Tā kā šie dokumenti nodoti man publicēšanai, vispirms gribu atgādināt lasītājiem, ka nesen traģiski gājis bojā tvaikonis «Stretforda», kas pirms gada devās braucienā, lai veiktu okeanogrāfiskus novērojumus un pētītu jūras dzīles. Ekspedīciju noorganizēja doktors Marakots, pazīstamais grāmatu «Pseidokoraļļu formācijas» un «Lap- žauņu morfoloģija» autors. Doktoram Marakotam līdzi devās misters Sairuss Hedlijs, kādreizējais asistents Zooloģijas institūtā Kembridžā, Masačūsetsas štatā, bet pirms brauciena — aspirants Oksfordā. Kuģis bija nodots pieredzējuša jūrnieka kapteiņa Hovija pārziņā, un uz tā atradās 23 cilvēku apkalpe, ieskaitot kādu amerikāņu mehāniķi no Meribenka rūpnīcas Filadelfijā.
Visa ekspedīcija ir pazudusi bez vēsts, un vienīgā informācija, kas jebkad saņemta par šo nelaimīgo tvaikoni, bija ziņojums no kādas norvēģu barkas, kuras apkalpe redzējusi kuģi, kas stipri līdzīgs «Stretfordai», nogrimstam okeānā lielās vētras laikā 1926. gada rudenī.
Vēlāk netālu no traģiskā notikuma vietas tika atrasta glābšanas laiva ar uzrakstu «Stretforda», borta restes, glābšanas boja un klāja dēļi. Tas viss un ilgstošais ziņu trūkums, likās, radīja pilnīgu pārliecību, ka mēs nekad vairs neko nedzirdēsim par šo kuģi un tā apkalpi. Noteiktāku informāciju par tā likteni sniedza ap to laiku saņemtā dīvainā radiogramma, kas gan nebija viscaur saprotama, taču tikpat kā neatstāja šaubas par to, kādu galu kuģis ņēmis. Tās saturu citēšu vēlāk.
Ar «Stretfordas» brauciena sagatavošanu bija saistīti daži īpaši apstākļi, kas tolaik izraisīja pārrunas. Kā viens no tiem jāmin profesora Marakota neparastā noslēpumainība. Viņa antipātijas un neuzticība pret presi bija plaši izdaudzinātas, taču šai gadījumā tās sasniedza augstāko pakāpi, jo, kuģim vairākas nedēļas atrodoties Alberta dokā, Marakots ne vien nesniedza reportieriem nekādu informāciju, bet arī neatļāva uzkāpt uz tā neviena laikraksta pārstāvim.
Klīda baumas par kuģa neparasto un moderno konstrukciju, kas domāta pētījumiem lielā dziļumā, un šīs baumas apstiprināja ļaudis no Vesthārtlpūles kuģu būvētavas «Hanters un biedri», kur tvaikonis tika pārbūvēts. Vienu laiku runāja, ka visa kuģa apakšdaļa esot atdalāma, šīs valodas saistīja Loida apdrošināšanas sabiedrības darbinieku uzmanību, un tos tikai ar grūtībām izdevās nomierināt. Sis fakts drīz vien aizmirsās, bet tagad, kad tik neparastā veidā atkal pienākušas ziņas par ekspedīcijas likteni, tas kļūst nozīmīgs.
Ar to sākumam pietiks par «Stretfordas» braucienu. Pašlaik mūsu rīcībā ir četri dokumenti, kuros izklāstīti visi līdz šim zināmie fakti. Pirmais no tiem ir vēstule, ko misters Sairuss Hedlijs rakstījis no Grankanārijas salas savam draugam seram Džeimsam Talbotam Oksfordas Triniti koledžā tai vienīgajā zināmajā gadījumā, kad «Stretforda» pēc izbraukšanas no Temzas piestāja malā. Otrais ir dīvainā radiogramma, ko es jau minēju, bet trešais — ieraksts kuģa «Arabella Knowles» žurnālā, kurā pieminēta stiklveida lode. Ceturtais un pēdējais ir pārsteidzošais raksts, kas atrasts šai balonā, un ir vai nu ļoti neģēlīga un samezglota mistifikācija, vai arī pašķir cilvēces attīstībā jaunu lappusi, kuras nozīme nav pārvērtējama. Pēc šā ievada es citēšu mistera Hedlija vēstuli, ko manā rīcībā laipni nodeva sers Džeims Talbots un kas līdz šim nav tikusi publicēta. Tā datēta ar 1926. gada 1. oktobri.
«Es sūtu šo vēstuli, dārgais Talbot, no Puertodelalusas, kur esam iegriezušies, lai dažas dienas atpūstos. Sai braucienā es visvairāk esmu bijis kopā ar Rillu Skenlenu, galveno mehāniķi, kas ir mans tautietis un ļoti jautras dabas cilvēks, tāpēc mēs, dabiski, sadraudzējāmies. Taču šorīt esmu viens, jo Billam, kā viņš mēdz sacīt, ir «tikšanās ar sievišķi». Jūs redzat, viņš runā tā, kā angļu uztverē jārunā ikvienam amerikānim. Viņu atzītu par īstu savas tautas pārstāvi. Kad esmu kopā ar saviem angļu draugiem, viņi mani tā suģestē, ka neviļus sāku runā lietot dažādus «amerikānismus». Liekas, ja es tā nedarītu, viņi īsti nesaprastu, ka esmu jenkijs. Taču ar Jums man ir citādas attiecības, tāpēc steidzos apliecināt, ka šajā vēstulē Jūs neatradīsiet neko citu kā vien tīru Oksfordas angļu valodu.
Jūs esat ticies ar Marakotu, tātad zināt, kas viņš par garlaicīgu tipu. Šķiet, esmu Jums stāstījis, kā viņš izraudzījās mani šim darbam. Viņš apklaušinājās pie vecā Somervila no Zooloģijas institūta, kurš aizsūtīja viņam manu godalgoto rakstu par okeāna krabjiem, un jautājums bija izšķirts. Protams, ir lieliski strādāt iemīļotu darbu, bet es vēlētos, kaut tas nebūtu jādara kopā ar Marakotu — šo dzīvo mūmiju. Viņa vientulība un nodošanās darbam nav cilvēcīga. «Vissausākais sausiņš,» Bills Skenlens saka par viņu. Un tomēr tik pilnīgu atdevi nevar neapbrīnot. Ārpus zinātnes viņam nekas neeksistē. Atceros, Jūs smējāties, kad uz manu jautājumu, kas man būtu jālasa, gatavojoties ekspedīcijai, viņš atbildēja, ka nopietnām studijām ieteicot savus kopotus rakstus, bet atpūtai — Hekeļa «Planktona pētījumus».
