— Bub, vai tu esi dzirdējis, — Džuds teica, — vecais Kiki drīz atdošot dievam dvēseli.
— Akadēmiķis Kiki Itumoro? — Bubs bija pārsteigts.
— Tas nevar būt!
— Absolūti drošas ziņas! — Džuds pamāja. — Viņam pērn palika simt sešdesmit gadu. Runā, ka tā esot robeža. Ja viņu ķers insults, IIP vairs nebūs iespējama.
— Skaidrs kā diena, tad neviens vairs nebūs ar mieru. Var vēl uz visu mūžu kļūt par idiotu… Džud, paklau! Tad jau Itumoro… ne nu gluži pats? Vai viņam ieteikts?
— Tss! … Ieteikts! Stulbeni! Ir tāds vecs likums: uz IIP operāciju var piespiest… Bet tas tiek turēts briesmīgā slepenībā. Daudzi jau, protams, zina, piemēram, es…
— Es gan, Džud, to nezināju.
— Bez šaubām! Ko tu vispār zini!…
— Es varu arī neko nezināt. Pagaidām man ir tādas tiesības. Jo tīrāka būs mana… kā viņu sauc… Nu, ar vārdu sakot, jo mazāk piebāzta būs mana… šī te, — Bobs ar rādītāja pirkstu piesita sev pie pieres, — jo lielākas iespējas iegūt pilnīgi visu… to… kā viņu sauc … erudīciju.
— Tā var gaidīt visu mūžu, — Džuds nopurpināja.
— Dažbrīd man šķiet, ka tā visa ir blēdīga loterija.
— Vai tu tiešām gribētu pats 'mācīties? — Bubs atkal brīnījās. — Tad jau vajadzīga visa dzīve. Vai tu vari iedomāties — visu mūžu mācīties I Ārprāts 1 Nē, es labāk
gaidu un dzīvoju tā kā tagad. Lai mani uzskata par… nu … par to pašu … zīdaini… Toties pēc tam es varēšu kļūt, piemēram, par…
— Par akadēmiķi Kiki Itumoro? — Džuds zobgalīgi pateica priekšā.
— Patiesību sakot, mani pārāk nevilina karjera kosmiskajā bioloģijā, medicīnā un visādās tādās padarīšanās … — Bubs nopūtās. — Es ilgojos pēc kaut kā laicīgāka …
— Tas ir pareizi, — Džuds piekrita. — Vecā Kiki IIP nav tev domāta.
— Tomēr interesanti — kuram laimēsies?
— Drīz to dabūsim zināt. Droši vien ne jau mums abiem.
— Ek, nieki! Tātad notikumam par godu katrā ziņā tiks sarīkotas grandiozas dzīres. Lai būtu kā būdams, mēs pamatīgi palīksmosim!
* * *
— Zēni droši vien ir dārzā, — teica sirmais Rektors, vilkdams ar pirkstu pa videofona ekrānu. — Tūlīt mēs viņus sameklēsim. Ahā, tur jau viņi ir … Kā vienmēr, abi kopā. Sēž uz balustrādes un kuļā kājas.
— Tie … hm … zēni? — sarunu biedrs jautāja un mazliet nokremšļojās, it kā viņam kaut kas būtu iestrēdzis kaklā.
— Jā… Tas, kurš druknāks, ir Džuds Rikerss. Viņam, — Rektors palūkojās otrā ekrānā, uz kura ņirbēja skaitļu rindas, — viņam palika trīsdesmit gadiņi. Otrs, gaišmatainais ar papliko galvvidu, — tas ir Bubs Kollijs. Vecā Kollija pastarītis. Viņš ir vēl jaunāks. Tīrais puika.
— Jūs, Rektora kungs, bez šaubām, saprotat, ka šis ir absolūti ārkārtējs gadījums. Jābūt simtprocentīgai LG. Mēs visi būsim atbildīgi.
— Zēni ir no ļoti labām ģimenēm. Rikersa tēvs, atvaļināts ģenerālis, ir pēc IIP metodes iesaistīts trešās paaudzes pārstāvis. Kas attiecas uz veco Kolliju — viņu jūs, protams, pazīstat…
— Jaunā Kollija kandidatūra neizraisa šaubas, — Rektora sarunu biedrs domīgi sacīja. — Bet otrs … Jūs sakāt, ka viņa tēvs ir ģenerālis? IIP trešā paaudze… Manuprāt, te gan būs sarežģītāk ar LG pamatošanu.
