Loks klusiņām iesvilpās.
Visi trīs steigšus iegāja Ledus alā.
Ādas kombinezonā ģērbtais Kovaļskis bija nolikts uz guļammaisa. Dziļu grumbu izvagotā seja šķita pārakmeņojusies. Acis bija aizvērtas, zobi sakosti, nagi kļuvuši zili.
— Nē, nē, viņš ir dzīvs, — sacīja Rasels, ieraudzījis Stonora izbaiļu pilnās acis, — bet atkal bez samaņas.
Loks noliecās pār Kovaļski, pataustīja pulsu un pašūpoja galvu.
— Riebīgi gan, ka ārsta vietā ir kretīns.
— Un tomēr no viņa te būtu vairāk labuma nekā no jums visiem kopā, — piezīmēja Stonors.
Pār ķermeni pārskrēja tikko manāmas trīsas. Loks izstiepa roku, gribēja skart viņa
pieri, bet Kovaļskim no matiem izlēca zilganas dzirkstis. Loks atrāva roku atpakaļ.
Stonors saskatījās ar Raselu.
— Šķiet, viņa ķermenis ir elektrizēts, — nomurmināja apstulbušais Loks.
— Radioaktivitāte tā nav, — sacīja Stonors. — Velns viņu sazina kas! Baidos, ka arī Ziro neko nespēs līdzēt. Bet kā tu domā, Džek?
— Tur, šaja pazemes labirinta, viņš droši vien ir cietis no kaut kādas izlādēšanās, — domīgi atbildēja ģeofiziķis. — Tur ir vesels labirints, Ralf. Es nezinu, vai tie ir karjeri… Bet ar tiem izcaurumota' ir pati dzīsla, ir lava ap to. Henrihs teica, ka esot maldījies vairākas stundas. Toivo nav atradis un nav pat redzējis viņa pēdas. Bet tad… viņš pēkšņi sajutis vājumu. Vairāk viņš neko neatceras.
— Tātad jūs bijāt apakšā? — jautāja Stonors.
— Jā.
— Un ka jutāties tagad?
— Pagaidām normāli. Bet es biju tur neilgu laiku…
— Savādi, ļoti savādi, — nomurmināja Stonors. — Vienkārši nezinu, ko domāt. Rūdas radioaktivitāte nevarēja iedarboties tik ātri.
— Rūdas tur tikpat kā vairs nav, — sacīja Rasels. — Rādās, ka tā ir … izņemta …
— Nevar būt… Ko tad lai darām ar Henrihu?
— Manuprāt, viņam kļūst labāk, — teica Loks. — Skatieties, bālums pamazām izzūd. Viņš arī elpo mierīgāk … Kāds varētu būt šīs slimības cēlonis?
— Galvenais — kādas būs sekas? — atjautāja Rasels.
— Vai tev, Džek, neliekas, ka tās varētu būt kaut kādas zemes strāvas, kas saistītas ar vakardienas neparasti intensīvo ziemeļblāzmu? — vaicāja Stonors.
— Nē.
— Bet kas tad?
— Nezinu.
— Nav nozīmes likt Džekam fantazēt, — sacīja Loks. — Labāk fantazē pats. Tā ir tava specialitāte, Ralf.
— Tas nav asprātīgi, — atcirta ģeologs. — Un mums taču galu galā jāsaprot, kas te notiek.
— Tas neizskatās pēc elektriskās strāvas bojājuma, — teica Rasels. — Un, protams, radioaktivitāte arī tā nav… Varbūt kāds sevišķs starojums? Neitrīno, mežoni? Bet tā avots ir galīgi neizdibināms …
— Ģībonis, liekas, pārvēršas par miegu,— sacīja Stonors, ieklausīdamies poļa elpā.
— Jauki! Klāj vaļā, kur tu vinu atradi, Džek.
— Simt septiņdesmit metru no šejienes, kur sazarojas rūdas dzīslā izcirstā horizontālā eja.
— Kur sazarojas… eja? — parvaicaja
Stonors. — Vai tiešām tu uzskati, ka labirints ir seni karjeri?
— Nezinu … Bet izskatās, ka tas ir mākslīgs … Labāk būtu, ja tu pats apskatītu. Es nekad neesmu redzējis senos karjerus.
— Rādās, ka tavā atradnē kāds jau ir rakņājies, Stonor, — izsmējīgi piebilda Loks.
— Rādās, ka mēs visi pamazām sākam jukt! — iesaucās ģeologs. — Te nevar būt nekādu senu karjeru. Saprotat? Nekādu . .. Mēs esam pirmie cilvēki, kas nonākuši šajā Antarktīdas kontinenta daļā.
— Tad atliek domāt, ka ejas iztaisījuši pingvīni vai tie pērtiķveidīgie spoki, kas apciemoja mūs pagājušajā naktī.
— Pašlaik nav no svara, vai labirints ir mākslīgs vai dabisks, — teica Rasels. — Viens no mūsu biedriem vēl atrodas tur. Ar viņu droši vien noticis tas pats, kas ar Henrihu.
— Džekam taisnība, — piekrita Loks. — Ir jārīkojas, nevis jāpļāpā. Stonor, mēs gaidām tavus rīkojumus.
— Vienam no mums ir jāpaliek pie Henriha.
— Lieliski … Paliec tu, bet mēs ar Džeku iesim meklēt Toivo.
— Bet man ātrāk jāapskata tas, ko Džeks sauc par horizontālo eju.
— Tad nespriedelē gari un komandē!
— Paliec tu, Fred, — sacīja Stonors. — Ir jāsalabo raidītājs un jānodibina sakari ar ārstu. Neviens neizdarīs to labāk par tevi.
— Ir, šef. Un pazūdiet ātrāk zemē vai
ledu, ja jums tīk, — ieteica meteorologs, atvērdams ledus tuneļa lūku.
— Cik tālu mēs esam aizgājuši, Džek?
— Esmu iztinis visus piecsimt metrus auklas. Ja ņem vērā neskaitāmos pagriezienus, mēs atrodamies metrus trīssimt taisnā līnijā no Ledus alas.