Kopš tās dienas, kad tikāmies viesu istabā, kuras logi izgāja uz Oksfordas galveno ielu, neesmu viņu necik labāk iepazinis. Viņš neko nerunā, un viņa kalsnā, askētiskā seja — Savonarolas vai, drīzāk varbūt, Torkvema- das [*] seja — nekad neatplaukst sirsnībā. Garais, plānais plēsoņas deguns, mazās, spožās, pelēkās acis, kas novietotas tuvu kopā zem kuplajām uzacīm, šaurās, sakniebtās lūpas, no pastāvīgās domāšanas un askētiskā dzīvesveida dziļi iekritušie vaigi — viss liecina par viņa nesabiedris- kumu. Viņa gars mīt kaut kādā parastajiem mirstīgajiem neaizsniedzamā virsotnē. Dažkārt man šķiet, ka viņš ir mazliet jucis. Uz tādām domām vedina kaut vai šī neparastā ierīce, ko viņš iecerējis… taču stāstīšu visu hronoloģiskā secībā, un tad Jūs pats varēsiet spriest.
Aprakstīšu mūsu ceļojumu no paša sākuma. «Stretforda» ir labi būvēts mazs kuģītis, kas speciāli pielāgots sava uzdevuma veikšanai. Tās tilpumsvars nepārsniedz 1200 tonnas, tam ir plaši klāji un laba, ietilpīga kravas telpa, kas apgādāta ar visām iespējamām ierīcēm dziļuma mērīšanai, tralēšanai, bagarēšanai un dziļūdens zvejai. Uz kuģa, protams, ir spēcīgas tvaika vinčas traļu ievilkšanai un daudz citu piederumu, no kuriem daži ir labi pazīstami, bet citi — gluži jauni.
Apakšā atrodas ērtas kajītes un labi iekārtota laboratorija mūsu speciālajiem pētījumiem.
Pirms atstājām ostu, bijām ieguvuši noslēpumaina kuģa slavu un, kā es drīz vien pārliecinājos, pamatoti. Sākumā mūsu darbība šķita gluži parasta. Mēs izmetām līkumu pa Ziemeļjūru un reizi vai divas ielaidām ūdenī traļus, bet, tā kā vidējais dziļums tur nepārsniedza sešdesmit pēdu un mūsu kuģis bija speciāli pielāgots dziļūdens zvejai, tā likās tīrā laika šķiešana. Lai nu kā, atskaitot ēdamās zivis, dzeloņhaizivis, tintes zivis, medūzas un nedaudz parasto mālaino sanesu dūņu no okeāna dibena smilšu slāņa, mēs neatradām neko tādu, par ko būtu vērts aizrakstīt uz mājām. Tad mēs apbraucām apkārt Skotijai, uzmetām skatienu Fereru salām un devāmies lejup gar Vaivila Tomsona rifu, kur mums bija vairāk laimes. Pēc tam virzījāmies uz dienvidiem, uz mūsu ceļojuma īsto mērķi — vietu starp Āfrikas krastiem un Kanāriju salām. Kādā tumšā naktī gandrīz uzskrējām uz Fuerteventuras sēkļa, taču citādi mūsu ceļojums noritēja bez starpgadījumiem.
Šais pirmajās nedēļās es centos sadraudzēties ar Marakotu, bet tas nebija viegls uzdevums. Pirmkārt, viņš vienmēr ir pilnīgi nogrimis domās un bezgala izklaidīgs. Jūs droši vien atceraties, kā Jums bija jāpasmaida, kad viņš lifta zēnam sniedza peniju, domādams, ka atrodas tramvajā. Pusi laika viņš gremdējas pārdomās un diezin vai pat apzinās, kur atrodas un ko dara. Otrkārt, Mara- kots izturas ļoti noslēpumaini. Viņš nemitīgi darbojas ar papīriem un kartēm, kurus, man ienākot kajītē, noglabā. Esmu cieši pārliecināts, ka šim vīram ir padomā kāds slepens plāns, bet, kamēr vien mums būs paredzēts vēl iegriezties kādā ostā, viņš to neizpaudīs. Tāds iespaids man radies, un es pārliecinājos, ka Bills Skenlens ir tais pašās domās.
— Klau, mister Hedlij,— viņš kādu vakaru mani uzrunāja, kad es sēdēju laboratorijā, noteikdams sāļumu mūsu hidrogrāfiskajās zondēšanās iegūtajiem paraugiem,— kā jums rādās, kas vecajam aiz ādas? Ko viņš domā darīt?
— Manuprāt,— es atbildēju,— mēs darīsim to, ko pirms mums darījis «Challenger» un ducis citu pētniecības kuģu,— atklāsim dažas jaunas zivju sugas un atzīmēsim jaunas straumes dziļuma kartēs.
— Nekā tamlīdzīga!— viņš teica.— Ja jūs šitā domājat, jums būs vēlreiz jāmin. Vispirms, kādam nolūkam es te esmu?
— Gadījumam, ja mašīnas sabojājas,— es ieminējos.
— Ko nu mašīnas! Par kuģa mašīnām atbild skots Maklarens, inženieris. Nē, ser, kāda nieka tvaika vinčas dēļ Meribenks nebūtu komandējis savu labāko mehāniķi. Ne jau par velti man nedēļā noskaita piecdesmit dolārus. Nāciet līdzi, un es jums atdarīšu acis.
Izņēmis atslēgu no kabatas, viņš laboratorijas diben- sienā atslēdza durvis. Izgājuši pa tām, mēs nokāpām kravas telpas nodalījumā, kurā nebija gandrīz nekā — tikai četri prāvi, milzu kastēs iesaiņoti un ar salmiem daļēji piesegti spoži priekšmeti. Tās bija gludas tērauda plāksnes ar bultām un kniedēm gar malām. Katra plāksne bija apmēram desmit kvadrātpēdu liela un pusotras collas bieza, ar apaļu caurumu vidū, kura diametrs varēja būt kādas 18 collas.
