— Es paņemšu līdzi atlikušo auklu. Tā mūs saistīs. Turi pārrauto galu, Ralf.
Rasels ielīda ejas kreisajā atzarojumā. Pēc dažām minūtēm viņš bija atpakaļ.
— Tur ir strupceļš. Tuneli noslēdzis ledus. Tagad apskatīsim nākamo.
— Pagaidi, Džek, — klusi sacīja Stonors. — Kamēr tevis nebija, es… Vārdu sakot, aukla nav pārrauta … Kāds to ir pārgrauzis. Šķiet, ka tās ir lamatas. Labirintā slēpjas kaut kādas dzīvas būtnes.
Loks ilgi laboja raidītaju. Vajadzēja mainīt lampas un izsistos kondensatorus.
— Var domāt, ka tas cietis no tādas pašas izlādēšanās kā Henrihs, — murmināja meteorologs, atbīdīdams sānis veselu lēveni apmainītu detaļu. — Tas gan būs brīnums, ja pēc šitādas operācijas raidītājs darbosies.
Raidītājs darbojās. Loks apmierināts no- grudzināja, uzspīlēja austiņas un pagrieza noskaņošanas pogu. Un tūliņ tālo staciju murdoņai cauri izlauzās ārsta griezīgā balss:
— Ledus ala, hallo, Ledus ala, kādēļ neatbildat? Atbildiet! Uztveru.
«Nu gan kviec!» aizkaitinats nodomaja Loks, grozīdams pogas.
— Ledus ala klausās! — viņš iekliedza mikrofonā. — Kā tev iet, Sarkangalvīt?
Uzklausījis ārsta satraukto čiepstēšanu, Loks īsi pastāstīja, kas noticis.
— Vai tu esi pārliecināts, ka viņš guļ? — pēc nelielas pauzes jautāja ārsts.
Loks atskatījās uz Henrihu.
— Manuprāt, guļ. Elpa ir laba. Sejas krāsa gandrīz normāla … Tu nedzirdi mani? Stipri traucējumi? Ak tu velns! — Loks iesita sev pa pieri. — Aizmirsu iezemēt. Acumirkli. Sarkangalvīt, kaut kas vēl ir jāizdara.
Meteorologs noņēma austiņas un pievienoja vadu iezemējuma tapai. Noknakšķēja, un raidītāja zaļā actiņa nodzisa. Raidītājs atkal bija izgājis no ierindas. Loks ātri izrāva ze- mesvadu no ligzdas. Auklas galā nosprak- stēja zaļa dzirksts. Gaisā asi nosmaržoja pēc ozona.
Meteorologs ar delnu noslaucīja slapjo pieri.
«Kas tie varētu būt par lādiņiem? Vai tiešām viss trīs stundas ilgais darbs būs jāsāk no gala?»
Viņš pielika delnu pie grīdas iezemējuma tapas tuvumā. Likās, ka delna jūt sīkus dū- rieniņus. Bet varbūt tas bija no aukstuma?
Loks apstaigāja ledus istabu un pataustīja sienas un griestus. Nodzēsa gaismu. Tikai cauri alas dienvidu sienai lauzās vāja dienas gaisma. Loks piegāja pie lāviņas, uz kuras gulēja Kovaļskis, ieklausījās viņa elpā, pārbaudīja pulsu. Elpa bija vienmērīga, pulss gandrīz normāls.
Loks atkal sāka darboties ap raidītāju. Šoreiz no ierindas bija izgājuši tikai drošinātāji. Meteorologs ātri nomainīja tos un drīz vien izdzirdēja ārsta balsi:
—- Ledus ala, hallo, Ledus ala .. .
— Es dzirdu tevi, Sarkangalvīt… Nekā sevišķa. Izdega drošinātāji. Atvieno iezemē- jumu … Tā vajag …
— Saule riet. Pēc pusstundas būs galīgi tumšs. Ko lai daru? — taujāja ārsts.
