Kādu laiku mums visiem, šķiet, bija vienāda sajūta. Neko negribējās ne darīt, ne redzēt, gribējās tikai mierīgi sēc ', mēģinot saprast šo brīnumu — to, ka mēs atrodamies t ļsaules lielākā okeāna vidū. Taču drīz vien mūs pie logiem pievilināja neparastā ainava, ko visos virzienos apgaismoja spuldzes.
Mēs »ijām nolaidušies garu aļģu («Cutleria multifida,» sacīja Marakots) lauciņā, un to dzeltenās bārkstis, kādas dziļjūras straumes šūpotas, viļņoja ap mums, gluži kā koku zari vasaras vēsmā. Tās nebija tik augstas, lai aizsegtu mums skatu, taču to garās, platās lapas, tumši zeltainas spuldžu gaismā, reizēm noplandīja acu priekšā. Zem tām melnoja izdedžu kaudzītēm līdzīgi ciņi, kas bija tik biezi nosēti skaistiem krāsainiem jūras dzīvnieciņiem — holotūrijām, ascīdijām, ehinijām un adatādai- ņiem —, kā pavasaros Anglijas krasti mēdz būt nokaisīti hiacintēm un prīmulām. Sīs dzīvās jūras puķes, koši sarkanas, spilgti purpursārtas un maigi rožainas, bagātīgi klāja ogļu melno fonu. Šur un tur no tumšo klinšu spraugām rēgojās laukā lieli sūkļi, un dažas zivis — vidēji dziļo slāņu iemītnieces — kā krāsaini zibšņi šaudījās pa mūsu spilgtās gaismas apli. Mēs kā apburti vērojām šo pasakaino ainavu, kad no caurules atskanēja norūpējusies balss:
— Nu, kā jums patīk tur dziļumā? Vai viss ir kārtībā? Nepalieciet pārāk ilgi, jo barometrs krīt, un tas man nemaz nepatīk. Vai jums gaisa pietiek? Vai varam vēl ko darīt jūsu labā?
— Viss kārtībā, kaptein!— moži atsaucās Marakots. — Mēs nebūsim ilgi. Jūs labi apkalpojat mūs. Mēs jūtamies tikpat ērti kā savā kajītē. Tagad virziet mūs lēnām uz priekšu.
Mēs bijām nokļuvuši luminiscējošo zivju joslā un, izslēguši gaismu, absolūtā tumsā — tādā tumsā, kur jutīgā fotoplatē stundas laikā nebūtu iespiedušās pat ultravioleto staru pēdas,— ar interesi vērojām fosforescē- jošos okeāna iemītniekus. Uz melnā, samta aizkaram līdzīgā fona nemitīgi kustējās sīki, spoži gaismas punktiņi, atgādinādami naktī braucoša okeāna lainera gaiši mirdzošo iluminatoru rindas. Kāds briesmīgs radījums, gluži kā bībeles stāstā, tumsā grieza savus zaigojošos zobus. Kādam citam bija gari zelta taustekļi, un vēl citam virs galvas plīvoja liesmu vainags. Cik tālu vien sniedzās skatiens, tumsā zibsnīja mirdzoši punktiņi, ikviens no šiem sīkajiem organismiem bija aizņemts pats ar sevi, droši apgaismodams sev ceļu, gluži kā taksometri Strendā vakaros pēc teātru slēgšanas.
Drīz vien mēs atkal ieslēdzām gaismu, un doktors sāka aplūkot okeāna dibenu.
— Kaut arī mēs esam dziļi, tomēr ne tik dziļi, lai iegūtu raksturīgos okeāna zemāko slāņu iežus,— viņš teica.— Mēs tos nekādi nevaram aizsniegt. Iespējams, ka citu reizi, ar garāku tauvu .. .
— Izmetiet to no galvas!— iebrēcās Bills.— Aizmirstiet to!
Marakots smaidīja.
— Jūs drīz pieradīsiet pie dziļuma, Skenlen. Šī nebūs mūsu vienīgā nolaišanās.
— Velns parāvis, ko jūs runājat!— Bills dārdināja.
