I
Žaks Frēzers turpina šīs piezīmes. Kārļa Mehānikusa vairs nav. Es zināju, ka savu dienasgrāmatu Kārlis glabā termosā. Mans pienākums ir pabeigt viņa dzīves stāstu …
Todien, kad atgriezās Alma, manā cellē iemeta acis «mans» mūks.
— Ieejiet pie doktora Mehānikusa, — viņš sacīja. — Pēc stundas pa gaiteni vairs nedrīkstēs staigāt. Līdz pašam rītam durvis būs noslēgtas.
Es devos uz blakus celli un šo brīdinājumu darīju zināmu Kārlim.
— Pa gaiteni nedrīkstēs staigāt? Vai viņš tā teica? — Kārlis pārjautāja. — 2ak, viņiem kaut kas ir padomā! Manuprāt, te gaidāms kāds kongress.
— Kongress? Tiešām, kam tik daudz mēbeļu?
— Jā, jā, te sabrauc kaut kādi viesi. Neliešu kongress, nekas cits! . ..
— Man viss ir sagatavots, — es sacīju. — Palaidīsim Almu …
Es pieklauvēju pie durvīm un lūdzu atļauju izvest suni pagalmā.
— Tikai ātri! — man atcirta. — Pēc pusstundas durvis aizbultēsim, tāda ir pavēle.
Mēs izgājām ārā, un es, pie Almas noliecies, sīki paskaidroju, kas tai darāms. Kārlis gaidīja mani pie durvīm ar mikrofonu un saritinātu tievu vadu rokā. Es pavēru durvis. Alma ieņēma mutē mikrofonu, žigli aiztecēja pa gaiteni un noslēpās tumšajā nišā pie smai
lajām zāles durvīm. Vads tai nopakaļ ritinājās vaļā, bel gaitenī bija diezgan tumšs, lai neviens to nemanītu.
Pēc dažām minūtēm durvis noslēdza. Sardzei nebija vaļas turēt mūs prātā, un mēs varējām ķerties pie pastiprinātāja. Neteikšu, ka tas man izdevās, bet dzirdamība bija diezgan skaidra. Dzird atveramies durvis, dzird nočīkstam durvis … Es lāgu lāgiem izslēdzu un ieslēdzu pastiprinātāju, jo ļoti bažījos par paštaisītajām baterijām. Ar tām varēja pietikt tikai stundām divām. Pēkšņi skaļrunī kaut kas iešņācās, šķita, ka tas ienests koncertzālē un tūlīt atskanēs mūzika.
Mēs pieplakām pie pastiprinātāja, un Kārlis paziņoja:
— Alma iegājusi zālē!
Skaļrunī varēja dzirdēt bīdām krēslus un daudzus cilvēkus sarunājamies.
Tad austiņās atskanēja kāda balss. Ļoti pazīstama balss…
— Tas ir mūsu viesis, — noteica Kārlis, — kurš pavēlēja izdarīt kratīšanu.
Es pamāju ar galvu.
Troksnis drīz norima. Bet tas, ko mēs izdzirdējām, zibenīgi lika mums aizmirst visu citu.
— Vai abats Hilds ir šeit? — jautāja tā pati balss. — Šeit. Pateicos .. . DAkū kungs? Arī šeit… — Iestājās klusums, acīm redzot, šīs sapulces vadītājs sakārtoja domas. — Kungi, man ir grūti iesākt! — beidzot teica tā pati balss. — Esmu satraukts .,.
Zālē bija dzirdama viegla sakustēšanās. Acīm redzot, vārdiņš «satraukts» nekādi nepiederējās mūsu paziņam.
— Jā, kungi, esmu satraukts! — stingri atkārtoja tā pati balss, un troksnis acumirklī mitējās. — Tam, kas mums šodien stāv priekšā, tikpat kā nav nekā līdzīga vēsturē. Jūtos lepns un laimīgs, mani žilbina mūsu nākotnes perspektīvas un šī mirkļa svinīgums! Un tai pašā laikā man ir baismi. Jā, man ir baismi par tiem, kuri uzdrošināsies atkrist no mums, man baismi par tiem, kuri kļūs neuzticīgi mums . .. Brāļi, man baismi par viņiem! Atstāti pašu ziņā, bez atbalsta mūsu brālībā, viņi aizies neziņā, kā neziņā aiziet tauriņi ar pirmo saltā vēja pūsmu… Bet nekas nerodas no jauna, viss
tikai atkārtojas, kungi. Vairāk nekā pirms trīssimt gadiem dižais Ignācijs Lojola * nodibināja jezuītu ordeni. Varenais un plašais ordenis nesa Jēzus vārdu visattālākajos pasaules nostūros. Diplomāti un karavadoņi, garīdznieki un rakstnieki, vienkāršie misionāri — tie visi bija uzticīgi un drošsirdīgi, izveicīgi un stingri krusta karotāji! Sešus gadus Lojola gaidīja, līdz jezuītu ordeni atzīs Roma .. . Un Roma atzina jezuītu vareno ordeni, uzticēja tam lielus pienākumus un lika uz to lielas cerības .. . Mēs esam pats galvenais katoļu baznīcas priekšpulks. Savu priekšgājēju pieredzes bagātināti, izmantodami katru dieva prāta visbrīnišķīgāko atklāsmi, ko bieži vien piedēvē atsevišķiem zinātniekiem — kas būtībā ir tikai akli ieroči tā kunga rokās, mēs izpildīsim mūsu svētās Romas katoļu baznīcas norādījumus!
