I
Ilgi gaidītā uzvara bija atnākusi. Dzīve pamazītēm iegāja savās sliedēs. Es sāku strādāt kādā ķīmijas kombinātā Lježas tuvumā un veseliem mēnešiem nebraucu uz savu pavisam pamesto māju Dinanā.
Dažreiz pie manis iegriezās Frēzers. Viss viņa laiks pagāja politisku cīņu virpulī. Pjerlo * -valdība pavēlēja Pretošanās kustības spēkiem, kas drosmīgi bija cīnījušies pret fašistiem, nodot ieročus. Katoļi pieprasīja nodevīgā karaļa atgriešanos tronī… Zeme mutuļoja, galvu atkal pacēla flamengani un reksisti.
Frēzers visu to stāstīja degošām acīm. Es mīlēju šo cilvēku, bet nebiju vienis prātis ar viņa komunistiskajiem uzskatiem. Man šķita, ka miers ir miers, ka tas ir labs, lai tas būtu kāds būdams, un ka viss galu galā nokārtosies.
Šad tad mēs abi nokāpām pagrabā, kur kara dienās bija mūsu sprāgstvielu laboratorija. Nesenās pagātnes atmiņas mūs saviļņoja. Un, jāatzīstas, ka te, šai pagrabā, Frēzera vārdi neizklausījās gluži bez jēgas, kā tas likās tur augšā, saules gaismas pielietajās istabās, ko piepildīja Māsas tvaikoņu sirēnas un atdzimstošās mierlaika dzīves skaņas.
Drīz es paņēmu atvaļinājumu uz vairākām dienām. Kopā ar Frēzeru devāmies uz Ardeniem. Klīdām pa lauku ceļiem, pa pēdām kādreiz gājušajām tanku masām. Frēzers man rādīja neaizmirstamās kauju vietas, jo kopā ar savu vienību bija piedalījies Ardenu «ķīļa» likvidēšanā.
Bet, kad bijām atgriezušies Dinanā, atgadījās kaut kas tāds, kas ārkārtīgi ietekmēja manu nākamo dzīvi.
Maija pirmajās dienās es saņēmu vēstuli. Tajā bija rakstīts, ka mani gribot satikt sakarā ar manu tēvu Justu Mehānikusu. Es devos uz norādīto adresi. Mazā Lježas viesnīcā mani sagaidīja kāds vīrs, ļoti rosīgs par spīti savam vairāk nekā cienījamam vecumam. Viņš minēja savu vārdu. Tas man nebija svešs, tikai uzreiz nevarēju atcerēties, kur un kad to esmu dzirdējis.
— Pirms daudziem gadiem, — man sacīja Anrī Ridels, advokāts un «mazliet vēsturnieks», kā viņš stādījās priekšā, — es pazinu jūsu tēvu Justu Amedeo Mehānikusu. Atvainojiet, no jums toreiz vēl nebija ne vēsts… Tūkstoš deviņsimt astoņpadsmitajā gadā man vajadzēja pēkšņi atstāt Parīzi.. . Advokātam interesēties — es gribētu sacīt, pārāk interesēties — par dažu ietekmīgu ģimeņu bagātības rašanās vēsturi ir diezgan bīstami… Jā, jā, mīļais! Man taisni tā gribas jūs uzrunāt par Justu, jūs esat apbrīnojami līdzīgs viņam … Francijas vēsturē zināmi daudzi gadījumi, kad notikusi visnesaudzīgākā izrēķināšanās ar ziņkārīgajiem advokātiem. Komūnas dienās, visnežēlīgāko masveida nāves sodu dienās, visus pārsteidza īpaši riebīgā, īpaši nežēlīgā izrēķināšanās ar MiLjēru * … Jā, MiLjērs simpatizēja komūnai, bet viņu iznīcināja vispirms kā cilvēku, kas uzdrošinājies atmaskot biržas politikāņu, premjerministra Tjēra draugu un līdzgaitnieku blēdīgās mahinācijas. Es pratu izvairīties no izrēķināšanās… Jā, nebrīnieties! Tas notika divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados, bet es saņēmu pietiekami nepārprotamus brīdinājumus un biju spiests atstāt Parīzi, atstāt Franciju. Man nez kāpēc gribējās dzīvot! … — Ridels iesmējās. — Jāsaka, manu mīļo Kārli, tāpat kā gribas arī pašreiz, bet man jau ir pāri astoņdesmitiem, pāri astoņdesmitiem, draudziņ… Tikai tagad es varēju atgriezties Francijā, tikai tagad! … Visas manas mantas bija saglabājusi vārtnieka ģimene. Viņš pats, nabadziņš, sen jau miris. Nekas nebija zudis, tik sagāzts vienā istabā, taču viss vesels. Pat vēstules, pat pirms četrdesmit gadiem man pienākušās vēstules. Vēstules no cilvēkiem, kas sen jau šķīrušies no šīs pasaules.