— Ko tad vairs runāt par otro? — Rektors likās uztraucies. — Ja Kollija kandidatūra jūs apmierina, viss ir kārtībā. Ņemiet viņu. Džuds pagaidīs. Taču, Padomnieka kungs, man jāpiebilst, ka attiecībā uz LG, tas ir, lietderības garantiju, arī Džudam Rikersam tā nerada šaubas: viņa tēvs tika pielaists pie otrās pakāpes valsts noslēpumiem.
— Lieliski! Tad es ņemu abus.
— Abus? — Rektors pārsteigts atslīga atpakaļ krēslā. — Cik es saprotu, ser, pagaidām runa ir tikai par akadēmiķa Kiki Itumoro IIP? Iestāde, kuru es vadu, ser, ir privileģēta. Es gribu pavisam skaidri zināt, kas notiks ar maniem audzēkņiem. Man jāatbild ne vien viņu vecākiem, bet arī valdībai. IIP jābūt uz visaugstākā līmeņa.,.
— Rektora kungs, nomierinieties! Man tas ir labi zināms. Taču šis ir ārkārtējs gadījums, un šoreiz izlemj īpaša komisija, nevis es. Tāpēc … vajadzīgas vairākas kandidatūras.
— Ser, vai tiešām būs konkurss?
— Diemžēl, ņemot vērā … hm … kandidātu īpašības, konkurss nekādā ziņā nav iespējams. Taču visas kandidatūras tiks rūpīgi aplūkotas.
— Vai tas nozīmē, ka būs kandidāti no citām īpašajām koledžām?
— Pilnīgi iespējams.
— Taču mana koledža, Padomnieka kungs …
— Neraizējieties, Rektor, jūsu koledžas reputācija arī tiks likta svaru kausos. Mums nebūt nav noslēpums, ka dažā labā ziņā jūsu piegādātais materiāls ir visai drošs.
— O, ser, es jums pateicos!
— Ļoti patīkami, ka varu sagādāt jums prieku. Bet tagad dodiet nepieciešamos norādījumus: Kollijam un Rikersam pēc desmit minūtēm jādodas ceļā ..,
Profesors domīgi paberzēja pliko galvvidu un tad sacīja:
— Atzīstos, Padomnieka kungs, ka jūsu uzdevums mums ir diezgan negaidīts. Biju domājis, ka būs tradicionālā operācija. Taču šoreiz… Es neriskēju pats izlemt. Nepieciešams konsilijs.
— Vai jūs uzskatāt, ka uzdevums nav izpildāms? — Padomnieks sarauca uzacis.
— Ser, tas nebūs pareizi teikts, ka nav izpildāms. Protams, tas ir ārkārtīgi sarežģīts, taču… Saprotiet — mani mulsina kas cits. Vai mums ir morālas tiesības, tā teikt, diferencēt visbagātāko mantojumu, ko mums atstāj augsti godātais Kiki Itumoro?
— Mantojuma sadalei savu svētību devusi tiesību padome. Tā tas notiek uz mūsu planētas kopš neatminamiem laikiem.
— Cienījamais Padomnieka kungs, es noteikti jums piekristu, ja runa būtu par materiālām vērtībām, taču šoreiz… Vai jūs saprotat, ka spēlē iesaistās mazliet citāda … substance.
— Tā ir tikpat materiāla kā viss pārējais.
— Tomēr ir zināma atšķirība, ser, starp jebkuras vērtības kustamo un nekustamo īpašumu un to mantojumu, kuru atstāj akadēmiķis Itumoro. Turklāt man vēl līdz šim brīdim nav zināms akadēmiķa novēlējums. Ja nekļūdos, tur jābūt atbilstošam punktam, kas aprobē… diferencē mantojumu. Pretējā gadījumā …
— Par to jūs, profesor, neraizējieties. Itumoro atļāva tiesību padomei izlemt tā, kā padome uzskata par vajadzīgu.
