«Tēvs pabeidza lasīt manuskriptu, ilgi klusēja, šķirstīdams laika gaitā sadzeltējušos dokumentus. To vidū viņš sameklēja arābu rakstu zīmēm aprakstīto pergamentu.
— Vai tiešām tas ir tas pats manuskriptā pieminētais dokuments? — to domīgi aplūkodams, viņš jautāja.
— Ja tas ir tas pats, tad otrajā pusē jābūt Transjordānijas Dāniēla vēstulei, — es atbildēju.
Un mani sagrāba bailes: ja nu pēkšņi tur nekā nav? Bet, kad tēvs bija apgriezis lapu otrādi, otrā puse izrādījās no vienas vietas pierakstīta ar latīņu teikumiem un man jau pazīstamajiem alķīmijas simboliem. Lapas stūrī bija paraksts.
Tēvs strauji piecēlās un, sameklējis Britu enciklopēdijas pirmo sējumu, uzšķīra tajā vārdu «Autogrāfs». Lielās ielikuma lapas izraibināja visas pasaules izcilo vīru paraksti. Starp nevienādajiem un sarežģītajiem Benjamina Franklina vijumiem un lielā Šekspīra rokas saraustītajām rakstu zīmēm atradās paraksts, kas ārkārtīgi atgādināja kādreiz uz pergamenta uzšņāpto.
— Es jau tā domāju! — iesaucās tēvs, rokrakstus salīdzinādams. — Tas ir Rodžers Bēkons! Apbrīnojamais skolotājs, par kuru stāsta Odo Mehānikuss, ir Rodžers Bēkons. Tas ir viņš, ar kuru dabaszinātnes sāk savu jauno eksperimentu perioda attīstību. Tas ir ģēnijs, kura pareģojumi tagad īstenojušies, bet ģeniālie, maldi ierāvuši viduslaiku zinātni aplamu priekšstatu virpulī … Bez mācekļiem un iespējām mēģinājumos pār- .
baudīt savas hipotēzes viņš četrpadsmit garus gadus pavadījis ieslodzīts viennīcā. Pareizi, Bēkons bija izveidojis nepareizas konstrukcijas un aplamas teorijas. Taču viņš līdz galam bija pārliecināts par to patiesīgumu, bija pārliecināts, ka maģiskajā filozofu olā dzīvsudrabs un sērs savienojušies pārvērtīsies zeltā, ja mēģinājums tiks veikts pēc viņa receptēm. Ar lielo zinātnieku un lielo mocekli sākās modernās eksperimentālās dabaszinātnes, sākās mūsdienu ķīmija …
Arābu pergamenta otrajā pusē bija īsa, steigā uzšņāpta un mesera Dāniēla parakstīta piezīme. Daļu no šīs piezīmes izdevās salasīt:
Robertam Grosetestam, Linkolnas bīskapam *
Mans cēlais draugs, pieņemiet šo zēnu.. . viņš ir pietiekami drošsirdīgs, lai kļūtu zinātnieks, pietiekami gudrs, lai būtu noderīgs.
Dāniēls
Zemāk jau ar paša Bēkona roku sniegts arābu dokumenta «tulkojums». Pēc to laiku alķīmiķu paražas Bēkons pergamenta saturu bija nevis tik daudz tulkojis, cik aizšifrējis ar vienīgi viņam un viņa mācekļiem zināmām simboliskām zīmēm un figūrām.
Tēvs man pastāstīja, ka tad, kad pāvests Klements IV sācis saņemt no Rodžera Bēkona Lielā Darba aprakstus, «mācītais» mūks La Martinjēri, kuram bija uzdots visu pārbaudīt, esot sapratis itin visus Bēkona simbolus burtiski. Kādā sava pētījuma vietā, lai domu padarītu neskaidrāku, viņš pieminējis cilvēka izdalījumus. La Martinjēri ar to pieticis. Pāvesta varas apveltīts, viņš piespiedis sava klostera mūkus basām kājām stundām pavadīt lūgšanās uz baznīcas akmens saltās grīdas, tāpēc tiem piemetušās iesnas un tie šķaudījuši un spļāvuši īpašā traukā. «Bet velti izmēģinājos no visa tā gūt kvintesenci,» rakstīja tumsonis mūks.
Daudzus vakarus no vietas mēģinājām un pūlējāmies iedziļināties Bēkona pierakstu apslēptajā jēgā, taču uzdevums nebija pa spēkam pat manam tēvam.
— Parīzē man ir kāds sens paziņa. Viņš ir lielisks vēsturnieks, kas īpaši aizraujas ar arābistiku. Šo mūsu
atradumu nosūtīsim viņam. Esmu pārliecināts, ka viņš ar to tiks galā …
Tēvs sazinājās ar savu draugu Ridela kungu, un mēs nosūtījām viņam sainīti ar dokumentiem. Tomēr velti mēs izgaidījāmies atbildi. Pagāja diena pēc dienas, līdz beidzot apmēram pēc mēneša tēvs uzrakstīja vēstuli kādam citam paziņam — Levola kungam un lūdza izdibināt, vai Ridels saņēmis viņa vēstuli.
«Man Joti negribējās jūs traucēt,» rakstīja tēvs, «bet nekā nevaru izskaidrot Ridela klusēšanas iemeslus …»
Levols atbildēja tūlīt.
«Advokāta Ridela Parīzē nav,» viņš rakstīja. «Es aprunājos ar vārtnieku, kas man pastāstīja, ka Ridela kungs beidzamajā laikā bijis ļoti satraukts un nomākts un viņam licies, ka to kāds vajājot. Viņš nav izgājis no mājas, iepriekš pa durvju spraugu neizlūkojis ielu. Uzticēdamies vārtniekam, Ridels tam atstājis vēstuli. «Sargiet māju. Es aizbraucu uz ilgu laiku, tā ir vienīgā iespēja gūt mieru …»
«Visu korespondenci es, kā vienmēr, metu viņa vēstuļu kastē,» sacīja vārtnieks. «Un, kamēr būšu dzīvs, to atvērs tikai mesjē Ridels …»
Vēstule tēvu bija saviļņojusi.
— Levols! Cik pakalpīgs cilvēks! … Viņam tagad jābūt sirmā vecumā, un tomēr viņam atradies laiks un vēlēšanās visu sīki noskaidrot.
— Bet kas noticis ar Ridelu? — es iejautājos. — Un vai tiešām mūsu dokumenti būtu zuduši?