Starp šīm vēstulēm uzgāju arī jūsu tēva vēstuli. Taisnību sakot, ne vēstuli, bet milzīgu vīstokli ar ļoti interesantiem papīriem.
Ridels atvēra savu portfeli un izcēla lielu aploksni. Tinte, ar ko rakstīta adrese, laika gaitā bija izbalējusi.
— Runa bijusi, kā es saprotu, — iesāka Ridels, — par dažu Mehānikusu dzimtas dokumentu tulkojumu no arābu valodas un šo dokumentu īstuma noteikšanu. Kādreiz es specializējos arābu Austrumu vēsturē, noņēmos ar senajiem manuskriptiem, aizrāvos ar atšifrēšanu, ekspertīzi, kļuvu tuvs Parīzes kriminālistiem, bet mana ziņkāre . .. Jā, ziņa par jūsu tēva nāvi mani atrada Dienvidamerikā. Par vēstuli nekā nezināju. Bet tad atgriezos Parīzē. Skumdams par zaudējumiem un priecādamies par atmiņām, pārcilāju vecās vēstules, bet īpaši manu vērību saistīja šie papīri! Tos pārlasīdams, sekodams šo dokumentu liktenim, it īpaši viena apbrīnojamam liktenim, es atcerējos jūsu tēvu. Viņu ir viegli paturēt prātā: neparastā galva, dziļās acis un biezās uzacis . . . Bet atvainojiet! … Tātad visi šie dokumenti, bez šaubām, ir īsti un, bez šaubām, atbilst tajos minētajiem datiem. Rodžera Bēkona paraksts . . . Bet jūs, šķiet, esat aizmirsis vai nezināt, par ko ir runa?
— Es ļoti labi atceros! — steidzos iebilst. — Turpiniet, lūdzu!
— Es pieminēju Bēkona vārdu. Šis dokuments, tas, protams, radīja manī visdziļāko interesi…
Ridels izņēma no aploksnes senu pergamentu. Es to uzreiz pazinu.
— Šis pergaments aiz tīras nejaušības pavadījis jūsu senci Odo Mehānikusu viņa klejojumos, un visa viņa dzīve atspoguļota pergamenta otrajā pusē. Ar dažām īpašām metodēm es atklāju visu, kas kādreiz uz tā rakstīts. Vai redzat, Rodžera Bēkona pieraksts ir skaidrs tāpat, bet skatieties te …
— Te kaut kas šķērsām lapai rakstīts latīniski… Es salasu vārdu «Konstantis» . ..
— Pilnīgi pareizi! — Ridels apliecināja. — Šis uzraksts lieliem burtiem pāri pergamentam nav nekas
vairāk kā nekrietna ņirgāšanās par veco Kompjenas Gotfrīdu, Odo pirmo skolotāju …
— Vai tas nav uzraksts, ko pavēlēja uzšņāpt piekrāptais vikonts?
