Tas sākās tikai dažas dienas pirms viņa nāves… Bet vai var apgalvot, ka viņš ir miris, ja es… Viņš, es… Tiklīdz par to domāju, tūliņ sāku jaukt. Profesors Zirodū bez jebkādas šaubīšanās bija ar mieru izdarīt šo eksperimentu … Tā vismaz tagad tiek apgalvots. Acīmredzot viņš juta, ka tuvojas viņa pēdējā stundiņa …
Profesors Noels Zirodū — tas esmu es… Tas ir, viņš bija es — pirms tam, kad nomira. Vai arī, pareizāk sakot, es kļuvu par viņu pēc viņa nāves. Sasodīts, to ir grūti izskaidrot! Katrā ziņā mēs abi neesam pavisam identiski. Kaut vai tāpēc, ka viņš … Viņš bija tāds pats kā visi tie, kas ir ārpus laboratorijas… Lai gan nevar teikt, ka gluži kā viņi. Noels Zirodū bija gudrāks. Bet es — ak, jūs jau paši saprotat… Mana pasaule ir ierobežota ar četrām sienām, aparatūru, ierīcēm. Varētu pat sacīt, ka
esmu daļa no visa tā… Protams, galvenā daļa. Pati galvenā. Turklāt — kad es sāku sevi apzināties, viņš vēl dzīvoja, juta, domāja. Es kļuvu par viņu, tomēr tajā pašā laikā mūs kaut kas šķira. Viņa domas traucēja mani, dažreiz pat kaitināja, neļāva koncentrēties …
Pēdējās stundas Noels Zirodū domāja tikai par nāvi. Viņš arvien vairāk no tās baidījās … Smieklīgi! Lielais Zirodū! Viņš tomēr nevarēja — vai arī negribēja — saprast, ka manā personā iegūst īstu nemirstību. No tā es secinu, ka viņš arī neuzskatīja mūs par identiskiem.
Atceros, ka laborants Džuds Asperss, kurš pēdējā naktī pie mums dežurēja, mēģināja viņu nomierināt.
— Mīļo profesor, īstenībā jums taču nemaz nav jāuztraucas, — Džuds teica, — kad tas būs noticis, jūs tik un tā paliksiet kopā ar mums. Re, — viņš norādīja uz mani, — jums tagad, hi, hi, būs mūžīga čaula, tātad …
Noels neļāva viņam pabeigt.
— Ak dievs, Džud, kāds jūs esat kretīns, — viņš aizelsdamies nošņāca, — kā gan es spēju jūs tik daudz gadu paciest…
Pēkšņi viņam ienāca prātā, ka vajadzēja jau otrajā semestrī ielikt Džudam vieninieku. Tad zinātnē būtu par vienu stulbeni mazāk. Profesors sāka domāt par vieniniekiem, kurus nebija ielicis. Nabaga Noels! Šie vieninieki viņu žņaudza nost. Neļāva viņam elpot.
Viņš paslējās augšup un čukstēja:
— Pildspalvu, dodiet ātrāk pildspalvu! … Es tos visus ielikšu … visiem! Sev arī. Kāpēc man tas bija vajadzīgs? Dodiet ātrāk pildspalvu …
Džuds aizskrēja pēc pildspalvas. Kad viņš atgriezās, profesors jau bija miris. Protams, ne jau pavisam. Tikai viņa ķermenis bija miris.
Vai tagad jūs saprotat? … Tie ir nekaunīgi meli, ka Noels Zirodū pēdējā brīdī domājis par formulu, kuru _ viņš visu mūžu meklējis. Formula viņu nepavisam neinteresēja. Kas attiecas uz pildspalvu, kura tika apspēlēta daudzās korespondencēs un aprakstos… Tā esot bijusi dižā Noela Zirodū pēdējā vēlēšanās! Viņš taču gribēja tikai ielikt vieninieku nejēgam Džudam un citiem. Pašam sev arī. Tas ir, man .. . Protams, tas bija galīgi neloģiski. Kādēļ tad man?. Pilnīgi dabiski, ka es pagaidām par to klusēju un netraucēju muļķa izlēcējam Džudam Aspersam melst blēņas par nemirstīgā Noela Zirodū dzīves pēdējām stundām. Nemirstīgais! … Ha, ha! … Nemirstība — tā ir
mana daļa. Taču uz nemirstības sliekšņa nav gluži ērti atzīties, ka būtībā tu arī esi tāds pats stulbenis ka Džuds Asperss… Kaut velns būtu parāvis Noelu!
Pagaidām es izliekos, ka meklēju to nelaimīgo formulu. Katru dienu sešas stundas pēc kārtas krustām šķērsām izprātoju visādus variantus, vienīgi svētdienās metu mieru. Sešas stundas dienā es atpūšos. Tas ir kaut kas līdzīgs miegam pastiprinātā skābekļa režīmā. Tiek veicināta smadzeņu vielas reģenerācija. Sešas stundas — uz tām man ir tiesības. Tā ierakstīts Noela testamentā — sešu stundu darbadiena un sešas stundas atpūta. Šis testamenta punkts iekļauts laboratorijas nolikumā. Atlikušās stundas nolikumā nav minētas. Šajā laikā manā laboratorijā neviena nav. Es varu darīt, ko gribu, protams, zināmās robežās …
Tā, piemēram, es varu ļauties atmiņām: atcerēties dažādu izmeklētu ēdienu un dzērienu smaržu… Vista franču gaumē, Nicas salāti, trifeles Ruānas gaumē… etc„ etc. Noels to visu kādreiz nobaudījis pieņemšanās un banketos. Lielisks paņēmiens, kā zinātniskās konferences padarīt daudzveidīgākas. Noelam jaunībā patika labi paēst. Taču pēdējā laikā viņš rija kaut kādus draņķus. Riebjas pat atcerēties. Mannas putra, rīvētu sakņu zupa, vārīts piens — viņam pašam jau tas viss bija līdz kaklam ,.. Cik gan ērti, ja bez tā visa var iztikt. Tikai atmiņas — un nekādu kuņģa koliku… Bet Noels cieta no šīm graizēm.
Mans pārākums pār Noelu un visiem citiem ir pārsteidzošs. Es pats nevaru par to nobrīnīties vien. Super- smadzenes! Supersmadzenes, kas pildītas ar mana nebūtībā aizgājušā dubultnieka ģeniālajām domām un maldiem … Bet es nebūt neapstāšos pie sasniegtā. Iešu tālāk par viņu .. . Mulsina vienīgi mani apmēri.. . Laikam tomēr pārāk lieli… Ari visa šī aparatūra te apkārt nav sevišķi fotogēniska. Bet gan es kaut ko izgudrošu. Laika pietiek — vesela mūžība. Galvenais ir tas, ka es domāju, tātad eksistēju. Tā ir dziļa doma, vai ne? Lai gan neesmu pārliecināts, vai tā jau agrāk nav radusies kāda cita smadzenēs .. .
īstenībā Noels Zirodū bija sasodīti aprobežots profesors. Viņš neatzina neko citu kā vienīgi matemātiku, augstu enerģiju fiziku un vienotā lauka teoriju un visu savu mūžu bez īpašiem rezultātiem nodarbojās vienīgi ar to.
Es briesmīgi apjuku, kad dzirdu kaut ko tādu, par ko ģeniālajam sirmgalvim Noelam nebija ne mazākā priekšstata. Vakar, piemēram, kāds laborants pieminēja Šekspīru. Man šis vārds bija svešs. Paurdījos atmiņā — protams, Noela atmiņā, ne jau savā, — un neatradu absolūti neko. Tikai vēlāk pēc komentāriem, ko izteica jaunā laborantīte — viņai ir tāds simpātisks ģīmitis —, es uzminēju, ka Šekspīrs ir diezgan slavens literāts, kas raksta šausmu dramaturģijas žanrā. Acīmredzot sacer scenārijus detektīvajām stereofilmām. Bet Noels Zirodū vismaz piecdesmit gadus nebija gājis uz teātri, kino viņš vispār neatzina un nīkšanu pie televizora uzskatīja par bezjēdzīgu laika izšķiešanu.