— Vajadzēja izgatavot norakstu, kaut vai tos pārrakstīt . .. Cerēsim, ka Ridels atgriezīsies un uzrakstīs mums sīku vēstuli. Man nez kāpēc šķiet, ka nekas nopietns ar viņu nav noticis. Bet mūsu dokumentiem vērtība ir tikai mums, nevienam citam …
— Taču kaut kādu iemeslu dēļ tie šķituši ļoti vērtīgi mūsu sencim, citādi viņš tos nebūtu tik rūpīgi glabājis. Tajos kaut kas slēpjas …
— Es atceros, — pārdomās iegrimis, iesāka tēvs, — ka tavs vectēvs man bieži tika stāstījis, ka Mehānikusi bijuši adepti, tas ir, tie zinājuši metālu pārvēršanas noslēpumu… Ka dzimtas bagātībai pamatus licis viens no Mehānikusiem, kas vēlāk kritis karā … Tāpēc
viņš domājis, ka visiem Mehānikusiem sevi jāveltī Lielā Darba noslēpuma meklēšanai. Bet starp mūsu atrastajiem un tik muļķīgi pazaudētajiem dokumentiem nav nekā, kam būtu sakars ar alķīmiju. Pat Bēkona veiktajā «tulkojumā» nav nevienas alķīmijas zelta zīmes, nav tajā tādiem manuskriptiem obligātā Lielā Darba simbola, tā saucamā Suleimana pantakla *.
— Bet, tēvs, varbūt mūsu senči tiešām zinājuši alķīmijas noslēpumu? — es jautāju.
— Nē, nē, šāda noslēpuma taču vispār nav. Tie ir vai nu tumšo viduslaiku maldi, vai tīša krāpšana. Mūsdienu zinātne …
— Bet varbūt zinātne maldās? Vai tad viss beidzamais ir zināms un pasaulē nav noslēpumu?
— «Kā debesīs, tā virs zemes slēpts daudz kas vairāk, nekā spēj aptvert, Horācij, jūsu prāts …»
— Un vai Šekspīram nav taisnība?
— Ir… un nav. Zinātnē ir daudz lietu, kuru sasniegšanai vajadzējis tik daudz asiņu, tik daudz pūļu, ka šais lietās izkristalizējusies, koncentrējusies un īstenojusies patiesība. Ir atklājumi, kas veikti uz visiem laikiem, uz mūžu mūžiem. Ja nebūtu šo zinātņu ģēniju atklājumu, Mehānikusi vēl šobaltdien meklētu Sarkano akmeni vai «panaceju», bet tu man palīdzētu darbā pie krāsns, pie muļķa krāsns, vecās, mīļās krāsns, no kuras man rokas allaž bija deguma brūcēs.
— Tēv, vai tu arī meklēji Sarkano akmeni? Tu taču esi inženieris, jaunlaiku zinātnieks, mēs tagad dzīvojam divdesmitajā gadsimtā!
— Bet es neesmu dzimis inženieris. Iedomājies, Kārli, arī es reiz biju zēns un tad jauneklis … Redzi, Kārli, tavs vectēvs vēl bija dzimtas nostāstu un leģendu varā, viņš nešķīrās no vecajām grāmatām, dienām un naktīm neatstājās no kolbām un retortēm. Viņš ir tas, kas sūtīja mani mācīties jauno ķīmiju. «Ej un mācies, izproti ķīmijas metožu varenības cēloni,» viņš mani skubināja. «Ķīmija dzimusi viduslaiku alķīmijas dzīlēs un nu pārsteidz cilvēci ar neskaitāmiem spožiem, lieliskiem un skaidriem atklājumiem. Es ticu, ka, šo jauno zinātni apguvuši, mēs ar tevi veiksim Lielo Darbu — alķīmijas mērķi un uzdevumu.» Un es, manu zēn,
iegāju universitātē, kā ieiet izlūks ienaidnieka pilsētā. Man šķita, ka jauno un svarīgo es dzirdēšu parastajās neizprotamām zīmēm un miglainiem filozofiskiem prātojumiem aizplīvurotajās līdzībās un mīklās. Nekad neaizmirsīšu savu pirmo izbrīnu par lekcijām. Saprotoši smīnēdams, es pierakstīju lektora vārdus, skicēju instrumentus un caurām naktīm centos atminēt to noslēpumaino jēgu. Tēvs mani skubināja. «Vai nu zini?» — tā sākās katra viņa vēstule. «Es zināšu!» atbildēju es. Bet laiks skrēja, noslēpumi vairojās. Stundām nosēdēju Sorbonas bibliotēkā pie seno autoru manuskrip- . tiem, bet jaunajai ķīmijai jau bija citāds kodējums. Tad es izšķīros. Es ierados universitātes laboratorijā un lūdzu atļauju izdarīt mēģinājumus, par kuriem biju dzirdējis lekcijās.
Kā šodien redzu retorti ar akmeņsāli savā aiz uztraukuma trīcošajā rokā. Es rūpīgi pārlasīju pierakstus un varbūt gluži neapzinīgi sāku visu izpildīt tā, kā biju pierakstījis. Iebēru retortē dažus kālija dihro- māta graudiņus un ilgi turēju rokā sērskābes pudelīti. «Pielejot sērskābi,» es lasīju, «rodas brūni, broma tvaikiem līdzīgi hromilhlorīda tvaiki.. .» Viss, kas saistījās ar hloru, kuru mans tēvs uzskatīja par noslēpumainā alķīmiskā elementa murija oksīdu, man bija tīts noslēpumainības plīvurā. Bet tad es izlēmu, un, kad no kolbas dibena pacēlās nepatīkami smirdošie brūnie tvaiki, man no rokām izkrita retorte … Tā bija pirmā un pēdējā manis nejauši sasistā retorte. «Tātad nevajag nekādas atslēgas, tātad ķīmija droši atklāj visai pasaulei savus noslēpumus! Cik es gan biju dumjš!» Es notvīku, atcerēdamies mīklainos un zobgalīgos aizrādījumus, ar kādiem biju atsēdinājis savus biedrus. Es taču neticēju, es nevarēju ticēt, ka ķīmijas zinātne ir neparasti vienkārša un apgūstama. Nu es ar visu sirdi un dvēseli nodevos mācībām. Un es nepazinu nekādu šķēršļu!
Vienkāršība un skaidrība aizstāja bezgalīgo Lielo Darbu ar miglainajiem mērķiem, ko balstīja tikai smalki sadomātie prātojumi, ar kuriem rīkojās «Hermeja filozofi», kā dēvējās alķīmiķi par godu mītiskajam Hermejam. Tās neapjaušamās tāles, kad vaja
dzēja sākties metālu transmutācijai, nu pārvērtās tehniskos uzdevumos, kuru atrisinājumus gaidīja amatnieki un inženieri, mākslinieki un audēji, krāsotāji un ādmiņi. . . Cik es biju laimīgs, kad daudzkārt pārliecinājos par mūsdienu ķīmijas varenību! No tā brīža es, burtiski, neatstāju laboratoriju. Reiz uz Parīzi atbrauca mans tēvs. Es viņam visu izstāstīju, lūdzu piedot manu neticību, manu atkāpšanos no senču novēlējuma. Tā bija smaga saruna, jo pārspriedām veselu mūžu, tēva velti nodzīvoto mūžu. Bet tēvs atrada sevī spēku mani saprast.