— Pilnīgi pareizi! Man šā uzraksta atrašana šķila svarīga. Ja Odo Mehānikusa atmiņas ir īstas, bet itin viss — kā papīrs, tā tinte, vēstules veids un stils — to liecināja, tad atlika tikai noskaidrot: vai atmiņas ir patiesas? Vai jūs saprotat, ka senatnē kādas personas tiešām uzrakstītās atmiņas var arī nebūt patiesas? Jūsu lieliskais zēns Odo Mehānikuss paņēma šo pergamentu no karātavām, vai atceraties? Šo notikumu viņš ir aprakstījis. Bet kāpēc tad dokumenta otrajā pusē nav šā uzraksta? Nesaprotami… Tad man iešāvās prātā, ka uzrakstu varēja izdarīt nevis ar tinti, bet ar kaut ko laika gaitā viegli nobružājamu, piemēram, ar ogli.,, ar koka ogli. Man izdevās noskaidrot, ka tas tiešām tā noticis. Es atcerējos kriminālistiem zināmu gadījumu no pirmā pasaules kara laikiem, kad piepeši nāca gaismā, ka vācu izlūkdienests spēj attīstīt visu, kas rakstīts ar spalvu bez tintes . . . Vai esat ko dzirdējis par to? … Nē? Pašreiz neatceros visus sīkumus, bet galvenais tas, ka viens no vācu izlūkiem mudinājis kādu Francijas valsts darbinieku pārdot Vācijai par lielu naudu kara noslēpumus. Turklāt izlūks ieteicis viņam sūtīt vēstuli ar šo noslēpumu izklāstu uz jebkāda papīra un rakstīt nevis ar slepenraksta simpatētisko tinti, bet vienkārši ar aukstu ūdeni. Šis paņēmiens atklāts, un sākusies izmeklēšana. Izrādījies, ka spalvas asais gals, lai cik viegli tas skar papīru, ieplūksnā papīra virsmu, iebojā to. Šos acij nemanāmos bojājumus var atklāt ar metāliskā joda tvaikiem.
Ridels piezvanīja un lūdza ienākušo istabeni pasniegt vakariņas viņa istabā.
— Tātad, — Ridels turpināja, — es ieguvu gabaliņu metāliskā joda, izmaitāju vairākus desmitus lapu, bet tad ieliku jūsu dokumentu joda tvaikos. Vajadzēja ļaut joda tvaikiem it kā slīdēt gar slīpi noliktu lapu, lai visas spalvas skartās vietas iesūktu zināmu daudzumu brūno joda tvaiku un burti kļūtu redzami. «Kādreiz es pratu dzīvsudrabu padarīt pastāvīgu…» es izlasīju.
Tas bija Julihas vikonta Adalberona uzraksts. Odo Mehānikuss nemeloja.
Tikai tad es ķēros pie arābu teksta. Tas bija neparasti interesants. Es jums došu tā saturu, sīku tekstu. Esmu pārliecināts, ka jūs to daudzkārt pārlasīsiet.. . Dokumentu sagatavojis kāds Džafira ibn Haijana jeb Hēbera māceklis desmitā gadsimta sākumā. Dokumentā stāstīts par kādu apbrīnojamu mēģinājumu, ko lielais skolotājs veicis «allaham par slavu» ar vielu, kas iegūta no kukaiņiem, kuri mituši uz Indijas sveķainā gumijkoka. Kukaiņi bijuši oda lielumā, garām kājām. Vairākas reizes mēģinājums veikts pilnīgi sekmīgi, un iegūta kāda reta un dārga krāsviela. Pēc tā laika paražām skolotājs ar mācekļiem, vienkāršos aparātus sagatavojuši un uguni iekūruši, savu darbnīcu un laboratoriju atstāja uz trim dienām. Taču ceturtajā mēģinājuma reizē noticis interesants gadījums, kuru dokumenta autors apraksta. Viens no Haijana mācekļiem iegājis telpā agrāk par trim dienām un vairs nav varējis no turienes tikt ārā. Kad viņu atraduši, viņš nekā neesot redzējis, ne arī varējis ko pastāstīt.. . Tikai pēc daudziem mēnešiem viņš atguvies un varējis pastāstīt skolotājam un saviem biedriem, ka, tiklīdz piegājis pie trauka, kurā tapusi krāsviela, — viņš «visu aizmirsis» un uzreiz zaudējis redzes spēju. Dokumentā stāstīts, ka šis māceklis pēc izveseļošanās tomēr nav vairs spējis nodarboties ar zinātni un pametis savu skolotāju.
