I
Ziņas no Lježas neiepriecināja. Tiesa, klīnikā bija palikuši tikai četri cilvēki, trīs aizgājuši mājā, bet ārstiem nebija drošas pārliecības par viņu izveseļošanos. Atkal atguvuši valodu, viņi sīki aprakstīja savus pārdzīvojumus, kas bija izdarāms jo vieglāk tāpēc, ka cietušo stāvokli vispirms raksturoja sajūtu nabadzīgums un robi atmiņā. Tai liktenīgajā dienā viņi, tāpat kā mēs mēģinājumā ar ampulu, redzējuši tikai blāvus kustīgu priekšmetu apveidus.
Mēs sintezējām desmitiem vielu. Dažas vispār neiedarbojās uz nervu sistēmu, citas ātri nogalināja jūras cūciņas, ar kurām izdarījām iepriekšējus izmēģinājumus. Mans kabinets bija piekrauts ar caurspīdīgiem, akvārijiem līdzīgiem būrīšiem. Šais būrīšos pa šļūtenēm ielaida gāzi, bet pēc mēģinājuma svaigu gaisu. Ja gāze nebija indīga, nākamie mēģinājumi notika ar suņiem.
Milzīga tabula ar mūsu izmēģinātajiem ķīmiskajiem savienojumiem, ko biju izgatavojis uzskates labad un piekāris savā kabinetā, aizpildi jās arvien vairāk. No krāsainas plastmasas, ebonīta un organiskā stikla iz- virpojām molekulās ietilpstošo atomu — oglekļa un ūdeņraža, skābekļa un broma modeļus. Katrs šāds «atoms» atgādināja saplacinātu bumbiņu ar tapiņu un caurumiņu savienošanai. Es stundām maucu savus «atomus» citu uz cita. No malas skatoties, varēja likties, ka esmu kļuvis bērnišķīgs un nododos nez kādām āķīgām bērnu spēlēm.
Pakāpeniski sāku saistīt iegūtās gāzes īpašības ar
atomu noteiktu grupējumu molekulā. Meklējumi kļuva mērķtiecīgāki. Tagad, iegūstot vienu vai otru šīs grupas gāzi, es gandrīz pilnīgi droši varēju paredzēt gāzes īpašības. Beidzot mēs uzreiz varējām pat izslēgt stipri toksiskās, indīgās vielas — atklājās, ka tām ir ļoti raksturīga atomu grupa. Es jutu, ka atrisinājums ir tuvu, kaut kur tepat līdzās … Pilnīgi nepieciešami kļuva dziļāki teorētiski meklējumi, bet iedziļināties teorijā īpaši negribējās, vajadzēja steigties, vajadzēja steigties! Cilvēki arvien vēl slimoja!
Tad kādu reizi, sintezējot vielu, no kuras varēja gaidīt mums vajadzīgo iedarbību, pēkšņi savas apziņas dziļumos sajutu kādu dīvainu impulsu… It kā es būtu nokļuvis kādā jaunā stāvoklī.
Beidzot skaidri sapratu, kādai jābūt pretindes vielas molekulai. Šo vielu mēs vēl pirms tās atklāšanas bijām nosaukuši par «mnemonālu». Mnemonāla molekula beidzot atrasta! Bet kas notiek ar mani, es šo molekulu redzu! Domās pārlaižu acis diviem benzola gredzeniem, redzu pievienotu četrlocekļu ogļūdeņraža atomu gredzenu ar bromētu «astīti». Molekula sastāv no trīsdesmit pieciem atomiem, un es tos redzu… Protams, tikai tāds savienojums var izraisīt pretēju iedarbību tai nervu indei, kas bija par cēloni strādnieku saslimšanai!
Es stāvēju pie aparatūras, un krāsainais šķidrums laistījās un virda tās caurspīdīgajos mezglos … Un tad uzreiz es nekā vairs neredzēju — mana aparatūra pagaisa! Tas it nemaz nebija aklums; gluži otrādi, arvien bija redzama tā pati molekula, bet tagad man šķita, ka es peldu tajā pa tās milzīgi izplestajiem sazarojumiem, ka varu aptaustīt katra atoma spīdīgo virsmu . .. Man vajadzēja tikai iedomāties, ka katra atoma ārējo apjomu nosaka elektrona apvalks, — un katrs molekulas atoms tūlīt sāka dzirksteļot. Tikai tagad es visu sapratu. Mūsu meklētā gāze bija atrasta!
— Frēzer! Godār! — es saucu. — Vaļā durvis, vaļā logus, mūciet ārā no mājas! … Gaismu! Izdzēsiet gaismu ar kopējo svirslēdzi! Tur, lejā, Frēzer, tu jau zini! Kabinetā neejiet!