«Lai notiek,» viņš sacīja, «es ticu tev… Tu vari būt zinātnieks, tava bērnība pagājusi laboratorijā, pagājusi mēģinājumos, kas tagad tev šķiet smieklīgi. Tik neaizmirsti tos, kas ar savu darbu ir cirtuši ceļu jaunām zināšanām … Cik daudz cilvēka spēka tika iztērēts, cik ļaužu aiz zinātnes mīlestības nav izšķieduši savu mantu un iedragājuši veselību! …»
Starp maniem biedriem nebija uzcītīgāka studenta par mani. Kā pēdējais gāju, kā pirmais nācu. Atceros, kā reiz, ielūgts ziemas svētku vakarā, gāju pa auksto bezsniega Parīzi ar ķīmijas grāmatu padusē. Biedri mani sagaidīja ar skaļiem smiekliem, bet viens, jau fakultātes kursu beigušais, paķēra no manis grāmatu un izsvieda pa logu.
— Just, — viņš man sacīja, — es tevi mīlu, bet neesi taču dulls lamza. Patiesība atrodama ne tikai retortē, bet arī laba vīna pudelē, ne tikai mācību grāmatās, bet arī labu draugu pulkā! Ja vari, aizmirsti šodien visus atomus, molekulas, reakcijas un citas mūsu galvās dzītās gudrības.
Kad pēc universitātes beigšanas vēl uz vairākiem gadiem paliku sagatavoties profesūrai, notika kaut kas tāds, pēc kura mani pameta katra doma par Lielā Darba iespēju. Man tev jāatzīstas, ka es, gandrīz vai pats par sevi zobodamies, zinātnisko formulu skaidro valodu centos izteikt alķīmijas simbolos vai arī, kas gadījās vēl biežāk, atcerēdamies alķīmiskās darbības atsevišķos posmus, šos simbolus pārcēlu modernās ķīmijas valodā. Reizēm tas deva apbrīnojamus rezultātus. Izrādās, dažas mūsdienu ķīmijas reakcijas jau kopš
senseniem laikiem pazinuši senie alķīmiķi, gan izpraz- dami šīs reakcijas pilnīgi ačgārni, tulkodami savas galvenās idejas garā, kā pakāpi uz metālu transmutāciju. Bet, kas vienmēr manī modināja goddevību pret alķīmiķu sasniegumiem un pateicības jūtas pret manu tēvu, kurš kopš bērnu dienām mani bija mācījis novērot un mēģināt, — ir daudzo vienkāršo vielu īpašību ļoti smalkie un pareizie novērojumi.
Reiz kādu vakaru es jau taisījos no laboratorijas aiziet un mazgāju pēc dienas darba netīros traukus, kad pēkšņi atvērās durvis un ienāca mans draugs, zināmā mērā arī skolotājs, jo viņš vadīja mūsu grupu, kas pētīja vairākas sarežģītas ķīmiskas operācijas, saistītas ar dārgmetālu pilnvērtīguma noteikšanu un viltojumu atklāšanu. Tas bija Levols. Tolaik viņš strādāja Naudas kaltuvē par ķīmijas ekspertu.
— Just Amedeo Mehāniķus, — viņš iesāka, saņēmis manu vēl mitro roku, — kādas ir jūsu domas par alķīmiķiem?
Es apmulsu. Neviens Parīzē nezināja, ka esmu cēlies no alķīmiķu dzimtas, un nevienam par to nebiju stāstījis.
— Bet kāpēc to jūs jautājat man? — es noprasīju.
— Nav cita kam jautāt. Jānoķer aiz rokas, jāatmasko kāds šarlatāns, kas uzdodas par jaunu alķīmiķi. Kauns un negods! Divdesmitais gadsimts jau pie durvīm, bet mums ceļ galdā viduslaiku tumsonību mūsdienu ietērpā! Nu, vai esi ar mieru?
Es pasmaidīju, iedomādams, kā būtu veidojies mans liktenis, ja es būtu palicis Dinanā un, līdzīgi saviem vectēviem un vecvectēviem, sviedrēj ies pie vecā ata- nora. Pēkšņi iešāvās prātā, ka pavisam nesen kaut ko biju lasījis par jaunu alķīmijas psihozes uzliesmojumu Eiropā.
— Un kad jūs domājat to izdarīt?
t- Vai esi ar mieru, Just? … Brīnišķīgi! Es tevi gai
dīšu rītvakar septiņos. Mēs satiksimies manā mājas laboratorijā Trokadero tuvumā. Tu jau tur esi bijis…
No rīta es aizgāju uz grāmatu veikalu un, ar mokām pūlēdamies atcerēties, kur biju varējis redzēt interesanto kritisko rakstu par alķīmiju, pārcilāju pēdējo gadu žurnālu kaudzi, kad negaidot atcerējos: raksts bija šā gada žurnālā krievu valodā. Es šo žurnālu sameklēju un nopirku. Ar grūtībām pārtulkoju rakstu, kas mani pārsteidza ar savu loģiku un iztirzājuma dziļumu.
… Bija kluss un silts vakars. Es noīrēju fiakru. Pie Jēnas tilta norēķinājos ar važoni un kājām devos uz Trokadero. Pretrunīgas domas drūzmējās manā galvā. Nevarēju nejust līdzi godīgiem maldiem, ko pārāk labi pats biju izbaudījis, taču nevarēju arī neredzēt maldu mācību bēdīgo galu. Lai nu bija kā būdams, pie Le- vola es gāju bez lielas sajūsmas. Levols sagaidīja mani ļoti priecīgi. Biju mazliet nosebojies, taču viņa mājas laboratorijā neviena vēl nebija.
— Just, — Levols mani uzrunāja, — mums jāizstrādā rīcības plāns. Tūlīt te ieradīsies mani alķīmiķi, es tos ielūdzu, lai būtu labvēlīga atmosfēra …
— Alķīmiķi? — es brīnījos. — No kurienes tie radušies?
— Ak mīļais Just, tu patiešām esi naivs! Vai tiešām tu domā, ka mūsu zelta gadsimtā — jā, jā, es nepār- teicos, nevis tvaika vai elektrības, bet taisni zelta gadsimtā — var iztikt bez alķīmiķiem? Vai tad tagad ir kaut kas, kas nav pārdodams vai pērkams?! Avīzēm, sirdsapziņai, ministriem, zirgiem un pat mums, zinātniekiem, — visam ir sava cena zemiskajā vispasaules biržā. Kā te lai nerodas ļautiņi, kas ar savu paplāno prātiņu negribētu mēģināt iespiesties metālu pārvēršanās noslēpumos!
— Bet, Levol, kā jūs viņus pazīstat?
