I
Es izbraucu kopā ar Frēzeru. Tas, ko ieraudzījām savām acīm, pie dibromkarmīna ceha piegājuši, nav nekādi aprakstāms. Ceham apkārt bija pazema mūra sēta krūšu augstumā. Apkārt stāvēja cilvēki. Tās bija ceha strādnieku sievas, bērni un draugi. Ķīmiskais process cehā vēl turpinājās, jo apturēt to varēja tikai pašā ceha teritorijā. Tomēr iekļūt tur nebija iespējams.
Kas tad cehā notika?
Atnākušie rīta maiņas strādnieki stāvēja un gulēja visdažādākajos stāvokļos pie ierīcēm un aparātiem krāsvielas ražošanai. Šad un tad kāds no viņiem piecēlās un taustīdamies mēģināja iet projām, bet, uzdūries vēl strādājošo ierīču karstajām caurulēm, iekliedzās un līda atpakaļ. Tas bija savāds, man negaidīts skats, šausmīgs un nesaprotams visiem apkārtējiem cilvēkiem! Inženieri drūzmējās ap mani. Arī viņi it nekā nesaprata.
— Glābšanas komandu! Kāpēc neizsaucāt rūpnīcas glābšanas komandu?
— Tā jau ir tur, — inženieris atteica. — Tā ir tur, bet, līdzko glābēji iegāja cehā, arī tie, par spīti visām maskām, pievienojās strādniekiem.
— Man ir aizdomas, ka tas ir streiks, — paziņoja rūpnīcas pārvaldnieks, vājš vīrs ar milzīgiem, dzelteniem zobiem. — Tas ir streiks!
— Blēņas, — inženieris iebilda, — pilnīgas blēņas! Viņi tur ir jau gandrīz trīs stundas. Un bez tam tur ir arī ārsts. Vai redzat pie aparāta guļošo vīru baltā virsvalkā? …
Pūlī bija dzirdamas raudas, atskanēja naidīgi saucieni. Tai brīdī kāds jauns, garš puisis pēkšņi metās uz priekšu, pārsviedās pāri žogam un, seju rokām saķēris, metās iekšā cehā pie pūlīša pavecāku strādnieku, kas bija sakrituši pusguļus ap kādu aparātu. Varēja nodomāt, ka viņi atpūšas … Jaunais strādnieks pāris lēcienos nokļuva pie viņiem, tad pēkšņi noslīga līdzās, mēģināja piecelties un nespēkā sabruka …
Pūlī sacēlās troksnis, un kāds, uz veca, sarūsējuša katla pakāpies un koka gabalu cilādams, iekliedzās:
— Ei, mostieties, karmīnvīri! Mostieties!
— Mostieties! Mostieties! … — viss pūlis piebalsoja.
Cilvēki cehā sakustējās, drusciņ piecēlās, daži mēģināja aizlīst prom no aparātiem, bet drīz atkal apsēdās.
Spēcīga rudens vēja brāzma iesitās mums sejā, un es sāku just galvu reibstam, tā reibstam, ka deniņos sāpēja. Trokšņainais pūlis manās acīs salīgojās, ļaužu apveidi aizmiglojās un pārvērtās smalkās, puscaurspī- dīgās kontūrās. Tad vēja virziens mainījās, un es atjēdzos … Acīm redzot, tas pats notika ar visiem citiem, kas stāvēja blakus.
— Protams, tā ir gāze, — inženieris sacīja.
— Tūlīt vajag izsaukt glābšanas komandu ņo Šarle- ruā! Vai jums bail no izdevumiem? Tur šahtās ir glābēji ar skābekļa aparātiem. Parastās maskas te neder! — Frēzers skaļi norādīja.
Pārvaldnieks nikni paskatījās uz viņu, tomēr deva rīkojumu, un pēc dažām stundām rūpnīcā iedrāzās smagās mašīnas ar glābējiem.
Citu pēc cita, aiz rokas saņēmuši, viņi veda ārā cietušos. Tad viens no inženieriem uzlika skābekļa aparātu un noslēdza caurules. Masku paņēmu arī es un pievienojos viņam. Manu uzmanību saistīja vairāku krānu spīdums reaktora apakšējā daļā — es taču pats biju piedalījies iekārtas montēšanā. Neatceros, ka mēs būtu likuši vara ventiļus .,.
— Kad pārmainījāt ventiļus? — es jautāju inženierim, kad bijām iznākuši no ceha.