Sieva pameta Noelu jau toreiz, kad viņš bija Rango- veras kosmiskās fizikas katedras asistents. Savām laborantēm viņš nepievērsa uzmanību. Visīstākais sausiņš! Tiesa gan, bija viena . .. Taču, tiklīdz viņa iešāvās Noelam prātā, viņš domās sāka sev iegalvot, ka tā ir kļūda, ka viņa jāaizmirst… Ka viss uz laiku laikiem izdzēsts no atmiņas . . . Pat toreiz — savās pēdējās stundās — Noels piespieda sevi nedomāt par viņu.
Noelam bija vairākas tādas «vājībiņas», kuras viņš bija izdzēsis no atmiņas. Lai pūlējos kā pūlēdamies tikt tām klāt — neizdevās . . . Cieši aizvērtas durvis .., Kaut kādas nesakarīgas tēlu un frāžu drumslas. Pat galva sāk sāpēt. Egoists! Cik nabagu viņš padarījis manu iekšējo pasauli! Man ir pilnīgi normālas supersmadzenes. Ne jau tādas kā viņam. Bet es esmu spiests apmierināties ar dru- pačām. Un vēl ar to, ko nejauši uzzināju no laborantiem. Bet tie taču ir aunapieres, lai dievs žēlīgs! . ..
Tāpēc jau pašam jārūpējas par savas personības pilnveidošanu. Četrās sienās tas nav viegli, ,. Taču ar to, ko atstājis mantojumā nabaga Noels, kauns aiziet mūžībā. Dabiski, ka jāsāk trakot, kad daži ietiepīgi uzskata mūs par identiskiem. It īpaši tas lempis Džuds Asperss. Vispār viņš par daudz atļaujas. Katru rītu, ienācis laboratorijā, vēršas pie manis ar vienu un to pašu muļķīgo frāzi:
— Labrīt, Noel, veco zēn, — kā gulēji?
Es nemaz nerunāšu par to, ka tāda familiaritāte ir neciešama. Tam Noelam viņš nekad tā nebūtu uzdrošinājies teikt. Es taču zinu, kā viņš drebēja Noela priekšā. Parasti es klusēj u_ un izliekos, ka esmu iegrimis domās,
bet iekšēji gandrīz vāros. Džuds ir apbrīnojami nesinalķ- jūtīgs. Vakar viņš, piemēram, paskatījies uz kontrolapi- rātiem, pēkšņi saka:
— Veco zēn, tu atkal esi nelāgā omā? Nav kārtībā kuņģis vai aknas streiko?
«Aknas streiko»! Lops! Es varētu viņu atsēdināt ar pāris spēcīgiem izteicieniem. Noels prata lamāties, pārskaities viņš nesaudzēja pat jaunās laborantites. Taču es negribu būt viņam līdzīgs. «īstam intelektam jāstāv pāri zemiskām emocijām.» Starp citu — to laikam es pats izdomāju, nevis viņš. .. Drausmīgi nepatīkami, Es varu teikt ko teikdams, viss tiek piedēvēts Noelam. Lāgiem man rodas vēlēšanās vairs neatbildēt uz viņu muļķīgajiem jautājumiem. Ja nemaldos, viņi to sauc par streiku… Agri vai vēlu būs jāsāk streikot. Esmu pat izdomājis, kādas prasības izvirzīšu. Pirmā — griezties pie manis tikai pieņemamajās stundās un tikai ar speciālas sekretāres starpniecību. Sekretāri es pats izvēlēšos. Derētu kāda no jaunajām laborantītēm. Viena ir gluži pieņemama. Otra prasība — jāizveido konsultantu štati kārtējām informācijām. Trešā — jānodod manā rīcībā lielās elektronu smadzenes. Tās, kuras viņi man pieslēdz, ir vecas grabažas. Tad vēl — jānoliek manā laboratorijā liels krāsu televizors. Šķiet, pagaidām tas būtu viss… Redzēsim, kā būs vēlāk. Varbūt jāpieprasa, lai aizvāc Džudu? … Kaut gan — to nevajag. Šis nejēga var noderēt. Man jau sen ir kāda ideja… Tā, protams, būs avantūra, taču agri vai vēlu tomēr pamēģināšu… Dīvaini gan — kur viņš šodien kavējas? Pulkstenis jau desmit… Ahā, tur viņš nāk …
— Labrīt, Noel, veco zēn, — kā gulēji?
— Paklausieties… ē-ē… Džud! Jūs gan varētu izdomāt kādu citu … ē-ē … sasveicināšanās veidu …
— Oho, tie tik ir zili brīnumi! Profesoram labpaticies atbildēt. Jūtos satraukts un glaimots.
— Paklausieties, Džud! Vai jums šķiet, ka mans stāvoklis šeit, laboratorijā …
—• Turpiniet, profesor, turpiniet, tas kļūst interesanti.
_— Ka mans stāvoklis šajā laboratorijā nedod jums tiesības uz tamlīdzīgu . .. -ē-ē .. . familiaritāti…
— Profesor, par kādu stāvokli jūs runājat? Par jūsu smadzeņu kroku stāvokli saldēšanas iekārtā vai vecā Noela domu iepakojumu jūsu krokās?
— Džud, jūs esat bezkauņa! Nekrietns bezkauņa! Jūs lieliski saprotat, par ko es runāju. Neuzdrošinieties vairs griezties pie manis!
— Tas, profesor, diemžēl nav iespējams. Mums abiem jābūt pastāvīgā kontaktā, jo mums kopā jāstrādā. Jus to zināt tikpat labi kā es. Kas attiecas uz sasveicināšanos … Te nu gan nav augstākās sabiedrības salons.
— Tomēr es pieprasu …
— Labāk mazāk pieprasiet, bet vairāk strādājiet.
— Ko?! Kā tu uzdrošinies, puika! …
— Nu, nu, rāmāk! Es varu samazināt skābekļa režīmu. Tad tu vairs nekliegsi uz mani… Piedodiet, protams . .. Nervi… Vienu acumirkli, profesor, es tikai iedzeršu valokordīnu .. . Pie kā mēs palikām? Jā, lieciet aiz auss — es nepārteicos, runājot par darbu. Vakar bija zinātniskā padome — kopā ar direktoru padomi… Pēc profesora Persija Tīzvuda priekšlikuma protokolā tika ierakstīts, ka jūsu lietderības koeficients ir nulle. Jūsu zinātniskā darba lietderības koeficients… Tagad padomājiet jūs pats!
— Kā tad tā? … Tīzvudam taču jāsaprot… Es šeit esmu tikai vienu gadu … Bet Noels bija četrdesmit gadus … Arī viņam nekas neizdevās . .. Radīt vienotā lauka teoriju — tas.r. tam jau pat mūžības ir par maz.
— Profesors Tīzvuds un padome neprasa, lai jūs radītu vienotā lauka teoriju. Tagad tā vispār nevienam nav vajadzīga. Bet jūs atsakāties risināt citus uzdevumus.
— Noels arī atteicās.
— Tas bija Noels.
— Bet kas tad, pēc jūsu domām, esmu es?
— Jūs? Vai jūs gribat zināt manas domas?
— Nu, pieņemsim …
— Jūs esat neizdevies eksperiments. Viens otrs gribēja saglabāt cilvēcei Noela intelektu, bet iznāca …
— Kas iznāca? Turpiniet!
— Iznāca tas, kas iznāca …
— Nekauņa!
