— Vēl tikpat daudz.
Rasels un Stonors lēnām gāja uz leju pa slīpu cauruļveida kanālu, kas stiepās cauri lavai. Kanāla melnās sien-as blāvi zaigoja.
— Atkal pagrieziens.
— Un atzarojums pa labi. Dzīsla paliek kaut kur sāņus, Džek. Te rūdas nav. Skaties, bazalts vai kaut kas ļoti līdzīgs.
Stonors spēcīgi uzsita ar āmuriņu pa kanāla gludo sienu.
— Es gribētu zināt, kas tie par tukšumiem. Nevienā karjerā es neesmu redzējis tik ideāli gludas sienas. Gandrīz jādomā, ka tās ir speciāli nolīdzinātas un nopulētas.
— Vai jzzāģētas ar kaut ko, kas ir daudz cietāks par šo akmeni, — minēja Rasels.
— Pārsteidzoši ir arī tas, — turpināja Stonors, — ka tie nemaz nav līdzīgi senajiem karjeriem. Esmu redzējis senos karjerus Nūbijā un Tibetā. Tās bija velnišķas spirālveida ejas, kurās tikko varēja iespraukties cilvēks. Bet te ir plašums, smalki apstrādāts akmens, var iet nesaliecotics. Ja mēs neatrastos Antarktīdas centrā, es teiktu, ka viss šis labirints ir mākslīgs. Bet Antarktida atrodas zem ledus jau miljoniem gadu … Bez tam man grūti būtu nosaukt ultramodernu raktuvi Savienotajās Valstīs, kur ir tik pilnīgi pazemes karjeri. Te trūkst vienīgi elektrības. Ir pat kaut kāda ventilācijas sistēma … Visur jūtama svaiga gaisa plūsma.
— Atkal pagrieziens, un atkal slīpums uz leju.
— Ka radas, šim labirintam nebūs gala, Džek. Mēs jau esam daudz zemāk par aizas dibenu. Savādi, ka temperatūra nekāpj.
— Tas droši vien tādēļ, ka ir laba ventilācija.
— Stop! Tālāk nav kur iet. Priekšā ledus. Kā tas varēja gadīties tādā dziļumā?
Stonors rūpīgi izpētīja ledus korķi, kas bija aizšķērsojis ceļu, atskaldīja gabalu ledus un aplūkoja dzirkstošo, zaļgano lūzuma vietu.
— Vēl viena mīkla, Džek. Šis ledus, jādomā, ir iekļuvis labirintā no augšas. Tātad viens no ieejas caurumiem bijis klāts ar ledu. Visdrīzāk ar ledāju, kas tagad piepilda aizu. Ledus, kā zināms, spēj tecēt. Cietā ledus straume, pamazām virzoties lejup pa labirinta tukšumiem, notecēja līdz šai vietai. Bet tas nozīmē… — Stonors apklusa un daudznozīmīgi paraudzījās uz ģeofiziķi.
— Ka labirints ir diezgan vecs, — mierīgi sacīja Rasels.
— Gluži pareizi. Tas nozīmē, ka ledājs ir veidojies vai to kāds veidojis jau pirms Ant- arktīdas pēdējās apledošanas, tas ir, pirms daudziem miljoniem gadu.
Rasels sarauca uzacis, bet neko neteica.
— Vai tas tevi nepārsteidz, Džek?
— Mazliet pārsteidz ir viens, ir otrs, bet… Tss! Tu dzirdēji?
Abi sastinga. Tālumā bija dzirdams kaut kas līdzīgs šņākoņai.
— Vējš?
Rasels brīdinoši pacēla roku. Šņākoņā tuvojās. Tad — klusa čaboņa, kas izklausījās pēc soļiem …
— Tas ir Toivo. Ejam, Džek. Hello, Toivo!…
— Tss! — Rasela stiprā roka aizspieda Stonoram muti. — Klusu, Raif. Nodzēs reflektoru.
Viņus ieskāva tumsa.
— Džek, tu esi jucis …
— Ne vārda, — nočukstēja ģeofiziķis. — Te ir daudz vairāk neizprotamā, nekā tev liekas. Neizprotamā un varbūt bīstamā …
Noklikšķēja automātiskās pistoles drošinātājs.
— Tikai nedomā šaut, Ralf. Mēs vēl nezinām, kas tur ir.
Stonors nolaida pistoli. Necaurredzamajā tumsā tagad valdīja absolūts klusums.
Gaidīja ilgi. Labirintā nedzirdēja vairs ne skaņas.
— Varbūt mums tikai izlikās, Džek?
Rasels neatbildēja.
— Jāiet atpakaļ. Šodienai pietiks.
— Bet Toivo?
— Varbūt viņš mūs jau gaida alā.
— Diezin vai.
Rasels ieslēdza reflektoru. Atpakaļ gāja lēnām. Apstājās, paausījās un klunkuroja tālāk, turēdamies pie tievās neilona auklas — vienīgā pavediena, kas saistīja viņus ar izeju no pazemes labirinta.
Sienās melnēja neskaitāmi caurumi — ieejas sānu koridoros. Dažas veda kaut kur sānis, dažas uz augšu, citas taisni uz leju.
Rasels gāja pa priekšu un iedams tina auklu. Piepeši ģeofiziķis apstājās kā sastindzis. Stonors saprata — kaut kas ir noticis.
— Kas ir?
Rasels pagriezās. Viņa reflektora gaismas apžilbināts, Stonors piemiedza acis. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, atvēris acis, bija auklas gals Rasela rokās. Aukla bija pārrauta. Nevienā no četriem tuneļiem, kas atzarojās no pārrāvuma vietas, auklas turpinājums nebija redzams.
— Gaužām dīvaini, — teica ģeofiziķis, aplūkodams auklas galu.
— Varbūt tā pārtrūkusi nejauši? — ieminējās Stonors. — Grūti iedomāties, ka to kāds būtu varējis izdarīt.
— Vispār tādu auklu neviens nespēj pārraut. Šī aukla iztur piecsimt kilogramu lielu svaru.
— Tev taisnība. Un tomēr ta ir pušu. Ko nu lai iesāk?
— Jāmeklē izeja.
— Bet kā?
— Paliec te, bet es apskatīšu tuneļa atzarojumus. Vienā jābūt auklas otram galam.