Tur, Ledus alā, arī bija «māja», bet pēc piedzīvojumiem pazemes labirintā un it īpaši pēc noslēpumainā ienaidnieka gaidās pavadītās nakts šī Iedus māja bija neizprotamu draudu pilna.
«Vispār pēdējo dienu notikumos ir daudz mīklaina un neizprotama,» domāja Stonors. «Neapšaubāmi reāli ir tikai četri fakti: urāna atradnes atklāšana, pazemes labirinta uziešana senajās cirtnēs, Latikainena pazušana un Kovaļska paralīze. Viss pārējais robežojas ar fantāziju un var izrādīties vienkārši halucinācijas. Pēc garajiem ziemošanas mēnešiem visiem ir saspīlēti nervi.
Lokam un ārstam tumsā spokojās spalvains briesmonis. Mums ar Raselu likās, ka mēs dzirdam čaboņu pazemes labirintā … Un piedevām šis pārsteidzošais notikums ar auklu. Tas varēja beigties traģiski, bet tagad izskatās pēc murga …»
Kad Stonors ieminējās, ka aukla ir pārgrauzta, viņi ar Raselu nolēma nešķirties un meklēt izeju kopīgi. Viņi piespieda auklas galu ar bazalta gabalu, izgāja cauri otram tunelim un nonāca milzu alā, kam agrāk nebija gājuši cauri. Un tur viņi nejauši atrada zemē savas auklas otru galu. Kā tas bija gadījies tur? …
Aukla gulēja starp akmeņiem, veidodama vairākas samudžinātas cilpas, it kā to kāds steigā būtu pametis. Viņi ar Raselu atraisīja cilpas un konstatēja, ka tālāk aukla iestiepjas vienā no tuneļiem. Rasels mēģināja iestāstīt, ka uz auklas parādījušies agrāk neredzēti paresninājumi, taču nebija šaubu, ka tā ir viņu aukla, kas nezin kā nokļuvusi tajā labirinta daļā, pa kuru viņi nav gājuši. Turēdamies pie auklas, viņi galu galā laimīgi sasniedza izeju uz Ledus alu. Tiesa, te viņus tik tikko nesašāva Loks, bet viss beidzās laimīgi … Laimīgi, ja neskaita to, ka Latikai- nens bija pazudis bez vēsts, bet Kovaļskis gulēja slims… Naktī, protams, neviens neaizdarīja acis. Rasels atkal un atkal pārtina auklu. Viņš veltīgi centās atrast paresninā- jumus, kas viņam bija rādījušies, ejot pa labirintu. Loks vandījās pa apklusušo raidītāju …
Tomēr visam ir savs gals; beidzas arī šī nakts, bet galvenajā bāzē, šķiet, nekas nebija noticis …
Stonors padauzīja ar nūju pa apledojušo durvju metāla apkalumu.
Tīrajā, saltajā Antarktīdas agrā rīta gaisā sitieni noskanēja kā gongs. Taču aiz durvīm neviens neatsaucās. Stonors gaidīja, lūpas sakniebis. Pieslēpoja Rasels, vilkdams nartas ar Henrihu.
— Viņš guļ, vai? — saērcināts jautāja Stonors un atkal sāka vālēt ar nūju pa durvīm.
Aiz durvīm joprojām bija kluss.
— Ko jūs taisāt tādu traci? — uzsauca Loks, kas bija aizkavējies pie meteoroloģiskās būdiņas. — Varu saderēt uz savu bārdu, ka naktī dakteris degunu nav izbāzis laukā. Pie būdiņas nav nevienas pēdas. Vējā ir mani novērojumi…
— No rīta putināja, — sacīja Stonors. — Pēdas varbūt ir ciet.
— Ei, Sarkangalvīt, mosties, vecmāmiņa atbraukusi! — ieaurojās Loks un, iebāzis mutē divus pirkstus, spalgi nosvilpās.
Taču arī pēc šī laupītāju svilpiena, ko pavadīja ar nūju dauzītā durvju apšuvuma rīboņa, neviens neatsaucās.
— Varbūt ar viņu kaut kas ir noticis, — satraukts ieminējās Stonors. — Tāds troksnis uzrautu kājās pat līdz nemaņai piedzērušos … Vai tiešām būs jāuzlauž durvis?
— Pagaidiet, — iejaucās Rasels. — Durvis mums vēl noderēs. Ledus koridorā pie angāra ir rezerves radioraidītājs.
— Ideja! — izsaucās Loks. — Pamēģināsim sākt sarunas pa radio.