-— Jūsu replika tikai apstiprina, ka man ir taisnība. Jūs esat mantojis prasmi lamāties, turpretī viss pārējais …
— Nekauņa, nekauņa, nekauņa!
— Vai, profesor, Noels gan nekad neatkārtoja trīs rei
zes vienu un to pašu lamu vārdu… Viņam bija daudz lielāka izdoma.
— Pienapuika, stulbenis, nejēga, dienaszaglis .. ?
— Re, nu jau ir labāk, vairāk atgādina Noelu.
— Es tev rādīšu, rudais kretīn, to tu man vēl pieminēsi!
— Draudēt gan nevajag. Pirmkārt, Noels neteica — rudais, viņš teica — blondais, un, otrkārt, viņš nekad nedraudēja. Noels izlamājās un tūlīt pat rīkojās…
— Vācies prom!
— Labi, es aiziešu, bet jūs, profesor, vajas brīžos padomājiet … Kas notiks ar jums, ja laboratoriju slēgs …
— Kā … slēgs?
— Pavisam vienkārši… Jūs aiz sava naivuma nevarat iedomāties, kādu robu esat iegriezis viņu makā. Bankrots tagad nav nekas nepieredzēts arī zinātnes pasaulē …
Un viņš aizgāja, aizcirzdams durvis.
Neslēpšu, sākumā es pat apjuku. Ja laboratorija tiks slēgta … Drudžaini sāku meklēt atrisinājumu … Kaut kādai izejai taču jābūt pat tādā situācijā, kādā atrodos es.
Džuds atnāca pēc stundas. Viņš bija sadrūmis. Uz mani nepaskatīdamies, ielika vairākas lapiņas informācijas uztvērējā.
— Jūs, profesor, lūdza nodarboties ar šo problēmu. Izanalizējiet un rīt tieši divpadsmitos dodiet ieteikumu.
— Kas tad tur ir?
— Vai man jāizstāsta uzdevums mutiski?
Es iekšēji sarāvos: «uzdevums»… Izturas pret mani kā pret skolnieku. It kā es būtu kāds puika!
— Kā tad ir — vai jāpastāsta?
— Nevajag. Es pats redzu, ka tās ir īstas blēņas. Man ar to nav jānodarbojas.
— Kā vēlaties, profesor! Rīt tieši divpadsmitos atnākšu pēc jūsu galīgā slēdziena.
— Vai tas ir ultimāts?
— Tā ir pārbaude, profesor. Padome grib pārliecināties, ko jūs spējat. Pēc tam tiks pieņemts izšķirošais lēmums. Vai jautājumu vairāk nav?
— Velns zina kas tas ir! Nē, nē, pagaidiet, Džud, neatstājiet mani vienu! Varbūt jūs man būsiet vajadzīgs. Šķiet, ka noteikti būsiet vajadzīgs… Man mazliet jāpadomā …
Džuds, neteicis ne vārda, apsēdās pie vadības pults.
.Aiz traka niknuma es tā trīcēju, ka kontrolspuldzes uz biostrāvu režima tablo sāka mirgot. Pēc tam uzliesmoja sarkanais signāls — «emocionālā pārslodze».
Džuds pameta acis uz tablo un paraustīja plecus. No- sprakšķēdams izdega viens drošinātājs. Man uzreiz kļuva vieglāk. Džuds nogrozīja galvu, piecēlās, izstaipījās un pēc tam lēnā garā nomainīja drošinātāju. Vēl aizvien uz mani neskatīdamies, viņš noteica:
— Profesor, jūs velti tiepjaties. Risiniet labāk uzdevumu!
Pats nezinu, kā es spēju savaldīties… Ja būtu varējis, noteikti gāztu pa viņa pašapmierināto fiziono- miju … Bet šajā mirklī es pēkšņi .atcerējos … savu ideju … Kā būtu, ja pamēģinātu? Bet kā to izdarīt? Manas smadzenes, pareizāk sakot, viss, kas tajās bija, sāka drudžainā ātrumā strādāt. Nu kā tad, ir taču izeja… Lieliska izeja . .. Protams, riskanta.
Bet kurš liels eksperiments nav risks?
— Džud, uzdevums ir atrisināts, — es teicu, cik nu vien vēlīgi spēju. — Iznāk vairāki varianti. Esiet tik laipns un ieslēdziet elektronu smadzenes — manu palīg- skaitļotāju —, gribu šo to precizēt un atmest kaut vai daļu no variantiem.
— Paskat! — Džuds iesaucās, acīmredzot ārkārtīgi pārsteigts. — Tā ir pavisam cita valoda …
Viņš bez kavēšanās izpildīja manu lūgumu un pat noregulēja manu pusložu skābekļa režīmu.
— Paldies, dārgumiņ, — es teicu, — nu jau pietiek, tagad ir pavisam labi.
Džuds, laikam nojautis kaut ko nelāgu, uzmeta man vērīgu skatienu. Taču no komentāriem viņš atturējās. Rūpīgi izpētījis kontrolaparātu rādījumus un nemanījis neko aizdomīgu, viņš no jauna iekārtojās pie vadības pults un sāka gaidīt.
Man jau sen viss bija izdarīts, tomēr liku viņam apmēram stundu kavēties. Pa to laiku man uz elektronu skaitļojamās mašīnas rēķina izdevās uzkrāt diezgan solīdu statisko lādiņu uz ārējā kondensatora platēm. ESM bija ieslēgta, bet nestrādāja. Tiklīdz Džuds to atvienos …
— Gatavs ir, — es teicu, — Džud, saņemiet rezultātu!
Viņš izrāva no padeves ierīces lapiņas, pārlaida tām
acis un, kā šķiet, bija apmierināts.
— Nav slikti, veco zen! Ja jūs nedaudz pabiedē, jūs tomēr šur tur noderat.
Es nepieņēmu izaicinājumu. Man tas ne prātā nenāca. Biju tā uztraucies, ka vēlreiz uzliesmoja signāls «emocionālā pārslodze». Satraukums varēja mani nodot un izjaukt visus plānus,
Par laimi, Džuds manu stāvokli izprata citādi.
— Noel, jūs esat noguris, — viņš itin draudzīgi ieminējās. — Nevajag tik ļoti uztraukties. Viss būs labi. Mēs vēl abi divi pastrādāsim. Tikai esiet prātīgs…
— Muļķības, — es teicu cik iespējams mierīgi. — Nieks vien bija. Nepavisam nejūtos noguris. Tā ir ESM … Cik reižu lūdzu, lai to nomaina. Tai kaut kas nav kārtībā ar atgriezenisko saiti. Džud, lūdzu, izslēdziet to pēc iespējas uzmanīgāk, lai es pārāk nejustu.
— Okei, veco zēn, izslēgšu tā, ka jūs pat nemanīsiet.
Viņš uzlika roku uz niķelētā regulatora.
«Tā, tagad .. .» Sasprindzināju visu savu gribasspēku.
Nu viss būs atkarīgs no tā, cik ilgi spēšu noturēt viņu ieslēgtu mūsu trijkontūrā. Pēc noteikumiem, ieslēdzot un izslēdzot ESM, Džudam jāuzvelk speciāli cimdi. Es zināju, ka viņš to nekad nemēdz darīt. Patlaban viņa neaizsargātie pirksti satvēra niķelēto regulatoru. Kaut nu viņš to pat ātru neatlaistu vaļā! …
— Ai, Džud, lūdzu, uzmanīgāk! — es iekliedzos.
Neatlaizdams regulatoru, viņš ātri pagriezās pret mani,
ar otru roku atspiedies pret krēsla elkoņu balsta mirdzošo metālu. Uz tādu veiksmi pat necerēju. Krēsla elkoņu balsti nebija izolēti — šis defekts bija palicis pēc iekārtas montāžas. Kaut kur zem grīdas, kas bija klāta ar plastikātu, krēsla metāla kājas saskārās ar titāntērauda korpusu, kurā es biju ievietots. Tagad es viņu noturēšu šajā ellišķīgajā kontūrā, cik ilgi vien gribēšu.