Es centos nekustēties. Elektriskā plītiņa, kas sildīja kolbu ar izejvielu, sāka atdzist. Process izbeidzās.
Atspīdēja rieta ugunīgā strēle. Jā — tur ir logs! Es aiztaustījos līdz logam un atrāvu to vaļā. Vīzija uzreiz pagaisa. Es no jauna atgriezos ierastajā reālajā pasaulē.
Līdz vēlai naktij pārrunājām notikušo. Es sameklēju un novērsu ierīcē nelielo sūci, pa kuru izplūda mūsu atrastā gāze.
Nākamajā dienā es izbraucu uz Lježu. Klīnikā mūsu ierosinājumu uzņēma ar neticību, tomēr solījās pamēģināt. Es paliku uz vairākām dienām, lai palīdzētu dozēt mnemonālu, jo ārsti nolēma veikt ilgstošu ārstēšanas kursu. Viņiem, acīm redzot, bija taisnība.
ii
Dinanā darbs mutuļoja. Godārs mani apbēra ar visdažādākajiem atrastās vielas izlietojuma veidiem.
— Vismaz tas ir jauns narkozes veids, — apgalvoja Renē. — Apziņa tā norimst, ka sāpju tikpat kā nejūt…
Es turpināju mnemonāla pētīšanu un, pārliecinājies, ka tas labi šķīst ūdenī, atļāvos izstrādāt ar Godāru mazu joku.
Šifonā ar gāzēto ūdeni es ieliku drusciņ mnemonāla un devos lejā pie Godāra, kas pie šaha galdiņa nepacietīgi cilāja figūras, grasīdamies mani uzvarēt dažā labā partijā. Renē bija tā apradis ar ātrām un vieglām uzvarām, ka pēc kādiem desmit gājieniem, kad mans stāvoklis tiešām kļuva visai grūts, gribēja sajaukt figūras. Es viņam to neļāvu.
— Bet stāvoklis ir bez cerībām! — Godārs paziņoja.
— Nedomāju … — es atteicu un, uzmanīgi ielējis glāzē no šifona ūdeni, iedzēru vienu malku. — Nedomāju, ka stāvoklis ir slikts …
Godārs zobgalīgi lūkojās manī un ar dāmu, ko tikko bija man atņēmis, klaudzināja pa šaha galdiņu, bet manā acu priekšā, aizmiglodama visu apkārtni, iznira . .. šaha partija. Tikai tā varēja izskaidrot šo brīnišķīgo ainu: manā priekšā pacēlās milzīga etažere, kurā katrs plauktiņš šķita šaha galdiņš. Uz katra gal
diņa izvietotas skaidras, noteiktas figūras. Uz pirmā ētažeres plauktiņa atradās spēlētāja rokas vēl neskartas figūras. Otrajā plauktiņā pirmais Godāra gājiens un mans atbildes gājiens … Galdiņš virs galdiņa — gājiens pēc gājiena. Es viegli orientējos gājienu kombinācijās, un, tiklīdz iedomājos partijas turpinājumu, manā priekšā sāka slieties augšup milzīgas etažeres — partijas. Es atmetu variantu pēc varianta. Man tikai vajadzēja iedomāties: «Nē, tā nav…» — un visa celtne pazuda. Es saskatīju ceļu uz neizšķirtu, un mans gājiens izraisīja gandrīz neredzamā Godāra apmierjnātus smieklus. Bet tad viņš vairs nesmējās, jo ieraudzīja, ka nu viņam jādomā nevis par uzvaru, bet par neizšķirtu. Es tik tikko saskatīju šaha galdiņu, bet cik labi pārredzēju ceļu uz uzvaru! . ..
Pēc desmit gājieniem Godārs padevās.
— Kārlis Mehānikuss saodies mnemonālu, tas man ir skaidrs! — viņš sacīja. — Bet kā un kur? Sākot partiju, tu izturējies pilnīgi normāli, tu zaudēji parastajā ātrumā…
Es piebīdīju Godāram šifonu ar izšķīdināto mnemonālu, un Renē visu saprata.
Viņš ielēja ūdeni savā glāzē, iedzēra malku, brītiņu sēdēja, neteikdams ne vārda, tad negaidot ierunājās:
— Kārli, man būs lielas nepatikšanas, tagad man tas ir skaidrs. Es taču pēc demobilizācijas atteicos no draudzes. Man to nekad nepiedos! . ..
Es iesmējos un aicināju viņu ar maņi pamēroties spēkiem šahā uz līdzīgiem pamatiem un pierakstīt partiju no sākuma līdz beigām.