— Neesmu diez kāds alķīmijas simbolikas zinātājs,— Ridels atzinās, lūgdams mani pie klātā vakariņu galda. — Teikšu atklāti, zinātājs neesmu, bet Bēkona tulkojums liecina, ka Rodžers Bēkons pratis arābu valodu un sapratis arī dokumenta būtību, kuru neapšaubāmi pareizi atstāstījis. Dabiski, ka Odo Mehānikuss, kas daudzus gadus sagājies ar Rodžeru Bēkonu, labāk par mani varēja saprast uzrakstu. Izlasījis dokumenta arābu tekstu, es jau gandrīz gribēju visas šīs lapas iesaiņot un nosūtīt jums, kad mani sāka urdīt kāda doma… Pārāk dīvains likās jūsu slēptuves saturs, dīvains, kā teikt, savā kopumā… Nesaprotat? Arābu pergaments — pirmkārt, Odo Mehānikusa pieraksti — otrkārt, Mehānikusu dzimtas tirdzniecības grāmata ar
ierakstiem kopš sešpadsmitā gadsimta sākuma līdz tūkstoš piecsimt septiņdesmit otrajam gadam — treškārt. Kāpēc taisni šie trīs dokumenti bija tik rūpīgi paslēpti, kāds sakars tirdzniecības grāmatai ar Odo Mehānikusu? Es nolēmu paciesties, jo vairāk tāpēc, ka pēc četrdesmit gadiem jūs mani negaidījāt… — Ridels iesmējās. — Palīgā nāca gadījums. Uz mana galda stāvēja puķes. Saimniece, kuru biju paņēmis līdzi no Brazīlijas, nebija radusi laistīt puķes tik mazos podiņos, un uz mana galda bija izveidojusies krietna peļķe. . . Jūs droši vien atceraties, ka visi papīri, ko jūsu tēvs atsūtīja man, bija ievīstīti arī jūsu pašu slēptuvē atrastajā drānā. Drāna stāvēja uz galda. Jāatzīstas, reizēm ar to noslaucīju putekļus. Arī ūdens tai bija ticis klāt. Drānas gabals samirka, es to izgriezu un izžāvēju, un man iepatikās drānas krāsa — vai zināt, tāda neparasta krāsa. — Ridels valšķīgi piemiedza acis. — Tāda krāsa, ka es nodomāju — vai tikai šai drānai tādu spīdumu un krāsu nav piešķīrusi tā pati Haijana mācekļa aprakstītā krāsviela? Es sāku uzmanīgi pārlasīt tirdzniecības grāmatas ierakstus un noskumu. Nezinu, Mehānikusa kungs, vai vērts stāstīt, man tāds atmaskotāja talants …
— Runājiet, Ridela kungs! Mūsu senču darbi ir tik tāli un naivi salīdzinājumā ar mūsu uguns laikmetu, ka mani nekas nevar sarūgtināt!
— Brīnišķīgi! Jūs neesat augstprātīgs, tas atvieglina uzdevumu. Jūsu senčus bagātus padarījis noziegums. Jā, pēc tā laika likumiem viņi izdarījuši lielu tirdzniecības noziegumu! Taisnību sakot, ja jums tīk, pat divus. Taču tagad ir divdesmitais gadsimts, bet runa ir par sešpadsmitā gadsimta vidu, tāpēc varat gulēt mierīgi . .. Kāds no maniem tēvutēviem ticis daudzināts kā jautru dziesmiņu sacerētājs un šo dziesmiņu dēļ tik tikko nav sadedzināts pēc inkvizīcijas sprieduma, bet šis apstāklis it nemaz nav mani kavējis kļūt par kārtīgu katoli. .. Taču jautājums ir gluži par ko citu. Jūs, šķiet, esat ķīmiķis?
— Mehānikusi visi ir ķīmiķi, — es atbildēju.
— Tad klausieties uzmanīgi, te būs kaut kas ķīmi- ķim. Tātad — Mehānikusu pirmais noziegums. Jūsu
senči tirgojušies ar indigo krāsu. To viņi pirkuši no tirgoņiem Antverpenes ostā, veduši uz augšu pa Šeldu un kanāliem uz Māsu. Tirdzniecības grāmatā atzīmēti visi maksājumi par pārkraušanu. Līdztekus izdarīti ieraksti par citām precēm, un raksturīgi, ka indigo pārkraušana ikreiz izmaksājusi neticami dārgi. Atzīmēti visi kukuļi pilsētu un muitu amatpersonām … Vai jūs te nesaskatāt noziegumu? Bet tai laikā zilo krāsu ieguva no Eiropas mēļu krūma, kura plantāciju īpašnieki piespieda valdību aizliegt indigo ievešanu no Indijas. Tāds ir jūsu senču pirmais noziegums . ..