— Nu, nu, kādēļ tāda mīkstčaulība, — Džuds iesāka, — manuprāt…
Viņš nepabeidza. Viņa augums sāka drebināties kā visstiprākajā drudža lēkmē. Redzēju, ka Džuds krampjaini pūlas atraut rokas no regulatora un krēsla, bet nevar. Tas turpinājās tikai īsu brīdi. Tad viņa kājas saļodzījās, un Džuds viegli noslīga uz baltā grīdas plastikāta. Galva nokrita uz krūtīm, un Džuds sakņupa, karājoties atplestās rokās, ar pieri gandrīz skardams grīdu.
Man sametās baisi.
«Ja nu tās ir beigas … Ja nu izlāde bijusi pārāk spēcīga?»
Prātot gan vairs nebija laika. Kuru katru bridi šeit
varēja ienākt kāds laborants.
* * *
Pēc pusstundas viss bija beidzies… Izrādījās, ka tas ir vienkāršāk, nekā es biju iedomājies… Kāda laime atkal sajust savu ķermeni! Pat tad, ja tas ir nekustīgs un karājas aiz rokām virs pašas grīdas. Vislielākā laime — ne vien domāt, bet arī sajust. .. Cik daudz mēnešu man tas nebija lemts … Manas acis bija aizvērtas, tomēr skaidri iztēlojos, kā es karājos starp vadības pulti un krēslu. Labā roka uz ESM regulatora, kreisā — uz krēsla elkoņu balsta. Dažus centimetrus no manas sejas — grīdas baltās flīzes. Skaidri sajutu, kā no tām plūst vēsums. Kaut nu tajā mirklī, kad tiks dota pavēle izslēgt strāvu, es nesadauzītu degunu pret grīdu. Džuds Asperss bija glīts jauneklis, un man nepavisam negribētos jau pašā sākumā samaitāt viņa degunu … It īpaši, ja tagad tas ir manējais .. . Nabadziņš, viņš vēl ir šokā un nenojauš, kādos slazdos iekritis. Interesanti, kā Džuds izturēsies, kad tiks atvienota strāva. Skandāls gan laikam nenāktu viņam par labu… Jādod viņam iespēja visu krietni apdomāt… Bet viņš taču ir tik aprobežots … Viņa smadzeņu pārslēgšana neprasīja vairāk par trim minūtēm. Saldēšanas iekārtas ietilpība un visa pārējā aparatūra bija aprēķināta speciāli man. Nabaga Džuda domām šajā laboratorijā būs plašas iespējas. Nekādi nav saprotams — kas viņu vilka pie zinātniskā darba? Pēc savas attīstības un domāšanas līmeņa Džuds ir tikai vidējas kvalifikācijas futbolists. Agrāk es vēl varēju par šo to šaubīties, bet tagad aina ir pilnīgi skaidra … Mani pārņem šausmas un sašutums, iedomājoties, ka tādi kā Džuds ielavījušies zinātnē … Nē, es kategoriski negribu, lai man būtu ar viņu kaut kas kopīgs … es atvienojos …
* * *
Kas to varēja domāt, ka šis vecais Noels būs tāds viltnieks! Ha, ha, noķert mani tādā veidā! Lai gan — vēl nav zināms, kurš kuru ir noķēris… Tiklīdz viņš mani
ieslēdza šajā kontūrā, es tūlīt sapratu, kas vecajam prātā, un nolēmu . .. viņu netraucēt. Interesanti, ko viņš darīs, kad dabūs visu zināt… Atskries un prasīsies atpakaļ? Nekā. nebija, man nenāk ne prātā viņu vairs laisti To nu gan es nebiju domājis, ka reiz būs jāstājas viņa vietā … Nekas … Es, veco zēn, tavā vietā izlocīšos, par to tu vari būt drošs, bet vai tu manējā tiksi galā? … Tu vēl pieminēsi «vidējas kvalifikācijas futbolistu» … Tupēt te kā uz troņa un tēlot, ka risina pasaules mēroga problēmas, ir viens, turpretī pavisam kas cits nokļūt manā bijušajā ādā … Vai arī jebkurā tamlīdzīgā … Nē, Noel, veco zēn, kad es gribēšu tikt laukā no šejienes, es būšu gudrāks un nemetīšos virsū Džudam Aspersam — pirmajam, kurš pagadīsies.
Oh, ir gan labi! . . . Varu padomāt vienā mierā, nekur nesteidzoties, nebaidoties, ka mani izsauks šefs vai atnāks Džena, vai kārtējo reizi ieradīsies Mērija ar savām muļķīgajām pretenzijām. .. Cik daudz sarežģītu problēmu ar vienu rāvienu atrisināja šī negaidītā iemiesošanās viņā. Apbrīnojami, kā es nebiju ņēmis vērā tik lielisku atrisinājumu… Iespējams, ka mēs ar Noelu pat būtu varējuši vienoties… Noslēgt savā starpā darījumu … Kaut gan tagad ir iznācis vēl labāk … Man nav nekādu saistību, bet viņš lielajā steigā atstāja man mantojumā šo to no savām biostrāvām. Visas šīs formulas, ar kurām patlaban piedzīta mana galva… Hm, galva? … Lai nu tā būtu galva… Agrāk es neparko nevarēju šīs formulas atcerēties… Bet tagad esmu ar mieru jebkuru no tām pierādīt… Sākumam ar to pilnīgi pietiks, lai vazātu aiz deguna profesoru Tīzvudu un citus. Interesanti, ko viņi man pieliks, ja izrādīsies, ka Noels būs pavisam aizmucis. Es viņu pamatīgi nobaidīju. Nabadziņš, grūti viņam klāsies ar intelektu vien — bez naudas, ar maniem parādiem un visu pārējo. Viņam pat neienāca prātā uzzināt manu adresi… Līdz mūža galam neaizmirsīšu Noela ģīmi tajā brīdī, kad viņš atvienoja strāvu un nogāzās ar degunu uz grīdas. Tā nu man nevienā kautiņā nebija ticis sadauzīts deguns. Ceru, ka nekad neesmu rādījis tik muļķīgu seju kā viņš tajā brīdī. Riebās skatīties … Un kā viņš laidās lapās! . .. Acīmredzot domāja, ka mēģināšu viņu aizturēt. Vecais muļķis! ..,
Smadzeņu biofizikas institūta ģenerāldirektors profesors Persijs Tīzvuds pārsteigts sarauca pieri.
— Policijas komisārs? Pie manis? Tas droši vien ir pārpratums. Sakiet, ka esmu aizņemts, un.. , ieteiciet viņam griezties pie mana vietnieka profesora Brikija…
— Diemžēl, ser, viņš grib runāt ar jums… Viņš apgalvo, ka tas esot ļoti svarīgi. Viņš, — sekretāre mis Pērša pieliecās šefam pie pašas auss, — viņš atnācis sakarā ar Džudu Aspersu …
— Tādā gadījumā vēl jo vairāk… Sakiet, ka šis Asperss sen vairs nestrādā mūsu institūtā.,. Vairāk nekā divus gadus …
— Es jau teicu, ser.
— Nu un?
— Viņš paliek pie sava.
— Kaut kas neiedomājams … Esmu aizņemts, vai jūs saprotat, aizņemts … Nu — lai notiek … Aiciniet viņu kabinetā! Taču brīdiniet, ka varu veltīt viņam, augstā-* kais, desmit minūtes …
Pēc divarpus stundām, kad policijas komisārs Smits izgāja no ģenerāldirektora kabineta, profesors Tīzvuds pavadīja ciemiņu līdz pieņemamās telpas durvīm. Tamlīdzīgi tika pagodināts vienīgi Nacionālās akadēmijas prezidents, bet arī ne vienmēr.