Meteorologs atgriezās pēc dažām minūtēm, nesdams mazu, spožu kastīti. Atbīdījis kažokādas cepuri uz vienas auss, piespieda pie galvas austiņu. Uzliesmoja zaļā actiņa uz raidītāja paneļa. Loks jau bija pavēris muti, lai izrunātu aicinājuma signālus, te uzreiz iepleta acis un sastinga neizpratnē.
— Nu, kas tad atkal, Fred? — sabijies jautāja Stonors, pārstādams dauzīt ar nūju pa durvīm. — Ņemiet austiņas. Ir gan kretīns! …
Stonors aši paķēra austiņas.
— Hallo, Ledus ala, Stonor, Rasei, atsaucieties! — viņš skaidri dzirdēja ārsta saraustītos čukstus. — Svētā Limožas Terēza, jaunava Marija, palīdziet… hallo … uztveru …
— Ātrāk, Fred, viņš uztver.
Loks nokāsējās un palaida ēterā tik izsmalcinātu lamuvārdu savārstījumu, ka Stonors novērsās, bet Rasels'apmulsis sāka plūkāt bārdu.
— Vai tu mani saprati, Sarkangalvīt? — nobeigumā jautāja Loks. — Uztveru.
— Dzirdēju, sapratu, lai slavēts radītājs,— austiņās atskanēja ārsta balss. — Dieva dēļ, ātrāk, Fred! Viņi tur mani ielenkumā jau no vakara.
— Kādi viņi?
— Spoki. Viņi nupat gribēja ielauzt durvis.
Loks sirdīgi atmeta ar roku.
— Paklau, tu, Limožas mērkaķi! — viņš ierēca mikrofonā. — Tūliņ taisi vaļā durvis. Mēs nīkstam te jau vairāk nekā stundu. Tu saprati mani?
Austiņās kļuva kluss.
Loks vēlreiz noklikšķināja pārslēdzēju.
— Tu saprati mani?
No austiņām nāca ārsta klusinātā elpa. Tomēr viņš nebilda ne vārda. Loks jau bija sagatavojies trešo reizi, kad ārsts noklepojās un stostīdamies teica:
— Es ī-īsti labi n-nesapratu… Kur jūs n-nīkstat v-vairāk nekā stundu?
— Ierāpies Džeka lāviņā un paskaties pe- riskopā, kur mēs nīkstam.
— Es nevaru p-paklausīt t-tavam padomam, Fred. Viņi s-salauza periskopu un, šķiet, aiznesa sev līdzi.
Loks uzmeta mirkli sniega pauguram, zem kura atradās Lielā kabīne, un pārliecinājās, ka periskopa caurules tur tiešām nav.
— Tad pacenties saprast. Mēs stāvam zem Lielās kabīnes durvīm, desmit metru no tevis. Dauzāmies ne mazāk kā stundu, taču tu nevis ver vaļā durvis, bet lūdz pa radio Limožas Terēžu. Mums līdzi ir Henrihs. Viņš ir smagi slims. Vai tu beidzot saprati?
— Sapratu, — neskaidri noskanēja austiņās.
Pagāja vēl dažas minūtes. Aiz durvīm koridora dziļumā kļuva dzirdami soļi. Ārsts zagās augšā pa kāpnēm. Neuzkāpis līdz pašai augšai, viņš acīmredzot sāka ieklausīties.
Loks pikti noklepojās.
— Kas tur ir? — ārsts jautāja.
— Dakter, jūsu piesardzība neapstrīdami ir laba, — uzsauca Stonors, — bet visam ir savas robežas. Atveriet!
Aiz durvīm sākās rosība. Ārsts jauca nost barikādi. Durvis nodrebēja un drusku pavērās.
Spraugā pazibēja ārsta brilles.
Loks, kas stāvēja pie pašām durvīm, pagrūda tās ar plecu. Durvis atsprāga vaļā. Saules un sniega spilgtuma apžilbināts, ārsts, acis miegdams, atkāpās dziļāk koridorā, turēdams sev priekšā garu tērauda žebērkli. No viņa virsvalka kabatām līda laukā pistoļu spali. Aiz jostas bija aizbāzts plats nazis.
— Nē. jūs paskatieties uz viņu! — iesaucās Loks, drošības labad izstiepdams uz priekšu nūju, lai atvairītu iespējamo dūrienu ar žebērkli.
— Mans dievs, dārgo Fred! — iesaucās Ziro, nomezdams duramo un icplezdams rokas.
— Lēnāk pa tiltu, Sarkangalvīt! — brīdināja Loks. — Bučosimies vēlāk, bet tagad palīdzi iestiept iekšā Henrihu. Viņš ir paralizēts.