— Es tur nesaskatu nekā briesmīga.
— Es arī ne. Tāpēc pāriesim pie otrā nozieguma. Jūsu senči, mīļais Mehāniķus, tirgojušies ar kādu neparasti dārgu krāsvielu. Viņi to piedāvājuši par īstu purpuru, kas tolaik bija kļuvis par ārkārtīgu retumu! So krāsvielu pārdeva par pasakainām cenām, pārdeva galvenokārt klosteriem kardinālu, bīskapu un citu baznīcas dižāko augstmaņu apģērba gabalu pagatavošanai. Tai pašā laikā — visā viduslaiku vēsturē nepieredzēts fakts — šī krāsa pārdota Austrumiem, tiesa, ļoti nelielos daudzumos. Tātad par purpuru uzdotā krāsa nemaz nebija purpurs. Tas ir jūsu senču otrais noziegums, turklāt arī tas ir nevainīgs.
— Vai tas ir viss?
— Nekādā ziņā ne, es tikai sāku. Jūsu vecvecvec- tēvs devās karā pret hercogu Albu. Lieliski! Paņem šķēpu, uzmauc bruņu cepuri un karo vesels! Bet nē, šis jūsu vecais iemūrē sienā kaut kādus papīreļus. Cik man zināms, slēptuvē nav bijis pat naudas. Bet jūsu dzimtai nauda bijusi. Saprotams, kāpēc tika bēdzinātas tirdzniecības grāmatas. Tajās bija noslēpumi. Bet kāpēc tāds gods parādīts Odo Mehānikusa manuskriptam? Dzimtas relikvija? Šaubos, jo tā nemaz neliecināja par jūsu dzimtas dižciltību. Tad klausieties, mans draugs! Krāsvielu, kas Mehānikusu tirdzniecības namu padarīja bagātu, pagatavoja jūsu vecvecvectēvs pēc Rodžera Bēkona tulkojuma arābu pergamenta otrajā pusē. Es uzgāju trīs vārdus: «Tas ir pareizi», kuriem tāds pats rokraksts, kāds ierakstiem Mehānikusu tirdzniecības grāmatā…
— Bet jūs tomēr neizskaidrojāt, kāpēc slēpts Odo Mehānikusa manuskripts.
— Gluži otrādi, es paskaidroju … Jūsu sencis paslēpis šo manuskriptu kā patiesu apliecinājumu savām tiesībām pagatavot šo pašu purpuru! Tais laikos jau nebija ne patentu biroju, ne izgudrotāju tiesību aizsardzības … Mani kā vēsturnieku šis moments īpaši interesē. Tas liecina, ka jau tais tālajos laikos izpaudusies vajadzība pēc kaut kādas autora tiesību aizsardzības … — Ridels pieklusa, bet tad pavisam atturīgi pateica: — Jūsu tēva atsūtīto dokumentu atminēšanas gaita sagādāja man milzīgu prieku. Bet es, Kārli Mehānikusa kungs, esmu lietišķs cilvēks, un es neteikšu, ka nodošanās vēsturei un kriminālistikai godīgam cilvēkam būtu ienesīgs darbs …
— Bet mans stāvoklis pašreiz ir ļoti grūts, — es iebildu.
— Es zinu, visu zinu, — Ridels atbildēja. — Jūs parakstīsiet mazu dokumentu, kurā man apsolīsiet, ka gadījumā, ja krāsviela, kuru jūs iegūsiet saskaņā ar manu tulkojumu, dos jums zināmu peļņu, tad desmit procentu no šīs peļņas piederēs man . ..
— Es jums to apsolu! — smiedamies atteicu.
— Tāpēc arī lūgšu jūs parakstīt šo mazo zīmīti. Tūkstoškārt atvainojos, bet te viss ir paredzēts: «tikai panākumu gadījumā» un tā tālāk . ..