Bet, jo dižāks ir mērķis, jo grūtāks ir ceļš uz to. Sīksta turēšanās pie maldiem, neizpratne, ka jaunajos apstākļos jāizpaužas lielai elastībai, ir sagādājusi briesmīgu, tomēr labojamu ļaunumu mūsu vienīgi pareizajai, vienīgi patiesajai reliģijai…
Kungi, ir atnākuši jauni laiki. Lai gan Romas nemaldīgā un cildenā politika allaž ir vedusi uz jaunām, arvien jaunām uzvarām, tomēr mūsu diženais ceļš .bijis saistīts ar lieliem zaudējumiem. Man jums, kungi un brāļi, jāatgādina laiks, kad pār zemēm, kur pašreiz esam sapulcējušies, reiz plīvoja fašistu partijas karogs. Ak vai! Sis laiks nogrimis pagātnē. Niknais un uzticīgais cīnītājs pret starptautisko boļševismu — fīrers dažu labu reizi nesaprata mūsu pūles, un dāsnā roka, ko viņam sniedza svētais krēsls, bieži vien palika gaisā karājamies. Bet kurš cits, ja ne Roma pirmā atzina Ādolfa Hitlera jauno valsti? Jā, jā, kungi un brāļi, šo faktu bieži noklusē, bet taisni Vatikāns 1933. gada 20. jūnijā noslēdza ar nacionālsociālistisko Vāciju tās vēsturē pirmo starptautisko līgumu! Šai faktā es saskatu dieva pirksta mājienu. Mūsu grūtajos laikos, kad boļševisms jo vairāk izplatās uz zemes, kāškrusta un Vatikāna cieša savienība ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk. Šai savienībai jātop par balstu cīņai pret bezdievību un komunismu. Mēs kļūsim par apslēptu kodolu katrai kustībai, kuras karogā stāvēs rakstīts:
«Dievs, privātīpašums, antiboļševisms». Mēs ceram, ka jauns karš pacels no pelniem kāškrusta karogu un atdos Vatikānam tā varenību un dižumu. Bet pagaidām … pagaidām mums jāsaista ļaužu sirdis un prāti.
Es beidzu … Pateicos par atzinību, ko ar dieva piešķirto varu lasu jūsu sirdīs. Esmu pārliecināts, ka mūsu jaunais ordenis, kas oficiāli guvis nosaukumu «krusta karotāji», veiks tam vēstures uzlikto uzdevumu. Laimīgi jau ir mūsu jaunās biedrības pirmie soļi. Kungi, abats Hilds jums pastāstīs par neparasto, dievišķo atklājumu, kas nonācis mūsu ordeņa rokās, — par atklājumu, kurā skaidri redzam mūsu kunga Jēzus Kristus žēlastību! …
Skaļrunī ieskanējās abata Hilda aizlūzusī, taču labskanīgā balss, bija jūtams, ka tas ir pieredzējis spre- diķotājs.
— Brāļi! — iesāka abats. — Brāļi! Cilvēka grēcīgā būtība padara viņa dvēseli par cīņas lauku ar daudzajiem kārdinājumiem un paša velna ķēniņu un viņa pakalpiņu baru. Briesmīgi vilinājumi neļauj mums, baznīcas kalpiem, īstenot mūsu lielo darbu. Lai sasniegtu svēto mērķi, katoļu baznīca kopš senseniem laikiem piekopusi daudzas slepenas izdarības. Savā laikā tika ievērots, ka ticība ļoti pieņemas spēkā, ja ticīgajam šad un tad šķiet, ka viņš redz debesu zīmes, ka viņš redz brīnumu! Bet mūsu laikā, kad virs mums trauc tērauda putni, kad daudzi draudzes locekļi savos televizoros redz attēlu pārraidi milzīgos attālumos, kad tie bez bailēm runā pa telefonu, sūta telegrammas, — pārsteigt ar brīnumu, izdomāt brīnumu ir ārkārtīgi grūti. Vēl gluži nesen, pagājušajā gadsimtā, varēja debesīs projicēt svētbildes attēlu un ar to parādīt tautai brīnumu, turpretim šobrīd par to pasmīnēs pat pusaudzis. Skatīt «dzīvo dievu», apgūt vīziju noslēpumu ir Romas katoļu baznīcas neatliekams uzdevums. Mūsu vadītāja minētais atklājums tika pārbaudīts manā draudzē… Protams, ne visi ticīgie bija apmierināti ar redzēto, bet pamazām var panākt, ka atgriežas patiesi dedzīgā tieksme pēc reliģijas, lai ikviens, kurš apmeklē baznīcu pēc paraduma, pēc tradīcijas, kas jo sevišķi raksturīgi mantīgajām šķirām, pēc katra baznīcas apmeklējuma
tiktu pakļauts spēcīgai un mērķtiecīgai brīnuma iedarbībai, neparastā iedarbībai, ko diez vai spēs izskaidrot vienkāršie draudzes locekļi! … Bet tie, kuri vēlēsies uzzināt patiesību par dažu dīvainu parādību cēloņiem, nevarēs nodoties nešķīstām pārdomām dievkalpojuma laikā.