— Es dažiem no viņiem simpatizēju… Jā, jā, starp viņiem ir idejai fanātiski nodevušies cilvēki, kas dzīvo askētisku dzīvi. Reizēm viņu ir patiešām žēl, bet pie manis viņi staigā aiz tā vienkāršā iemesla, ka es kā nekā esmu raudzes meistars, Naudas kaltuves eksperts. Viņu pret cēlmetāliem jutīgās nāsis uzmin manī labu
īstā zelta sapratēju. Šodien tu viņus redzēsi… Tikai nebaidies, Just. Es saprotu, ka alķīmiķis, dzīvs tūkstoš astoņsimt deviņdesmit astotā gada alķīmiķis šķiet baismīgs izraktenis, līdzīgs Kivjē atrastajiem. Ieskaties viņos dziļāk, un viņi visi tev liksies apsēsti un prātu zaudējuši nabadziņi… Bet pulksten deviņos te ieradīsies kāds liels putns. Ak nē, es nedomāju, ka tas ir izcils zinātnieks, drīzāk tas ir plaša vēriena starptautisks afērists. Viņš izmanto to, ka mūsu politiķi un finansisti var stundām prātot par beidzamajiem notikumiem teātros, par zirgiem un sievietēm, bet viņu konkrētās zināšanas par vielu īpašībām aprobežojas ar spriedelējumiem, kurš vīns ir saldāks un kurš žokejs ir vieglāks … Es nekad nerīkotu šāsdienas sanāksmi, ja tas, Just, runāsim atklāti, neskartu manu dienesta stāvokli. Mantojums man nav gaidāms, un, vietu zaudējot, man vajadzēs … Tu jau saproti? Šis amerikānis …
— Vai tiešām Stefans Emmenss * ir Parīzē?
— Kā tu zini?
— Nerunāsim vairāk! Dodiet roku, Levol! Darīšu visu, kas manos spēkos, lai šis riebeklis iemuktu alā, no kuras izlīdis …
Es palīdzēju Levolam izvilkt telpas vidū smago laboratorijas galdu, pārbaudīju gāzes degļus, sameklēju vienkāršos ķīmijas piederumus, salīdzinādams tos ar Emmensa parakstīto sarakstu. Mēs ātri pabeidzām priekšdarbus. Es nogāju patālajā kaktā, kur plats zaļas, necaurspīdīgas drēbes aizslietnis aizsedza Levola dzīvojamās istabas durvis, un apsēdos uz zema dīvā- niņa.
Nosita deviņi, un reizē ar pulksteņa sitieniem istabā ienāca neparastas būtnes. Tie bija pieci vai seši cilvēki. Es, kas biju pieradis redzēt kārtīgos flāmu alķīmiķus, kuri pa dienu bija aptieķnieki, tirgoņi vai zemturi un tikai pa naktīm apsēsti meklētāji, patiesi jutos pārsteigts.
— Levol, — es klusi vaicāju mājas saimniekam, — Levol, kāpēc jūs viņus ielūdzāt?
— Citādi nevarēja, Just. Mums Emmenss nekā neatklās. Mūsu — zinātnieku skepse un neticība jūtama
desmit kilometru tālumā. Bet šie mani viesi radīs, kā saka, vajadzīgo fonu.
Emmenss kavējās.
Levols apsēdās pie manis:
— Saproti, Just, mans stāvoklis ir ļoti sarežģīts. Ceturtdien mani izsauca Naudas kaltuves direktors un lika pārbaudīt dažus nelielus zelta stieņus.
«Tie ir iegūti mākslīgi no Meksikas sudraba,» direktors paziņoja. «Francijai jābūt mūsdienu zinātnes sasniegumu kursā…»
Es pārliecinājos, ka zelts ir īsts, bez īpašiem piemaisījumiem, bet, spriežot pēc spīduma, tas ir Kalifornijas atradņu zelts.
«Tātad zelts tomēr ir īsts?» direktors atdzīvojās. «Tas mazliet pārsteidz…»
«Bet mūsdienu ķīmija noliedz metālu pārvēršanās iespēju,» es atbildēju direktoram.
«Mūsdienu ķīmija!» direktors ironiski izmeta. «Bet stieņi taču ir īsti! Mani neinteresē teorija, neinteresē ķīmija kā zinātne. Manā priekšā ir īsta zelta stieņi. Jūs pats to apgalvojat. Tāpēc jums vajadzēs painteresēties par to izcelšanos, pareizāk sakot — par to ražošanu. Un, ja noskaidrosies, ka amerikāņi šai ziņā ap- steiguši Vecās Pasaules zinātni, mūsu ķīmijai vajadzēs pastrādāt.»
Es direktoram stingri pateicu, ka viss šis gadījums ir tīrā krāpšana. Kāds veikls blēdis grib izpumpēt naudu, paķert muļķus ar apzeltītu makšķeri.
«Nu vai zināt, nav vērts strīdēties,» ar redzamu nepatiku noteica direktors. «Kā patiesības pazīme man ir biržas stāvoklis. Un zelta kurss tūlīt pēc pirmajām ziņām no Amerikas par sindikāta «Argentaurum» organizēšanu pārdzīvoja zināmas svārstības. Tāpēc man gribas ticēt. . . Bet, ja tā, tad jūsu pienākums ir apsvērt un padomāt…»
— Ko man bija darīt, Just? — Levols nobeidza savu stāstu. — Gribēju jau direktora kungam aizrādīt, ka biržu nevar uzskatīt par jutīgu instrumentu patiesības izzināšanā, ka šis amerikāņu misters Emmenss pēc visām ziņām atgādinot vulgāru afēristu. Tad tev vajadzēja redzēt, kā noskaitās mans šefs.
«Ko?!» viņš iekliedzās. «Vai jūs arī zināt, cienījamais kungs, ka ministriem Stefans Emmenss ir ārpus katrām aizdomām, bet jūs atļaujaties! …»
Jā, starp citu, kāpēc kavējas šis «ģēnijs» Emmenss? …
Tai mirklī istabā lēnām ienāca pamaza auguma vīrs. Viņa garie, taisnie mati bija atglausti atpakaļ, lielās raga brilles ļoti izcēlās neizteiksmīgajā sejā. Šaurā, retā kazbārdiņa izaicinoši raustījās. Domās es tam nocirpu garos matus, bārdu, nocēlu brilles … Krāpnieka nožēlojama seja ar šķielējošām acīm, neizteiksmīgu un tukšu skatienu. Taču ģērbies viņš bija kā džentlmenis, tikai no vestes kabatas kā mirdzoša grīste nokarājās gauži resna zelta ķēde.
Viņš kundziski sasveicinājās ar Levolu.
— Mans draugs Justs, — Levols mani iepazīstināja.
Man aizmugurē, kur atradās zaļais aizslietnis, kaut
kas iečaukstējās, bet Levols tūdaļ aizrāva mani pie galda.
— Justs ir diezgan labs ķīmiķis, ^un viņš jums asistēs, — Levols paziņoja Emmensam.
Tas vēlīgi pamāja ar galvu.
Kā ēnas no kaktiem iznāca Levola ielūgtie alķīmiķi. No Emmensa acu nenolaizdami, tie bailīgi tuvojās galdam. Es tos varēju aplūkot sīkāk. Augumā gari un mazi, balti kā ābeles vai plikpauraini, ģērbušies kaut kādos grūti iedomājamos apmetņos vai melnos, garos svārkos, acīm redzot, šim gadījumam patapinātos, — tie visi šķita netverami līdzīgi cits citam. Vieni pavadīja dienas bibliotēku putekļos, pētījot senos manuskriptus; citi, miega negulēdami, pētīja planētu stāvokli, pūlēdamies izdibināt noslēpumaino sakarību starp planētu pārvietošanos un metālu īpašībām. Taču kā vieni, tā otri biežāk dzirdēja izsmieklu nekā naudas šķindoņu; lepnums un pazemojumi bija dziļām grumr bām izvagojuši viņu krāšņu sodrējiem notrieptās un skābju šļakatām apdedzinātās sejas.