— Tas nenodarbinās jūsu domas vairāk kā nokāpšana «Stretfordas» kravas telpā. Jūs redzēsiet, mister Hedlij, ka pamatu šeit, cik nu vērojams caur ūdensaugu un kramaino sūkļu biezokņiem, veido pumeks un melnais bazalts. Tas norāda uz kādu ļoti senu vulkānisku procesu un, liekas, apstiprina manu sākotnējo uzskatu, ka šī klints ir vulkāniska veidojuma daļa, bet Marakota bezdibenis (pēdējos vārdus viņš sevišķi izcēla)— kalna ārējā nogāze. Man iešāvās prātā, ka interesanti būtu mūsu kabīni lēnām virzīt uz priekšu līdz bezdibeņa malai un apskatīt, kādi ieži tur ir. Es paredzu, ka mēs ieraudzīsim grandiozu, stāvu krauju, kas gandrīz perpendikulāri iestiepsies okeāna pašā dziļākajā vietā.
Šis eksperiments man likās bīstams, jo kas varēja zināt, cik ilgi mūsu ne visai resnā kabeļtauva izturēs sānu kustības slodzi, taču, ja vajadzēja izdarīt kādu zinātnisku novērojumu, Marakotam briesmas — vai nu tās draudēja viņam pašam, vai kādam citam — vienkārši neeksistēja. Es aizturēju elpu, un, cik varēju manīt, to pašu izdarīja arī Bills Skenlens, kad mūsu tērauda čaula, pašķirdama ūdensaugu viļņojošās lapas, lēni sakustējās. Tas liecināja, ka tauva ir stingri nostiepta. Taču tā lieliski izturēja slodzi, un, gluži nemanāmi paātrinot gaitu, mēs sākām slīdēt virs okeāna dibena. Marakots, turot rokā kompasu, pa telefonu deva norādījumus attiecībā uz kustības virzienu, palaikam pavēlēdams kabīni pacelt augstāk, lai izvairītos no kāda šķēršļa mūsu ceļā.
— šī bazalta klints nevar būt vairāk kā jūdzi plata,— viņš skaidroja.— Pēc mana aprēķina, bezdibenis atrodas uz rietumiem no tās vietas, kur mēs nolaidāmies. Tādā gadījumā mēs to drīz vien sasniegsim.
Mēs neapstādamies slīdējām pa vulkānisko līdzenumu, kas bija apaudzis viļņojošām, zeltainām aļģēm un ko rotāja fantastiski dabas veidojumi kā krāšņi dārgakmeņi ahātu ietvarā. Piepeši doktors piesteidzās pie telefona.
— Apturiet!— viņš kliedza.— Mēs esam klāt!
Milzīga aiza pēkšņi pavērās mūsu skatienam. Vieta
bija baismīga — kā murgu vīzija. Melnas, spīdīgas bazalta klintis traucās stāvi lejup nezināmajās dzīlēs. Gar klinšu malām viegli līgojās bārkstainās laminārijas kā papardes, kas pārkārušās pār aizas malu zemes virsū, bet zem šīs nemitīgi ņirbošās un trīsošās apmales pletās vienīgi bezdibeņa melnās, spožās sienas. Klints mala aizliecās prom no mums, bet bezdibeņa platums nebija nosakāms, jo spuldžu gaisma nespēja izlauzties cauri tumsai, kas pletās mūsu priekšā. Lūkasa signāllampu pavēršot lejup, tā raidīja garu paralēlu, zeltainu staru kūli arvien zemāk, zemāk, zemāk, līdz to aprija lejā drausmīgās aizas melnums.
— Tas tiešām ir apbrīnojami!— iesaucās Marakots, lūkodamies laukā ar apmierināta īpašnieka izteiksmi kalsnajā, enerģiskajā sejā.— Man nav jāsaka, ka daudzkārt ir konstatēti lielāki dziļumi. Pie Ladronu salām atrodas 26 tūkstoš pēdu dziļais Celindžera bezdibenis, pie Filipīnām — 32 tūkstoš pēdu dziļais Planētas bezdibenis un vēl daudzi citi, bet Marakota bezdibenis, iespējams, izceļas ar savu nogāzes stāvumu un ir ievērojams arī tāpēc, ka to nav pamanījuši daudzi jo daudzi pētnieki hidrogrāfi, kas sastādījuši Atlantijas okeāna kartes. Diezin vai jāšaubās
Viņš aprāvās teikuma vidū, un viņa sejā sastinga kāpināta interese un pārsteiguma izteiksme. Bills Skenlens un es, raudzīdamies viņam pār plecu, vai pamirām izbailēs no tā, kas pavērās mūsu skatienam.