— Saprotu … Tomēr man jābrīdina jūs, Padomnieka kungs. Kiki Itumoro līdzīgs cilvēks piedzimst reizi pa divsimt trīssimt gadiem. Viņš ir vesels laikmets. Viņa pieredze ir nenovērtējama. Tas, ko viņš atstāj, ir mūsu pasaules vislielākais dārgums. Vai mums ir tiesības sadalīt daļās tādu dārgumu? Iedomājieties, ja kādam piederētu neparasti tīrs un mirdzošs briljants. Un pēkšņi viņam ienāktu prātā sasmalcināt briljantu gabalos — iztaisīt no tā veselu kaudzi parastu juvelierizstrādājumu. Vai mums nevajadzētu tādu neprāti aizkavēt? Katram taču ir skaidrs, ka saujai parastu dārgakmeņu nebūs ne simtās daļas tās vērtības, kāda ir ūnikumam!
— Jūs gribat sacīt, ka diferencētas pārslēgšanas gadījumā daļa informācijas ies zudumā? — Padomnieks sarauca pieri. — Mēs bijām labākās domās par jūsu klīniku.
— Es gribu teikt to, ko pateicu. IIP operācijas jēga ir ne tikai kāda informācijas daudzuma nodošanā, bet arī domāšanas, jaunrades filozofijas metode^ nodošanā. Informācijas zudumu, protams, nebūs, kaut arī mēs sadalītu Itumoro intelektu simtiem mantinieku. Bet viņa radošā metode, viņa pieredze — kas būs ar to? Metode un
pieredze balstās uz visu informācijas summu. Bet jūs gribat šo summu sadalīt…
— Vai tad tamlīdzīgās operācijās jūs neatdalāt to informācijas daļu, kas mantiniekam nav vajadzīga? Vai mantiniekam pārslēdz visu pēc kārtas?
— Protams, ne jau visu, — profesors tūlīt iebilda. — Intelekta indeksu pārslēgšanas kontrole tiek izdarīta optiskā ceļā. Tas, kas neizraisa interesi, ka būs noderīgs mantiniekam tā nākamajām darbībām, tiek izdzēsts — iznīcināts. Pirmām kārtām tas attiecas uz personības emocionālo daļu, intīma rakstura un tamlīdzīgu informāciju. Mēs it kā atdalām galveno no mazāk svarīgā. Bet jūs liekat priekšā sadalīt daļās pašu galveno..,. Kiki Itumoro ir enciklopēdiskās domas titāns. Taču jūs gribat, lai es atdalu Itumoro kosmobiologu no Itumoro mediķa, matemātiķa, konstruktora, filozofa, psihologa, sabiedriskā darbinieka … Tas droši vien ir iespējams. Tikai pazūd galvenais — dižais Kiki Itumoro. Un tad tā vairs nebūs IIP operācija …
— Ietiepīgais cilvēk, jel saprotiet, — Padomnieks pieceldamies sacīja, — ka laiki ir mainījušies. Mūsu tīrā prakticisma gadsimtā ģēniji nav vajadzīgi. It īpaši tādi kā Itumoro ar vina īpatnībām un mums svešo filozofiju. Taču, no otras puses, viņš paveicis daudz derīga, mēs viņu cienām un kaut ko — es uzsveru, ■ profesor, — kaut ko gribam saglabāt. Tāpēc šis «kaut kas» ir jāmanto. Pārējo jums nāksies, kā jūs to sakāt, izdzēst. Pirmām kārtām būs jāizdzēš viss, kas attiecas uz viņa filozofiju. Starp citu, pēdējos gados viņš sāka aizrauties ar ideju, ka esot jānodibina kontakti ar tiem … austrumos, — šķiet, pat grasījās braukt uz turieni. Vai jūs mani sapratāt?… Vārdu sakot, jūs saņemsiet precīzu instrukciju. Bet tagad nāciet, es jūs iepazīstināšu ar diženā Itumoro mantiniekiem. Galvenie ir divi — Bubs Kollijs un Džuds Rikerss. Vienam no viņiem būs jāpārslēdz viss, kas attiecas uz kosmobioloģiju, medicīnu un psiholoģiju, bet otram — matemātiku un inženiertehniskās zināšanas. Kuram ko pārslēgt — tas nav svarīgi. Izlemiet pats! Lai pārslēgtu vēl šādus tādus tehniskos papildu sīkumus, varat pēc sava ieskata izvēlēties kādu trešo personu. To var darīt tādēļ, lai samazinātu informācijas zudumus. Taču visu, kas attiecas uz Kiki Itumoro personības idejiski filozofisko pusi, nāksies likvidēt… Reizē ar intīmā rakstura informāciju … Starp citu — kad jūs esat nolēmis izdarīt operā
ciju?… Hm… Vai jūs nesapratāt, ko es jautāju? Es prasu: kad iespējama operācija?