Levolam bija taisnība. Emmenss, mūsu alķīmiķus ieraudzījis un sajutis, ka šai auditorijā viņš ir gaidīts viesis, atdzīvojās. Viņš mudīgi sajauca šķīdumus, izmetis man dažus rīkojumus lauzītā franču valodā.
— Kungi, — viņš mūs uzrunāja, — kungi! Oficiālās ķīmijas neierobežotās kundzības laikmets ir beidzies! Satriektā, apsmietā, materiālisma krustā sistā alķīmija ir atdzimusi! Dažos vārdos es jums pastāstīšu par saviem meklējumiem, demonstrēšu dažus mēģinājumus un aiziešu, pārliecināts, ka esmu izsējis patiesības sēklu. Es ne pēc kā netīkoju, man nav vajadzīgi ne sekotāji, ne mācekļi. Darbs ir padarīts, kungi! Sindikāts, kurā es piedalos, ir neatkarīgs un varens. «Argentau- rum» ir tā nosaukums. Man nav vērts to tulkot. Latīniski argentum nozīmē sudrabu, aurum — zeltu. Es negribu un nevaru kādu krāpt. Jā, šodien es vēl nevaru runāt par vara pārvēršanu zeltā vai svina pārvēršanu sudrabā. Tik tālu sindikāts vēl nav ticis. Bet puscēlā sudraba pārvēršana cēlajā zeltā ir pilnīgi atrisināts uzdevums! Amerika, kungi, Jaunā Pasaule! . .. Katru gadu straumēm pie jums plūdīs brīnišķīgi izgudrojumi. Nav ko runāt par tādiem vārdiem kā Tomass Alva Edisons * vai mans draugs Kerijs Lī *, nav ko runāt! Pasaulē visjaunākie, no melīgām autoritātēm brīvie zinātnes spēki Amerikas kontinentā rūpīgi izanalizējuši visu no Eiropas nākušo, pilnīgi praktiski tuvojušies arī alķīmijas hipotēzēm. Man, Stefanam Em- mensam, bija pilnīgi skaidrs, ka Zemes vissmagākais metāls zelts viegli iegūstams, apvienojot saspiešanu… es paredzu jūsu izbrīnu, kungi… ar ļoti zemu temperatūru. Jūs viegli varat izdarīt šādu mēģinājumu: paņemiet Meksikas dolāru, ielieciet to traukā, kas neļauj tam izplesties, un labu laiku iedarbojieties uz to ar ātriem un spēcīgiem sitieniem, ātriem un spēcīgiem… — Emmenss parādīja, kādiem sitieniem jāiedarbojas uz Meksikas dolāru. — Bet uzmanību, kungi! Jāsit ir tā, jāsit tā, lai sitot nenotiktu, kaut uz mirklīti, temperatūras celšanās. Tas ir viss noslēpums, atļaujos aizrādīt… Operāciju turpiniet ilgi, un pēc kāda laika jūs atradīsiet kaut ko vairāk par vienkāršām zelta pēdām, kaut ko vairāk par vienkāršām pēdām! Es pāreju pie Meksikas sudraba rūpnieciskas pārvēršanas zeltā. Lūdzu jūs iepazīties ar šādu dokumentu … — Emmenss iebāza roku kabatā un izvilka biezu krokodilādas kabatas portfeli, no kura izņēma četrkārt salocītu lapu.
— Mister Levol, es lūgšu jūs apliecināt šā dokumenta īstumu. Jūs, cik man zināms, esat Francijas republikas Naudas kaltuves darbinieks un, jādomā, daudzkārt uz naudas dokumentiem esat redzējis šos parakstus.
— Dokuments ir īsts, — Levols apliecināja un tikko manāmi nopūtās. — Es pazīstu Ņujorkas Naudas kaltuves ierēdņu parakstus.
— Par to es nešaubījos, — smaidīdams noteica Emmenss, — es nešaubījos, kungi! Dokuments apliecina, ka tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada martā es, Stefans Emmenss, esmu saņēmis Ņujorkas bankā Meksikas sudraba dolārus, bet jau aprīlī nodevis bankā no šīm sudraba monētām iegūtos trīs zelta stienīšus šādā svarā: pirmais stienītis — 7,04 unces, otrais — 9,61 unci un trešais — 10,96 unces smags, kopā par 257 dolāriem un 61 centu!
— Adepts! — nočērkstēja kāds alķīmiķis. — Viņš ir adepts!
Sajūsmas čukstoņa izskrēja caur mūsu viesu pūlīti. Ikviens spieda roku Stefanam Emmensam, viņu acis dega, tad kāds no alķīmiķiem iekrita atzveltnes krēslā, kurā biju sēdējis līdz Emmensa atnākšanai, un ar savu kaulaino roku aizklāja seju.
Ar panākto iespaidu Emmenss jutās ļoti apmierināts.
— Jā, kungi, lūdzu uzmanību, — viņš turpināja.
— Tagad jūsu acu priekšā es veikšu sudraba pārvēršanu zeltā.
Noslēpumainā operācija ilga vairākas stundas. Es pasniedzu Emmensam šķīdumus, filtrēju un svēru. Man jāteic, ka uzdeva gan viņš man darbu! Visnepatīkamākais bija tas, ka visi viņa mēģinājuma posmi bija pilnīgi parastas mūsdienu ķīmijas operācijas. Reizēm viņš kaut ko darīja, viesiem muguru uzgriezis, bet pēc alķīmiķu sejām varēja spriest, ka tie ir pilnīgi vienis prā- tis ar šādu Lielā Darba noslēpumu izklāsta kārtību. Katrs no viņiem taču zināja viduslaiku alķīmiķa Niko- lasa Flamela * novēlējumu, kas aizliedza alķīmiķim atklāti attēlot Lielo Darbu. «Dievs uzreiz soda ar nāvi katru alķīmiķi, kurš atklāj visu .. .» Beidzot operācija bija paveikta. Mēģenes dibenā bija nogulsnējušās
iesarkani dzeltenas pārsliņas, kas, pēc izskata spriežot, tiešām atgādināja zeltu. Mitrums bija izgarojis, un Emmenss visiem parādīja zeltainās nogulsnes. Man trūkst vārdu, lai aprakstītu, kas norisinājās auditorijā. Kad gaviles norima, Levols paņēma kolbu ar alķīmisko zeltu no Emmensa, kas labprāt vis negribēja to no rokām izlaist, un pasniedza kolbu man. Es ielēju kolbā drusciņ slāpekļskābes. Reakcija norisinājās uzreiz.
— Sudrabs! — es droši pateicu.