— Kas, pie joda, tas tāds?— es vaicāju.
Redzot manu izbrīnu, Billa Skenlena jocīgajā sejā — viņš reizē atgādina gan varietē klaunu, gan bokseri — pavīdēja smīns.
— Tas ir mans lolojums, ser,— viņš paziņoja.— Jā gan, mister Hedlij, šā priekšmeta dēļ esmu šeit. Tam ir vēl tērauda grīda. Tā atrodas tur tai lielajā kastē. Un ir arī jumts, tāds kā velvēts, ar lielu gredzenu galā ķēdes vai tauvas piestiprināšanai. Un tagad palūkojieties te, uz kuģa grīdu.
Es ieraudzīju kvadrātveidīgu koka platformu, ar skrūvēm katrā stūrī, kuras liecināja, ka tā ir atdalāma.
^— Kuģim ir dubultdibens,— Skenlerts paskaidroja. — Var jau būt, ka vecajam visi nav mājās, bet var būt arī, ka viņam paurī ir vairāk, nekā mums zināms, taču, ja es pareizi saprotu, viņš grib uzbūvēt kaut ko līdzīgu istabai — arī logi tepat glabājas — un nolaist to okeānā caur šo lūku kuģa dibenā. Viņam te ir elektriskie starmeši, un iespējams, ka viņš gatavojas tos spīdināt pa apaļajiem iluminatoriem, lai redzētu, kas notiek apkārt.
— Ja tas vien viņam padomā, varēja tvaikonī iebūvēt caurspīdīgu grīdu,— es sacīju.
— Labi pateikts,— Bills Skenlens teica, pakausi kasīdams.— Es nekādi netieku gudrs. Skaidrs ir vienīgi tas, ka esmu atsūtīts viņa rīcībā, lai kā vien spēdams palīdzētu tikt galā ar šo nolādēto, stulbo ierīci. Līdz šim viņš nav bildis ne vārda un es darīju tāpat, bet nu gribu te paokšķerēt un, ja man pietiks laika, uzzināšu visu, ko vien var izdibināt.
Tā es pirmo reizi saskāros ar mūsu noslēpumu. Tad mēs iebraucām vētru joslā un pēc tam atkal dabūjām noņemties ar dziļūdens tralēšanu ziemeļrietumos no Džubas raga, tūlīt aiz kontinenta nogāzes, ar ūdens temperatūras mērīšanu un sāļuma noteikšanu. Ir ārkārtīgi aizraujoši zvejot dziļajos ūdeņos ar Petersona trali, kurš 20 pēdu platumā aprij visu, kas tam gadās ceļā,— reizēm no ceturtdaļjūdzes dziļuma izceldams vienu zivju lomu, bet no pusjūdzes — pavisam citādu, jo okeāna slāņi ar saviem iemītniekiem ir tikpat atšķirīgi kā kontinenti. Dažkārt no okeāna dibena mēs izceļam kādu pustonnu sārta recekļa — dzīvības jēlmateriāla — vai arī dukuru ar pteropodu dūņām, kuras, kā rādīja mikroskops, sastāv no miljoniem sīku, apaļu, porainu lodīšu, ko satur kopā aiņorfa masa. Es Jūs negarlaikošu ar visiem šiem brotuiī- diem un makruzīdiem, ascīdijām un holotūrijām, polizo- jiern un adatādaiņiem, bet varat man ticēt, ka jūra dod bagātu ražu un mēs bijām čakli tās ievācēji.
Taču man pastāvīgi bija tāda sajūta, ka Marakotu šis darbs neaizrāva un ka šo savādo, garo, šauro ēģiptiešu mūmijas galvu nodarbināja pavisam citi plāni. Tas viss man šķita pārbaude cilvēkiem un lietām pirms īstā darba sākšanas.
Kad biju nonācis līdz šai vietai vēstulē, nokāpu krastā, lai vēl pēdējo reizi izkustinātu kājas, jo rīt agri no rīta mēs dosimies ceļā. Un labi vien bija, ka tā darīju, jo krastmalā gāja vaļā šausmīgs ļembasts, kura centrā atradās Marakots un Bills Skenlens. Bills ir diezgan liels kauslis, un viņam, kā viņš pats saka, ir nejauki smagas dūres, taču, kad ap viņiem drūzmējās kāds pusducis spāniešu ar nažiem rokās, tas nemaz neizskatījās jauki un bija pēdējais laiks man iejaukties. Šķiet, doktors bija salīdzis tā saucamo kebu un apbraukājis pusi no salas, iepazīdamies ar tās ģeoloģiju, bet pilnīgi aizmirsis, ka viņam nav līdzi naudas. Kad pienāca maksāšanas brīdis, viņš šiem iedzimtajiem nekādi nevarēja izskaidrot situāciju, un važonis garantijai pakampa profesora pulksteni. Tad sāka rīkoties Bills Skenlens, bet viņi abi būtu nogāzti zemē un viņu muguras sadurstītas kā adatu spilveni, ja es nebūtu konfliktu likvidējis, pāris dolāru samaksādams važonim un piecus dolārus sāpjunaudas izsniegdams puisim ar zilumu zem acs. Tā viss beidzās labi, un Marakots kļuva cilvēciskāks kā jebkad. Kad uzkāpām uz kuģa, viņš iesauca mani mazajā kajītē, ko ir rezervējis pats sev, un pateicās.
— Starp citu, mister Hedlij,— viņš teica,— kā es noprotu, jūs neesat precējies?
— Nē,— es atbildēju,— neesmu.
— Jums nav neviena apgādājamā?
— Nē.
— Labi!— viņš sacīja.— Es līdz šim nerunāju par šā brauciena mērķi, jo man bija savi iemesli to turēt noslēpumā. Viens no tiem bija bailes, ka man var kāds aizsteigties priekšā. Tam, kas izpauž savus zinātniskos plānus, var klāties tā kā Skotam. Būtu Skots tā slēpis savus nodomus, kā es, viņš un nevis Amundsens būtu pirmais nokļuvis uz Dienvidpola. Jāsaka, ka mans mērķis nav mazāk svarīgs par Dienvidpolu, un tāpēc es klusēju. Bet nu ir pienācis mūsu lielā piedzīvojuma priekšvakars un neviens konkurents vairs nepagūs nozagt manus plānus. Rīt mēs dosimies pretim mūsu īstajam mērķim.