— Vakar, — masku noņemdams, atbildēja inženieris. — Bet kāds tam var būt sakars ar notikušo? Ak varbūt
jūs domājat, ka tie nav pietiekami hermētiski? Bet darbā pie augstas temperatūras nav novēršams, ka daži ventiļi drusciņ laiž garām. Kaut nu nebūtu nāves gadījumu! Mūsu arodbiedrības visu notikušo tūlīt izmantos jaunām prasībām.
— Varš, varš… — es atkārtoju. — Kas zina, vai visa vaina nav meklējama šai varā? …
Mēs piegājām pie cietušajiem strādniekiem. Daži jau bija atguvušies. Ap viņiem rosījās ar Sarleruā glābšanas komandu atbraukušais ārsts.
— Vai kas nopietns? — es apvaicājos.
— Pagaidām nē, — ārsts atbildēja. — Bet neviens taču nezina, kas īstenībā ir noticis.
Pāri sētai pārlēkušais jauneklis turēja aiz pleciem savu tēvu. Es nenolaidu acu no viņiem. Pavecais strādnieks dzēra tieši no liela, emaljēta spaiņa. Ūdens tecēja pa viņa vaigiem, acis bija pusviru.
— Pietiks! — viņš noteica, sarkanā kaklautā lūpas slaucīdams. (Es ieraudzīju savas krāsvielas brīnišķīgo košumu: visi rūpnīcas strādnieki krāsvielas atliekās bija nokrāsojuši savus kaklautus ar manu dibromkar- mīnu.) — Pietiks! Diezgan! Uz šo cehu mēs vairs neiesim. Lai tas ķīmijas doktors, tas …
— … Mehānikuss, — no pūļa kāds pateica priekšā.
— Lai doktors Mehānikuss strādā pats!
Es lūdzu paņemt vairākus gāzes paraugus no dažādām ceha vietām. Visas nākamās dienas es, Godārs un Frēzers nodevāmies gāzes īpašību analīzei.
Gāze lieliski šķīda ūdenī, tai nebija ne krāsas, ne smakas. Tiesa, par to droši pārliecināti nebijām, jo, pat mazās devās ieelpota, gāze izraisīja kaut kādu dīvainu stāvokli.
No kurienes radusies gāze? Kāpēc tā radusies tieši dibromkarmīna cehā, kāpēc to nemanīja agrāk, laižot darbā aparatūru?
Mājās pamēģināju ar mazu ierīci iegūt dibromkar- mīnu. Es analizēju starpproduktus, bet nekā tamlīdzīga neieguvu. No kurienes gan radusies gāze? Frēzers no jauna brauca uz rūpnīcu un vēlreiz uzmanīgi pārbaudīja visas atzīmes par kārtējiem remontdarbiem, kas
veikti cehā dažas dienas pirms šīs savādās avārijas. Pārvaldnieks joprojām uzskatīja notikumu par kaut ko līdzīgu «viltīgam streikam». Starp citu, direktora bailes no streika bija pilnīgi dabiska parādība jebkurā pēckara Beļģijas rūpnīcā.
— Tikai ventiļu maiņa! — ienākdams manā laboratorijā, apgalvoja Frēzers. — Ventiļi bija no tērauda, tie aizstāti ar vācu vara ventiļiem.
Es ātri sameklēju Odo Mehānikusa arābu dokumentu un rūpīgi pārlasīju tā tulkojumu. Džafira māceklis taču bija brīdinājis! … Tur taisni bija runa par šo dīvaino parādību.
Tad, rau, ko nozīmēja triju diennakšu zīme, turklāt vēl trīsreiz atkārtota Bēkona tulkojumā! Laboratorijā neieiet trīs dienas! Pirmais šai mēģinājumā cietušais bija viens no Džafira mācekļiem. Bet kāda nozīme bija varam? Jā, jā, arābu aprakstā skaidri teikts, ka izej- produkts liekams vara traukā.
Mūsu meklējumi ieguva jaunu virzienu.
Dibromkarmīna iegūšanas eksperimentālās aparatūras dažādās vietās izvietojām vara plāksnītes, kuras Frēzers izgrieza no svirslēdža. Mēģinājums uzreiz apliecināja: jā, krāsvielas sintēzes laikā varš ir bīstams. Krāsvielu gan var iegūt, bet varš izraisa blakuspro- cesu, kurā rodas gaistoša, indīga gāze.
ii
Frēzers atrāva vaļā logus — mitrs, miglains vējš iebrāzās istabā. Frēzers nosēdināja mani atzveltnes krēslā pie loga, savu krēslu pavilka istabas vidū un nometa uz grīdas ampulu ar gāzi.