— Jā, — tūlīt piekrita Emmenss, — bet lielā mērā pārvērties zeltā. Tagad daži noteikti sitieni ierīcē, par kuru jums minēju, bet kuru es, zināms, nevarēju paķert sev līdz — jo tas ir firmas noslēpums, kungi! … Tātad dažus sitienus …
— Sitienus, no kuriem sudrabs nesasilst? — es noprasīju.
— Pilnīgi pareizi!
— Bet tādi sitieni nav iespējami! Tādu sitienu nav! — Levols nevarēja novaldīties. — Sitiena enerģija katrā ziņā pārvēršas siltumā!
— Atvainojiet… — Stefans Emmenss noņēma brilles un rūpīgi tās izslaucīja (šai brīdī viņa seja izskatījās nekaunīga, bet es nemaldījos, viņa acis šķielēja un acu zīlītes raustījās). — Atvainojiet, es …
— Nē, nē, mister Emmens, mēs rūpīgi iepazināmies ar visu, ko jūs mums laipni parādījāt, — es sacīju. — Bet… bet diez vai var attaisnot tik izcila sudraba īpašību pētnieka kā Kerija Lī pieminēšanu. Jo tas, ko jās mums parādījāt, bija visīstākais sudrabs …
— Zelta krāsā! — Emmenss piebilda.
— Jā, zelta krāsā, bet pēc sava ķīmiskā sastāva tas ir pēc Kerija Lī metodes iegūts sudrabs. Tikai Kerijs Lī nekad nav mēģinājis to uzdot par zeltu. Tas ir interesants mēģinājums, ļoti interesants, bet mēs jau to zinām. Sudrabs var alotropiski modificēties, tāpat kā fosfors xVai sērs. Rombiskais sērs un monoklinais sērs ir un paliek sērs! Mister Emmens, gandrīz vai katrs elements var izpausties dažādās formās, var būt dažādos stāvokļos, palikdams tas pats elements. Tāpat kā ūdens ledus vai tvaika veidā ir tikai ūdens un nekas cits…
— … lai kā to sistu ar ātriem un spēcīgiem sitieniem! — atkal iejaucās Levols.
Viņš pacēla kolbu ar Emmensa «zeltu» un parādīja visiem klātesošajiem: nogulsnes bija pazudušas, izšķīdušas slāpekļskābē.
— Krāpnieks! — skaļi iesaucās kāds alķīmiķis. — Šādu dēļ mūs visus, mūs, godīgos Hermeja filozofus un alķīmiķus, tur par krāpniekiem!
Emmenss uzgrieza mums muguru, viņa kustības atkal kļuva drošas un možas, kaut ko svilpodams, viņš mazgāja rokas pie izlietnes.
— Džentlmeņi, — rokas slaucīdams, viņš mūs uzrunāja, — viss šodien notikušais nekādā ziņā neapdraud sindikāta dzīvesspēju. Mūsu pusē ir lieliski zinātnieki, visizcilākās autoritātes. Dabiski, ka man — tikai vienam no sindikāta locekļiem — nebija pilnvaru atklāt mūsu noslēpumu. Būtu jābrīnās, ja es tiešām pavērtu noslēpumu noslēpuma aizkaru, aizkaru, kuru vēl neviens pirms manis nav varējis pavērt. Jūs, Levola kungs, esat lietpratīgāks, nekā es domāju, bet tas neaizkavēs jūsu Francijas bankas izputēšanu tai dienā, kad «Argentaurum» sindikāta zelts, Stefana Emmensa zelts, lēts un skanīgs, būs vieglāk iegūstams par ielas bruģakmeni! Jūs ticat bezkaunīgajam Rentgenam*, kurš it kā atklājis neredzamos starus, kas spiežoties cauri visam, vai arī tumsonīgajiem Strata, lorda Re- lija murgiem, kurš kopā ar Ramzeju* atklājis kaut kādu argonu parastajā gaisā, bet man jūs…
— Bet jums neticam! — Levols noteica.
— Tā! Tad zināt, ka pats Mendeļejevs … šķiet, viņa autoritāte pēc elementu periodiskās sistēmas atklāšanas jums būs likums … ka pats Mendeļejevs gaida no metālu savstarpējās pārvēršanās elementu periodiskās sistēmas likumības noslēpuma atrisinājumu!
— Man šķiet, nevar būt jūsu interesēs pieminēt lielā zinātnieka vārdu, — es sacīju. — Dmitrijs Mendeļejevs smej par jūsu mēģinājumu pierādīt, ka iespējams pārvērst elementus, pārdodot zelta stieņus, kas nezin no kurienes radušies! Skatieties, mister Emmens, ko viņš raksta, paklausieties! — Un es atšķīru žurnālu un, no krievu valodas lēnām tulkodams, izlasīju: «…. Em-
mensa publicētajam ir četrējādas vainas: tas atkārto vecās šaubas, tam piemīt noslēpumainība, tas skaidri atgādina andeli, un tam ir arī trūkumi mēģinājumu ziņā… Skaidrojumi grimst veco murgu jūrā, pierādījumi nepārliecina, bet noslēpumainība un andele ir rokām taustāmas . ..»
Iestājās klusums.
— Vai to rakstījis pats Mendeļejevs? — piesardzīgi apjautājās Emmenss.
— Varat pārliecināties. — Es pasniedzu Emmensam žurnālu.
— Ak tas ir krievu valodā! — viņš priecīgs iesaucās. — To jau neviens neprot!
— Kad Mendeļejevs atklāja elementu periodisko likumu, krievu valoda kļuva ķīmiķu valoda, — es atteicu.
— Bet es vispār neesmu pārliecināts, ka jūs pats protat krievu valodu! … — Emmenss atcirta. — Tas man atgādina, kungi, pazīstamo viduslaikos izveidojušos kārtību,, kad daži alķīmiķi savus paša pētījumus publicēja kā tulkojumus, uzrādīdami neizglītotajam izdevējam kādu ebreju vai grieķu senlaiku manuskriptu … Tā ir krāpšana! Ardievu, mani kolēģi, ardievu! — aiziedams viņš noteica alķīmiķiem.
Emmenss uzrāva svārkus un ātri izgāja. Pilnīgi negaidot, man un Levolam uzbruka mūsu nabaga alķīmiķi. Visu notikušo viņi pārdzīvoja daudz jūtamāk, nekā bija iedomājies Levols.
— Tātad jūs domājat, ka šis krāpnieks, kas uzdevies par adeptu, apkauno mūsu zinātni?
— Lielais Darbs ir iespējams!
— Ak, zudušie senie manuskripti, ja tie varētu runāt! . . .
— Jā, jā, viss noslēpums ir zudušajos manuskriptos.. . Kungi, es ticu, ka Izīdas vēstulē dēlam Ho- ram * . . .
— Pilnīgi pareizi! Arī Planiskampi un Filalets to piemin!
— Cik gadsimtus zobojas par mums! . ..