Liels dzīvnieks peldēja augšup pa gaismas tuneli, ko mūsu spuldzes bija izveidojušas aizā. Dziļi lejā, kur gaisma izzuda bedres tumsā, bija neskaidri saredzams, ka tur zvalstās un cilājas kāds milzīgs ķermenis, lēni virzīdamies augšup. Neveikli airēdamies, vieglas mirgoņas ieskauts, tas lēni cēlās pretim bezdibeņa malai. Kad dzīvnieks piepeldēja tuvāk un atradās tieši staru kūlī, mēs varējām skaidrāk saskatīt tā drausmīgos apveidus. Tas bija zinātnei gluži nezināms zvērs, taču atgādināja daudzas mums pazīstamas būtnes. Garāks par milzu krabi un īsāks par gigantisku omāru, tas vairāk līdzinājās vēzim ar divām milzīgām, uz abām pusēm izstieptām knaiblēm un pāri sešpadsmit pēdu garu taustekļu, kas vibrēja dzīvnieka blāvi melno, nikno acu priekšā. Gaiši dzeltenās bruņas bija ap 10 pēdu platas, bet visa nezvēra garums, neskaitot taustekļus, droši vien sasniedza 30 pēdas.
— Apbrīnojami!— sauca Marakots, drudžaini pierakstīdams kaut ko savā piezīmju grāmatiņā.— Ar kustīgiem loceklīšiem savienotas acis, elastīgas locītavas — nezināma vēžveidīgo dzimtas suga. Crustaceus maracoti — kāpēc gan ne? Kāpēc ne?
— Rauj viņu velns! Nosaukumu pieņemu, bet, šķiet, tas nāk mums virsū!— kliedza Bills.— Klausieties, dok, vai nevajadzētu izslēgt gaismu?
— Vienu mirkli — ļaujiet man atzīmēt tīklojumu!— atsaucās zinātnieks.— Tā, tā, ar to pietiks.
Viņš noklikšķināja slēdzi, un mēs atkal iegrimām melnā tumsā, vienīgi uguntiņas okeānā šaudījās kā meteori bezmēness naktī.
— Sis nudien ir baigākais zvērs pasaulē,— Bills noteica, slaucīdams pieri.— Es jutos tā, it kā vakarvakarā būtu dzēris «sausā likuma» laikā brūvētu dziru.
— Protams, tas izskatās drausmīgs,— Marakots atzina,— un varbūt arī saskarties ar to būtu briesmīgi, ja tiešām nokļūtu tā milzīgo spīļu varā. Taču mūsu tērauda kastē varam briesmoni appētīt, juzdamies pavisam droši un ērti.
Tikko viņš bija izteicis šos vārdus, atskanēja tāds troksnis, it kā kāds būtu ar kapli iecirtis pa kabīnes ārsienu. Pēc tam kļuva dzirdama ilgstoša skrapstēšana un skrāpēšanās, kam sekoja otrs ass cirtiens.
— Re, tas grib tikt iekšā!— bažīgi iesaucās Bills Skenlens.— Velns parāvis, mums vajadzēja uz tās būdas uzmālēt «Ieeja aizliegta».
Viņa drebošā balss liecināja, cik samākslota bija šī jautrība, un, atzīstos, arī man ļodzījās ceļi, redzot, ka briesmonis, cenzdamies izpētīt dīvaino gliemežnīcu, kuru saspiežot varētu atrast sev barību, klusi pieplaka pēc kārtas pie visiem mūsu logiem, tā ka tumsa tajos kļuva vēl melnāka.