— Un kāds tas ir?— es vaicāju.
Marakots paliecās uz priekšu, viņa askētiķa seja kaisa fanātiskā jūsmā.
— Mūsu mērķis,— viņš teica,— ir Atlantijas okeāna dibens.
Un te nu man nāktos vēstījumu pārtraukt, jo Jums droši vien, tāpat kā man, aizrāvās elpa. Būtu es stāstu rakstnieks, man tieši šai vietā vajadzētu pielikt punktu. Bet, tā kā esmu tikai notikumu hronists, varu pastāstīt, ka uzturējos vēl vienu stundu vecā Marakota kajītē un uzzināju daudz jauna, par ko vēl pagūšu Jums uzrakstīt, pirms pēdējā krasta laiva dosies prom.
— Jā, jaunais cilvēk, tagad jūs varat droši rakstīt, jo, kad vēstule nonāks Anglijā, mēs jau būsim ieniruši.
To pateicis, viņš nosmējās, jo viņam piemīt savdabīga pasausa humora izjūta.
— Jā, ser, ienirt — tas ir īstais vārds šai gadījumā, šī ieniršana, ierakstīta Zinātnes annālēs, ieies vēsturē.
Gribu jums visupirms darīt zināmu, ka izplatītais uzskats par to, ka okeāna dziļumā jūtams milzīgs ūdens spiediens, pēc manas ciešas pārliecības, ir gluži maldīgs. Nav šaubu, ka pastāv citi faktori, kuri šo spiedienu neitralizē, taču es pašlaik vēl nevaru pateikt, kādi ir šie faktori. Tā ir viena no problēmām, ko mēs varēsim atrisināt. Nu sakiet — cik liels spiediens, pēc jūsu domām, ir jūdzi dziļā vietā?
Viņš bargi raudzījās manī caur savām lielajām raga brillēm.
— Ne mazāks kā tonna uz kvadrātcollu,— es atbildēju.— Tas ir skaidri pierādīts.
— Pionieru uzdevums vienmēr ir bijis apgāzt to, kas ir skaidri pierādīts. Padomājiet, jaunais cilvēk! Pēdējo mēnesi jūs izzvejojāt dažādus ļoti trauslus dzīvos organismus, tik trauslus radījumus, ka jūs ar grūtībām varējāt tos pārlikt no tīkliem mucās, lai nesaspiestu viņu jutīgos ķermeņus. Vai uz tiem bija samanāmas šā milzīgā spiediena pēdas?
— Spiediens,— es teicu,— ir līdzsvarots. Iekšējais ir vienlīdzīgs ārējam.
— Vārdi — tikai vārdi!— viņš iesaucās, nepacietīgi kratīdams savu šauro galvu.— Jums gadījās izzvejot apaļas zivis, kā, piemēram, Gastrostomus globulus. Vai tās nebūtu saspiestas plakanas, ja spiediens būtu tāds, kādu jūs to iedomājaties? Vai arī palūkojieties uz mūsu zvejasrīkiem. Tie nav saspiesti.
— Bet nirēju pieredze?
— Tai, protams, ir zināma nozīme. Viņi sajūt tik lielu spiediena pieaugumu, ka spēj ietekmēt ķermeņa visjutīgāko orgānu — iekšējo ausi. Taču, rīkojoties pēc mana plāna, mēs spiedienu nejucīsim nemaz. Mēs tiksim nolaisti tērauda kamerā, kurai katrā pusē iebūvēti kristāla logi apkārtnes novērošanai. Ja spiediens nav pietiekami liels, lai varētu iedragāt pusotras collas biezu, rūdītu, divkārt niķelētu tēraudu, tad tas mums neko nenodarīs. Tas ir turpinājums eksperimentam, ko aizsākuši brāļi Viljamsoni no Nasavas un kas jums, bez šaubām, ir zināms. Ja nu mans aprēķins ir aplams — nu, jūs taču sakāt, ka jums nav neviena apgādājamā. Mēs iesim bojā lieliskā piedzīvojumā. Protams, ja jūs gribētu atturēties no tā, es varu doties arī viens.
Man šis plāns likās gluži neprātīgs, un tomēr, Jūs zināt, cik grūti ir noraidīt izaicinājumu. Es centos iegūt laiku, lai to apsvērtu.
— Cik dziļi jūs domājat nolaisties, ser?— es jautāju.
Uz viņa galda bija piesprausta karte, un viņš novietoja
sava cirkuļa galu kādā punktā dienvidrietumos no Kanā- riju salām.
— Pērn es šai rajonā mērīju dziļumu,— viņš sacīja.— Tur ir ļoti dziļa bedre. Pēc mūsu mērījumiem — 25 tūkstoš pēdu. Es biju pirmais, kas par to ziņoja. Esmu pārliecināts, ka nākotnes kartēs tā būs atzīmēta kā Marakota bezdibenis.
— Mīļais dievs, ser!— es iesaucos.— Jūs taču nedomājat nolaisties tādā bezdibenī!
— Nē, nē,— viņš smaidīdams atbildēja.— Ne mūsu nolaižamā ķēde, ne gaisa pievadīšanas caurules nesniedzas dziļāk par pusjūdzi. Bet es gatavojos paskaidrot, ka apkārt šai apaļajai bedrei, kura izveidojusies tālā pagātnē vulkānisko spēku ietekmē, paceļas zemūdens klints jeb šaurs plato, kas atrodas ne vairāk kā trīssimt asu zem ūdens virsmas.
— Trīssimt asu! Trešdaļjūdzes!
— Jā, aptuveni trešdaļjūdzes. Pašreiz es plānoju, ka mēs savā mazajā, pret spiedienu izturīgajā novērošanas stacijā nolaidīsimies uz šī zemūdens sēkļa. Tur mēs izdarīsim visus iespējamos novērojumus. Ar kuģa ļaudīm mēs sarunāsimies pa speciālu cauruli, tā ka varēsim dot viņiem norādījumus. Sai ziņā nekādu grūtību nebūs. Kad vēlēsimies, lai mūs paceļ, tas būs tikai jāpasaka.
— Un gaiss?
— To mums sūknēs no augšas.
— Bet tur būs pilnīga tumsa.