— Tikai mieru! — klusināja satrauktos alķīmiķus Levols. — Mans draugs Justs, kā es šodien sapratu,
alķīmiju pārzina daudz labāk nekā parastie ķīmiķL Viņš jums, kungi, atbildēs. Lai šodien uzvaru svin ķīmija, bet rīt, ja tāds būs likteņa lēmums, — alķīmija… Nevajag tā uztraukties! .. .
— Ko tas pienapuika saprot! — ieķērcās kāds no alķīmiķiem. — Šis putnēns! Ja viņš pats būtu varējis lasīt…
— Es esmu lasījis Izīdas vēstuli… — es sacīju. Vaļsirdīgi runājot, man bija skumji sagraut šo fanātisko veču pēdējās cerības.
— Viņš lasījis Izīdas vēstuli dēlam Horam! — klaigāja alķīmiķi. — Vai dzirdat, vai dzirdat!
— Jā, Izīdas vēstuli! — es atkārtoju.
Iestājās negaidīts un dziļš klusums.
— Bet šī vēstule glabājās kāda garīdznieka bibliotēkā, — kāds alķīmiķis klusi piebilda.
— Jā, — es apliecināju, — glabājās Reimsas arhibīskapa Mavrikija Leteljē bibliotēkā …
— Kamēr Spānijas karaspēks bibliotēku neizlaupīja un manuskriptu nenozaga …
— Un tomēr es to tiku lasījis, šo manuskriptu, — es uzsvēru.
— Un kas tur stāv rakstīts? Vai tur atklāts Lielā Darba noslēpums?
— Jā un nē!
— Runājiet! Runājiet drīzāk! Tā ir mūsu pēdējā cerība!
— Kā lai saka, tur stāstīts, kā pagatavot zeltu ..,
— Zeltu! … — visi sačukstējās.
— Jā, zeltu, bet šis noslēpums der Ēģiptes dievietēm, nevis mums, vienkāršajiem mirstīgajiem. Dieviete Izīda stāsta savam dēlam Horam, ka viņa pieprasījusi pirmās debess iemītniekam Amnailam atklāt noslēpumu, kā pārvērst sudrabu zeltā … Pirms noslēpuma atklāšanas Amnails piespiedis Izīdu zvērēt briesmīgu zvērestu, ka, izņemot karsti mīļoto dēlu, tā noslēpumu nevienam neatklās, un tad viņš Izīdai izpaudis: kā no cilvēka rodas cilvēks, no lauvas — lauva, no suņa — suns, tā no zelta .. .
— Nu!!! — vienā elpas vilcienā nopūtās alķīmiķi.
— … tā no zelta rodas zelts! Tas ir viss dievietes Izīdas noslēpums!
— Neticu! — skaļi noteica kāds alķīmiķis un, rokas uz krūtīm salicis, iznāca priekšā. — Kā tev var būt pazīstami alķīmijas slepenie dokumenti? Kā tev tie zināmi? No kurienes tu nāc? Kas tu tāds esi?
— Es esmu Justs Amedeo Mehānikuss, — mazliet kautrīgi es atbildēju.
— Mehānikuss?! — atskanēja balsis. — Slaveno adeptu pēctecis?
— Tu esi no mūsu cilts! Un tu kļuvi atkritējs?
— Viņš pats pierāda, ka Izīdas vēstule ir viltota! — nočērkstēja kāds alķīmiķis. — Paskatieties uz viņu, uz slaveno alķīmiķu adeptu un Sarkanā akmens īpašnieku pēcteci! Viņš mums stāstīja, ka lauva dzemdējot lauvu, suns — suni, bet viņš pats ir suns, kas izbeidz lauvu cilti! …. Ejam prom!
Alķīmiķi ietīsti jās noskrandušajos apmetņos un nekārtīgā bariņā izgāja no laboratorijas.
— Es nezināju, — Levols man sacīja, — ka tev ir sakari ar alķīmiju . . . Bet kas tas par žurnālu, kas tev iedvesa tik daudz spēka?
— Tas? Tas ir «Žurnālu Žurnāls».
— «Žurnālu Žurnāls»? Nejoko! Tāda nav.
— Es nejokoju, tas ir krievu žurnāls. Taisni tā to sauc — «Žurnālu Žurnāls un Enciklopēdiskais Apskats». Tajā es uzgāju rakstu par Emmensu.
— Iedod man to žurnālu! Es tev atkal atdošu…
Levols piegāja pie zaļā aizslietņa un piestūma to pie
sienas. Dziļajā, aiz aizslietņa paslēptajā iedobumā pie maza galdiņa sēdēja rakstvedis ierēdņa mundierī. Kad es piegāju pie tā, ierēdnis mudīgi savāca stenogrāfis- kām zīmēm izraibinātās lapiņas.
— Vai jums izdevās visu pierakstīt? — Levols apjautājās stenogrāfistam.
— Jā, visu, — tas atbildēja.
— Pievienojiet šo žurnālu Emmensa lietai un parūpējieties, lai pārtulko šo Mendeļejeva kunga rakstu …
Ierednis paklanījies izgāja pa durvīm, kuras nosedza aizslietnis.
Ar alķīmiju sadurties man vairs neiznāca.
— Tēv, bet kāpēc Emmensam vajadzēja krāpties, viņš taču nespēja taisīt zeltu no sudraba?
— Biržas intereses … — atbildēja tēvs. *— Bizness, spekulācija . . . Emmenss bija marionete zināmās rūdītās rokās. Kādiem lielfinansistiem bija svarīgi uz laiku samazināt zelta vērtību, radīt biržā paniku, to izmantot un par lētu naudu sapirkt zeltu. Tas arī tika sasniegts …»
Ar to beidzās termosā atnestās lapas. Viegli iedomāties, ar kādu nepacietību es un Kļimenko gaidījām uz Almas izveseļošanos. Drīz tā atlaba, sāka pamazītēm staigāt pa istabu. Beidzot Kļimenko pacietība bija galā, un viņš uzsāka Almas izjautāšanu pēc iepriekš sagatavotas «nopratināšanas» lapas. Jautājumus uzdeva tā, lai Alma ar galvas mājienu varētu atbildēt vai nu «jā», vai «nē». Taču jau ar pirmo jautājumu Kļimenko piedzīvoja neveiksmi. Viņš mēģināja izdibināt, pie kā atradies termoss. Kādus amatus un nodarbošanās viņš nenosauca! Alma pacietīgi kratīja galvu: «Nē, nē, nē…» Bet, kad Kļimenko pateica Almai, ka termosā atnestās lapiņas nav visas, ka to ir maz, tā it kā uzreiz saprata, ko no tās grib, un aizskrēja uz sētu.
Kļimenko to panāca un pierunāja nogaidīt pāris dienu.
Kādā jaukā rītā mēs par nepatiku Almai apmetām tai ap kaklu normālu kakla siksnu, un Kļimenko, to garā saitē turēdams, devās uz priekšu. Es centos turēties līdzi.
Alma izveda mūs ārā no pilsētas. Tikai tad, kad pagājām garām stacijas ceļiem, es sapratu, uz kurieni tā mūs ved.
