— «Viņš aizgāja tos apskatīt un neatgriezās,» turpināja Stonors. «Eju meklēt viņu. Henrihs.»
— Bet zīmīte rakstīta vakarrīt, — sacīja Rasels, paņēmis no Stonora lapu.
— Un ne vārda par to, vai ir urāns, — nomurmināja Stonors.
— Tie droši vien ir no dzīslas, — teica ģeofiziķis, norādīdams uz akmeņiem pie lāviņas.
Stonors žigli pieliecās, paķēra paraugus un ņēmās tos aizrautīgi aplūkot.
— Ir gan mantiņa! — viņš nočukstēja.
— Bagātāka nekā augšā. Tīrs urāninīts. Vai tu saproti, ko tas nozīmē, Džek? …
Rasels vienā mierā grozīja raidītāja kloķus.
— Uztvērējam kaut kas noticis, tas nedarbojas …
— Vai izlabot varēsim?
— Šķiet, lampas izdegušas. Rezerves lampu te nav.
— Ko lai dara?
— Jākāpj lejā pie dzīslas.
— Saproti, Džek, — Stonors sastomījās, — manuprāt, labāk būtu pagaidīt… Iespējams, ka viņi drīz atgriežas.
— Henrihs aizgājis vakar, bet Toivo vēl ātrāk. Ar viņiem kaut kas ir noticis.
Stonors nodūra acis.
— Baidos, ka nokāpšana pie dzīslas ir bīstama. Ja ir tik daudz urāna … — Viņš pameta ar galvu uz paraugu pusi. — Ir vajadzīgs radioaktivitātes indikators, bet es atstāju to Lielajā kabīnē.
— Es nokāpšu viens, — saltā mierā ierosināja Rasels.
— Kā priekšnieks es tev aizliedzu. Darīsim tā: tu paliksi te un gaidīsi viņus atgriežamies. Ja vajadzēs, palīdzēsi, kad viņi nāks atpakaļ. Es braukšu uz Lielo kabīni. Atgriezīšos kopā ar Fredu … Mēs atvedīsim indikatoru, virves un rezerves radiolampas. Ja Henriha un Toivo vēl nebūs, — sāksim meklēt.
— Bet ja ar viņiem kaut kas ir noticis un palīdzība ir vajadzīga jau šajā brīdī?
— Divas trīs stundas vairs neko negrozīs, Džek. Bez tam es domāju, ka Henrihs ir sajaucis datumus. Zīmīte ir rakstīta šorīt, nevis vakar. Henrihs ir devies meklēt pavisam nesen. Tu esi aizmirsis pēdas, kuras mēs redzējām pie ieejas alā.
— Ja tās ir Henriha pēdas, tad nav saprotams, kādēļ viņš izgājis basām kājām.
— Basām?
— Jā, sniegā pie alas durvīm bija basu kāju pēdas.
— Muļķības! — izsaucās Stonors. — Neticamas muļķības, — viņš atkārtoja un apklusa. — Tas viegli pārbaudāms, Džek.
Viņš ātri izņēma bateriju un atvēra durvis.
— Ak tu velns, mēs esam nomīdījuši tās pēdas, — atskanēja viņa balss no ledus koridora. — Nē, skaidrs, ka tev ir tikai izlicies, — Stonors turpināja, nākdams atpakaļ. — Kam nāktu prātā te bradāt plikām kājām? … Tātad norunāts. Es braucu, tu paliec.
Kad durvis bija aizcirtušās, Rasels veicīgi piecēlās un aizgrūda metāla aizbīdņus.
Tagad varēja ķerties pie darba.
Ģeofiziķis pacēla koka lūkas vāku Ledus alas sienā. Pretim dvesa stindzinošs aukstums. Rasels ausījās. No šaurās ejas, kas bija izcirsta ledū uz bazalta krauju pakāji, nenāca ne skaņas. Ģeofiziķis piesēja virves galu pie lūkas gredzena un, pārmetis rituli pār plecu, uzmanīgi ielīda tumšajā caurumā. Ieslēdza reflektoru. Uzzibsnīja ledus sienas. Taisnā, ieslīpā eja nozuda zaļganā puskrēslā.
— Ne par kadu naudu nepalikšu te viens, Stonor. — Ārsts no satraukuma sēca. — Ne par kadu, saprotat? Ja jus līdz tumsai nebūsiet atpakaļ, es … zaudēšu prātu.
Fredam Lokam noraustījās lūpu kaktiņi. Viņš tikko valdījās.
Stonors apmulsis noplātīja rokas.
— Tad tev jānāk man līdzi, Rišār. Varbūt tā būs pat labāk: ja nu tur ir vajadzīga tava palīdzība … Freds paliks Lielajā kabīnē.
Freds Loks zvēla dūri uz galda. Nošķin- dēja glāzes. Sasvārstījās skaitītāju bultiņas.
— Te ir nevis ziemas nometne, bet gļēvuļu patversme! — meteorologs rēca. — Kāpēc tu lūdz, bet nevis izrīko, Ralf? Ko tu gribi ņemt sev līdzi? Viņš vēl nav nācis pie jēgas no vakarvakara un pusceļā nogāzīsies zemē. Oh, es gan negribē-tu būt blakām jums īstās briesmās.
— Nekliedz, labāk pasaki, ko lai dara, Fred, — klusi teica Stonors.
— It kā tu pats nezinātu! Paņemam nesamo un pilnā gaitā uz priekšu. Un tu, — Loks pabāza dūri ārstam zem deguna, — ja tu vēlreiz iepīkstēsies, ka tev bail, staigāsi ģipsī līdz ziemošanas beigām. Skaidrs?
Ārsts izbīlī pakāpās atpakaļ.
— Aizver ieejas lūku un nedomā taisīt to vaļā, lai tev nerēgotos. Saprati? Un neej prom no raidītāja. Pēc stundas izsauksim pa radio Lielo kabīni. Ejam, Stonor!
Durvīs Loks atskatījās uz ārstu, parādīja uz sienas skapi, uzsita ar īkšķi sev pa apkakli un sirdīgi nopurināja galvu.
… Jau no tālienes Stonors un Loks ieraudzīja Rasela garo stāvu. Ģeofiziķis rāpoja pa dziļo sniegu gar ledus kupolu, tad nozuda spraugā. Kad Loks un Stonors tuvojās, viņš iznāca tiem pretim.
— Kā iet, Džek? — uzsauca Stonors, raisīdams nost slēpes.
— Henrihs ir te.
— Bet Latikainens?
— Viņa nav.
— Un ko saka Henrihs?
— Tikpat kā neko. Viņš jūtas ļoti slikti. Jau divas reizes zaudēja samaņu.
— Ievainots?