— Baidos, ka tā tiešām būs. Fola un Sarasena eksperimenti Zenēvas ezerā parādījuši, ka tādā dziļumā nav pat ultravioleto staru. Bet kāda gan tam nozīme? Spēcīgu elektrisko gaismu mums dos kuģa mašīnas un vēl sešas divvoltīgas Helesena sausās baterijas, kas, kopā savienotas, ražos 12 voltu strāvu. Tas kopā ar armijas tipa Lūkasa signāllampu, ko var izmantot kā pārvietojamu reflektoru, mūs pilnīgi apmierinās. Vai ir vēl kādas grūtības?
— Un ja nu gaisa pievadcaurules samezglojas?
— Tās nesamezglosies. Un rezervei mums būs saspiests gaiss balonos, kura pietiks 24 stundām. Nu, vai esat apmierināts? Dosieties līdzi?
Izlemt to nebija viegli. Domas rit strauji, un iztēle ir varen dzīva. Likās, ka redzu melno kasti okeāna neskartajā dzelmē, ka elpoju sastāvējušos, netīro gaisu un pēc tam ieraugu sienas sašķiebjamies, ieliecamies uz iekšu, izkustamies salaidēs, ūdenim šļācot iekšā pa visiem kniežu caurumiem un plaisām un kāpjot arvien augstāk. Tā ir lēna, drausmīga nāve. Bet tad es pavēros augšup un ieraudzīju man pievērstā vecā vīra acis, kurās kvēloja zinātnes mocekļa eksaltācija. Tāds entuziasms aizrauj, un, kaut arī neprātīgs, tas vismaz ir cēls un pašaizliedzīgs. Viņš mani iekvēlināja ar savu vareno liesmu, un es pielēcu kājās, sniegdams viņam roku.
— Doktor, es būšu ar jums līdz galam,— es sacīju.
— Es to zināju,— viņš teica.— Ne jau jūsu paviršo zināšanu dēļ es jūs izraudzījos, mans jaunais draugs, ne arī,— viņš smaidīdams piebilda,— tādēļ, ka jūs esat tuvu iepazinis okeāna krabjus. Ir citas īpašības, kas šobrīd var būt noderīgākas, un tās ir — godīgums un drosme.
Tā nu, saņēmis šo mazumiņu uzslavas, es drīkstēju iet, bet mana nākotne bija ieķīlāta un visi dzīves plāni — drupās. Atiet pēdējā krasta laiva. Ļaudis sauc, lai nodod pastu. Vai nu Jūs no manis vairs nesaņemsiet nekādas ziņas, mīļais Talbot, vai arī dabūsiet vēstuli, ko būs vērts izlasīt. Ja nu vēstis no manis vairs nepienāks, varat sameklēt peldošu kapakmeni un iemest to kaut kur dienvidos no Kanāriju salām ar uzrakstu:
«Seit (vai šajā apvidū) dus tas, ko zivis atstājušas no mana drauga Sairuša Dž. Hedlija».»
Otrs dokuments, kam sakars ar šo gadījumu, ir neskaidrā radiogramma, ko uztvēra vairāki kuģi, to vidū Karalistes pasta tvaikonis «Arroya». Tā tika noraidīta 1926. gada 3. oktobrī pulksten 15, tātad tikai divas dienas pēc «Stretfordas» aizbraukšanas no Grankanāri- jas, kā var spriest pēc iepriekš citētās vēstules, un ap šo laiku, ciklonam plosoties, norvēģu barka bija redzējusi grimstam tvaikoni 200 jūdzes uz dienvidrietumiem no Puertodelalusas. Radiogrammā teikts:
«Esam apgāzušies uz sāniem. Baidāmies, ka stāvoklis bezcerīgs. Pazaudējām Marakotu, Hedliju, Skenlenu. Situācija neizprotama. Hedlija kabatlakats dziļummērīša- nas troses galā.
Lai dievs mums palīdz!
TVAIKONIS «STRETFORDA».»
Sis nesakarīgais ziņojums bija pēdējais, kas pienāca no nelaimīgā kuģa, un daļa teksta šķita tik savāda, ka tika izskaidrota ar radista ārprāta lēkmi. Taču liķās, ka tas neatstāja ne mazāko šaubu par kuģa likteni.
Notikuma izskaidrojums, ja to var saukt par izskaidrojumu, atrodams rakstā, kas bija ievietots stiklveida lodē, bet vispirms derētu papildināt presē publicēto ļoti īso ziņojumu par šīs lodes atrašanu.
Tālāk sniedzu vārdu pa vārdam ierakstu «Arabella. Knoivles» kuģa žurnālā. Kuģis kapteiņa Emosa Grīna vadībā bija ceļā ar ogļu kravu no Kardifas uz Buenosai- resu.
«Trešdiena, 1927. gada 5. janvāris. 27,14 plat., 28 riet. gar. grādi. Laiks rāms. Debess — zila ar zemām spalvu mākoņu grēdām. Jūra kā spogulis. Vidējās sardzes otrajā pusstundā pirmais stūrmanis ziņoja, ka ir redzējis spožu priekšmetu izšaujamies no jūras augstu gaisā un nokrītam tajā atpakaļ. Pirmajā brīdī viņš to noturējis par kādu dīvainu zivi, bet, aplūkodams priekšmetu binoklī, ieraudzījis, ka tā ir sudrabaina lode vai bumba, tik viegla, ka tā nevis peldēja, bet drīzāk gulēja uz ūdens virsmas. Mani pasauca, un apmēram pusjūdzi no mūsu labā borta es ieraudzīju gaiši mirdzošu lodi futbolbumbas lielumā. Liku apstādināt mašīnas un norīkoju laivu sava otrā palīga vadībā, kurš priekšmetu izcēla no ūdens un nogādāja uz kuģa.