— Tas mums neko nevar nodarīt,— sacīja Marakots, bet viņa balsī jau bija mazāk pārliecības.— Varbūt tomēr derētu atbrīvoties no šī nezvēra.
Viņš pa telefonu pasauca kapteini.
— Paceliet mūs divdesmit vai trīsdesmit pēdas augstāk,— Marakots uzsauca. i
Pēc dažām sekundēm, pacēlušies no lavas lauka, mēs liegi šūpojāmies mierīgajā ūdenī. Bet briesmīgais zvērs bija neatlaidīgs. Pēc īsa pārtraukuma mēs atkal izdzirdējām tā taustekļu skrapstināšanos un knaibļu asos piesitienus, kad tas aptaustīja kabīni no visām pusēm. Bija drausmīgi sēdēt klusi tumsā un apzināties, ka nāve ir tik tuvu. Ja varenā knaible zvelsies logā — vai tas izturēs? Šis neizteiktais jautājums bija prātā ikvienam no mums.
Bet piepeši mums uzbruka negaidītas un vēl lielākas briesmas. Klaudzieni tagad nāca no mūsu mazās mītnes jumta, un tā sāka ritmiski šūpoties turp un atpakaļ.
— Ak dievs!— es iesaucos.— Nezvērs sagrābis tauvu. Tas noteikti pārraus to.
— Klau, dok, man gribas tikt atpakaļ. Manuprāt, esam redzējuši visu, ko kārojām redzēt, un Bills Skenlens nu grib uz mājām, uz mīļajām mājām. Dodiet signālu celtnim un lieciet, lai mūs velk augšā.
— Bet mūsu darbs taču vēl nav pat pusē,— ieķērcās Marakots.— Esam tikai sākuši pētīt bezdibeņa malas. Noskaidrosim vismaz, cik tas plats. Kad sasniegsim pretējo malu, būšu ar mieru atgriezties.
Tad klausulē iebrēca:
— Viss kārtībā, kaptein. Brauciet uz priekšu ar divu mezglu ātrumu, līdz es likšu apstāties.
Mēs sākām lēni slīdēt pāri bezdibeņa malai. Tā kā tumsa nebija paglābusi mūs no uzbrukuma, atkal ieslēdzām gaismu. Vienu no iluminatoriem pilnīgi aizsedza nezvērs, šķiet, ar sava vēdera apakšdaļu. Tā galva un lielās knaibles darbojās virs mums, un mēs. joprojām vēl līgojāmies kā skanošs zvaniņš. Nešķīstenis acīmredzot bija apveltīts ar milzīgu spēku. Vai kāds mirstīgs cilvēks jebkad ir bijis tādā stāvoklī, kad apakšā ir piecas jūdzes dziļš ūdens, bet augšā — drausmīgs briesmonis? Kabīnes svārstīšanās kļuva ik brīdi stiprāka un stiprāka. Kapteinis, pamanījis, ka tauva tiek raustīta, kaut ko satraukti iekliedza caurulē, un Marakots pielēca kājās, izmisumā pacēlis rokas. Pat kabīnē varējām sadzirdēt, kā, griezīgi šņirkstēdamas, lūza stieples, un pēc brīža mēs jau kritām bezdibenī.
Vēl tagad, atceroties šo drausmīgo brīdi, man ausīs skan Marakota mežonīgais kliedziens.
— Tauva ir pārtrūkusi! Tās ir beigas! Mēs visi esam pagalam!— viņš auroja, satverdams telefona klausuli, un tad:
— Ardievu, kaptein, ardievu visi.
Tie bija mūsu pēdējie vārdi cilvēku pasaulei.