— Tas būs šedevrs! — es izsaucos.
— Paga, Kārli! Es skaidri iedomājos Beļģijas primātu, te ir viņa darba galds … Kā tad, protams, viņam rokā mana vēstule! …
— Jocīgais, tu, Renē, laikam esi jucis! Gāze nevar piešķirt gaišredzību, tici man, — tā tikai neparasti spēcina atmiņu. Mēs skaidri redzam visu, ko domājam.
— Bet mēs varam to pārbaudīt! — Godārs ieteica. — Kārli, izej blakus istabā, un es pateikšu, ko tu tur dari. Mēģināšu iedomāties … Pat visnecerētāko!
Godārs kāri izdzēra dažus malkus ūdens un truli ieurbās vienā punktā. Es steigšus izgāju no istabas.
Gaitenī, pārdomās nogrimis, es apstājos. Tiešām, ko lai izdara tādu, ka Godārs par to nekā nenojauš?
— Tu pašreiz; tīri savu mēteli… tīri ar suku, Kārli! — sauca Godārs. — Es to skaidri redzu! h
— Nekā tu neredzi, tikai fantazē!
— Tad tu . . . apsēdies uz grīdas! Vai ja, Kārli?
— Nē, vēl neesmu izdomājis, ko darīt.
Godārs nomierinājās, bet viņam tomēr bija taisnība — baznīca labprāt nešķiras no saviem kalpiem, kuros mīt kāda talanta dzirksts.
iii
Patlaban Godārs strādā dienu un nakti. Apslēptā un dzijā interese uz dabzinātnēm viņā izpaudās ar neparastu spēku, izvērsdamās kaislībā. Pa viņa galdu mētājas neatplēstas vēstules ar baznīcas organizāciju zīmogiem. Aizrāvies ir arī Frēzers. Vienīgi es neatrodu savu vietu — visu manu prātu, visu sirdi saista Lježas klīnika ar slimajiem strādniekiem.
— Rīt, — reiz mani uzrunāja Godārs, — rīt mēs jums šo to parādīsim . .. Vai ne, 2ak?
Otrā dienā viņi mani iepazīstināja ar gluži apbrīnojamu mnemonāla iedarbību. Godārs un Frēzers bija veikuši daudzus mēģinājumus ar suņiem.
— Es ceru, ka mnemonāls iedarbosies uz to refleksu veidošanās sistēmu, ko izstrādājām kopā ar Frēzeru.
— Bet kāds ir mērķis? Vai jūs tiešām domājat suni pārvērst saprātīgā būtnē? Vai tas vispār iespējams?
— Kārli, tas ir svarīgi un interesanti!
— Tas ir pilnīgi velti, Renē! Vai tu tiešām domā savu sutanu apmainīt pret klauna raibajām drānām? Tādam sunim vieta taču tikai cirkā! …
— Nesmejies, Kārli! Ja pamanīšu sunim saprāta dzirksti, tad . ..
— Ak tā! Tā teikt, reliģisko dogmu atspēkošana eksperimentālā ceļā … Bet šodien mēs vēl nevaram, vien-
kārsi nevaram tik spēcīgi iedarboties, vispār runājot, uz slikti pielāgotajām suņa smadzenēm …
— Varam, jau varam! … — Godārs attrauca. — Man pat negribas ticēt, ka tas esmu es, kas savām rokām sācis risināt tik brīnišķīgu uzdevumu …
Istabā ieveda Almu, jaunu, spēcīgu aitu suni.
— Pavēliet! — Godārs mudināja. — Tai zināmi daudzu priekšmetu nosaukumi. Palūdziet, lai tā ko sameklē un atnes …
— Jūsu platmali! — es smiedamies ieteicos.
Vai varēju iedomāties, ka suns mani sapratīs? Bet Alma saprata. Augstu palēkusies, tā nogrūda no pakaramā Godāra melno katliņu, saķēra to, kad tas ripoja pa grīdu, un pasniedza man.
Alma vērīgi ieklausījās vārdos un tiešām mani saprata, tikai reizēm šaubījās un pavēles izpildīja nedroši.
— Tā vēl nav apradusi ar jūsu balsi, — Godārs man aizrādīja.
— Velns parāvis! — Frēzeram paspruka. — Es visu laiku nevaru ticēt, ka suns negribētu runāt! Tam reizēm rīklē kaut kas tā kust, it kā tas ko rītu.
— Iespējams, ka suns arī sāks runāt… — intriģējoši noteica Godārs.
Nodarbības ar Almu vajadzēja atlikt. Mani telegrāfiski izsauca uz Lježu.