— Sešpadsmitos nulle nulle pieraksti meteoroloģisko ierīču rādījumus un pārlādē paš- rakstītājus sniega koridorā. Ja nodibini sakarus ar Ziloņu salu, mēģini pārraidīt viņiem meteoroloģiskās ziņas, tad paēd pusdienas un sēdies pie raidītāja. Ja līdz divdesmitiem nulle nulle es neesmu tevi izsaucis, atkal pieraksti rādījumus, paēd vakariņas un mierīgi liecies uz auss. Ja klauvē pelēkais vilks, netaisi vaļā durvis … Saruna ir beigusies. Kā saprati?
Nenoklausījies līdz galam ārsta gaušanos, Loks noņēma austiņas.
«Rasels un Stonors ilgi nenāk atpakaļ. Ka tikai nav kaut kas lēcies …»
Loks pacēla lūkas vāku un ieklausījās. Ledus koridorā bija klusu.
Neaizvēris lūku, meteorologs apsēdās uz kastes pie lāviņas. Negulētā nakts lika sevi manīt. Nāca miegs. Viņš nemanot iesnau- dās.
Pamodināja pieskāriens. Loks uztrūkās augšā. Henrihs, mazliet piecēlies uz lāviņas, ar mokām kustināja pāršķiebtās lūpas.
Noliecies pie viņa, Loks sadzirdēja vārdu «radio». Meteorologs apsviedās pret raidītāju. Austiņās čaukstēja. Traucējumu sprak- šķos un svilpienos Loks tikko spēja saklausīt ārsta balsi. No ētera joņoja dīvains, pamazām pieaugošs kauciens, nomācot vārdus, ko mikrofonā kliedza Ziro:
— … salauza … uzbruka .. ak dievs!
— Atslēga, raidi ar atslēgu, Rišār! — sauca Loks un pats sāka raidīt ar atslēgu.
Atbildes nebija. No austiņām nākošajā kaucienā neko vairs nevarēja izšķirt.
Loks paskatījās pulkstenī. Pieci. Nakts nāca virsū, bet Rasela un šefa vēl nebija. Arī ārstam kaut kas atgadījies… Bet varbūt viņš atkal ir pilnā?
Henriha izsauciens lika Lokam palūkoties atpakaļ. No atvērtās lūkas plūda blāva, violeti zaļgana gaisma. Apgāzdams tabureti, Loks pielēca kājās un satvēra kombinezona kabatā pistoles spalu. Violetās gaismas josla kļuva aizvien spožāka.
— Kas nāk? Stāt! — uzsauca Loks, pavērsdams pistoli pret lūku. Atbildes nebija, taču gaisma pamazām kļuva bālāka.
— Stāt! — atkārtoja Loks, pasperdams soli tuvāk lūkai un ieskatīdamies tajā.
Ledus koridorā neviena nebija. Tikai kaut kur tālumā bālēja un izplūda blāvs, violets plankums.
Loks notēmēja un … neizšāva. Spīdošais plankums nozuda. Meteorologs aizcirta lūkas vāku un aizgrūda tam priekšā smagu kasti.
Henrihs sēdēja uz lāviņas, nolaidis uz grīdas vienu kāju. Plati iepletis acis, viņš raudzījās uz Loku.
— Kas … tur … bija? … — polis ar piepūli izmocīja.
— Neredzēju, — atbildēja Loks klausīdamies. — Bet tu? Kas notika ar tevi?
— Neatceros … savādi… Es, liekas, esmu nogulējis… roku un… kāju… nejūtu…
Skarbs klauvējiens neļāva viņam pabeigt.
Pie lūkas piestumtā kaste sakustējās.
Kovaļskis mēģināja uzslieties augšā.
— Mierīgi, Henrih, — teica Loks, pieiedams pie lāviņas un aizsegdams ar savu ķermeni biedru.
«Turies, Fred,» viņš domās drošināja sevi. «Gļēvulis mirst tūkstošreiz, drosminieks — tikai vienu reizi… Tūliņ redzēsim, kādi nelabie gari ložņā tumsā un krīt uz nerviem.»
Ledus sienā parādījās gaismas josla. Lūka lēni vērās vaļā. Loks pacēla pistoli un… tūliņ nolaida to. No gaišās spraugas paba- zās laukā Rasela sarkanais dūrainis.