Tālumā parādījās ar dzeloņstieplēm izvīts sīku akāciju žogs, bet aiz tā suņu ķērāja baltā mājiņa.
— Tagad ir skaidrs, kāpēc Alma nevarēja uzrādīt tās piekāvēja nodarbošanos, — Kļimenko noteica. — Droši vien te arī dzīvo tas pats suņu ķērājs, no kura jūs to nopirkāt?
Es nepaspēju atbildēt. No mājiņas iznāca garš vīrietis ar mednieka bisi rokā. Tas bija man pazīstamais suņu ķērājs. Alma pēkšņi rāvās uz priekšu ar tādu spēku, ka Kļimenko bezmaz vai pakrita. Par laimi saiti viņš no rokām neizlaida.
Tas Almu paglāba. Taisni mūsu priekšā no šāviena gaisā pajuka zemes.
— Ne no vietas! — uzsauca suņu ķērājs. — Nošaušu! Ar to suni lai nenāk man klāt!
Kļimenko pievilka sev klāt Almu, atraisīja kakla siksnu un pavēlēja:
— Skrej uz māju, Alma! Tikai uz māju!
Alma lēnām aizvilkās uz pilsētas pusi. Šad tad suns apstājās un parūca uz suņu ķērāju, bet Kļimenko sunim uzkliedza:
— Uz mājām, Alma, uz mājām!
Un tā atkal tecēja uz pilsētu. Drīz Alma vairs nebija redzama. Mēs piegājām pie suņu ķērāja. Bisi viņš turēja paceltu.
— Tad jūs man to suni uzrīdījāt? — viņš man jautāja. — Es laikam jums neesmu cilvēks? Man tas draņķis visas rokas sakodis. Nav tāda likuma, kas ļautu uz strādnieka cilvēku rīdīt suni!
— Es esmu izmeklētājs! — Kļimenko parādīja savu apliecību. — Iesim iekšā.
Mēs iegājām mājā.
— Lūdzu jūs sīkāk pastāstīt par šo suni, — Kļimenko sacīja.
— Ko tad es? Es, tā teikt, esmu suņu speciālists, bet lai es, biedri izmeklētāj, kādreiz kādu apvainotu? Lai šis te pilsonis jums, — suņu ķērājs norādīja uz mani, — pasaka! Vai kādreiz kādam viņa suni nebūtu atdevis, it nekad! Es taču arī jūsu suni palaidu …
— Bet vai neatceraties, kur jūs to noķērāt? — Kļimenko jautāja.
— Kur? … Nē, neatceros vis. Es, biedri izmeklētāj, daždien tos noķeru savus divdesmit. Vai var atcerēties! . . . Tas gan droši, ka ieraudzīju to tās dienas rītā, kad šis. biedrs pēc tā ieradās. Suns skrēja pa ielu, kaut ko zobos saņēmis, bet mans vilku suns … man ir tāds
apmācīts suns Marss. Dikti gudrs dzīvnieks, biedri izmeklētāj, saprātīgs un mierīgs! Noķer kādu klīstošu suni, ņem un piežmiedz pie zemes. Bet es ar rīkiem klāt — caps… un krātiņā iekšā. Mans Marss, ieraudzījis šo te suni, izlec no ratiem un tam klāt! Tas ar manējo jau sāktu villoties, kad pamanīja mani un deva kājām ziņu, bet tai vietā bija pametis kādu mantiņu. Es sunim pakaļ, Marss aizskrēja priekšā un .,.
— Un ko suns nesa?
— Neko lielu, tādu kā ādas pudeli…
— Vai šo? — Kļimenko atvēra savu koferīti un izņēma termosu.
— Tas pats ir! — suņu ķērājs apliecināja. — Vai redzat, man līdz šim vēl visas rokas sakostas … Reiz es tātad braucu pa Stacijas ielu, un mans Marss pēkšņi ierūcas. Es skatos, pie slimnīcas stāv šis pats jūsu suns. Jūs, biedri, mani atvainojiet, es kā speciālists varu sacīt, ka suņi mēdz būt ļoti dažādi. Bet šoreiz, līdzko pametu acis uz to, roka necēlās. Suns nenolaiž acu no slimnīcas durvīm. Paskatās uz mani un nekust no vietas. Bet mani taču pazīst visi suņi! Vienīgi kāds pilsētā nejauši iekūlies muļķis pārskrien man pār ceļu. Citādi visi mani pazīst un mūk.. . Vai nu kādu ziņu dod tie suņi, kas no rīta saķerti, vai arī tiem kāds instinkts .. . Nu, bet jūsu sunītis pats pie manis bijis. Vajadzētu mani atcerēties! Paskatījās uz mani un atkal aizgriezās. «Grāb ciet! Grāb ciet, nav ko žēlot!» — tā domāju, bet izdarīt nevaru. Var teikt, pirmoreiz dzīvē palaidu suni. Skatos un domāju — sunim ir kādas bēdas: par sevi nerūpējas, ja no manis nebēg. To māc kādas svešas bēdas! Un neķēru! … Un tad pateicības vietā suns pirms dienām desmit ieskrien manā mājā, taisni iekšā istabā! Es tobrīd biju atlaidies pēcpusdienas atpūtā. Suns ieskrien — un tūlīt klāt pie galda. Sakampj to jūsu pudeli aiz siksniņas! Nu, tad es tam ar kruķi! Iznāca tāda cīņa, ka viss gāja pa gaisu, pāris reižu suns ieķērās man rokā. Es biju satvēris termosu, bet suns to paķer — un no istabas ārā. Man vispirms vajadzēja durvis noslēgt… Un aizskrēja. Vairs to netiku redzējis.
— Pastāstiet sīkāk par termosu.
— Nu, kad tas izjuka, tad tāda maza pudele man rokās vien palika. Bet no apvalka tik birst ārā tādi balti papīri. Jūsu sunītis saķer siksniņu — un laižas lapās …
— Kur ir tie papīri? Tās lapiņas?
— Papīri? … Tie, biedri izmeklētāj, nav mūsu mēlē rakstīti. Nav mūsu mēlē, es tos grozīju gan šā, gan tā. Arī burti nav mūsējie. Jādomā, papīri termosā sabāzti siltuma dēļ…
— Un jūs tās lapiņas aizmetāt?!
— Nu kā tad, aizmetu. «Gadies tu man vēlreiz pa kājām!» es domāju. Kaut mēnesi, tā domāju, bez trakumsērgas potēm pastaigāšu, bet nekā …
— Un kur jūs izmētāt? Tās lapiņas?
— Aiz mājas, bedrē …
Nekā, visas lapiņas nebija vis «aiz mājas bedrē», visas vis nebija! Vējš tās bija aizpūtis pa lauku, un mēs ilgi staigājām, tās kopā lasīdami. Jā, uz tām bija pierakstu turpinājums. Bet tas, ko mēs jau zinājām un kam, šķiet, nebija nekāda sakara ar notikumu uz ceļa, ieguva negaidītu un apbrīnojamu jēgu.
Turpmāk seko Kārļa Mehānikusa pierakstu turpinājums.