— Kas tai telegrammā ir? — Godārs jautāja. — Vai tiešām firma tomēr ierosinājusi prāvu?!
Telegramma bija no klīnikas.
Mēs izbraucām trijatā.
Mums sarīkoja svinīgu sagaidīšanu. Tas mazumiņš mnemonāla, ko biju atvedis savā pēdējā braucienā, izrādās, bijis pietiekams visu cietušo pilnīgai izdziedināšanai. Klīnikas vadītāji ilgi runāja ar mums un pareģoja jaunajam nervu slimību ārstniecības līdzeklim spožu nākotni. Nav grūti iedomāties manu prieku — vainas apziņa pret strādniekiem, viņu bērniem un radiniekiem nebija pametusi mani līdz šai dienai ne uz stundu.
Es tikos ar strādniekiem. Viņi it kā no jauna bija
atguvuši acu gaismu, pazina cits citu, pazina savus tuviniekus un jutās ļoti pārsteigti, kad viņiem pastāstīja, cik ilgu laiku tie pavadījuši klīnikā. Ēkas priekšā sapulcējās slimnieku biedri. Mums nāca klāt un sniedza roku. Kāds strādnieks sāpīgi saspieda Renē roku: tai mirklī viņš turēja lūgšanu krelles, kas iegriezās rokā.
— Renē, — sacīja Frēzers, krelles paņemdams, — jums taču vajadzēs no tām pavisam šķirties … Jā, jā, neskatieties tādām acīm! Es jūs vēroju ne vienu dienu vien … Jūs esat īsts zinātnieks un īsts dabas pētnieks. Kā gan jūs varējāt kļūt par melnsvārci?!
Frēzers «melnsvārča» vārdā ielika visu iespējamo ironiju, bet Godārs pirmo reizi neapvainojās.
— Jā, — viņš atbildēja, — tas taisnība, bet citādi nevarēju. Tāda bija manas ģimenes griba!
No rīta pie mums viesnīcā ieradās pārstāvis no ārstniecības līdzekļu ražotājas firmas un ierosināja noslēgt vairākus kontraktus. Viņš izrakstīja uz mana vārda bankas čeku, kas nāca īsti laikā, jo tikko biju samaksājis rēķinu par cietušo strādnieku ārstēšanu.
Mēs atgriezāmies Dinanā. Godārs atsāka savus mēģinājumus ar suņiem.
— Tas ir kaut kas no Šeherezades pasakām, — reiz es pateicu. — Burvis saprot dzīvnieku valodu …
— Almu mēs iemācīsim runāt, — Godārs kautri atteica. — Vai redzat, ko esam iecerējuši! …
Godārs man pasniedza nelielu papīra lapu. Uz tās bija uzskicēta kāda radiotehniska aparāta shēma.
— Es ieaudzēšu Almā elektrodu un pievadīšu to te . .. — Godārs ātri. uzmeta uz papīra suņa galvu, iezīmēja kontūras ar spēcīgu līniju un,* zīmuli no papīra nepacēlis, norādīja uz balseni. — Šeit, pie balss saitēm. Elektrodu pagatavosim no sudraba, izolēsim un savienosim ar speciālu kakla siksnu. Te kakla siksnā būs pastāvīgs pieslēgs, kuram tad pievienosim speciālu ierīci…
— Labi, bet kas tad būs runātājs, — es jautāju, — šī speciālā ierīce vai suns?
— Man nav iespējams ar jums, Kārli, runāt, jūs visu laiku zobojaties! Runātāja būs … šī ierīce.
— Tad nav vajadzīgs suns!
— Kārli, tie nav joki! Suns nerunās, suns skaņas neraidīs, viņš vadīs šo ierīci. Vai saprotat? Tas ir īpaša veida mākslīgs runas orgāns, ko vadīs biostrāvas. Mēs ar Frēzeru nolēmām, ka mūsu Alma runās tenorā…
— Labāk lai dzied …
— Es neliekos ne zinis par jūsu izlēcieniem, Kārli.!. Mēs pamēģināsim, bet jātic panākumiem, vismaz man, citādi grūti ir strādāt… Šai kastītē Frēzers ierīkos skaņu frekvences ģeneratoru, un mazajā skaļrunī nepārtraukti skanēs tonis, kura augstumu regulēs Alma. Taisnību sakot, «regulēs» nav īstais vārds, jo sākumā Alma pat nezinās, ka no skaļruņa nākošās skaņas ir tai kaut kā pakļautas, no tās atkarīgas …
— Bet kā tad Alma to atskārtis? Jā, lieta kļūst interesanta!