Izpētījām, ka tā ir bumba no kāda ļoti tvirta stikla, pildīta ar tik vieglu gāzi, ka, pamesta gaisā, tā lidinājās kā rotaļu balons. Bumba likās gandrīz caurspīdīga, un mēs ieraudzījām tajā kaut ko līdzīgu papīra vīstoklim. Taču materiāls bija tik ciets, ka tikai ar milzīgām grūtībām izdevās balonu sadauzīt un tikt pie tā satura. Ar āmuru tam neko nevarēja padarīt, un bumba saplīsa tikai tad, kad galvenais inženieris to iemeta mašīnā. Te nu man ar nožēlu jāpasaka, ka lode sašķīda mirdzošos putekļos, tā ka nevarēja salasīt pat pāris cik necik lielāku gabaliņu izpētīšanai. Tomēr papīrs bija mums rokās, un, iepazinušies ar tā saturu un pārliecinājušies, ka tas ir ļoti svarīgs, mēs to noglabājām, lai iesniegtu britu konsulam, kad būsim sasnieguši Laplatu. Kopš agras jaunības — jau 35 gadus — es braucu uz kuģiem, bet šis ir visdīvainākais notikums, kādu jebkad esmu piedzīvojis, un to pašu saka visi mūsu kuģa vīri. Lai to izskaidro gudrākas galvas.»
Esam izklāstījuši Sairuša Dž. Hedlija stāsta atrašanas apstākļus, bet tālāk sniedzam tā pilnu tekstu:
«Kam es rakstu? Liekas, varu sacīt, ka rakstu visai plašajai pasaulei, bet, tā kā šī ir visai nenoteikta adrese, tad griezīšos pie sava drauga sera Džeimsa Talbota Oksfordas universitātē, jo savu pēdējo vēstuli rakstīju viņam un šo te var uzskatīt par tās turpinājumu. Manuprāt, izredzes ir simts pret vienu, ka šī bumba, pat ja tā ieraudzīs dienas gaismu un to ceļā neaprīs haizivs, šūposies viļņos un nepiesaistīs neviena garāmbraucoša jūrnieka uzmanību, bet mēģināt tomēr ir vērts, un, tā kā Marakots sūta vēl otru, tad, starp mums runājot, ir iespējams, ka mūsu brīnišķīgais stāsts sasniegs pasauli. Vai pasaule tam noticēs — tas, manuprāt, ir cits jautājums, bet, kad cilvēki redzēs šo lodi ar tās stiklveida virsmu un ievēros, ka tā pildīta ar levigena gāzi, viņi noteikti paši sapratīs, ka te ir kaut kas neparasts. Lai nu kā, bet Jūs, Talbot, vēstuli nenosviedīsiet nelasītu.
Ja kāds grib zināt, kā tas iesākās un ko mēs īsti mēģinājām darīt, viņš to visu var atrast vēstulē, ko es rakstīju Jums aizvadītā gada 1. oktobrī, naktī pirms mūsu izbraukšanas no Puertodelalusas. Nudien, būtu es zinājis, kas mūs sagaida, man šķiet, es tovakar būtu ielavījies kādā krasta laivā. Un tomēr — varbūt, pat apjaušot visu, es būtu palicis kopā ar doktoru un izturētu līdz galam. Rūpīgi pārdomājis, vairs nešaubos, ka es darītu tieši tā.
Tagad turpināšu stāstīt savus piedzīvojumus, sākot ar dienu, kad mēs atstājām Grankanāriju.
Tai brīdī, kad izbraucām no ostas, vecais Marakots burtiski iedegās. Beidzot bija pienācis laiks rīkoties, un visa šā vīra līdz tam aizturētā enerģija tagad kūsāt kūsāja. Ticiet man, viņš sagrāba savā varā kuģi ar visu un visiem, kas bija uz tā, un pilnīgi pakļāva savai gribai.
Sausais, gražīgais, izklaidīgais zinātnieks piepeši bija pazudis un viņa vietā stājusies cilvēkveidīga elektriskā mašīna, kas sprakšķēja aiz dzīvības pārpilnības un vibrēja no milzīgā iekšējā spēka. Viņa acis aiz briļļu stikliem dega kā liesmas lukturī. Likās, Marakots vienlaikus ir visur — izstrādā maršrutus uz kartes, salīdzina ar kapteini aprēķinus, komandē Billu Skenlenu, liek mani pie simtiem dažādu darbu, taču tas viss notika metodiski un bija virzīts uz noteiktu mērķi. Gluži negaidīti atklājās, ka viņam ir zināšanas elektrotehnikā un mehānikā, un viņš veltīja daudz laika darbam ar ierīci, kuru Skenlens viņa uzraudzībā rūpīgi montēja kopā.
— Klau, mister Hedlij, tā nudien ir smalka,— Bills sacīja nākamās dienas rītā.— Nāciet šurp un aplūkojiet to. Doks ir lāga zēns un varens mehāniķis.
Man bija tā ārkārtīgi nepatīkamā sajūta, ka es aplūkoju pats savu zārku, taču arī tad vajadzēja atzīt, ka tas ir gluži pienācīgs mauzolejs. Grīda cieši piekļāvās četrām tērauda sienām, un katras sienas vidū bija ieskrūvēti iluminatori. Jumtā atradās maza ieejas lūka tāpat kā grīdā. Tērauda kamera karājās tievā, bet ļoti stiprā kabeļtauvā, kas vijās ap cilindru un ko atritināja un saritināja ar spēcīgo mašīnu, kuru lietojām dziļūdens traļu ievilkšanai. Kā es nopratu, kabeļtauva bija turpat pusjūdzi gara — tās vaļīgais gals apvija klāja stabus. Tikpat garas bija gumijas elpošanas caurules un tām piestiprinātie telefona vadi, un arī elektriskie vadi, pa kuriem varēja piegādāt strāvu no kuģa baterijām, kaut gan mums pašiem bija sava patstāvīga sistēma.
Tās dienas vakarā mašīnas tika apstādinātas. Barometrs bija nokrities, un smags, melns mākonis, pacēlies virs apvāršņa, brīdināja par tuvējām briesmām. Vienīgais kuģis, ko varējām saskatīt, bija kāda barka ar norvēģu karogu, un mēs pamanījām, ka tā ievilka buras, it kā gaidīdama briesmas. Taču tai brīdī viss bija kluss, «Stretforda» liegi slīdēja pār zilo okeāna virsmu, kurā vietvietām baltoja pasāta saceltās bangas. Bills Skenlens ienāca manā laboratorijā tādā uztraukumā, kas galīgi nesaderējās ar viņa bezrūpīgo raksturu.
— Paklausieties, mister Hedlij,— viņš sacīja,— viņi to kasti nolaiduši kuģa dibenā. Kā jums šķiet, vai šefs viņā laidīsies lejā?