Viņa mēneša pēdējā svētdienā es pēc mūsu garīgā vadoņa ierosmes dievkalpojuma laikā izdarīju apbrīnojamu eksperimentu. No šā vārda nav jābaidās, tāpat kā garīdznieki nebaidās lidot lidmašīnās, iespiest Vatikāna rakstus modernajās tipogrāfijās, runāt radiostudiju mikrofonā un piedalīties sporta spēlēs … Saņēmis balonu ar zināmo dievišķīgo gāzi un iepriekš pats pie sevis pārbaudījis, ka tā ir pilnīgi nekaitīga, es kāpu kancelē un uzrunāju draudzi. Mana svētdienas sprediķa t^ma bija: «Meklējiet, un jūs atradīsiet.»
Sprediķī pastāstīju ticīgajiem par dažām brīnumainām parādībām, kuru īstenību nevar apšaubīt. Es uzmanīgi vēroju savu ganāmpulku. Viss ritēja kā parasti. Oto Meks — vecā Meka dēls, klusītēm laiku pa laikam spaidīja viņam blakus sēdošās aptieķnieka jaunās sievas roku. Beidzamajos'solos sačukstējās par pasaulīgām lietām. Birģermeistars ķerstīja uzbāzīgu mušu … Es tīši pacēlu balsi un sāku runāt par to svētlaimi, ko pārdzīvo taisnīgais, kas izpelnījies godu ieraudzīt dievišķo atklāsmi. Šai brīdī pēc mana mājiena baznīcas kalps atgrieza krānu gāzes balonam, kas bija paslēpts aiz altāra.
«Domājiet par dievu!» es uzrunāju draudzi. «Domājiet par dievu, un savā neizsakāmajā žēlastībā viņš nostāsies jūsu priekšā.» Izbrīna vaidi izlauzās no manu baznīcēnu krūtīm. Viņi redzēja dievu! … Tai brīdī arī manām acīm atklājās dievišķīga aina… Vairākas reizes skaļi atkārtoju: «Domājiet par dievu!» Un katru reizi mana auss uztvēra nopūtas un karstas lūgšanas.
Lai mani netiesā, ka savas ausis turēju vaļā, taču visvairāk tika aizlūgts par daždažādām pasaulīgām lietām! Es taustīdamies nokāpu lejā pa kāpnēm un noklausījos …
Birģermeistars lūdza dievu kungu — ko, spriežot pēc viņaf lūgšanas, tas tiešām redzēja savām acīm, — lai
dievs tas kungs viņam dāvājot pilsētas valdes revīzijas laimīgu nobeigumu. Map jau sen bija aizdomas, ka mūsu pilsētas kanalizācijas labošana nav tīra lieta, un tagad ar labpatiku klausījos viņa atzīšanos. «Ak tu nešķīstenis!» es nodomāju, atcerēdamies šā liekuļa svētulīgo ģīmi pēdējā grēksūdzē. Lai kā pūlējos izvilkt patiesību, viņš minēja visvisādus savas beidzamās nedēļas grēkus, bet par pašu galveno ne pušplēsta vārda…
Oto Meks, kāda ļoti turīga pilsoņa dēls, karsti lūdza, lai dievs dodot drīzu nāvi viņa tēvam, kura veselība pagaidām nevienam vēl nemodināja bažas …
Viss slepenais kļuva man zināms. Karstās lūgšanas kļuva arvien dedzīgākas, līdz dievišķās gāzes koncentrācija baznīcas caurvējā sāka mazināties. Cauri mūsu skolotāja Jēzus Kristus tēlam sāka iznirt baznīcas apveidi. Es uzkāpu kancelē un reižu reizēm aicināju ticīgos, lai viņi pateicas mūsu kungaifl par brīnumu, ar ko viņš uz mūžu mūžiem aplaimojis mūsu nabaga baznīcu.