— Nu redz, Kārli, un tu visu laiku zobojies! … — Godārs jutās laimīgs. — Kā lai Almai dara zināmu, ka tai radusies iespēja runāt? Tas ir ļoti sarežģīts un valdzinošs uzdevums… Tagad domājam par ko citu. Frēzers ir tais domās, ka viņš varēšot pastiprināt suņa balss saitēm pievadītās biostrāvas.
— Bet šīs biostrāvas taču atbildīs parastajiem suņa rējieniem!
— Nekādā ziņā ne! Vai jūs, Kārli, neesat ievērojis, ka suns reizēm cieš tikai no tā, ka nevar nosaukt kādu priekšmetu, ka daži suņi skaidri saprot desmitiem vārdu? Acīm redzot, tagadējo suņu priekšteču kopdzīve ar cilvēku tūkstošiem gadu ilgā laika posmā nav pagājusi bez sekām, un tikai runas orgāna trūkums neļauj sunim runāt — kaut vienzilbes vārdiem, kaut ārkārtīgi elementāri. Cik bieži Alma smilkst, lēkā, rauj mani aiz sutanas malas un mīlīgi uzlūko mani! Tā vien šķiet, ka vēl mazdrusciņ — un atskanēs vārdi… Bet, ja ir prasība, vēlēšanās, tad atliek tikai izmantot impulsus, kas saistīti ar balss saitēm, un pastiprināt tos, un Frēzers var tos ļoti viegli pastiprināt divus vai trīs miljonus reižu. Un lai skaļrunī atskan nevis rējiens, bet artikulēta balss!
— Un kā domā Zaks? — es iejautājos. — Jo, cik man zināms, valoda viņam jāatzīst par ilgu kolektīvu pūļu rezultātu? Tā, šķiet, par to rakstīja arī Engēlss? Valoda ir kolektīva darba rezultāts, valoda ir darba auklējums.
— 2aks katrā ziņā ir pārliecināts par sekmēm! — attrauca Godārs. — Engelsam šai jautājumā ir daudz ļoti smalku un pareizu piezīmju… Nesmaidiet, Kārli, Frēzers mani ar tām iepazīstināja. Tiešām, kad dzīvnieks mīt dabiskos apstākļos, neprasme runāt tam nesagādā nekādas neērtības. Bet tagad, pēc tūkstošiem gadu kopdzīves ar cilvēku, pieradinātais dzīvnieks, pirmām kārtām suns un zirgs, ir iemantojis daudz vieglāk veidojamu un smalkāku nervu sistēmu. Kopdzīve ar cilvēku, līdzdalība darbā kopā ar cilvēku izraisījusi jaunu sajūtu un jaunu vajadzību rašanos. Tagad arī suns un zirgs saprot ne tikai balss intonācijas, bet apjēdz arī vārda skaņu jeb fonētisko sastāvu. Var nešaubīties, ka tiem radusies vajadzība pēc artikulētas valodas, kaut arī primitīvas. Šķērslis ir tikai viens: runas orgāna trūkums. Tikko balss orgāni kaut kā pielāgosies, dzīvnieks sāks runāt, daļēji atdarinot, daļēji, gan visai šaurās robežās, — arī saprotot…
— Vai jūs runājat par papagaili? … Bet papagaiļi tikai pļāpā!
— Tā tas nav, tas ir aplams apgalvojums! Lai cik mazs ir papagaiļa vārdu krājums, sakaitināts viņš klaigās kāda matroža iemācītus lamu vārdus, taču izsalcis lūgs kārumus un nekad nesajauks. Un tas ir papagailis! Turpretim suņa smadzenes ir nesalīdzināmi labāk attīstītas, sunim tikai trūkst runas orgāna. Un mēs to izveidosim!