— Nav šaubu, Bili. Un es došos līdzi.
— Nudien, jūs abi esat jukuši, tā kaut ko izdomādami. Bet es justos kā pēdējais lupata, ja laistu jūs vienus.
— Tas nav jūsu pienākums, Bili.
— Bet es taisni jūtu, ka ir. Aiz skaudības es droši kļūtu dzeltens kā ķīnīzeris, ja ļautu jums doties turp diviem vien. Meribenks mani sūtīja šurp, lai es uzraudzītu mehānismu, bet, ja visa iekārta atradīsies okeāna dibenā, tad skaidrs, ka arī mana vieta būs tur. Kur atrodas šie tērauda gabali, tur ir Billa Skenlena adrese neatkarīgi no tā, vai ļaudis ap viņu ir ķerti vai nav.
Strīdēties ar viņu būtu veltīgi, tādējādi nu vēl viens pievienojās mūsu mazajam pašnāvnieku klubam, un mēs tikai gaidījām pavēles.
Visu nakti viņi noņēmās ar montēšanu, un, agri paēduši brokastis, mēs nokāpām kravas telpā, gatavi doties pretim savam piedzīvojumam. Tērauda kamera bija pa pusei nolaista zem kuģa viltus dibena, un mēs, pagājuši garām kapteinim Hovijam, kas drūms jo drūms paspieda ikvienam no mums roku, cits pēc cita iekāpām tajā pa lūku, ko aiz mums aizvēra un aizskrūvēja. Tad mūs nolaida vēl dažas pēdas zemāk, vāks virs mums aizvērās, un starptelpā tika ielaists ūdens, lai pārbaudītu kameras hermētiskumu. Tā labi izturēja pārbaudi, visi salaidumi sakļāvās nevainojami, un no sūces nebija ne miņas. Tad tika atvāzta kravas telpas grīda, un, iegremdēti okeānā, mēs karājāmies zemāk par kuģa ķīļa līmeni.
Mūsu mazā istabiņa patiesi izskatījās ļoti mājīga, un es apbrīnoju prasmi un tālredzību, ar kādu viss bija sagatavots. Elektriskā gaisma vēl nebija ieslēgta, bet subtropu saule caur pudeļzaļo ūdeni spoži iespīdēja visos iluminatoros. Sur un tur ņirbēja sīkas zivteles — sudraba švīkas uz zaļā fona. Mazajā istabiņā visapkārt gar sienām stiepās dīvāniņi, un virs tiem atradās dziļummērītāja skala, termometrs un citi aparāti. Zem dīvāniņiem rindā stāvēja baloni — mūsu saspiestā gaisa rezerves krājums — gadījumam, ja caurules pārstātu darboties. So cauruļu gali rēgojās virs mūsu galvām, un tām blakus bija piekārts telefona aparāts. Mēs visi sadzirdējām kapteiņa skumīgo balsi:
— Vai jūs patiešām esat nolēmuši doties lejā?— viņš vaicāja.
— Mēs jūtamies lieliski,— doktors nepacietīgi atbildēja.— Jūs lēni laidīsiet mūs lejā, kādam visu laiku paliekot pie telefona klausules. Es ziņošu, kāds ir stāvoklis. Kad sasniegsim dibenu, jūs palieciet uz vietas, līdz es došu norādījumus. Kabeļtauvu nevajadzētu pārslogot, bet lēnu kustību — pāris mezglu stundā — tā labi izturēs. Un tagad «Laidiet lejā!».
Divus pēdējos vārdus viņš izkliedza kā ārprātā. Tā bija viņa dzīves kulminācija, visu loloto sapņu piepildījums.
Uz bridi mani satrieca doma, ka mēs tiešām esam viltīga, pašpārliecināta maniaka varā. Arī Billam tas iešāvās prātā, jo viņš uzmeta man nožēlas pilnu skatienu un pielika pirkstu pie pieres. Taču pēc šī spējā uzliesmojuma mūsu ekspedīcijas vadītājs vienā mirklī kļuva atkal tikpat nosvērts un savaldīgs kā vienmēr. Tiešām, vajadzēja tikai pavērot, kādu akurātību un tālredzību pauda ikviens sīkums ap mums, lai pārliecinātos par viņa prāta diženumu.
Un nu jau visa mūsu uzmanība biju pievērsta brīnišķīgajiem jaunajiem iespaidiem, ko mums dāvāja ik mirklis. Kamera lēni grima arvien dziļāk okeānā. Ūdens no zaļgana vērtās tumši olīvzaļā. Tad satumsa līdz brīnišķīgi zilam, bet košais zilais tonis sabiezēja, kļūdams tumši purpursarkans. Mēs grimām arvien zemāk un zemāk — simt, divsimt, trīssimt pēdu. Vārsti darbojās nevainojami. Mēs elpojām tikpat brīvi un nepiespiesti kā uz kuģa klāja. Dziļummērītāja adata gausi slīdēja pa fosforescējošo skalu. Četrsimt, piecsimt, sešsimt.
— Kā jūs jūtaties?— no augšas atskanēja norūpējusies balss.
— Labāk nemaz nevar būt,— atsaucās Marakots.
Bet gaisma kļuva arvien vājāka. Nu jau bija vairs tikai
blāvi pelēka krēsla, un tad strauji iestājās pilnīga tumsa.
— Apturiet!— sauca mūsu vadītājs.
Apstājušies mēs karājāmies 700 pēdu zem okeāna virsmas. Es izdzirdu noklakšķam slēdzi, un nākamajā mirklī telpa pielija ar spožu, zeltainu gaismu, kas plūda laukā pa visiem sānu iluminatoriem, pavērdama apkārtējā bezgalīgajā ūdens klajumā plašas mirgojošas panorāmas. Piespieduši sejas pie biezā stikla, mēs katrs pie sava iluminatora vērojām skatu, kādu cilvēks vēl nekad nebija redzējis.