Es parakstīju zīmīti un, Ridelam to nododams, sacīju:
— Mīļais Ridel, bet nodarboties ar viduslaiku krāsvielām tagad, kad mums ir varena ķīmiskā industrija, kad katru dienu patentē desmitiem jaunu krāsvielu? …
— Bet ja krāsviela ir mākslīgs purpurs? — noprasīja Ridels un piemiedza acis, tāpēc viņa seja kļuva visai valšķīga.
— Bet ja tas ir purpurs! Jā, mūsdienu ķīmija šo purpuru var iegūt sintētiski, turklāt nevis no jūras gliemežiem, kā to darīja senie feniķieši. . .
Ridels noglabāja zīmīti un, pie sava kofera piegājis, atvēra to un izņēma kādu papīra vīstokli. Viņš uzmanīgi attina papīru un papurinājis izklāja neparastas krāsas drānu. Nebiju dzirdējis, ka var būt tāda krāsa.
Tā nebija tikai koši sarkana, tā bija kaut kas neredzēts. Locījumu vietās krāsa zaigoja. No drānas gabala nevarēja ne acu atraut!
— Vai redzat, kur bija ietīti jūsu dokumenti! — Ridels atsāka. — Neesmu audumu krāsošanas speciālists, tomēr esmu pārliecināts, ka sievietes šādu krāsu ievēros un izlietos to visnecerētākajos veidos …
Es pierakstīju Ridela adresi un pavadīju viņu uz nakts vilcienu.
II
Jau pirmajā brīvajā vakarā paņēmu Ridela tulkojumu un iegrimu tā lasīšanā. Šai darbā mani reiz pārsteidza britu armijas pulka kapelāns, kuram es biju izīrējis divas istabas apakšstāvā.
Kapelāns bija beļģu garīdznieks, emigrācijā nokļuvis angļu invāzijas armijā, piedalījies Beļģijas atbrīvošanā no okupantiem un tagad gaidīja demobilizāciju, lai atgrieztos savā dzimtajā pilsētā kaut kur Briges tuvumā.
Vakaros Renē Godārs, tā sauca kapelānu, bija man šaha spēles partneris. Jāsaka, katra šāda partija bija liela laipnība no viņa puses, jo spēcīgāku šahistu nebiju redzējis. Es īpaši brīnījos par viņa «akli» spēlētajām partijām, tas ir, tām, kuras viņš spēlēja, no šaha galdiņa aizgriezies un ogles kamīnā bikstīdams. Es, šaha galdiņā un izliktajās figūrās raudzīdamies, veltīgi mēģināju novilcināt neglābjamo zaudējumu. Sevišķi nepatīkami bija nokļūt lamatās, uz kurām kapelāns bija liels meistars.
— Godār, — es teicu kapelānam, — jums ir nevis garīdznieka, bet armijas virspavēlnieka galva.
Kapelāns tikai vīpsnāja, uzvarēdams partiju pēc partijas. Pēc spēles es izstāstīju Renē Godāram notikumu ar senajiem manuskriptiem, ko man bija nodevis Ridels. Negaidot es Godārā atklāju cilvēku ar plašām zināšanām un lielu degsmi.
— Būtu es bijis ķīmiķis, es par to padomātu, — viņš man sacīja.
Purpura izejmateriāls viņam neradīja nekādu šaubu. 126
— Tā ir košenile, — Godārs apgalvoja. — Tas ir mazs mazs bezspārnu kukainītis, no kura sieviešu dzimuma īpatņiem iegūst dārgo sarkano krāsu karmīnu…
— Bet vai arābi par karmīnu ko zināja?
Godārs ar pārmetumu paskatījās uz mani un sacīja:
— Bet pats «karmīns» ir itālisks arābu «kirmizī» pārveidojums! Un Džafirs ibn Haijans tiešām varēja izdarīt mēģinājumus ar Indijā vai Alžīrijā iegūto karmīnu.
— Džafirs ibn Haijans .. . Visu viņa zinātnisko darbību raksturo tieši praktiskais virziens. Skābju pagatavošanas aprakstīšanu viņš vērtēja augstāk par alķīmiķu Lielo Darbu.