Pulkstenis bija astoņi vakarā, kad mēs atguvāmies. Veselas četras stundas bija pagājušas tādā kā prāta , apmiglojumā. Visu šo laiku mēs nekā neredzējām un nekā nedzirdējām. Kā pa tumsu atcerējāmies, ka vispirms izzuda mēbeļu un kabineta sienu apveidi. Viss aizmiglojās. Kādu brīdi skaidri redzēju Frēzera roku tai mirklī, kad no tās izkrita gāzes ampula, pēc tam
visa apkārtne rādījās kā tik tikko saskatāmu priekšmetu «skelets».
Es ievēroju, ka, ātri pagriežot galvu, acu priekšā radusies jaunā aina ap jaušama tikai nedaudzās spilgtās detaļās, un tad viss atkal izzuda. Interesanti, ka lēnām augšup pa Māsu slīdošā airu laiva visu laiku pa logu bija redzama skaidrās, vieglās kontūrās. Turpretim balti krāsotā upju kuģīšu piestātne palika pilnīgi neredzama.
Šie nelielie novērojumi turpmāk noveda pie indes iedarbības atminējuma.
«Varš — blakusprocesa katalizators, avārijas cēlonis,» es telegrafēju rūpnīcas direkcijai. «Steidzīgi noņemiet no aparatūras visas vara detaļas, pirmām kārtām ventiļus.»
Es iebraucu Lježā, kad darbi ritēja pilnā sparā.
— Rūpnīca un firma cietusi prāvus zaudējumus, — man pateica pārvaldnieks. — Mēs ierosinām pret jums tiesas prāvu.
— Nē, — es atcirtu, — nekas neiznāks! Avārija notikusi pēc ceha pieņemšanas ekspluatācijā. Nevajadzēja mainīt ventiļus!
— Bet jūs, doktor Mehāniķus, mūs nebrīdinājāt, ka šāda maiņa ir bīstama, — pārvaldnieks man prātīgi iebilda.
— Visu nevar paredzēt, diez ar ko un kā jūs iedomāsieties aizstāt aparatūras detaļas. Vai nedomāsiet aizstāt…
— Doktor Mehāniķus, — pārvaldnieks mani pārtrauca, — iepazīstieties ar šo bēdīgo aktu un izbeidziet nepatīkamo sarunu …
Tas bija cietušo strādnieku veselības stāvokļa akts. Aktu bija parakstījuši arodbiedrības pārstāvji un Lje- žas ievērojamākie ārsti speciālisti. Nezināmas gāzveida produkcijas radītā saindēšanās divdesmit astoņiem cietušajiem bija izzudusi bez pēdām, bet septiņiem izraisījusi paliekošu prāta sajukumu. Sevišķi smagi bija cietuši tie, kuri atradušies gāzes saindētajā gaisā ilgāk par piecām stundām. Pilnīgs vai daļējs atmiņas zudums,
kustību koordinācijas traucējumi, redzes un dzirdes traucējumi…
Nevainīgu cilvēku bēdas mani uzlūkoja no oficiālā protokola lapas.
iii
Mājās pārnācu vakarā. Frēzers spēlēja šahu ar kapelānu un par kaut ko ar viņu strīdējās. Viņi uzreiz k|uva nemierīgi un kāpa augšā manā istabā. Bet man tā negribējās nevienu redzēt! …
— Jūs, Kārli, neesat vainīgs, un tiesa jūs attaisnos, — Frēzers sacīja.
— Jā, vainīgs es neesmu … Bet, 2ak, Renē, saprotiet mani! Lai tiesa mani neatzīst par vainīgu. Protams, es negribēju saindēt strādniekus. Smieklīgi par to turēt mani aizdomās. Tomēr es esmu vainīgs! Jo bez manis …
— … nebūtu krāsvielas, — ironiski piebilda Frēzers.
— Jā, kaut vai tā, — es atteicu. — Skatieties! Te ir tas vecais pergaments, ar kuru viss sākās…
Es noņēmu no sienas arābu pergamentu. Viens no rūpnīcas meistariem to bija ielicis starp lielām organiskā stikla plātnēm.
— Otrā pusē ir skaidra Rodžera Bēkona atzīme par triju diennakšu nogaidīšanu … Ridela arābu teksta tulkojumā arī teikts, ka Džafira māceklim laboratorijā zudusi atmiņa … Redziet, ko nozīmē vārdi: «Viņš aizmirsa dievu, savu vārdu un visu lietu nosaukumus!» Nē, es esmu vainīgs …
— Vajag domāt par ko citu, —pārtrauca 2aks,— vajag domāt, kā palīdzēt cietušajiem.