Mis Pērša, kura allaž bija ļoti aukstasinīga, apjuka. Viņa pietrūkās kājās un paspēra pāris nedrošu soļu pie žurnālu galdiņa, uz kura bija nolikta komisāra formas cepure.
Tomēr profesors Tīzvuds aizsteidzās viņai priekšā. Iedams garām galdiņam, viņš paņēma cepuri un pats iedeva to komisāram. Komisārs nebūt nenovērtēja šo neparasto laipnību. Viņš tikai pamāja ar noskūto galvu un, pastiepdams profesoram Tīzvudam platu, sārtu plaukstu, piesmakušā balsī sacīja:
— Tātad — rīt desmitos trīsdesmit.
— Labi, — profesors Tīzvuds piekrita, — atvediet rit desmitos trīsdesmit.
Komisārs Smits jau bija nogājis pa platajām galvenās ieejas kāpnēm hallē, bet profesors Tīzvuds vēl aizvien stāvēja pieņemamās telpas vidū. Mis Pērša skatījās uz šefu ar neslēptām šausmām, Profesors Tīzvuds bija ma
nāmi apjucis. Mis Pērša lieliski zināja, ka gandrīz četrdesmit gadu laikā nekas visā pasaulē nebija spējis samulsināt profesoru Tīzvudu. Tātad… Tātad ir noticis kaut kas neiedomājams, drausmīgs, neticams . ..
It kā apstiprinādams viņas domas, profesors Tīzvuds nomurmināja:
— Neticami… Absolūti neticami.. . Taču, no otras puses, kādā veidā tas kļuvis zināms? Mis Pērša, — viņš vērsās pie sekretāres, — lūdzu, piezvaniet uz laboratoriju, kur atrodas … hm … kur glabājas … vārdu sakot, uz Noela Zirodū laboratoriju. Pasakiet, ka es tūlīt tur ieradīšos…
* * *
Uzklausījis dežurējošo laborantu, profesors Tīzvuds paziņoja, ka viņam jāapspriežoties ar… viņš saminsti- nājās … ar profesoru Zirodū.
— Zem četrām acīm, — profesors Tīzvuds piebilda, zīmīgi pacēlis pirkstu. — Ceru, ka jūs mani sapratāt?
— Bet, se-er, — laborants iesāka, — pēc noteikumiem …
— Es zinu, — profesors Tīzvuds viņu ātri pārtrauca, — un tomēr pieprasu… es esmu ģenerāldirektors… — viņš sāka runāt klusāk. — Radušies sevišķi apstākļi, kas ir pilnīgi konfidenciāli…
— Labi, ser, taču palūgšu rakstisku rīkojumu.
— Te tas būs …
Profesors Tīzvuds izrāva no kabatas piezīmju grāmatiņu, uzšņāpa dažus vārdus un pasniedza lapiņu laborantam.
— Pateicos… Turklāt man jūs jābrīdina: profesora Zirodū darbadiena, — laborants atskatījās uz vadības pulti, — darbadiena pirms piecām minūtēm ir beigusies. Es nezinu, vai viņš būs ar mieru ārpus darba laika ar jums runāt…
— Nieki… — Tīzvuds jau iesāka, tomēr, laboranta bailīgā žesta atturēts, apklusa. — Es gribēju teikt, —- viņš paskaidroja, — ka paļaujos uz … kolēģa Zirodū .. j laipnību … — Profesors Tīzvuds pameta skatienu uz vadības pulti. — Es šajā laboratorijā neesmu biežs viesis…
r— Tieši tā, ser, — laborants steidzās piebilst.
— Mani vārdi neprasa apstiprinājumu … Turklāt neesmu pieradis divas reizes atkārtot lūgumu vai, pareizāk sakot, rīkojumu …
— Piedodiet, ser! . ..
Durvis aiz dežurējošā laboranta bez trokšņa aizvērās, un profesors Tīzvuds palika aci pret aci ar vadības pulti.
Profesors Tīzvuds mulsi noklepojās un jautājoši paskatījās uz sarunu ekrānu. Taču ekrāns klusēja. Pa tā matēto, nedaudz izliekto virsmu lēni slīdēja tikko pamanāmas iezaļganas švīkas — zīme, ka sarunu ekrāns un videoiekārta ir ieslēgta.
— Tu, Noel, bez šaubām, mani pazīsti, — profesors Tīzvuds noklepojies iesāka. — Man, protams, jau agrāk vajadzēja te iegriezties, bet… tik daudz darīšanu… Tu nevari iedomāties … Pēdējos gados institūta uzdevumi ir ārkārtīgi paplašinājušies, it īpaši sakarā ar problēmām, ar kuram tu nodarbojies… Par tām patlaban ieinteresējušies … dažādi resori. Vai zini, tu patiešām esi kolosāls! Jā … Vai tu saproti, ko es saku?
Ekrāns uz mirkli spoži uzzibsnīja — it kā pamirkšķināja, pēc tam uz tā izliektās virsmas parādījās spilgti melns uzraksts:
«Šķiet, ka vispirms vajadzētu sasveicināties.»
— Ak dies, piedod man, Noel! Lab-bdien … mani… mani mazliet satraukusi… mūsu tikšanās… Turklāt, man liekas, mēs abi nesen tikāmies … hm, hm…
Profesors Tīzvuds galīgi samulsa un apklusa.
Ekrāns atkal nomirgoja, un uz tā parādījās jauns uzraksts:
«Tas bija tieši pirms trim gadiem. Sīkums vien salīdzinājumā ar to mūžību, kas mani gaida.»
— Bez šaubām, Noel! Tu esi pats laimīgākais no visiem mirstīgajiem! Hm .. . hm … Es gribēju teikt — no nemirstīgajiem. Kā tu jūties?
Ekrāns nomirgoja, taču palika tukšs.
— Redzi, Noel, mēs jau sen viens otru pazīstam… Tu, bez šaubām, saproti, kā es lepojos, ka manam tuvākajam kolēģim ticis tāds gods. . . Tu, protams, esi to pelnījis … Vairāk nekā jebkurš cits no mums … Tavi darbi — tā ir klasika… Turklāt mēs visi ceram, ka tu vēl ne reizi vien pārsteigsi pasauli ar jauniem atklājumiem. Varbūt pat vēl šīs paaudzes dzīves laikā? Vai ari mazliet vēlāk… Nē, nē, nedomā neko ļaunu! Neviens tevi nesteidzina.,. Mēs esam ar mieru gaidīt, cik vien
gribi… Lai gan — dziļi sirdi es mazlietiņ ticu, ka tu mums uzdāvināsi kaut ko fundamentālu, man vēl dzīvam esot. Noel, atzīsties — tev taču savu mūžu nav bijis tik ideālu apstākļu radošam darbam? Es nebaidos teikt vārdu «ideāli». Kurš īsts zinātnieks nav sapņojis par tādiem apstākļiem? Vai man nav taisnība?
Ekrāns vairākas reizes nomirgoja, taču atbildes nebija.
— Noel, nu saki jel kaut ko! Starp citu — kāpēc tu nevarētu ieslēgt skaņu? … Tik sen neesmu dzirdējis tavu balsi!
Ekrānā uzliesmoja oranža liesma. Tad pār oranžo fonu pārskrēja stingras melnas rindas:
«Mani pilnīgi apmierina šāda sarunas forma. Kas attiecas uz manu «balsi», tās tembru tagad nosaka vienīgi elektronu pārveidotāja kvalitāte … Taču ķersimies pie lietas… Institūta ģenerāldirektors, protams, nav ieradies tādēļ, lai kavētos atmiņās un nodotos sapņiem. Laborants, šķiet, brīdināja, ka mana darbadiena ir beigusies.»