— Operācija … — profesors izklaidīgi atkārtoja. — Bez šaubām, tā ir jāsagatavo… Kiki Itumoro atbraukšot rīt. Dažādas sagatavošanas formalitātes prasīs trīs četras dienas. Kad mēs viņu iemidzināsim, viņam jāpavada ana- biozē trīs diennaktis. Šķiet, pēc nedēļas varēsim sākt IIP operāciju — akadēmiķa Kiki Itumoro intelekta indeksu pārslēgšanu mantiniekiem . ..
— Jums būs jāpasteidzas. — Padomnieks pasmaidīja. — Tāpēc ka … Kiki Itumoro jau ir iemidzināts. Vakar … Citādi nebija iespējams. Viņš ļoti slikti jutās… Ārsti baidījās par viņa dzīvību..Šonakt viņu atvedīs pie jums
uz klīniku. Parīt jāizdara operācija.
* * *
— Džud, ko tas nozīmē? — Buba balss skanēja raudulīgi. — Kurš no mums galu galā būs Itumoro mantinieks?
— Nav ne jausmas. Patiesību sakot, man viss viens. Esmu pat gatavs atdot šo godu tev, Bub, lai tikai beigtos šī izklaudzināšana, mērīšana un apsekošana, jo viņi jau otro dienu neliek mūs mierā.
— Tad mēs atgrieztos mūsu koledžā, — Bubs domīgi sacīja. — Tas tik būtu vareni — vai nav tiesa? Paklau, atteiksimies abi no šīs padarīšanas! Paziņosim, ka neviens no mums negrib būt Kiki Itumoro.
— Tā jau nu mūs klausīs! Tagad mēs esam kā trusīši. Jāgaida, kuru viņi izvēlēsies.
— Paklau — bet vai tas nav sāpīgi?
— Es nezinu …
— Bet kā tas notiek?
— Liec mani mierā, stulbeni! Kā es to varu zināt?
— Paklau, Džud, — kā viens no mums uzzinās, ka viņš vairs nav viņš, bet ir Kiki Itumoro?
— Vai tikai tu neiedomājies, ka tevi patiešām sāks godāt par Kiki Itumoro? Ne velna! Tu tāpat pa vecam paliksi Bubs Kollijs. Tikai tevī iedzīs viņa smadzeņu saturu. Visu vai arī daļu, kā izdosies … Bet dižo Kiki Itumoro pēc tam pārvērtīs pelnos. Pelnus Iebērs kristāla vāzē. Vāzi aiznesīs uz Panteonu. Tu pats vēl aiziesi pa- blenzt uz to … tev, draudziņ, pēc Itumoro sadedzināšanas nāksies risināt tos uzdevumus, kurus risināja viņš. Tagad pamēģini vien atteikties …
— Džud, es gan laikam nespēšu neko atrisināt.. •
— Par to es nešaubos… Tomēr būs jārisina, ja viņi izvēlēsies tieši tevi.
— Paklau, kā būtu, ja mēs laistos lapās…
— Par vēlu, nu jau ir par vēlu, Bub. Ja padomā — tik daudz gadu, veselu mūžību mēs gaidījām šo brīdi, bet, kad tas ir pienācis, esam gatavi mukt prom, atdot šo godu viens otram … Kāpēc, Bub? Vai tiešām esam apraduši ar mūsu intelektuālo nepilnvērtību?
— Es nezinu.
— Ek, ko tu zini! Kas to būtu domājis: tādā te, ja atļauts teikt, čaulā var iestūķēt dižā Itumoro personību! Kāda drausmīga bezjēdzība!
— Vai tu ar to gribi sacīt, ka tava čaula noderētu labāk? — Bubs apvainojās.
— Nomierinies, negribu, Mēs abi esam pār vienu kārti metami. Nemaz nešaubos, ka Itumoro domām būs par šauru kā tur, tā te …
Džuds izteiksmīgi papliķēja vispirms sev, tad draugam pa pakausi.
— Slikti, Džud …
— Kurš tad teica, ka labi? Ļoti slikti, ja no tevis uzreiz grib iztaisīt ģēniju. Es tikai tagad sāku aptvert, ar ko tas viss var beigties …
* * *
— Nē, profesor, paklausieties vien, ko viņi runā! — Asistents sašutis rādīja uz ekrānu.