— Kā jūs to iedomājaties? Uz mehāniskajām balss saitēm no smadzenēm plūdīs kaut kādi impulsi, piekrītu, bet tie tur nonāks kā nervu impulsi, kā nervu, nevis elektrības impulsi. Smadzenes taču nav telefona centrāle!… Tiesa gan, fizioloģiju neesmu studējis…
— Jūs gribat sacīt — teoloģijas fakultātē? — apvainots papurināja galvu Godārs. — Šai ziņā paļaujos tikai uz pašu Almu. Mēs tai palīdzēsim. Protams, mēs to
ievietosim gāzes atmosfērā ar ļoti vāju koncentrāciju, mēs dosim tai dažādus uzdevumus, un tā sāks dzirdēt kaut kādas skaņas, viņas pašas regulētas skaņas …
— Jūs domājat Almai ieskaidrot, ka pie viņas balsenes, tā teikt, pieaudzētas divas smalkas stieplītes, divi elektrodi…
— Nē, protams, tas nav tik vienkārši! … Man pat grūti pateikt, uz ko es ceru .. . Domāju, Alma pievērsīs uzmanību tam, ka katru viņas vēlēšanos — kaut ko cilvēkam palūgt, kaut ko viņam pateikt, pavada skaņas — un nevis rējiens vai smilkstiens, bet citādas skaņas. Atceries, kā izturas gudrs suns, saimniekam pavēlot: «Palūdz cukuru, saki «cukurs»!» Tādos gadījumos suns ar mokpilnām pūlēm mēģina kaut ko pateikt, no viņa rīkles izlaužas skaņas, ne rējiens un smilkstieni, bet tieši saraustīti, neartikulēti vārdi. Suns saprot, suns cenšas … Man šķiet, Almas pirmie vārdi būs ļoti vienkārši, no labi audzināta un gudra suņa parastās «vārdnīcas». Alma taču ir ļoti gudra. Reizēm man šķiet, ka tā ne tikai saprot desmitiem vārdu, bet lieliski nolasa arī manas domas.
Godārs uzreiz vis neķērās pie Almas. Viņš apkrāvās ar suņu anatomijas mācību grāmatām un atlantiem, sekmīgi operēja vairākus citus suņus, no kuriem viņš gaidīja tikai vienu — lai tie labi pārciestu elektrodu pieaudzēšanas operāciju. Suņi tiešām visu pārcieta, bet bija ārkārtīgi jutīgi pret pauguriņu, no kura rēgojās smalkā stieplīte. Vajadzēja steidzīgi sameklēt noderīgu kausējumu, kas reizē būtu lokans un arī neoksidētos, bezgala ilgi atrazdamies dzīvā organismā. Šā uzdevuma atrisināšanā man izdevās palīdzēt Godāram.
Frēzers ieradās arvien retāk un retāk —viņu aizrāva kaut kādas darīšanas, kas saistījās ar streiku Šarleruā. Taisnība, pēc viņa palīdzības arī nebija lielas vajadzības: Frēzera aparāts — neliela kastīte ar pusvadītāju triodēm un baterijām strādāja nevainojami. Tajā bija iemontēts pavisam mazs skaļrunis. Tā darbību izmēģinājām ar cilvēka rokas biostrāvu plūsmām.
Vajadzēja tikai uzlikt roku uz vara plātnītes, kas bija savienota ar aparāta ieejas spaili, kad skaļrunī
atskanēja ļoti sarežģīta, zemai balsij līdzīga skaņa. Līdzko rok*u savilka dūrē, skaņa kļuva augstāka. Pirkstus izstiepjot, skaņa bija gluži citāda, savāda, vibrējoša.
Pēc dažām nedēļām Alma pilnīgi atkopās no operācijas, tās kakla siksnā atradās sudraba kontakts — ieaudzētā elektroda izeja. Frēzers un Godārs caurām dienām pūlējās izveidot Almai refleksus uz dažāda augstuma skaņām. Tagad Alma, augstai skaņai atskanot, vairs neskrēja uz barības galdiņu — viņa labi zināja, ka, tikai zemai skaņai atskanot, tur būs gaļa. Almā bija izstrādājusies reakcija pret skaņu augstumu, pret to ilgumu.
Beidzot pie Almas kakla siksnas piekāra visu aparātu līdz ar skaļruni. Tagad istabā skanēja visdažādākās skaņas. Ilgu laiku Alma nevarēja apjēgt, ka šīs skaņas saistās ar viņu pašu, ka tās izraisa viņas dažādās vēlēšanās. «Apjēgt» Alma to nespēja, bet sajuta ātri, un tas notika šādos apstākļos.
Godārs ielika Almas sprostā metāla grīdu, kas bija savienota ar indukcijas spoli, no kuras plūda stipra, nepatīkama strāva, līdzko istabā atskanēja noteiktas frekvences skaņa. Sākumā Alma izturējās ļoti mierīgi. Pie tās krūtīm piestiprinātais skaļrunis dūca un svilpa, kad piepeši starp juceklīgajām skaņām iespraucās tonis, kas ierosināja indukcijas spoli. Alma sarāvās un sāka skraidīt pa sprostu. Man sametās Almas žēl. Es, palūdzis Godāru, lai viņš, cik vien iespējams, samazina spoles spriegumu, atstāju laboratoriju.