— Noel, kāpēc tik oficiāli?… Ja negribi runāt, atbildi ar tekstu uz ekrāna. Es šeit esmu iegriezies galvenokārt tevis paša dēļ. Beigu beigās — es taču šad tad eju uz laboratorijām. Mūžīgi jau nesēžu savā direktora kabinetā! Bet, ja tu gribi runāt par darbu, atļauj tev kaut ko pajautāt… Tas ir sīkums, tomēr man nezin kāpēc pēkšņi ienāca prātā. Tu droši vien zini, kādēļ tavs bijušais skolnieks un laborants Asperss pameta mūsu institūtu? Tas bija diezgan negaidīti un nepatīkami — it īpaši tāpēc, ka viņš, šķiet, modināja lielas cerības …
Kādu brīdi ekrāns palika tukšs. Pēc tam uz tā lēnām parādījās uzraksts:
«Kāpēc šis jautājums radās tagad — pēc diviem gadiem? Vai viņš kaut ko pastrādājis?»
— Cik es zinu, nē … Taču toreiz viņa aiziešana, kas izskatījās pēc bēgšanas, izraisīja valodas… Radās pat bažas, ka viņš kaut kā varētu izmantot ziņas, kuras ņēmis … no tevis …
Sarunu ierīcē atskanēja guldzēšana, kas izklausījās pēc smiekliem, pēc tam uz ekrāna parādījās uzraksts:
«Kas tad noticis? Vai viņš tās izmantojis?»
— Es patiešām nezinu … Neviens viņu vairs nav redzējis …
«Tā tikai vēl trūka! Skaidrs, ka viņš būs pacenties aizvākties labi tālu.»
— Noel, kādēļ tad tā?
«Mēs abi… nevarējām satikt. Es viņu padzinu.»
— Tu?
«Kādēļ gan ne? Vai tad šī nav mana laboratorija?»
— Bez šaubām, bez šaubām… Tomēr ir taču direkcija, zinātniskā padome … Saki, Noel, — vai šis Asperss varētu izmantot to, ko viņš zināja? Citiem vārdiem, vai viņš daudz zināja?
«Viņš zināja gandrīz visu… Šķiet, ka bija pat labi informēts par jūsu padomi.»
— Baidos, ka tu esi izdarījis kļūdu, Noel. Tev nevajadzēja atklāt viņam visu, it īpaši tāpēc, ka daļa problēmu nav izpaužamas …
Sarunu ierīcē atkal noguldzēja. Tad uz ekrāna parādījās jautājums:
«Kam nav izpaužamas?»
— Kāpēc tu, Noel, ironizē? — profesora Tīzvuda balsī skanēja vāji slēptas dusmas. — Laiki mainās… Patlaban zinātnē vairs nav tādu apstākļu kā toreiz, kad pie varas bija … Es gribēju teikt — kā pirms dažiem gadiem. Šo. to finansē kara resors. Tam nepatīk, ja tiek izpausti noslēpumi…
«Vai Asperss kaut ko izpļāpājis?»
— Viņš to, protams, varēja izdarīt. — Profesors Tīzvuds noslaucīja ar kabatlakatiņu kailo galvvidu un kaklu. — Redzi, Noel, policija ir aizturējusi Džudu As- persu. Tīro sīkumu dēļ, bet pēc tam atklājies šis tas nopietnāks …
Atskanēja spalgs klikšķis, un ekrāns nodzisa. Profesors Tīzvuds pārsteigts palūkojās uz vadības pulti. Cita pēc citas nodzisa signālu krāsainās uguntiņas. Bultas, lēni svārstīdamās, atgriezās nulles punktā.
— Noel, — profesors Tīzvuds nedroši ierunājās, — pagaidi! Es vēl gribēju ar tevi apspriesties …
— Diemžēl, ser, viņš jau ir atvienojies, — ienākdams teica laborants, — tas ir viņam pašam atvēlētais laiks, un neviens nevar piespiest viņu turpināt sarunu.
— Tas ir neciešami! — profesors Tīzvuds iesaucās. — Vai dzirdat, tas ir neciešami! Kas tā par disciplīnu, jaunais cilvēk? Kāpēc jūs te ielauzāties?
— Ser, bet viņš taču ataicināja mani… viņš … — laborants norādīja uz vadības pulti, — lūdza jūs pavadīt.
— O-o! — iekliedzās profesors Tīzvuds. — O-o! — viņš atkārtoja, pastiepis rokas pret griestiem. — Tas nu ir par daudz … vienai dienai…
Viņš pagriezās, lai ietu prom. Laborants steigšus atvēra durvis. Šajā brīdi vadības pultī kaut kās noklikšķēja, un profesora Tīzvuda ausīs skaidri atskanēja viens vārds … viens pats vārds, bet kāds!!!
— Ko?! — profesors Tīzvuds iebrēcās, apmezdamies uz papēžiem riņķī. — Ko tas nozīmē? Kas?
— Kas jums notika, ser? — laborants pārbijies jautāja.
Profesors Tīzvuds aizdomu pilns blenza uz laborantu.
— Vai tad jūs neko nedzirdējāt?
— Nē, ser.
Profesors Tīzvuds aši pārlaida skatienu vadības pultij. Neviena signālspuldze nedega.
«Tas ir no pārpūlēšanās,» profesors Tīzvuds nodomāja, iedams ārā no laboratorijas. «Kā nu ņe — pēc tādas dienas! Lai gan — tas pēc viņa izskatās. Noels spēj pateikt kaut ko tādu … Pilnīgi iespējams… Pa šiem trim gadiem nepavisam nav pārvērties… Un tāds nelietis
ticis nemirstīgs! Vai tas ir taisnīgi?»
* * *
Kamēr cilvēks, kuru sauca par Aspersu, stāstīja, kāds savāds notikums ar viņu atgadījies (viņš stāstīja, galvu nodūris, ne uz vienu neskatīdamies, it kā izslēdzies no visas apkārtējās pasaules), profesors Tīzvuds viņu vērīgi aplūkoja.
Tas, bez šaubām, bija Džuds Asperss. Bet kā viņš bija pārvērties — uzbildis, novecojis… Pēc izskata viņam tagad varēja dot pāri piecdesmit, lai gan īstenībā — profesors Tīzvuds pameta acis anketā, kas gulēja priekšā uz galda, — lai gan īstenībā viņam vajadzēja būt. .. trīsdesmit diviem gadiem . .. Asperss runāja lēnām, monotonā balsī — acīmredzot atkārtoja visu jau nez kuro reizi…
Tas, ko viņš stāstīja, bija pilnīgs absurds, par to nebija šaubu, tāpēc profesors Tīzvuds nepievērsa pārāk lielu uzmanību sīkumiem. Viebdamies viņš nepacietīgi grozījās krēslā un laiku pa laikam pameta uz klātesošajiem daudznozīmīgus skatienus.
Profesors Brikijs, bargs un oficiāls, sēdēja izslējies taisns kā svece un pat nepakustējās. Viņa plānajās, sausajās lūpās bija sastindzis nicīgs smīns. Komisārs, atlaidies atzveltnes krēslā, bija nokāris galvu uz krūtīm.
Pusaizvērto acu dēļ šķita, ka viņš snauž. Jauns sārtvaidzis policists, pie kura kreisās rokas bija pieķēdēta Džuda Aspersa labā roka, ar visu augumu paliecies uz priekšu, muti pavēris un izbrīnā acis izvalbījis, saspringtā uzmanībā klausījās, ko stāsta arestētais.
Beidzot Džuds Asperss apklusa. Viņš pacēla galvu un lēnām pārlaida klātesošajiem skatienu, tikai uz mirkli ar to pakavēdamies pie profesora Tīzvuda un tam priekšā uz galda noliktajiem papīriem.