Videotelefona ekrānā rēgojās Džuda un Buba Kollija drūmās fizionomijas.
— Patiesību sakot, man Džuds patīk labāk, — profesors domīgi teica. — Viņš vismaz ir godīgs. Otrs gluži vienkārši ir kretīns.
— Tie esot lielā Itumoro pēcteči! Ja vecais to zinātu!
— Nekas nemainītos, manu zēn. Tā ir sistēma. To sargā likums un spēks. Mums izveidojusies kasta, kurai ir privilēģija iegūt zināšanas gatavā veidā un kurai ir tiesības mantot ne tikai materiālās, bet arī garīgās vērtības.
— Jā, bet tagad runa ir par pašu Itumoro!
— Mans mīļais, pēc operācijas no Itumoro nekas nepaliks pāri. Viss būs tikai šķitums. Šie divi puiši netiks daudz gudrāki. Lūk, paskatieties! — Profesors padeva
asistentam dažas papīra lapiņas. — Trīs ceturtdaļas līdz četrām piektdaļām no visiem indeksiem nāksies izdzēst.
— Bet tas taču būs noziegums!
— Mazāks nekā tas, ja šiem zaļknābjiem pārslēgtu visu Itumoro intelektu.
— Faktiski mēs operējot būsim spiesti iznīcināt Itumoro personību.
— Pasaules zinātnei viņa personība saglabāsies grāmatās, piezīmēs, filmās.
— Kādēļ nevar sameklēt cienījamu cilvēku un pārslēgt viņam visus Itumoro indeksus? Visus līdz pēdējam! Tāds cilvēks kļūtu par viņa īsto mantinieku un turpinātu viņa darbu.
— Tas neietilpst mūsu kompetencē, mans mīļais, Izbeigsim bezjēdzīgo sarunu.
— Bet…
— Es teicu — izbeigsim!
— Vai jūs baidāties, ka mūs var noklausīties?
— Nē, jo šī laboratorija, šķiet, ir vienīgā vieta mūsu puslodē, kur nevar organizēt noklausīšanos. Tomēr es nevēlos turpināt sarunu …
— 2ēl, profesor. Ļoti žēl. Tāpēc ka no mums abiem patlaban daudz kas atkarīgs. Gandrīz viss … Augstā komisija, kas piedalīsies operācijā, pilnīgi neko nesajēdz no lietas būtības. Es jūs lūdzu, profesor, padomājiet…
— Kolēģi, ejiet sagatavot aparatūru!
Tonis, kādā tika pateikti pēdējie vārdi, lika asistentam
apklust. _ *
* * *
— Padomnieka kungs, operācijai viss sagatavots..-«-
— Ļieliski, profesor! Sāciet! Ceru, ka jums nebūs iebildumu, ja mēs ar komisijas locekļiem paliksim pie vadības pults.
— Tās ir jūsu tiesības, Padomnieka kungs.
— Mēs tās ļaunprātīgi neizmantosim. Vienīgi šodien mēs te atrodamies visi. Turpmāk piedalīsies tikai viens no mums.
— Šeit ir mans asistents. Viņš iepazīstinās jūs ar aparatūru un operācijas gaitā sniegs paskaidrojumus. Es jūs atstāju, kungi. Man jābūt kabīnē, kur atrodas augsti godājamais Kiki Itumoro.
— Ceru, profesor, ka ne tikai viņa ķermenis, bet ari saprāts?
— Jā, jā, protams! Bet pēc operācijas būs palicis vienīgi ķermenis.
— Kuru mēs ar vislielāko godu apbedīsim, — piezīmēja viens no komisijas locekļiem.
Uz priekšu panācās asistents, tērpies baltā virsvalkā, ar spīdīgu ķiveri galvā.
— Kungi, lūdzu, uzmanību! Lūdzu visiem uzlikt aizsargķiveres, lai nepieļautu jūsu biostrāvu ietekmi. Tā, pateicos. Ieslēdzu labējo ekrānu. Jūs tajā redzat no iekšpuses kabīni, kurā guļ akadēmiķis Kiki Itumoro. Visi procesi viņa ķermenī ir palēnināti. Vienīgi smadzenes ir nomodā.
— Vai viņš apzinās, kas notiek? — painteresējās kāds komisijas loceklis.
— Mēs to nezinām. Operācijas gaitā atsevišķas smadzeņu šūniņas tiek izslēgtas, un operācijas beigās iestājas nāve. Starp citu, tādās operācijās mūsu aparatūra nekad nav fiksējusi aktīvus smadzeņu signālus.
