlēto kabatu.

Viņi viegli uzkāpa ledus paugurā. Rasels atskatījās, pamāja ar sarkano cimdu un lai­dās līdzi Stonoram pa kraujo nogāzi.

Augstu pār slēpotāju galvām slējās plaisu izvagotas krantis. Uz Ledus alu iemītā ta­ciņa bija pazudusi. Tā bija aizputināta.

Aiz pagrieziena pavērās uz rietumiem aiz­ejošas aizas tālā panorāma. Pār melnajām bazalta sienām bija nokārušies sniega nagi. Uz milzīgā ledāja sastingušajiem viļņiem pacēlās senās lavas krantis. No dienvidrie­tumiem, no neizpētītajiem Karalienes Modās Zemes apgabaliem plūda nekustīga, dziļu plaisu sašķelta ledus upe.

Stonors, kas skrēja pa priekšu, apstājās un pielika pie acīm binokli.

—   Redzu ieeju Ledus alā, — viņš pazi­ņoja, — bet tuvumā ne dzīvas dvēseles. Sa­vādi, ka viņi, pazaudējuši sakarus, nav cen­tušies tādā laikā iznākt mums pretim.

-

Rasels klusēdams sakārtoja slēpju saites.

—   Ko jūs, Džek, domājat par nakts pa­niku? — jautāja Stonors, nolaizdams binokli.

Rasels klusēdams paraustīja plecus.

—   Šorīt man ienāca prātā dīvaina doma,— turpināja Stonors. — Ļoti dīvaina. Jūs ne­spējat noģist? …

Rasels papurināja galvu.

—   Redziet, es daudzus gadus esmu strā­dājis Himalajos. Starp citu, tas viss ir tīrie nieki. Nav vērts runāt…

Stonors sparīgi atgrūdās ar spieķiem un drāzās lejup, atstādams zilganbaltajā sniegā slēpju pēdu pavedienu.

Dažus soļus pirms šaurās spraugas, kas veda ledus kupolā, Stonors apstājās un skaļi iekliedzās. No bazalta sienām atlekusī atbalss atkārtoja izsaucienu un noklusa tālumā. Ne­viens neatsaucās.

—   Dīvaini, — nomurmināja ģeologs, ar cimdu slaucīdams nosvīdušo pieri.

Rasels noņēma slēpes un gāja uz plaisu. Visapkārt pletās jaunā sniega viļņotais pa­klājs. Uz tā dzirkstošās virsmas neredzēja nevienu pēdu. Ģeofiziķis paspēra soli, vēl vienu soli un iegrima gandrīz līdz jostas vie­tai.

—   Izskatas, ka viņi pec puteņa nav nā­kuši ārā no alas, — rūca Stonors, piesar­dzīgi mīdams Rasela pēdās.

Plaisas dziļumā sniega bija mazāk, tomēr dziļo klusumu joprojām netraucēja neviena skaņa. Plaisa sašaurinājās. Kļuva tumšs.

Spožā diena tikko lauzās cauri zaļganajai ledus blīvai.

Rasels ieslēdza reflektoru. Spēcīgais stars atdūrās pret šaurām, apledojušām durvīm. Tās bija ciet.

Rasels pārlaida gaismu pār ledus sienām. Pazibēja slēpju metāla saites. Pie sienas pieslietās nartas meta uz ledus garas, līkas ēnas.

—       Viņi ir šeit, — sacīja Stonors. — Slē­pes un nartas ir tepat. Hello, Henrih! …

Atbildes nebija.

—        Šodien viņi tomēr ir iznākuši ārā! — sauca Stonors, rādīdams uz pēdām, kas bija iemītas pie durvīm. — Ei, Toivo, Henrih! — Viņš pagrūda durvis. Tās nepadevās.

—       Aizslēgtas no iekšpuses, — secināja ģeologs, grasīdamies klauvēt.

Rasels parāva viņu aiz piedurknes.

—   Durvis ir iesalušas, Ralf.

Viņš piespieda durvis ar plecu. Stonors palīdzēja. Durvis ar brīkšķi atsprāga vaļā.

Ledus alā bija tumšs.

—       Henrih, Toivo! — atkal uzsauca Sto­nors. Viņa balsī jautās izbailes.

Rasels pieliecies iegāja pa durvīm, atrada akumulatorus un noklikšķināja slēdzi. Ledus alu piepildīja nespodra, dzeltena gaisma. Uz zemām saliekamajām lāviņām atradās guļam­maisi. Tie bija tukši. Kaktā uz prīmusa stā­vēja apsarmojusi panna. Tai blakus — tukša konservu kārba,

Stonors, iespraucies pa durvīm, neizpratnē skatījās apkārt.

—   Zīmīte, — sacīja Rasels.

Uz galda netālu no radioraidītāja gulēja papīra lapa. Stonors izķēra zīmīti ģeologam no rokām un, acis miegdams, ar pūlēm lasīja ķeburainās, uz ātru roku uzskribelētās rin­diņas.

«Vakar aizcirtāmies līdz galvenajai dzīs­lai. Tā viscauri izurbināta. Toivo teica, ka šīs ejas izskatoties pēc seniem karjeriem.» Stonors apklusa un blenza uz ģeofiziķi.

—  Kādi nieki, Džek!