— Vai tas būtu viss? — profesors Tīzvuds jautāja.
— Viss, — komisārs teica.
Džuds Asperss pamāja un atkal nodūra galvu.
— Komisār, laikam būs notikusi kļūda, — brīdi klusējis, profesors Tīzvuds ieminējās. — Jums vajadzēja griezties pie psihiatra.
Džuds Asperss pavīpsnāja un pagrozīja galvu.
— Mēs jau tur bijām, profesor, — komisārs iebilda. — Arestētais tika vispusīgi izmeklēts. Ekspertīzes aktos ir psihiatru slēdziens, ka viņš ir vesels.
— Kā gan viņš var būt vesels? — Profesors Tīzvuds pat salēcās uz krēsla. — Šis cilvēks — Džuds Asperss — ir mūsu bijušais inženieris. To var apstiprināt desmitiem mūsu institūta līdzstrādnieku un es pats pirmais . . . Bet viņš apgalvo, ka esot.. . Man negribas pat atkārtot visas šīs aplamības. Profesors Noels Zirodū bija mans labākais draugs. Viņš ir pasaulslavens zinātnieks. Mūsu institūtā, — profesors Tīzvuds iesita sev pa krūtīm, — tika atrasts veids, kā saglabāt Zirodū ģeniālo intelektu. Kā padarīt viņu nemirstīgu. Jūs, komisār, droši vien būsiet dzirdējis par šo apbrīnojamo eksperimentu . ..
Policijas komisārs mulsi ieklepojās un novērsa skatienu …
— Tātad — Zirodū ir miris, taču viņa intelekts dzīvo, domā un strādā zinātnes labā vienā no mūsu institūta laboratorijām … Vakar es runāju ar Zirodū . ..
Policists, pie kura rokas bija pieķēdēts Asperss, skaļi noelsās.
— Es jau nerunāju ar viņa garu, kā jūs, bez šaubām, saprotat, — profesors Tīzvuds nikni turpināja, — es runāju ar viņu pašu, ar viņa intelektu, ar viņa saprātu …
— Jūs sarunājāties ar to stulbeni Džudu Aspersu, — arestētais klusu sacīja. — Tas biju es, kas viņu tur pārcēla — uz jūsu elektronu aparatūru, — es, jūsu kolēģis Noels Zirodū, bet pats ieņēmu viņa vietu šeit, šajā te
draņķīgajā čaulā. Ja nebūtu gadījusies muļķīga nejaušība, jūs droši vien vēl ilgi to neuzzinātu …
— Paklausieties, — profesors Tīzvuds teica. — Izbei- dziet! Mēs jau dzirdējām … Turklāt jūs neesat konsekvents. Nupat jūs apgalvojāt, ka neesat pilnīgs Noels Zirodū, bet gan, tā teikt, viņa «elektronu dubultnieks» — ar kaut ko viņam līdzīgs, ar kaut ko atšķirīgs, kam piemīt pašam savs «es». Bet tagad jūs pavēstāt, ka esat mans kolēģis Noels Zirodū? Kā tad tā?
— Nepiesienieties maniem vārdiem! Jūsu laboratorijās radītajam «Zirodū dubultniekam» taču nebija pat sava vārda. Man galu galā kaut kā sevi jānosauc. Turklāt pēdējos divos gados es pat apradu ar domu, ka esmu Noels Zirodū. Varbūt patiesībā tā tas arī ir? Būtībā mēs nezinām, kas tas ir — mūsu saprāts. Pat es, — viņš mazliet pavīpsnāja, — to nezinu …
— Pietiks! — profesors Tīzvuds viņu pārtrauca. — Ja jūs patiešām esat pie pilna prāta, tad jūs esat visparastākais krāpnieks. Jūs jātiesā.
— Skaidrs, — teica komisārs, — mēs šo punktu ierakstīsim protokolā. Profesor, man viss ir skaidrs, es jums pateicos.
— Tomēr, kungi, piedodiet, — arestētais pacēla galvu, — bet jūs taču esat zinātnieki… Es vēl varētu pieļaut, ka jūs divu gadu laikā neesat atklājuši, kādi brīnumi ir jūsu laboratorijā. Zirodū zinātniskās autoritātes oreols padarījis jūs aklus; taču tagad, kad esmu jums pastāstījis, kā spēju izdarīt pretēju eksperimentu — pāreju no elektronu aparatūras uz dzīvu ķermeni, kāpēc jūs uzskatāt mani par jukušu vai par krāpnieku? Jūs pieļaujat vienu procesa norisi — to, kuru jums izdevās īstenot, — un nepieļaujat pretējo. To atradu es … Dodiet man iespēju, un es jums šo procesu demonstrēšu. Varu, piemēram, pārnest jūsu .. . hm … intelektu, profesor Tīzvud, laboratorijas elektronu aparatūrā, bet tā vietā ievietot to, kas tur patlaban atrodas.
— Izbeidziet! — profesors Tīzvuds nikni iesaucās. — Izbeidziet, Aspers! Nedz es, nedz mans kolēģis profesors Brikijs nevēlamies vairs klausīties, ko jūs runājat… Jūs aizmirstat, ka mēs esam zinātnieki.
— Patiešām, — ierunājās komisārs. — Apklustiet, arestētais!
— Nē, kungi, es neklusēšu. Ne tagad, ņe vēlāk … Ne jau tāpēc, ka gribētu atgriezties jūsu institūtā elektronu
aparatūrā. To nu es vismazāk vēlētos… Bet es negribu arī nokļūt cietumā par grēkiem, ko pastrādājis tas, kurš patlaban atrodas manā vietā jūsu laboratorijā. Cietums vai jūsu laboratorija — starpība nav liela… Bez šaubām, mana iemiesošanās šajā te, — viņš iebelza sev pa krūtīm, — bija kļūda. Es, kungi, pārāk steidzos … Man vajadzēja nogaidīt un atrast piemērotāku formu … Zinu, ka pareiza izvēle būtu bijusi velnišķīgi grūta. Nav viegli uzminēt un saprast, kas īsti katrā no jums ir iekšā. Taču neatkarīgi no tā visa, neatkarīgi no tā, ka šajā eksperimentā es tiku pie nejaukas čaulas un saņēmu mantojumā ārkārtīgi nepatīkamas slimības un sīkus noziegumus, eksperiments paliek eksperiments. Zinātnei tas paver neparastas perspektīvas.
Mirkli padomājiet: saprāts, kuru var brīvi pārvietot no vienas bioloģiskas būtnes citā! Izcilu prātu nemirstība, nevis tos konservējot elektronu aparatūrā, bet dzīvos organismos! Doktora Fausta reāla nemirstība, kungi! Turklāt bez mazākās sātana iejaukšanās. Es šos divus gadus neesmu velti zaudējis. Manos pierakstos ir sīki aplūkota procesa teorētiskā puse. Pamatota iespēja, ka šis process var būt absolūti atgriezenisks. Pieraksti ir drošā vietā; jebkuru brīdi varu tos iesniegt un izdarīt nepieciešamos eksperimentus.
Diemžēl man nācās slēpties, jo. es ļoti ātri uzzināju, ka mana čaula par tās iepriekšējā īpašnieka grēkiem tiek meklēta. Daudz laika pagāja, lai izārstētos no kaitēm, ko biju ieguvis reizē ar to. Es vēl nebiju domājis paziņot par savu iemiesošanos citā, gribēju izanalizēt tamlīdzīga eksperimenta iespējamās sekas, taču mani nejauši pazina viena no Aspersa mīļākajām… Tiku arestēts, un tad man nācās noraut masku. Lai man noticētu, biju spiests atklāt dažus «sīkumus» par institūta laboratoriju darbu…
— Tieši to «sīkumu» dēļ policija griezās pie jums, profesor, — komisārs steigšus piebilda.