— Nenovirzīsimies, — teica Galvenais Padomnieks.
Asistents klusēdams palocījās.
— Es turpinu, — pēc īsa brīža viņš atkal ierunājās. — Redziet, kabīnē parādās profesors ar palīgiem. Viņi uzmauc Kiki Itumoro galvā ķiveri — raidītāju ar īpašas konstrukcijas elektrodiem. Šajā raidītājā ir apmēram trīsdesmit miljonu elektrodu.
— Mūs neinteresē tehniski sīkumi, — teica Galvenais Padomnieks.
— Klausos… Ieslēdzu otro ekrānu. Tajā jūs redzat kameru, kurā guļ mantinieki. Arī viņi ir dziļā miegā. Viņiem galvā jau uzmauktas ķiveres — uztvērēji. Patlaban notiek aparatūras pēdējā pārbaude …
— Interesanti — kādi bija šo puišu pēdējie vārdi pirms iemidzināšanas? — Galvenais Padomnieks jautāja.
— Ak, ser, viņi neteica neko sevišķu! Viņi nezināja, ka abi kļūs mantinieki, un katrs no viņiem bija gatavs atdot šo godu otram. Kollijs pat mēģināja izrauties un raudāja, kad viņu iemidzināja.
— Cik pārsteidzoša nesavtība un cik dziļa cēlsirdība! — ieminējās Galvenais Padomnieks. — Mēs neesam kļūdījušies. Viņi būs dižā Kiki Itumoro cienīgi mantinieki. Ceru, ka jūs esat ar mani vienisprātis, asistent?
— Piedodiet, kungi, — asistents ātri teica, neatbildējis uz Galvenā Padomniekā jautājumu. — Profesors deva
man zīmi, un man jāieslēdz centrālais ekrāns. Tajā jūs ieraudzīsiet transformētos vizuālos attēlos visu to, ko nemirstīgais Kiki Itumoro nodod saviem pēctečiem. Virs ekrāna ir četras spuldzītes — indikatori: zila, zaļa, oranža un sarkana. Ja uzliesmos zilā spuldzīte, tas nozīmēs, ka informācija, ko jūs novērosiet uz centrālā ekrāna, nonākusi Džuda Rikersa smadzenēs, ja uzliesmos zaļā spuldzīte — ka informācija nodota Bubam Kollijam. Oranžā spuldzīte attiecas uz lielajām mūsu laboratorijas elektronu smadzenēm, kas saņems otršķirīgu tehnisko informāciju. Sarkanais signāls nozīmēs, ka šī informācija tiks iznīcināta … Uzmanību, kungi, operācija sākusies.
Pie vadības pults iestājās saspringts klusums. Desmit pāru acu neatraudamies vēroja centrālo ekrānu. Bet tas bija gaišs un tukšs.
— Man aiz uztraukuma acu priekšā parādījušies vara- vīkšņaini loki, — paklusu ierunājās viens no komisijas locekļiem, — taču man šķiet, ka neko neredzu. Sakiet, asistent, — vai jūs kaut ko redzat?
— Neko. Ekrāns ir absolūti tukšs.
— Ko tas nozīmē?
— Laikam tikai to, ka pirmie elektrodi saskārušies ar smadzeņu šūnām, kas no vecuma jau atmirušas.
— Vai daudz var būt tādu šūnu?
— Visādi gadās, kungi.
Pie vadības pults atkal iestājas klusums. Centrālais ekrāns joprojām palika tukšs. Bija pagājusi apmēram stunda.
— Savādi, — Galvenais Padomnieks nomurmināja. — Ļoti savādi. Varbūt operācija ir pārtraukta?
— Ja operācija ir sākta, to vairs nevar pārtraukt, — asistents iebilda.
— Kas tad noticis?
— Nezinu, ser, taču varu pajautāt profesoram.
— Pajautājiet!
Asistents piecēlās un klusu atstāja vadības pulti.
Kad viņš atgriezās, centrālais ekrāns vēl aizvien bija tukšs.
— Kas galu galā noticis? — Galvenais Padomnieks jautāja, nedaudz aizkaitināts.
Asistents paraustīja plecus.