Līdz tam mēs pazinām šos slāņus vienīgi pēc nedaudzajām zivīm, kas bija pārāk lēnas, lai izvairītos no mūsu neveiklā traļa, vai pārāk lielas muļķes, lai izbēgtu no vada\ Nu mēs skatījām brīnumaino ūdens pasauli tādu, kāda tā īstenībā bija. Ja attīstības galamērķis ir cilvēks, liekas dīvaini, ka okeāns ir tik daudzkārt biezāk apdzīvots nekā zeme. Brodveja sestdienas vakarā, Lombārd- strīta darbdienas pēcpusdienā nav vairāk pārpildītas kā plašie ūdens klajumi ap mums. Mēs jau atradāmies zemāk par virsējiem okeāna slāņiem, kur zivis mēdz būt
vai nu bezkrāsainas, vai ari īstajos jūras toņos — virspusē ultramarīna, bet apakšpusē — sudraba krāsā. Te redzējām visas iespējamās krāsas un dzīvības veidus, kādi vien atrodami okeāna dzīlēs. Kā spožas sudraba švīkas gaismas kūlī šaudījās trauslie leptocefāli vai zušu mazuļi. Vīdamies un locīdamies garām slīdēja laiskie, čūskveidīgie dziļūdens nēģi, kas pieder pie murēnu pasugas, bet melnais jūras ezis, kam, šķiet, ir tikai dzeloņi un mute vien, stulbi blenza mūsu saspringtajās sejās. Brīžiem garām aizpeldēja apaļīga tinteszivs, uzlūkodama mūs cilvēciskām, niknām acīm, citkārt kāda kristāldzidra primitīva okeāna būtne — cistoma vai glaukuss — kā krāšņs zieds atdzīvināja ainavu. Varens tuncis jeb zirga makrele ar galvu vairākkārt nikni iebadīja mūsu logā, bet drīz tam līdzās parādījās septiņas pēdas garas haizivs tumšā ēna un tuncis pazuda tās atplestajā rīklē.
Doktors Marakots sēdēja ar piezīmju grāmatiņu klēpī, aizrautīgi pierakstīdams savus novērojumus un murminādams monologu, kas sastāvēja no zinātniskiem komentāriem.
— Kas tad tas? Kas tad tas?— bija dzirdams.— Jā, jā, Chimoera mirabilis, gluži kā Maiklam Sārsam. Apžēlojies, lepidions, bet kāda jauna suga, cik varu spriest. Aplūkojiet šo makruru, mister Hedlij; tā ir pavisam citādā krāsā nekā tās, ko mēs izzvejojām ar tīkliem.
Tikai reizi viņš galīgi apmulsa. Tas bija tad, kad garš, ovāls priekšmets, lielā ātrumā krizdams no augšas, pašāvās gar viņa logu, vilkdams aiz sevis vibrējošu asti, kas stiepās virs un zem mums tik tālu, cik vien sniedzās skatiens. Jāatzīstas, ka es tai brīdi biju apjucis ne mazāk par doktoru, un tikai Bills Skenlens izskaidroja noslēpumaino parādību.
— Rādās, tas ērms — Džons Svlnijs — ir iemetis līdzās mums savu loti. Tas varbūt domāts kā joks, lai mēs nejustos tik aplam vientuļi.
— Protams! Protams!— ķiķinādams iesaucās Marakots.— Plumbus longicaudatus — jauna ģints, mister Hedlij, ar stiepļu asti un loti degungalā. Bet viņiem katrā ziņā jāmērī dziļums, lai kuģis atrastos tieši virs sēkļa, kurš nav nemaz tik liels. Viss kārtībā, kaptein!— viņš kliedza.— Varat laist mūs zemāk.
Un mēs slīdējām lejup. Doktors Marakots izslēdza elektrību, un atkal iestājās melna tumsa, spīdēja vienīgi dziļummērītāja skala, un tās tikšķieni pavadīja mūsu
nemitīgo grimšanu. Bija jūtama viegla līgošanās, bet citādi mēs kustību tikpat kā nemanījām. Tikai aparāta rādītājs vēstīja par mūsu drausmīgo, neiedomājamo stāvokli. Mēs atradāmies tūkstoš pēdu dziļumā, un gaiss bija manāmi sasmacis. Kad Skenlens ieeļļoja izvadcauru- les ventili, kļuva vieglāk. Tūkstoš piecsimt pēdu dziļumā mēs apstājāmies un šūpojāmies okeāna vidū, gaismai atkal spoži spīdot. Kāda liela, tumša masa aizpeldēja mums garām, taču nevarējām noteikt, vai tā bija zobenzivs, dziļūdens haja vai arī kāds nepazīstams briesmonis. Doktors steidzās izslēgt elektrību.
— Tās ir mūsu galvenās briesmas,— viņš paskaidroja.— Dzelmē mīt radījumi, kuri var tikt galā ar šo tērauda kameru tikpat viegli kā degunradzis ar bišu- stropu.
— Varbūt tie ir vaļi,— sacīja Skenlens.
— Vaļi mēdz ienirt visai dziļi,— atbildēja zinātnieks.
— Ir zināms, ka Grenlandes valis, ienirdams perpendikulāri, aizvilcis sev līdzi dziļumā turpat jūdzi garu tauvu. Taču neviens valis nenolaidīsies tik dziļi, ja vien tas nav ievainots vai briesmīgi izbiedēts. Tā varēja būt milzu tinteszivs. Tās sastopamas jebkurā dziļumā.
— Manuprāt, tinteszivis ir pārāk mīkstas, lai spētu mums ko nodarīt. Tas nu gan būtu varens joks, ja tinteszivij izdotos izsist robu Meribenka niķelētajā tēraudā!
— To ķermeņi gan ir mīksti,— profesors atbildēja,
— bet liela tinteszivs ar savu snuķi var izdurt caurumu tērauda plāksnē, un tas vienā knābienā izies cauri šiem collu biezajiem logiem, it kā tie būtu no pergamenta.
— Aiziet!— Bills iesaucās, kad atkal atsākās mūsu ceļojums lejup.
Un tad beidzot pavisam viegli un maigi mēs nolaidāmies zemē. Atsitiens bija tik liegs, ka mēs to nemaz nebūtu pamanījuši, ja vien, ieslēguši gaismu, neieraudzītu sev visapkārt lielos kabeļtauvas rituļus. Tauva apdraudēja mūsu gaisa caurules, jo varēja tās samudžināt, bet pēc Marakota enerģiskā rīkojuma tā tika no augšas stingri novilkta. Skala rādīja tūkstoš astoņsimt pēdu dziļumu. Mūsu kabīne nekustīgi stāvēja uz vulkāniskas zemūdens klints Atlantijas okeāna dibenā.