Mēs nekritām strauji lejup, kā Jūs to varētu domāt. Par spīti savam svaram, mūsu dobā čaula diezgan stabili turējās ūdenī, un mēs grimām bezdibenī lēni un viegli. Es izdzirdu garu skrāpējienu, kad slīdējām starp briesmīgā zvēra — mūsu bojāejas vaininieka — knaiblēm, un pēc tam, rāmi sagriezušies, riņķodami laidāmies bezdibeņa dzīlēs. Bija pagājušas laikam ne vairāk kā piecas minūtes, bet mums tās likās kā stunda, iekams mēs nonācām tādā dziļumā, kur vairs nesniedzās telefona vads un tas pārtrūka līdzīgi diedziņam. Gandrīz tai pašā brīdī tika pārrauta gaisa pievadcaurule un sāļais ūdens šļākdams sāka gāzties pa caurumiem iekšā. Ašām, veiklām kustībām Bills Skenlens ar auklām nosēja visu gumijas cauruļu galus, tā apturēdams ūdens strūklu, bet doktors pa to laiku atgrieza vaļā balonus, no kuriem šņākdams sāka izplūst saspiestais gaiss. Vadam pārtrūkstot, bija nodzisusi gaisma, taču doktoram pat tumsā izdevās savienot Helesena baterijas, no kurām iedegās vairākas griestu spuldzes.
— Tās kalpos kādu nedēļu,— viņš teica ar sāju smīnu.— Vismaz mirstot mums spīdēs gaisma.
Tad viņš skumji papurināja galvu, un labsirdīgs smaids atplaiksnījās viņa vājajā sejā.
— Man jau nekas. Esmu vecs vīrs, kas savu uzdevumu pasaulē paveicis. Nožēloju vienīgi to, ka atļāvu jums — abiem jaunajiem puišiem — doties man līdzi. Vajadzēja uzņemties risku vienam.
Es tikai mierinoši paspiedu viņam roku, jo man tiešām nebija, ko teikt. Arī Bills Skenlens klusēja. Mēs lēni grimām, noteikdami savu gaitu pēc tumšajām zivju ēnām, kas aizslīdēja gar mūsu logiem. Likās, ka zivis ceļas augšup, bet nevis mēs grimstam lejā. Kabīne joprojām svārstījās un, cik es varēju spriest, jebkurā brīdī varēja apgāzties uz sāniem vai pat otrādi. Taču, par laimi, tās smagums bija ļoti precīzi nolīdzsvarots, un kabīnes grīda visu laiku palika horizontālā stāvoklī. Uzmetis skatienu dziļummērītājam, redzēju, ka esam jau sasnieguši jūdzes dziļumu.
— Viss ir tā, kā es sacīju,— Marakots piezīmēja ar zināmu pašapmierinātību.— Jūs varbūt ievērojāt «Okeanogrāfijas biedrības rakstos» manu darbu par spiediena un dziļuma attiecībām. Es vēlētos vēl dažus vārdus aizsūtīt pasaulei, kaut vai tādēļ, lai atspēkotu Bilovu no Gīsenas, kas iedrošinājās man oponēt.
— Velns lai parauj! Ja es varētu kādu vārdu aizsūtīt pasaulei, es to netērētu vienam pārgudram fricim,— teica mehāniķis.— Filadelfijā dzīvo kāda dūjiņa, kurai asaras saskries acīs, dzirdot, ka Bills Skenlens ir aizgājis uz viņpasauli. Lai nu kā, bet šis ir pavisam jokains veids, kā to darīt.
— Jums nevajadzēja laisties lejā,— es teicu, uzlikdams uz viņa rokas savējo.
— Es gan būtu īstais plātīzeris, ja būtu nobijies!— viņš atbildēja.— Nē, tas bija mans pienākums, un es priecājos, ka izpildīju to.
— Cik mums vēl palicis laika?— pēc īsas pauzes vaicāju doktoram.
Viņš paraustīja plecus.
— Katrā ziņā mēs pagūsim apskatīt pašu okeāna dibenu,— viņš teica.— Gaisa mums pietiks gandrīz visai dienai. Mūs apdraud atkritumvielas. Tās mūs nosmacēs. Ja varētu atbrīvoties no ogļskābās gāzes …
— Tas, manuprāt, nav iespējams.
— Te ir viens balons ar tīru skābekli. Es to paņēmu līdzi gadījumam, ja kaut kas notiktu. Laiku pa laikam mazliet ieelpojot to, varēsim vilkt dzīvību. Kā redzat, patlaban esam vairāk nekā divas jūdzes dziļi.
— Kāpēc mums jāturas pie dzīvības? Jo ātrāk gals, jo labāk,— es teicu.