Draudzes locekļi gāja ārā no baznīcas dīvaini nomākti, pārsteigti un bezspēcīgi. Vesels pūlis" gaidīja mani pie ieejas biktstelpā. Grēksūdze mani ļoti interesēja, un tās rezultāti bija apbrīnojami. Dievu kungu bija redzējuši turpat vai visi baznīcēni, bet redzējuši to atbilstoši savām iekšējām noskaņām, iekšējām prasībām un iespējām …
Tuka kungs grēksūdzē man dedzīgi stāstīja, ka mūsu dievs kungs un Gladbahas apgabala prokurors esot līdzīgi viens otram kā divas ūdens piles, ka dievam kungam esot lielas, krāsotas, spurainas ūsas un ka viņa labā roka kasot vienā kasīšanā kreiso roku… Šī atzīšanās man jo saprotamāka tāpēc, ka, būdams viņa krustmātes — dievbijīgas un pļāpīgas sievietes biktstēvs, es zināju, ka daža laba automašīnu pārdošanas operācija ne vienmēr bijusi pieņemama no likuma viedokļa.
Aptieķnieka sieva dievu kungu bija redzējusi kā jautru večuku, kas ļoti vēlīgi viņu uzklausījis un iekniebis tai smakrā. «Gluži kā jūsu priekšgājējs abats Zigbāns, viņš bija tik mīļš, tik mīļš!» Es, protams, neiedrošinājos nabaga sievietei paskaidrot, ka mūsu
dievam kungam nevar būt nekā līdzīga ar manu priekšgājēju abatu Filipu Zigbānu, kuru atcēla sakarā ai daudzajām sūdzībām par garīdznieka necienīgo laksto- šanos ar draudzes loceklēm.
Daudzi jauni cilvēki vaļsirdīgi atzinās, ka viņi gan mūsu kungu Jēzu Kristu redzējuši, taču vislielāko uzmanību veltījuši daudzajiem eņģelīšiem, kas augumā un sejā apbrīnojami atgādinājuši visvairāk pazīstamās kinoaktrises.
No pirmā acu uzmetiena grēksūdzes rezultāti nebija labvēlīgi, bet, ja kāds no jums, brāļi, būtu varējis neredzams būt klāt mūsu baznīcā un redzējis baznīcēnu degošās acis, tad jūs būtu sapratuši, ka svētās katoļu baznīcas rokās nonācis varens ierocis! …
— Vai bija arī tādi, kas dievu netika redzējuši? — atskanēja jautājums.
— Pavisam nedaudzi… Iespējams, ka te sava nozīme bija maniem priekšdarbiem. Mana dieva piesauk- šana, nerimtīgā griešanās pie dieva …
— Bet kā lai sasaista dieva ķecerīgo izskatu, kas parādās ticīgā cilvēka garīgajā skatījumā, ar šā dieva patieso izskatu?
— Dievs kungs, — atbildēja abats Hilds, — radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Lai mūsu neticami grūtajos apstākļos mēs palīdzam cilvēkam radīt dievu pēc viņa paša, viņam tuvas un saprotamas līdzības! … Nāks laiks, un draudzes locekļu savstarpējās intīmās pārrunās, kuras nedrīkst un nevajag traucēt, tiks radīts zināms vispārināts izskats. Baznīcas uzdevums — iesakņot ticīgo apziņā visus nepieciešamos priekšnoteikumus, lai iedomātā dieva tēls būtu cik vien iespējami tuvs mūsu baznīcas garam …
— Kas tad tas?! — pēkšņi atskanēja jaunā ordeņa vadītāja spalgā balss. (Mēs ar Kārli bijām pieplakuši pie skaļruņa.) — Kam tas suns? … Vai redzat, abat, tas slēpjas aiz jūsu sutanas … Kas to te ielaidis?
— Tas ir doktora Mehānikusa suns …
— Muti! — strupi iesaucās vadītājs, un viņa vārdi izvērtās kliedzienos. — To vajag saķert! Tas ir neparasts suns! … Jā, jā! Sis noziedznieks Godārs pirms nāves atzinās, ka ar sātana palīdzību to pārvērtis cil
vēkā!… Bisi, padodiet man bisi! … A-a-a! Ķeriet to ciet!
Norībēja šāviens, un kļuva dzirdama kāju dipoņa. Acīm redzot, kāds bija uzkāpis uz mikrofona, jo skaļrunī kaut kas nočirkstēja un viss apklusa …
Es saskatījos ar doktoru Mehānikusu, viņš bija -nesatricināmas apņēmības pilns.