— Arī sublimētus, — Godārs piebilda, — un salmi- aku, tos arī pirmoreiz aprakstījis Haijans.
Godārs ļoti rosīgi darbojās līdz, lai atminētu, ko izdevies paveikt Džafiram pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem. Ridela tulkojums un Bēkona atzīmes liecināja, ka karmīna apstrādē sava loma bijusi arī jūras sālij. Drīz mums izdevās noskaidrot, ka Džafirs, pats to nezinādams, izdarījis karmīna bromēšanu ar bromu, ko izdalījis no jūras ūdens. Es analizēju krāsvielu, ar kuru bija nokrāsots drānas gabals, ko man nodeva Ridels, un tiešām konstatēju bromu. Par to nebija ko brīnīties — pašam purpuram, brīnišķīgajai un ļoti dārgajai senās pasaules krāsvielai, mūsdienu ķīmijas valodā ir gauži prozaisks nosaukums — «dibromindigo». Divu brīnišķīgu seno laiku krāsu — indigo un purpura ķīmiskā uzbūve bija ļoti radniecīga. Bet noslēpumainais atgadījums ar Džafira mācekli? Godāru visvairāk interesēja tieši šis notikums. Es tam nepiešķīru diezin kādu nozīmi.
— Grūti pateikt, kāpēc zaudēja samaņu jauneklis pirms tūkstoš gadiem …
Godārs man pakratīja ar pirkstu.
— Jā, jā, viņš varēja būt piedzēries, iemīlējies, varēja būt pārkarsis saulē … — es turpināju.
— Bet Varbūt kāds no starpproduktiem bija stipra inde? — Godārs iejautājās.
— Es veikšu procesu velkmes skapī un pārbaudīšu visas sistēmas hermētiskumu.
Es izdarīju vairākus mēģinājumus. Gluži visi tie veiksmīgi nebija, taču krāsvielu ieguvu. Drīz man izdevās atdalīt neparasti efektīvu gaišas aveņkrāsas krāsvielu. Es to patentēju, un vairāki patentu biroji atsūtīja man patentes. Pēc mēneša vilnas un mākslīgās šķiedras krāsvielu firmas pārstāvis nopirka no manis licenci, lai uzceltu speciālu cehu dibromkarmīna ražošanai, kā sāka dēvēt jaunatklāto krāsvielu. Nosaukums gan gluži precīzi neatbilda tās struktūrai.
Mans stāvoklis uzlabojās. Ridelam nosūtītajā vēstulē es ziņoju par panākumiem un iemaksāju viņa rēķinā zināmu summu. Ridels man atbildēja. Viņš bija sajūsmā, ka visu to paredzējis labāk nekā es, profesionāls ķīmiķis. Viņa vēstulē bija gara notācija visiem, kas nievājoši izturoties pret pagājušo gadsimtu zinātnieku sasniegumiem.
Mans īrnieks kapelāns bija sataisījies aizbraukšanai. Es viņu nesteidzināju, jo Frēzers bija pilnīgi aizrāvies ar politisko darbu un kapelāns bija kļuvis man par sirsnīgāko sarunu biedru. Viņa spriedumi izcēlās ar noteiktību un man pavisam negaidītu demokrātismu. Diez vai atrastos kāds cilvēks, kurš, klausoties mūsu pārrunās, vienā no dalībniekiem uzminētu garīdznieku.
Tagad es varēju ievērojami paplašināt savu mājas laboratoriju, bet drīz norisinājās apbrīnojami notikumi, kas izjauca mūsu dzīves rāmo gaitu.
Man bija zināms, ka organiskie broma savienojumi spēj stipri iedarboties uz nervu sistēmu un acu gļotādām. Katram pazīstama broma lietošana nervu slimības ārstēšanā vai brombenzola kā indes lietošana. Tāpēc es brīdināju firmas pārstāvi, ka visā procesā jāievēro visstingrākā hermetizācija.
Negaidot, jau pēc darbu uzsākšanas cehā, es saņēmu telegrammu: «Tūlīt brauciet šurp, ražošana pārtraukta, strādnieku masveida saindēšanās. Pārvaldnieks.»