— Protams, 2ak, kā tu varēji iedomāties! … Viss, itin viss, kas man ir, kopš šā brīža vairs nepieder man. Es visu atdošu cietušo ģimeņu nodrošināšanai un slimnieku dziedināšanai…
— Nē, doktor Mehāniķus, tikai ne labdarību, — sacīja Frēzers, — tikai ne žēlastības dāvanas!… Tas neder …
— Ir jālūdz dievs… — nočukstēja Godārs. Mana ziņa viņu bija pilnīgi satriekusi.
— To darīsiet jūs, Godār! — salti atcirta Frēzers.
— Bet mūsu pienākums ir strādāt.
— Vai tu, 2ak, domā, ka iespējams atrast pretindi? — es jautāju Frēzeram.
— Jā, ir vajadzīga pretinde. Ja šī gāze vājina atmiņu .,.
— … vai tad pretinde, — es uztvēru Frēzera domu,
— pēc sava sastāva nevar būt tai radniecīga un atmiņu atjaunot?
— Pilnīgi iespējams, — piebilda Godārs, — pilnīgi iespējams!
— Bet kā tad jūs to zināt? — Frēzers brīnījās. — Vai tiešām teoloģijas fakultātē studē tādas lietas? …
— Kur nu, teoloģijas fakultātē gan ne, — atteica Renē. — Savā laikā aizrāvos ar fizioloģiju, man ir daži niecīgi darbiņi.
— Jums pazīstama fizioloģija? — Frēzers jutās iepriecināts un pārsteigts. — Un nekas jūs nesaista? Vai jūs varētu mums palīdzēt?
— Jā, man tikai jāpalūdz atļauja… Jums, Frēzera kungs, ļoti patīk izsmiet manu garīdznieka kārtu un baznīcu. Jūs pavisam esat aizmirsis …
— Ak vai, tikai nedraudiet man ar debess lāstiem! — iesaucās Frēzers. — Pēc okupācijas pati elle mums liekas tīrā ziemsvētku bildīte ar balodīšiem.
— Nē, negribēju jums, Frēzera kungs, atgādināt debess lāstus. Jums piemirsies, ka daudzi no kultūras cē- % lājiem, lcuri pat likuši pamatus materiālistiskajai zinātnei, tomēr bijuši mūsu cilvēki, bet nevis jūsu.
— Kā tā — nevis jūsu?
— Kas tad bija Koperniks — zinātnieks, kurš atklāja planētu kustību likumus, cilvēks, ar kuru sākās rene- ' sanses laikmets zinātnē? Koperniks bija mūks, vēl vairāk — kanoniķis, kas pārvaldīja veselu baznīcas apgabalu!
— Un desmitiem gadu šaubījās, iekāms publicēja savu darbu… Kā gan citādi! Viegli iedomāties, ko baznīca izdarītu ar mācības autoru, ja jau tā izrēķinājās ar viņa sekotājiem.
— Piemēram? — Renē jautāja.
— Ar Džordāno Bruno …
— Es jau domāju, ka jūs nosauksiet Bruno vārdu, es jau domāju! Bet Džordāno Bruno, filozofs un astronoms, arī bija baznīcas cilvēks, bija mūks. Viņa vārds bija Filipo, un piecpadsmit gadu vecumā Džordāno kļuva Svētā Dominika klostera mūks …
— … ko «svētā» inkvizīcija sadedzināja Puķu laukumā!
— Jā, inkvizīcija, jā, tumsoņi garīdznieki! Bet kāpēc te vaino dievu, kāpēc vaino reliģiju? Man ir apnikuši šie nemitīgie uzbrukumi reliģijai! … Jā, es zinu, jūs esat piesūcies ar komunistiskajām idejām, bet lai jums, jaunais cilvēk, ir zināms, ka Tomazo Kampanella *, sapņotājs par labāku sabiedrisko iekārtu, bija dominikāņu mūks un viņa īstais vārds līdz uzņemšanai mūku kārtā bija Džovanni Domeniko! Frēzera kungs, jums par zināšanu, arī Fransuā Rablē *, kurš viens no pirmajiem pateica, ka nākotnes valstībā netiks viltnieki un naudas mijēji, skopuļi un līdēji, okšķeri un greizsirži…
— Un pirmām kārtām svētuļi, Godāra kungs, pirmām kārtām svētuļi un liekuļi! — atcirta Frēzers. — Tā stāv rakstīts uz Telemas klostera vārtiem!