— Es sāku! — noteica Kārlis un izvilka Almas atnesto raķešu pistoli. — Sagatavoties!
li
Cik daudz kas var notikt piecās minūtēs! … Man vēl tagad ir grūti visiem notikumiem likt skaidri ataust atmiņā. Es atceros, ka Kārlis ar raķešu pistoli izšāva celles logā. Es stāvēju pie durvīm un loga restēs pamanīju pret debesīm nozibsnam raķetes zilgano spožumu . .. Sardze, acīm redzot, bija aizņemta ar Almas gūstīšanu sēžu zālē, jo kameras durvis atvēra mūsu pastāvīgais sargs un noprasīja:
— Vai tas troksnis te pie jums?
Es sargu tūlīt ierāvu kamerā, Kārlis viņu iegrūda gultā, sasēja ar stiepli un muti aizbāza ar lupatu.
Mēs izgājām gaitenī un celli aizbultējām. Zālē arvien vēl skanēja troksnis un kliedzieni. Kārlis pieskrēja pie smagajiem dzelzs ratiņiem ar trim gāzes baloniem. Uzlikuši maskas, lai jebkurā mirklī tās varētu izlietot, mēs stūmām ratiņus uz zāles pusi. Kārlis ar rokām atspiedās pret ratiņiem, kas, riteņiem pa gaiteņa beto- nēto grīdu dobji dunot, attīstīja arvien lielāku ātrumu. Pēdējais grūdiens — un mūsu ceturtdaļtonnu smagais zveltnis ietriecās durvīs ar tādu spēku, ka izsita vienu durvju pusi. Mēs iebraucām zālē.
Zāles vidū mutuļoja īsts ņudzeklis. Ap trīsdesmit mums nepazīstamu vīru, daļa vakartērpos, daļa mūku apģērbos, spirinājās pa grīdu starp apgāztajiem krēsliem. Tad pēkšņi atskanēja mežonīgs kliedziens:
— Viņš man iekoda! Viņš kož! Palīdziet drīzāk!
Kā atsperes sviesta, kaut kur no šā ņudzekļa vidus
izlēca Alma un pašāvās mums garām uz durvīm. Visi metās tai pakaļ, bet Kārlis skarbi uzkliedza:
— Ne no vietas! — un izšāva gaisā no raķešu pistoles.
Signālraķete sāka svaidīties, šņākdama un zilu dzirksteļu kūļus šķiezdama. Trīs vai četras reizes tā atlēca no sienām, un visi pārbijušies šāvās no vienas puses uz otru.
— Tad jūs esat tie «krusta karotāji»?! — zobgalīgi viņiem uzsauca Kārlis.
— Mehāniķus!… — iesaucās ordeņa vadītājs un paspēra soli uz mūsu pusi.
— Ne no vietas! — atkal uzsauca Kārlis un pacēla pistoli. — Tad klausieties, jūs, tumsoņi! Jūs gribējāt mums laupīt brīvību, gribējāt izmantot manas zināšanas zemiskai krāpšanai. Jūs gribējāt ķīmiju padarīt par savu kalponi! Krāpnieki un tumsoņi! Ja jūs zinātu ķīmijas, manas zinātnes vēsturi, tad jūs saprastu, ka reiz pienāks laiks, kad tie, kuri rada, kļūst spēcīgāki par tiem, kas tikai izmanto, kas tikai patērē… Jā, manu priekšteču ceļš ir bijis līkumains un grūts ceļš — viņi ir maksājuši ar savām dzīvībām par katru zinātnes graudiņu. Viņus nolaupīja, pārdeva, gadiem spīdzināja klosteros, gadu desmitiem vārdzināja bedrēs! Viņus spieda meklēt neesošo, risināt neatrisināmo… Tikai alķīmija bija spējīga eksistēt no cietsirdīgo karaļu un alkatīgās baznīcas nožēlojamām ubagu dāvanām. Bet Lielais Darbs tika paveikts! Sūrā un neatlaidīgā darba dienas pārvērtušās gadsimtos! … Sīkās zināšanu tēr- cītes saplūdušas varenā straumē, un ķīmija, neievērotā un klusā greznās, bet nožēlojamās alķīmijas kalpone, ķīmija ir tapusi par izcilu un gudru zinātni!
Tā tika paveikts Lielais Darbs!
Ne mākslīgā zelta stieņi, bet nenovērtējamie zināšanu dārgumi ir Lielā Darba rezultāts! … Ne jūs, ne jūs, kas izlīduši no visbriesmīgākajām cilvēces vēstures šķirbām, pavēlēsiet varenajam divdesmitajam gadsimtam! Es zinu, ka privilēģiju un ienākumu, varas un naudas, un sava vēdera dēļ jūs esat gatavi uz visu! Pie manis jūs sarīsieties, svētie tēvi, sarīsieties!!! Būsiet paēduši visam mūžam! … Sākam, 2ak!