— Profesors arī ir nesaprašanā. Nevienā no inventarizētajām Itumoro smadzeņu šūnām nav nekādas informācijas. Nē, nē, tās ir dzīvas,. tas ir, ii viena no tām līdz
pārslēgšanas momentam bija dzīva, taču izrādās, ka tās, gluži vienkārši runājot, ir tukšas.
— Kāpēc tukšas?
— To, ser, es nezinu. Arī profesors pagaidām nezina. Varbūt tas ir no kādas slimības, kura skārusi daļu smadzeņu. Tādā gadījumā mēs agrāk vai vēlāk tiksim pie šūnām, kas satur informāciju …
— Vai to visu nevarēja noskaidrot pirms operācijas?
— Tas nav iespējams, ser. IIP operācija ir neatgriezeniska..
— Klausieties, asistent, — vai nevar būt tā, ka mēs neko arī neieraudzīsim?
— Tas, ser, būtu brīnums. Bet mūsu dienās brīnumu, kā jūs zināt, gandrīz nav …
Pagāja vēl apmēram stunda. Uz centrālā ekrāna nekas nemainījās. Komisijas locekļi sāka izrādīt nepacietību. Viņi klusu sarunājās, sašutuši raustīja plecus.
— Izsauciet šurp profesoru! — beidzot sacīja Galvenais Padomnieks. — Mēs gribam zināt, kas galu galā notiek.
Pēc brīža vadības pults pusapaļajā zālē ienāca profesors.
— Kungi, es pārkāpju visus noteikumus, šeit ierazdamies, — viņš asi teica, vērsdamies pie Galvenā Padomnieka. — Es nedrīkstu atstāt savu vietu pie .. . operējamā galvgaļa. Jūs, protams, vēlaties zināt, kāpēc ekrāns ir tukšs, kāpēc dižā Itumoro mantinieku smadzenēs pagaidām nav izdevies pārslēgt nevienu informācijas indeksu? Kungi, es to nezinu. Man tas ir tāds pats pārsteigums kā jums. Taču tagad es vairs nevaru pārtraukt operāciju. Atliek vienīgi būt pacietīgiem un gaidīt.
— Ko tad gaidīt? — Galvenais Padomnieks piemiedza acis.
— To, kam jānotiek!
— Izsakieties precīzāk! Itumoro nāvi? Šis brīdis taču ar katru mirkli tuvojas? Vai tā nav?
— Jā.
— Bet varbūt viņš jau ir miris, un tādēļ mēs uz ekrāna neko neredzam?
— Viņš ir dzīvs … Vēl ir dzīvs …
— Vai jūs, profesor, par to esat pārliecināts?
— Jā.
— Jus varētu mums to pierādīt, viņu pamodinot un liekot pateikt dažus vārdus?
— Jā, bet tas var paātrināt beigas. Daļa viņa smadzeņu taču ir jau izslēgtas.
— Jūs gribat teikt — tukšā daļa?
— Es runāju par to daļu, no kuras mēs neieguvām nekādu informāciju. Šīs smadzeņu daļas šūniņas esam jau sabojājuši operācijā. .
— Bet tajās nebija informācijas. Vai tā nav? Jā vai nē?
— Neviens to prec.īzi nezina un nevar zināt, — profesors klusu sacīja. — Cilvēka smadzenes ir — bezgalība. Mēs esam iemācījušies iegūt no tām tikai to, kas, ja tā var teikt, guļ virspusē, kas saistīts tikai ar noteikta cilvēciska indivīda darbību. Katrā smadzeņu šūnā ir milzum daudz citas informācijas, kuru mēs vēl neprotam iegūt. Konkrēti es domāju to informāciju, kas saistīta ar mūsu neskaitāmo priekšteču pieredzi. Tas viss ir kaut kur dziļi saglabāts, taču mēs līdz tam vēl neesam tikuši. Kungi, es sāku domāt, ka Itumoro smadzenēm piemīt kādas īpatnības, kuru nav parastām cilvēka smadzenēm. Varbūt viņa smadzeņu šūnās nekas neatrodas virspusē un informācija, kas saistīta ar viņa personisko pieredzi, nav atdalāma no senču uzkrātās informācijas. Tā varētu izskaidrot viņa ģenialitāti, bet līdz ar to tiktu noliegta jebkāda cerība uz veiksmīgu operāciju. Varbūt Kiki Itumoro ir viens no tiem nedaudzajiem, kuru mantojums ir mums pārāk liels. Tik liels, kungi, ka mēs vēl neesam spējīgi to izmantot.