Pēc divdesmit stundām Alma pilnīgi nomierinājās. Godārs mani pamodināja. Es, nokāpis lejā pie viņa, jutos pārsteigts: Alma pilnīgi aukstasinīgi skraidelēja pa plašo sprostu, izdzēra ūdeni, apēda pasviesto kumosu. Almas skaļrunis dūca tikpat nekārtīgi, taču skaņa, kas ieslēdza Almai nepatīkamo elektrisko strāvu, nebija dzirdama. Bīstamo skaņu Alma bija izslēgusi no savas mākslīgās «balss» diapazona. Alma bija «sapratusi»! Šim eksperimentam bija ļoti liela nozīme Almas turpmākajā trenēšanā, jo radīja Almā uzmanību pret skaļruņa raidītajām skaņām.
Nākamajā posmā notika barības refleksu izstrādāšana. Alma sāka saņemt barību tikai pēc tam, kad Frēzers vai Godārs iedarbināja pie laboratorijas galda piestiprināto automobiļa tauri. Alma ļoti ātri saprata, ka šis stieptais signāls atskan pirms barības pasniegšanas. Taču taure ar katru dienu atskanēja retāk un ."retāk; arvien retāk parādījās arī barība. Kāds bija mūsu prieks, kad Alma pēc divdesmit astoņām badošanās stundām pēkšņi «uztaustīja» savā mākslīgajā «balsī» skaņu, kas bija tuva taures tonim, kam sekoja barība … Speciāla ar barības galdiņu savienota ierīce tūlīt nometa Almas priekšā mazu gaļas gabaliņu. Alma daudzas reizes raidīja šo brīnišķīgo skaņu, pēc kuras katru reizi tās priekšā parādījās kārtējais gaļas gabaliņš.
— Alma pārēdīsies! — Frēzers iesaucās.
— Lai pārēdas! — Godārs atteica. — Bet mēs nevaram un nedrīkstam patlaban Almu «pārliecināt», citādi samulsināsim to, un suns mūs vairs nesapratīs.
Alma tiešām pārēdās, jo bijām spiesti to barot pēc katra signāla. Frēzers attaisīja konservus, Godārs pārmeklēja bufeti. Cukurs, desas un siera šķēlītes, cepumi un cīsiņi — visu to salikām barības galdiņa bunkurā. Alma, asti luncinādama, visu to nolocīja …
Beidzot tā bija pieēdusies un aizmiga. Aizturētu elpu stāvējām pie tās sprosta. Alma smilkstēja pat miegā.
Drīz izdevās izveidot veselu kodu nosacītu skaņu signālu desmitiem priekšmetu. Alma iemācījās atsevišķi pieprasīt ūdeni, barību un pastaigu. Reizēm mēs atvienojām no Almas kakla siksnas Frēzera ierīci. Alma ļoti ātri saprata savu atkarību no šīs pelēkās kastītes ar siksnas sprādzītēm — no kastītes, kas viņai pavēra brīnišķu pasauli, kur tika apmierinātas viņas vēlēšanās.
— Frēzers izstrādā biostrāvu pilnīgāku pārveidotāju, — paskaidroja Godārs. — Viņš grib panākt, lai Alma runātu. Es domāju, ka mums tas izdosies.
— Runāt cilvēku valodā? Ko tad sacīs dievs tas kungs? — es noprasīju Godāram.
Godārs neatbildēja un samulsis atmeta ar roku.
— Nav cita dieva kā fizioloģija, — viņš atteica klusinātā balsī, — un Seringtons un Pavlovs ir viņa apustuļi!
— Bet reliģija, Godāra kungs, reliģija! Taču tikai reliģija var savaldīt cilvēku kaislības.
— Ak Kārli, esmu kļuvis neticīgs, tas ir tiesa! Bet tici man, es neizjūtu nekādu vēlēšanos zagt, nonāvēt vai pārkāpt citus baušļus. Tiesa, sirdī tāds kā tukšums, kaut kā neierasti… Tāda sajūta, ka visu laiku esi mitis šaurā istabā. Visapkārt pieputējuši, bet mīļi krāmi, senlaiku mēbeles. Istabā sanāca kopā miermīlīgi, pavisam izdiluši sirmgalvji, — reizēm, jāatzīst, gudri sirmgalvji. Es ar viņiem apspriedos . .. Bet tagad es it kā slāvu tukšā istabā, taču jaunlaiku mājas plašā un gaišā istabā. Viss vajadzīgais, visas mēbeles — ērtas un lietderīgas — paslēptas sienās. Tukšums, bet svaigs tukšums! Un durvis uz zināšanu pasauli, uz nākotnes tālēm ir plaši pavērtas. Elpot tik viegli. Domas un jūtas atjauninājušās, kā tikko noskalojušās… — Godārs pavērās apkārt un nočukstēja: — Es, Kārli, dievu vairs nelūdzu!
iv
Es neaprakstīšu visus turpmākos darbus. Starp tiem bija ļoti sarežģīti, kuros Godārs ieguldīja visu savu, 2.aka vārdiem izsakoties, «aizbēgušā un sutanu nometušā melnsvārča» vētraino garu, itin visas savas zināšanas fizioloģijā, bet Frēzers — savu enerģiju, izgudrotāja spējas, radiotehnikas un akustikas zināšanas.