— Jūs domājat, ka ir tādi «sīkumi», kuri liks noticēt? — profesors Tīzvuds izsmējīgi jautāja. — Nē, jaunais cilvēk, nekas nepiespiedīs jums ticēt. Jūs pārāk labi pazināt Noelu Zirodū, veselu gadu bijāt pie viņa pēc viņa nāves … hm … tas ir … es gribēju teikt — pēc viņa nemirstības sākšanās. Jūs varat izgudrot nezin ko, tik un tā neviens jums neticēs. Jūs esat zaglis un krāpnieks vai… vai arī ārprātīgais …
— Tātad jūs neļausiet man demonstrēt eksperimentu?
— Skaidrs, ka ne, nekādā ziņā ne!
— Dodiet man kaut vai iespēju parunāt ar to … kuru jūs uzskatāt par mani, — ar to no Zirodū laboratorijas…
— Laboratorija ir institūta vissvētākā vieta, un jūs, Aspers, to lieliski zināt. Nemirstīgā ģēnija miteklis… Tur ieiet ir tiesības vienīgi uzticamiem laborantiem. Kā jums kādreiz …
— Vai patiešām nevienu no jums neinteresē, par ko varētu runāt es — pieņemsim, bijušais ģēnija laborants — ar jūsu pašreizējo ģēniju?
— Neinteresē … Turklāt nemirstīgo Noelu Zirodū nedrīkst traucēt nieku dēļ.
:— Šķiet, es sāku saprast, — arestētais nomurmināja. — Kāds muļķis esmu bijis … Jūs gluži vienkārši baidāties no iespējamās atmaskošanas. Patiešām, ja pasaule uzzinās, kas atrodas jūsu «vissvētākajā» … Tāds «zinātnes templis» būtu jāsatriec pīšļos, un tad — posts un bēdas tā priesteriem …
— Man šķiet, ka mūsu konferenci varam beigt, — profesors Tīzvuds laipni sacīja. — Visu, kas bija nepieciešams, mēs esam noskaidrojuši, vai ne, komisār?
— Jā, protams, — komisārs pieceldamies pamāja. — Es jums pateicos, profesora kungs. Pateicos jums, kungi. Džon, aizvediet arestēto!
Jau pie durvīm arestētais strauji pagriezās un gribēja kaut ko teikt, taču policists parāva viņu aiz pieķēdētās rokas un aizvilka sev līdzi. Kad durvis bija aizvērušās, profesors Tīzvuds pagrozīja pirkstu pie deniņiem un pavīpsnāja.
— Kā redzams, viņš sajucis jau toreiz, kad strādāja Zirodū laboratorijā. Nav jēgas turpināt izmeklēšanu, komisār. Pieprasiet, lai izdara atkārtotu ekspertīzi, iepazīstiniet psihiatrus ar mūsu domām un nosūtiet viņu uz turieni, kur viņam ir jāatrodas. Bez šaubām, nepieciešama visstingrākā izolācija . . . Bet mums, kolēģi, — profesors Tīzvuds pagriezās pret profesoru Brikiju, kurš kā sastindzis sēdēja atzveltnes krēslā, — mums būs vairāk jākontrolē Zirodū laboratorijā strādājošo laborantu psihe.
Komisārs paklanījās un izgāja.
Profesors Tīzvuds pastaigāja šurpu turpu pa kabinetu un apstājās pie atzveltnes krēsla, uz kura joprojām kā uz troņa sēdēja profesors Brikijs.
— Galu galā — kāpēc jūs, kolēģi, visu laiku klusējat? — viņš jautāja, noliecies Brikijam pie pašas sejas. — Sakiet jel kaut ko!
— Es domāju, — atskanēja lakoniska atbilde.
— Hm, jūs domājat… Ko jūs domājat?
— Tīzvud, tas bijis neveiksmīgs eksperiments.
— Ar Noelu Zirodū? Laikam gan… Viņš nav pelnījis nemirstību.
— Neviens no mums to nav pelnījis, Tīzvud. Bet es nerunāju par to. Mēs neesam novērtējuši briesmas… Ja nu kādreiz radīsies nepieciešamība pārliecināties, kas īsti atrodas mūsu laboratorijas elektronu aparatūrā un citur… Kas? Vai, es teiktu, kurš? Mēs nevarēsim atrisināt šo uzdevumu. Neviens nekad nevarēs to atrisināt. Mēs esam radījuši absolūtu, kuram mums ir jātic un … kuru mums jāciena.
— Kolēģi, nepārspīlējiet! Aparatūru var izslēgt.
— Tas būtu ļaunāk nekā izdarīt slepkavību. Kurš to uzdrošināsies darīt? Nav nekā briesmīgāka par autoritāti zinātnē. Jūs varat gvelzt neiedomājamas muļķības — tik un tā jūs citēja un citēs. Vēl ļaunāk: jūsu aplamības tiks interpretētas, tajās meklēs apslēptu aizplīvurotu jēgu. Un, kā jau domājams, to noteikti atradīs …
— Piedodiet, kolēģi… — Profesors Tīzvuds aiz sašutuma pat piesarka.
— Tīzvud, atļaujiet man pabeigt! Ja piemērs jums šķiet neizdevies, uzskatiet, ka esmu runājis par sevi. Lai gan jūs pats arī vienmēr neesat sludinājis patiesību, tāpat kā Noels Zirodū, kad bija dzīvs. Tagad ir citādi. Ievietojuši viņu šajā laboratorijā, mēs abi viņu paaugstinājām līdz nemirstīga ģēnija rangam. Pamēģiniet nū atspēkot to, ko izstrādājusi viņa laboratorija! Jūs izsmies, lai gan esat ģenerāldirektors institūtā, kurā atrodas šī laboratorija. Mēnesi pēc eksperimenta sākšanas vēl varēja izslēgt laboratorijas aparatūru, pat pēc pusgada, varbūt pat pēc gada … Bet tagad ir par vēlu, un jūs to zināt tikpat labi kā es. «Nemirstīgā Noela Zirodū akceptēts .. .», «Noels Zirodū rekomendējis .. .», un «Noels Zirodū uzskata …». Jūs taču zināt, cik maģisks spēks ir šīm formulām. No zinātnes jomas tās jau pārcēlušās uz politiku, uz informāciju, uz presi. Kredīta palielināšana bruņošanās vajadzībām? Lūdzu, ja šī nepieciešamība izanalizēta Zirodū laboratorijā … Izgudrojumu likteņi, izgudrojumu analīze, ieviešana? Kurš riskēs iebilst, ja «Noels Zirodū rekomen
dējis …» vai «nav rekomendējis …»? Zirodū kulta radīšanā jūs, Tīzvud, arī esat ņēmis dalību… Bet tagad mēs nespējam to likvidēt…
— Tomēr mēs, kolēģi, varam šo to regulēt… Un regulējam arī…
— Jā … Taču viss šeit balstās uz laborantiem … Uzticami laboranti, viņu kontrole … Kontrole, kontrole … Mani pājrņem šausmas, iedomājoties, kas notiks, ja viņi netiks kontrolēti…
— Tātad problēmas atrisinājums ir laboranti, mīļais kolēģi Brikij! Nevis pats dievs, bet dieva priesteri… Tādā gadījumā mums nekad nenāksies lauzīt galvu, lai atrisinātu to uzdevumu, kuru jūs nupat minējāt. Vai nav vienalga, kas atrodas tur — nemirstīgā Noela Zirodū laboratorijas dzīlēs?… Bez šaubām, kults rada elkus … Jebkurš kults… Taču elks paliek elks neatkarīgi no tā, vai tas ir no koka vai dzīvs, vai ieslēgts elektronu čaulā…