— Vai jums, profesor, tas viss nevarēja ienākt prātā . mazliet agrāk? — Galvenais Padomnieks caur zobiem nošņāca. — Kaut vai, piemēram, vakar, vismaz šorīt?
— Kas tad būtu citādi? Mēs taču to dziļi noslēpto informāciju neprotam dabūt laukā. Turklāt mani apsvērumi ir vienīgi hipotēze. Jums būtu tiesības tam nepiekrist.
— Ko lai iesāk?
— Es jau teicu — tikai jāgaida.
— Kāda viņa smadzeņu daļa jau izslēgta, tas ir, citiem vārdiem, — jau mums zaudēta?
— Apmēram viena ceturtā daļa. Ja atmiņas šūnās nav informācijas, operācijas gaita ārkārtīgi paātrinās. Ja mēs iegūtu informāciju, process būtu desmitiem reižu lēnāks.
— Pamodiniet viņu!
— Tās var būt beigas.
— Tik un tā pamodiniet! Es gribu dzirdēt viņa balsi. Gribu pārliecināties, ka viņš ir dzīvs, ka viņš nav zaudējis spējas domāt. Varbūt jums izdosies vismaz pēc tam no vioa kaut ko iegūt. Cik drausmīga bezjēdzība! Nedabūt ne mazākās kripatiņas derīgas informācijas no cilvēces dižākā prāta! Ņemiet vērā, mums visiem, kas esam te klāt, šī neveiksme draud ar pamatīgām nepatikšanām. Pavēlu nekavējoties viņu uzmodināt!
— Vai jūs uzņematies atbildību?
— Jā, jā! Modiniet! Tūlīt pat! Kad izslēgsiet viņam pusi smadzeņu, būs jau par vēlu.
— Paklausu jums, Padomnieka kungs.
— Es gribu personiski piedalīties viņa pamodināšanā.
— Nāciet man līdzi!
* * *
— Redziet nu, jūs varējāt pats pārliecināties, Padomnieka kungs. Es darīju visu, kas ir manos spēkos. Viņš elpo, un sirds pukst gandrīz normāli. Bet vai mums izdosies nodibināt ar viņu kontaktu, izdzirdēt viņa.balsi? …
— Ko jūs īsti gribētu dzirdēt no mirstošā Kiki Itumoro? — kā vēja pūsma atskanēja kluss čuksts. — Kādēļ es negribēju atdot jums savas domas?… "Es jau esmu tās atdevis saviem skolēniem. Viņi ir mani mantinieki. Vai dzirdat? Tikai viņi un neviens cits. Es zinu visu, ko jūs patlaban domājat. Lasu jūsu domas labāk nekā jūs paši. Muļķi! Iemidzinājāt mani, lai padarītu pasīvu manu saprātu, lai aplaupītu to ar alkatīgajām rokām, kā esat aplaupījuši tēvu seifus, kā aplaupījāt simtiem citu cilvēku, kas vājāki par jums. Jūs uzdrīkstējāties tuvoties vissvētākajam — cilvēka iekšējai pasaulei — un gramstāties pa to ar kāriem pirkstiem… Es atradu veidu, kā padarīt jūs nekaitīgus, šakāļi. Katra cilvēka iekšējā pasaule atkal kļūs neieņemama citadele. Tev taisnība, esku- lap! Savu pieredzi var padziļināt un pilnveidot, harmoniski to savienot ar neskaitāmu bijušo paaudžu pieredzi… Tad tā negulēs virspusē, nekļūs par parazitējošu tārpu ēsmu.. . Esmu spēris tikai vienu soli šajā ceļā, tā ka pratu izjaukt visas jūsu viltības. Iemācīju to arī saviem skolēniem. Manas smadzenes ir jums droši slēgtas. Un viņi būs vēl spēcīgāki. . . Vai to jūs gribējāt izdzirdēt? . .. Jā, tieši to … Bet tagad es jūs atstāju. Ar sava saprāta spēku es piespiedīšu sevi nomirt tieši tagad, kad esmu jums visvairāk vajadzīgs … Beigas…
— Ko jūs stāvat, profesor! — Galvenais Padomnieks iekliedzās. — Kaut kas jādara, viņš, kā rādās, patiešām mirst…
— Ser, viņš jau ir miris, — profesors teica. — Operācija beigusies. Pamodiniet mantiniekus! Itumoro nav atstājis viņiem mantojumu …