Alma bija ievietota īpašā stendā. Jutīgi aparāti zīmēja tās smadzeņu impulsu elektrogrammu un reģistrēja mazākos kāpumus un kritumus.
Stundām ilgi viņas priekšā uz speciāla konveijera, bet tad arī uz ekrāna parādījās un nozuda priekšmeti un lietas, cilvēki un dzīvnieki, istabu pieskandināja skaļas un sarežģītas skaņas. Almu mācīja atdarināt cilvēka valodas skaņas… Almas maz saprotamie, bet pēc
augstuma ļoti noteiktie «vārdi» pamazītēm kļuva ar- tikulētāki. Var jau būt, ka mēs Almas «valodu» mācījāmies tāpat, kā tā mācījās mūsējo.
Priekšmetus nosaukt Alma vēl nespēja. Nespēja, lai pūlējāmies kā pūlēdamies . . . Bet tad reiz iebāzu kabatā «Almas balsi», kā pa jokam saucām Frēzera aparātu, un devos ar Almu pastaigā. Alma izturējās ļoti mierīgi, tā nepievērsa nekādu uzmanību sastaptajiem suņiem, kas vilka uz tirgu piena un dārzeņu ratiņus. Almā bija radies kaut kas tāds, ar ko tā krasi atšķīrās no citiem saviem ciltsbrāļiem. Man šķita, ka mainījusies pat Almas gaita. Tā mazliet pat atdarināja klibo Godāru, pievilkdama pakaļējo kāju, lai gan Renē apgalvoja, ka Alma esot gluži vesela.
Bijām aizgājuši diezgan tālu no mājas un nonākuši veca, pamesta kanāla malā. Piestiprināju pie Almas kakla siksnas Frēzera aparātu. Skaļrunī atskanēja rāms troksnis. Mēs piegājām pie kādas vecas akmens noejas ar diezgan ērmīgām čuguna margām. Migla sedza kādas liellaivas klāju un rāmi slīdēja pa nekustīgā ūdens spoguļgludo virsmu. Alma attupās uz laukumiņa, bet tai brīdī uz apakšējā kāpiena, pašā ūdens malā, parādījās liels, dzeltens kaķis. Alma uzšāvās kājās, pievilka saiti un, no kaķa acu nenolaidusi, skaļi pateica: «Runcis.» Jā, jā, tā Alma pateica! Es zaudēju valodu… Man kabatā bija cukura grauds, es to pametu Almai, kas, cukuru grauzdama, atkal skaļi pateica: «Runcis.» Almai droši vien bija taisnība, tas drīzāk bija runcis, nevis kaķene, liels, rūsgans runcis.
Man par lielu nožēlu es nevarēju piedalīties jaunos daudzos eksperimentos, jo mani izsauca konsultācijai uz Briseli. Pārbraucis mājās, es atradu savu mājokli pilnu ar bērniem. Bērnu balsis nāca no Godāra laboratorijas. Bērnu bija vai vesela klase, spriežot pēc priekšnamā prāvā kaudzē kārtīgi sakrautajām mugursomām un gluži jauniņām sakarā ar mācību gada beigām izdalītajām katoļu lūgsnu grāmatām. Es uzmanīgi piegāju pie durvīm un iemetu acis. Alma stāvēja uz galda, bet bērni sēdēja tai apkārt… un sarunājās ar suni! Kā bērni, tā Alma ar dziļu nopietnību izturējās pret savām nodarbībām, un 2aks, pasaucis mani sānis, pastāstīja,
ka Alma uzrādot apbrīnojamus panākumus. Arī pats es dzirdēju viņas balsi. Viņa runāja lēnām, vienzilbes vārdiem, vārdus kropļodama, bet runāja!
Laimīgie mēneši! Mēs daudz strādājām, kopā atpūtā- mies un ceļojām. Godārs bija mūs, mani un Frēzeru, savaldzinājis ar savu sapņainumu, labsirdību un čaklumu, ar dziļo interesi pret visu, kas kaut kādi saistījās ar dzīvi, tās likumiem un noslēpumiem … Bet dažkārt viņš ieslēdzās savā istabā un rakstīja nez kādas garas jo garas vēstules.
Mēs zinājām, ka Godāram ir nepatikšanas, bet tajās viņš ar mums nedalījās.