Es ātri uzmetu mutei masku un ar abām rokām pagriezu krānu. Pret roku nosvilpa «dievišķās gāzes» strūkla. Kādu brītiņu vērojām, kā saļimst šie nelieši.
Mehānikusa pēdējie vārdi bija palikuši tiem prātā, un tie bez apstājas kaut ko košļāja, šmakstināja un košļāja, un gļēvi sabruka uz grīdas.
Mēs atkal stājāmies pie ratiņiem un dzinām tos atpakaļ pa gaiteni. Ceļā Kārlis atgrieza vēl dažus balonus. Uzmanīgi izgājām pagalmā. Ar gāzi, acīm redzot, jau bija pieplūduši visa klostera teritorija. Divi bruņoti klostera brāļi, ceļos nometušies, grābstīja viens otra seju un skaļi smējās. Ar smago balonu plecos pagājām viņiem garām, bet viņi bija tik «aizņemti», ka mūs nepamanīja. Iešana bija ļoti smaga, jo paštaisīto masku caurumi tīrā gaisa ieelpošanai bija pārāk mazi. Bijām pienākuši pie dzeloņstieplēm. Beidzamajā laikā žogu nez kāpēc laboja vienā labošanā … Ahā, tie ielaiduši stieplē augstsprieguma strāvu! … Kārlis piegāja pavisam klāt pie nāvējošās stieples un nolika sev priekšā šauro un garo balonu. Tad viņš pagrūda balonu uz stiepli un pats atlēca sāņus. Ap balonu sacēlās elektrisko dzirksteļu spiets: balons, stiepli pārrāvis un izslēdzis augstsprieguma strāvu, nokrita zemē.
Eja bija brīva …
Uzmanīgi, balonu no zemes nepacēluši, mēs aizvilkām to līdz klostera pakalna nogāzei. Ceļu mēs ieraudzījām tūlīt. Jā, turpat krūmos stāvēja liels automobilis … Balonu novēlām lejā, kur nokāpām arī paši. Kār-' lis nosēdās pie stūres, un mašīna aizdrāzās lejup pa līkloču šoseju. Es pametu acis atpakaļ: vienmērīgiem lēcieniem mums pakaļ dzinās Alma. Krustcelēs to iesēdinājām mašīnā un noņēmām maskas …
iii
Ielejā mūs sagaidīja bieza migla. Kārlis sāka bremzēt. No miglas cita aiz citas mums pretī gausi soļoja baltas govis. Miers un rāmums dvesa no šī vēlīnā ganāmpulka … Bijām braukuši vēl minūtes desmit, kad migla pēkšņi pašķīrās un mēs ieraudzījām lielu grupu
karavīru. Tie stāvēja abās ceļa pusēs. Viens no viņiem panācās uz priekšu, un es viņā pazinu okupācijas karaspēka karavīru … Ak tad tie bija mūsu draugi — tie, kuri mums palīdzēja atbrīvoties no melnā ordeņa briesmīgās varas! Ak tad viņiem Alma bija nodevusi mūsu vēstuli! …
Mēs apstājāmies un pavērāmies apkārt. Tuvumā stāvēja automašīnas, ar kurām, acīm redzot, bija atbraukusi visa šī karavīru grupa …
— Mūsu pazīstamais sunītis! — mašīnai tuvodamies, izsaucās viens no tiem. — Mūsu vecā paziņa! …
— Mēs pateicamies jums par palīdzību! — no mašīnas izkāpdams, sacīja Kārlis.
Virsnieks — šķiet, kapteinis pēc dienesta pakāpes — noliecies pie manis un man no rokām raķešu pistoli paņēmis, pačukstēja:
— Izkāpiet no mašīnas, tajā palikt jūs nedrīkstat! Lai gan… — Viņš paskatījās pulkstenī. — Lai gan laiks vēl nav beidzies… Mums taču vajadzēja sevi nodrošināt… — Pēdējo teikumu viņš izmeta kaut kā sānis, bet es to labi dzirdēju.
Kapteinis kaut ko uzsauca, un mūs apstāja virsnieki. Starp viņiem bija arī ģenerālis. Uz viņa kaujas ķiveres spīdēja trīs sudrabainas zvaigznes.
Ģenerālis sniedza Almai gabaliņu cukura, bet tā neņēma — Alma vienmēr bijusi gudriniece, mūsu mīļā Alma! …
— Tad jūs esat Mehānikuss? — ģenerālis noprasīja. — Ticiet man, esmu ļoti priecīgs iepazīties! .. . Un šajā balonā ir jūsu gāze? … Ja tas ir tiesa, ka tā ir īsta nervu gāze, kas rada… nu… nu, kas mums vajadzīgs! …
— Aklums, ģenerāl, pārejošs aklums, — kapteinis pateica priekšā.