— Pareizi, — Godārs piekrita, — pareizi! Vispirms tur netiks svētuļi un liekuļi! Bet šīs brīnišķīgās rindas ir uzrakstījis mūks! Fransuā Rablē arī bija no garīdznieku kārtas.
— Mūks, kas bēguļoja no katoļu baznīcas atriebības, — sacīja Frēzers. — Mūks, kam garīdznieki piesprieda nāves sodu!
— Bet ne jau dievs, Frēzera kungs, ne jau dievs ir tiesājis šos dižos zinātniekus un gaišos prātus, bet fanātiķi savā neprātīgajā centībā!
— Jūs, Godār, gribat pierādīt, ka no ļaudīm, kas saistīti ar baznīcu, nākuši daudzi slaveni zinātnieki, nākuši tie, kuri sagrāvuši reliģiskos uzskatus, kuri maldu vietā snieguši cilvēcei kaut ko ievērojamāku — zinātni! … Bet no kurienes lai viņi būtu nākuši?! Dzīvodami klosteros, kur tiem bija daudz brīva laika un kur bija grāmatu krājumi, viņi varēja domāt, salīdzināt un pētīt. Viņi varēja sīki apcerēt ticības dogmatus
un salīdzināt baznīcas vārdus un darbus … Un atrast patiesību, gluži pretēju baznīcas mācībai. Vai tad jūsu vārdi, Godār, var izpirkt baznīcas briesmīgos darbus?!
Tā izbeidzās šis vētrainais, negaidot uzliesmojušais strīds. Tam tomēr bija sava nozīme. Beidzot starp maniem draugiem iestājās miers. Frēzers vairs nesauca Godāru par «mūsu melnsvārci». Godārs ar bažām vairs neblenza uz Frēzeru
Vai toreiz varēju iedomāties, ka šis, šķiet, no dzīves tik tālais strīds drīz iegūs jaunu un briesmīgu jēgu?
Cik vajadzīga mums visiem bija draudzība! Cik pateicīgs esmu saviem draugiem, kuri nomāca vienam pret otru dzimstošo nepatiku un parādīja iecietīgas izturēšanās paraugu!… Kopš tās dienas sākās mūsu meklējumi. Atrast pretindi, palīdzēt cietušajiem strādniekiem — tāds bija mūsu sirds un prāta uzdevums.
Mūsu mazais kolektīvs uzsāka meklējumus. Daudz ko vajadzēja pārrunāt. Jaunā diena mums iesākās ar ko negaidītu. Manā kabinetā kūpēja Frēzera cigarešu dūmu mākoņi, un uz rīta pusi arī Godārs sāka smēķēt. Es visu apkopoju, un mēs izklīdām pa savām istabām. Pēc dažām stundām atkal satikāmies kabinetā. Frēzers, kurš tā arī nebija varējis iemigt, dalījās savos apsvērumos ar mums.
— Es nevaru aizmirst strādnieku dīvaino izturēšanos … Kad viņiem uzsauca, viņi dzirdēja un cēlās kājās, daži paspēra pāris sojus, bet tad atkal aizmirsa, kas viņiem jādara. Aizmirsa un neredzēja … Atcerieties, Kārli, mūsu mēģinājumu, kad es šai istabā sasitu ampulu. Tikai tagad ir skaidrs, cik tas bijis riskants. Atcerieties, kā sākās dīvainais pusaklums un jūs it nekā neredzējāt un nekā neatcerējāties.
— Gluži tā nebija, — es iebildu, atcerēdamies savu stāvokli. — Gluži tā nebija … Es nekā neatcerējos un gandrīz nekā neredzēju! Gandrīz nekā!
— Jā, jā! — Frēzers uztraucās, acīm redzot, mani vārdi apstiprināja kādu viņa nojautu. — Jā, jā, viss ir pareizi! Pēdējā laikā es sāku ļoti interesēties par kibernētikas literatūru, un viena doma man visu laiku urda smadzenes. Kāpēc televīzijas signāla pārraidei vajadzīgas ļoti augstas, ultraaugstas frekvences, bet
cilvēka acs iztiek ar zemām, ārkārtīgi zemām frekvencēm?