— Jā, jā, aklums… Ja tā nav sliktāka par vācu indi, ne arī par to, kas mums pazīstama, mēs jūs apzeltīsim. Jā, jā! Pēdējā laikā esam vajadzīgi visiem! Pašreiz caurbraucot uzturos te šai… nu, kā to sauc …
— Eiropā, ģenerāl, — kapteinis atkal pateica priekšā.
— Pilnīgi pareizi, Eiropā. Pēdējā laikā tik daudz braucienu! … Un tāda gāze — kungi, ideāla manta
ceļā, ideāla! Ūdeņraža ieroči vienkārši iznīcina visu līdz beidzamam! Bakterioloģiskie — iznīcina cilvēkus, bet saglabā rūpnīcas, ieročus un, nu… kas bija ļoti svarīgi…
— Mēbeles, ģenerāl.
— Pilnīgi pareizi, pateicos… Bet nervu inde ļaus saglabāt arī cilvēkus, jo aklums taču ir pārejošs, vai ne?! Cilvēki tagad ir vērtība, tie var… ko viņi var, ko viņi var? …
— Viņi var strādāt, ģenerāl.
— Tieši tā, strādāt… Kas par niekiem! Viņi var, kungi, pirkt, — un tas ir pats svarīgākais! — pirkt cigaretes, benzīnu un tos … nu, tos …
— Konservus, ģenerāl.
— Jā, jā! Mehānikusa kungs, jūs esat ģēnijs! Par to nav šaubu! Mēs tūdaļ izmēģināsim jūsu gāzi, protams, ne jau te. Bet ko jūs darāt? Mehānikusa kungs! …
Kārlis uzlika savai sejai masku un pamāja, lai es atgriežu krānu.
Alma saķēra manu plaukstu zobos — tā viņa vienmēr mums deva ziņu, ka saodusi gāzi.
— Redzēt var brīnišķīgi! … — apliecināja ģenerālis. — Es redzu! Vēl vairāk, es nekā neredzu! Kungi, uz manas ķiveres parādās jauna sudrabaina zvaigzne! … Apsveiciet mani! …
Viņa balss noslāpa motora troksnī, bet, kad attapos, man gar acīm skrēja kāda ciemata žogi un mājiņas. Kārlis sasprindzis vadīja mašīnu.
— To tu, Kārli, izdarīji skaisti! … — es sacīju.
Mehānikuss, kādu brītiņu klusējis, pēkšņi iejautājās:
— Vai tu atceries Sičikovu, to, kurš bija mūsu vienībā? Mēs viņu saucām par Zoržu.
— No krievu grupas? Protams, atceros.
— Viņš par tādiem stāvokļiem mēdza sacīt: no vilka bēg, uz lāča krīt…
Agrā rītā mēs apturējām mašīnu. Man no prāta neizgāja kapteiņa teiktie dīvainie vārdi: «Izkāpiet no mašīnas, tajā palikt jūs nedrīkstat… lai gan laiks vēl nav beidzies …» Ko viņš gribēja teikt? Kā viņi domāja
sevi nodrošināt? Var jau būt, ka viņš baidījās, ka mēs, viņu mašīnu izmantojuši, iegūsim lielāku brīvību, nekā mums bija paredzēta. Ka mēs, izmantojuši laimīgu gadījumu, aizmuksim no viņiem.
— Kārli, pieturi mašīnu! — es sacīju. — Mašīnu vajag pārmeklēt.
Mēs divatā pagāzām mašīnu uz sāniem un rūpīgi to pārlūkojām. Nē, nekā aizdomīga nemanījām …
— Vai tev bail no mīnas? — man noprasīja Mehānikuss.
Es pasaucu Almu un pieliku viņai pie auss pulksteni.
— Alma, — es sacīju, — meklē šādu skaņu! Vai dzirdi, tik-tak, tik-tak? … Meklē!
Alma žigli apskrēja apkārt mašīnai un droši sāka nagiem kašāt ādas sēdekli. Mēs to aizvilkām sāņus un nometām mitrajā zālē. Alma piebikstīja man ar purnu un pacēla acis. Es pabāzu roku zem sēdekļa, sataustīju nelielu cilindru un izvilku to ārā. Kārlis to uzmanīgi paņēma savās rokās. Baltā svītriņa uz apmales gandrīz jau sakrita ar tievo smailīti uz vāciņa. Mehānikuss pielika cilindru pie auss. Tagad tikšķus skaidri dzirdēju arī es… Kārlis žigli aizgāja līdz birzij un atvēzējies aizsvieda cilindru. Viņam misējās. Cilindrs trāpīja tuvāko koku un atlēca atpakaļ.