— Es nesaprotu, kāds tam sakars …
— Visciešākais, visciešākais! — Frēzers steigšus ieminējās. — Pavisam nesen aiz ziņkāres šķirstīju rakstus par kibernētiku — šo gluži jauno zinātni, kas izaugusi no matemātikas un fizioloģijas, elektronikas un psiholoģijas saskarsmes, — un pievērsu uzmanību sakaram starp atmiņu un attēla pārraidi… televīzijā! Izrādās, nav vajadzības katru reizi skatītājam pārraidīt tās attēla vietas, kas paliek nekustīgas, nemainīgas. Piemēram, es runāju, bet jūs nepacietīgi skatāties uz mani. Gandrīz visa mana seja ir nekustīga, kustas tikai lūpas. Tātad, savienojot televizoru ar atmiņas ierīci, pārraidīt vajadzētu tikai lūpu kustības …
— Saprotu! — Godārs pārtrauca. — Līdzīgs process, acīm redzot, notiek arī attēla pārraidē no acs uz smadzenēm. Pārraida tikai mainīgos attēla elementus, turpretim visi pārējie saglabājas atmiņā.
— Paklausieties, draugi, tas taču ir problēmas daļējs atrisinājums! Tagad vismaz daudz kas ir skaidrs!… — es iesaucos.
Godārs un Frēzers arī sāka kaut ko klaigāt, satraukums bija neiedomājams.
— Pagaidiet, Žak un Renē! — es ierunājos, kad abi bija mazliet nomierinājušies. — Ja tas ir pareizi, tad šobrīd mēs, acīm redzot, varēsim izskaidrot ļoti daudzus faktus. Tagad man ir skaidrs, ka šī liktenīgā gāze iedarbojusies uz redzes atmiņu, to vājinādama, un tieši tāpēc iestājies daļējs aklums. Es, piemēram, redzēju, ka augšup pa upi lēnām virzījās airu laiva, es to redzēju visu laiku …
— Tāpēc, ka tā atradās kustībā! — Frēzers iesaucās.
— Bet es redzēju arī Māsas viļņus …
— Tāpēc, ka pūta vējš un viļņu mirguļi nepārtraukti mainīja savus apveidus!
— Tātad, — secināja Godārs, — tā ir nervu inde, kas vājina kādu nodalījumu cilvēka smadzeņu «atmiņas ierīcē» . ..
Tūlīt mums radās uzdevums izveidot modeli. Kā vai, pareizāk sakot, ar kuru cilvēku izmēģināt jaunās indes?
Bija pilnīgi skaidrs, ka tādi mēģinājumi, kurus bijām izdarījuši divatā ar Frēzeru, būtu neprāts.
No otras puses, mēģinājumiem mums vajadzēja dzīvu organismu^ar pietiekami sarežģītu un augstu organizāciju!
— Es ņemtu suni, — Godārs ierosināja. — Pēc suņa refleksu traucējumiem mēs varētu objektīvi spriest par attiecīgās vielas iedarbību.
Jāatzīstas, kapelānam pasprukušais «mēs» man bija īsti pa prātam. Drīz vien Godārs apliecināja sevi par tik saprātīgu un nenogurdināmu eksperimentētāju, ka es un 2aks pieķērāmies viņam ar visu sirdi un dvēseli.
Pēc dažām dienām mājā rēja desmitiem suņu. Frēzers un Godārs paši uzbūvēja pagalmā sarežģītus krātiņus, ierīkoja komplicētas ierīces, kurās piesēja suņus mēģinājumu laikā.
Frēzers strādāja ļoti dedzīgi. Viņš bija lielisks radio- tehniķis — ne velti tieši Frēzers bija montējis un labojis partizāņu vienību raidītājus Pretošanās kustības dienās. Tagad viņš caurām dienām nešķīrās no lodāmura un radiodetaļām. Istabu, kurā strādāja 2aks, pildīja kolofonija un šellakas saldenā sveķu smarža. Burtiski, katru dienu nāca gatavs kāds ģenerators, kas radīja skaļrunī vai nu neizturamu spiegšanu, vai briesmīgu rūkoņu. Godārs apgalvoja, ka tie viņam vajadzīgi dažādu refleksu izveidošanai.
Es ari nesēdēju dīkā — divas vai trīs reizes aizbraucu uz Briseli, sapirkos traukus un reaktīvus, izstrādāju pētījumu programmu …
Katru vakaru mēs sanācām kopā un pārrunājām dienas notikumus. Nolēmām izstrādāt veselu gammu nervu indes un vēlāk pārbaudīt tās ar dzīvniekiem. Mans vecais velkmes skapis vairs netika galā, un vajadzēja to pārbūvēt.