Norībēja sprādziens, — un, kad es pieskrēju, Kārlis jau gulēja nesamaņā …
Tuvākajā ciematā pavecs hirurgs ar interesi pētīja vairākas mazas, tik tikko asiņojošas brūcītes Kārļa krūtīs un, atmetis ar roku manam juceklīgajam stāstam, lika aiznest slimnieku uz operāciju telpu. Operācija ilga divarpus stundas. Ko visu pārdomāju, sēdēdams pustumšajā pieņemamajā istabā! Operācijas māsa iznesa salvetē vēl gluži miklās šķembas, kas bija izņemtas no Kārļa brūcēm.
Tad pie manis iznāca ārsts, uzbīdīja uz pieres acu caurspīdīgo aizsargu un aizsmēķēja.
— Viņš nomira, — hirurgs teica. — Kā es pūlējos glābt viņa dzīvību!
Hirurgs domīgs cilāja uz galdiņa noliktās šķembas. Tad, salicis divas kopā, viņš cieši paskatījās manī.
— Esmu operējis reiha zaldātus pie Varšavas un Voroņežas, — viņš turpināja, — esmu bijis galvenais hirurgs hospitālī Āfrikā, Bengāzijā. Ak dievs, cik šķembu neesmu pa šo laiku izņēmis! Veselu kalnu, mans draugs, veselu kalnu! Bet tādas šķembas neesmu redzējis. Jūs teicāt, cietušais pastaigas laikā nejauši uzkāpis uz mīnas? Neticu, neticu vis! Viņš būtu dzīvojis, jā, būtu dzīvojis, bet organisms bija tik novārdzis … Viņam pietrūka spēka cīnīties un palīdzēt man. Cilvēks ar skaidrām avitaminozes pazīmēm dodas pastaigā un uzkāpj uz mīnas, kas dod šķembas, ko neesmu redzējis! Ko neesmu redzējis?!
Hirurgs piecēlās un, pašķindinājis platajā plaukstā paņemtās šķembas, piegāja pie telefona. Es saņēmu visu savu gribu, visus spēkus un steigšus izgāju no istabas.
Kārli Mehānikusu apbedīja nākamajā rītā. Es varēju vērot visu, bet tikai iztālēm, aiz žoga. Aiz šķirsta gāja garīdznieks un man pazīstamais hirurgs. Viņi par kaut ko ilgi sarunājās, nelikdamies ne zinis par blakus stāvošo Almu. Tad viņi aizgāja, un es pārrāpos pār žogu.
Kāda mīksta un valga zeme zem kājām! … Pavirši noklāta svaigo velēnu kārta klāja Mehānikusu dzimtas pēdējā ķīmiķa atdusas vietu. Tikai ar pūlēm aizdabūju Almu prom no viņa kapa kopas. Alma nolīda uz pakaļējā sēdekļa, un mēs sākām savus klejojumus.
Es traucu pa šosejām un lauku ceļiem, nedomādams ne par satiksmes noteikumiem, ne par ko citu … Tur, kur mani mēģināja aizturēt, es uzmetu mutei masku un atgriezu balonu . ..
Pamazām mana rīcība kļuva mērķtiecīgāka. Es braucu uz austrumiem, visu laiku uz austrumiem!
Ar šāvieniem mani pavadīja pie barjerām, bet es atgriezu balonu un vadīju mašīnu tālāk . ..
Tagad, kad beidzu šīs piezīmes, man ir skaidrs, ka stundu vai divas jau atrodos Padomju zemē. Savas piezīmes es pievienošu Mehānikusa dienasgrāmatām un pierakstiem… Es lūgšu patvērumu Padomju Savienībā — zemē, no kurienes nākusi manas dzimtenes atbrīvošana no fašistiskās okupācijas un kur mani
neaizsniegs ne katoļu mūku melnā roka, ne trulais un asiņainais militārisms. Mēs vēl cīnīsimies! .,. Mēs cīnīsimies! …»
Ar to beidzās termosā atrastie pieraksti.
Kas bija noticis mašīnā, kāpēc gājis bojā Frēzers?
Kļimenko domā, ka gāzes balons atvēries no mašīnas satricinājuma un gāze Frēzeram laupījusi acu gaismu. Alma sakampusi viņa roku, gribēdama viņu brīdināt, bet bijis jau par vēlu …
Šodien Kļimenko pie manis ir jau no paša rīta. Izmantodams Frēzera shēmu, viņš pūlas samontēt «balss» aparātu. Alma tup līdzās un uzmanīgi vēro darbu — viņa saprot, ko dara Kļimenko . ..
Tad viņa nepacietībā ar savas kakla siksnas metāla izcilnīšiem pieskaras aparāta kontaktiem, un istabā atskan dūkoņa. Skaņa Almai nepatīk, un viņa pamet ar ķepu, it kā jautādama: «Nu, vai drīz?! Vai drīz?»