— Vārds vietā!— iesaucās Skenlens.— Viens divi — un darīts.
— Un atteikties no visbrīnumainākā skata, kāds cilvēka acīm jebkad pavēries!— teica Marakots.— Tā būtu nodevība pret Zinātni. Krāsim novērojumus līdz pašam pēdējam brīdim, pat ja tiem lemts iet bojā reizē ar mums. Izspēlēsim spēli līdz galam.
— Doktors nu gan ir lauva!— iesaucās Skenlens.— Liekas, no visas kompānijas viņam ir visstiprākās iekšas. Rausim to spēlīti cauri līdz galam.
Mēs visi trīs pacietīgi sēdējām uz dīvāniņa, pirkstiem krampjaini ieķērusies sēdeklī, kas līgojās un zvāļojās, kamēr zivis joprojām strauji joņoja augšup gar iluminatoru stikliem.
— Nu jau ir trīs jūdzes,— Marakots konstatēja.— Es pagriezīšu vaļā skābekļa balonu, mister Hedlij, jo ir ļoti smacīgs. Viens ir skaidrs,— viņš piemetināja ar sausu, klukstošu smiekliņu,— kopš šā brīža tas būs Marakota bezdibenis. Kad kapteinis Hovijs aizvedīs šo ziņu, kolēģi parūpēsies, lai mans kaps būtu arī mans piemineklis. Pat Bilovs no Gīsenas .. .
Viņš turpināja nesaprotami murmināt par kaut kādām zinātniskām pārestībām.
Mēs atkal sēdējām klusuciešot, uzmanīdami aparāta adatu, kas lēni tuvojās ceturtajai jūdzei. Kādā vietā mēs uzskrējām uz kaut kā masīva, kas mūs tik spēcīgi satricināja, ka gandrīz vai apgāzāmies uz sāniem. Tā varēja būt milzu zivs; vai arī mēs uzdūrāmies kādam izcilnim klintī, uz kuras malas bijām nolaidušies. Tobrīd man likās, ka šī mala atrodas ārkārtīgi dziļi, bet tagad, lūkojoties augšup no mūsu drausmīgā bezdibeņa, to varēja noturēt gandrīz vai par okeāna virsmu. Virpuļodami un griezdamies mēs joprojām vēl laidāmies arvien zemāk un zemāk caur tumšzaļo ūdens masu. Skala rādīja jau 25 tūkstoš pēdu.
— Mūsu ceļojums ir gandrīz galā,— sacīja Marakots. — Pērn mans Skota mērītājs rādīja 26 700 pēdas visdziļākajā vietā. Pēc dažām minūtēm izšķirsies mūsu liktenis. Iespējams, ka trieciens sadragās kabīni. Iespējams . ..
Un šai brīdī mēs sasniedzām dibenu.
Neviens zīdainis, ko māte guldījusi dūnu gultiņā, nav tik liegi iegrimis tajā — kā mēs pašā Atlantijas okeāna dzelmē. Mīkstās, biezās dūņas, uz kurām nolaidāmies, bija lielisks buferis, kas pasargāja pat no vismazākā grūdiena. Mēs tikpat kā nesakustējāmies uz mūsu sēdekļa, un labi, ka tā, jo bijām uzmetušies uz kāda izciļņa, ko biezi noklāja valkana, recekļaina masa, un, viegli līgodamies, balansējām uz tā, turpat pusei kabīnes pamata bez atbalsta pārkarājoties pāri malai. Mums draudēja apgāšanās uz sāniem, tomēr beidzot kabīne nostabilizējās un vairs nekustējās. Tai brīdī doktors Marakots, lūkodamies laukā pa savu iluminatoru, pārsteigumā iesaucās un steidzīgi izslēdza elektrību.
Kā par brīnumu, mēs tomēr visu varējām skaidri redzēt. Ārpusē spīdēja blāva, nespodra gaisma, kas ieplūda pa mūsu iluminatoriem līdzīgi ziemas rīta saltajai blāzmai. Mēs raudzījāmies laukā dīvainajā ainavā un bez mūsu spuldžu palīdzības skaidri saskatījām apkārtni kādas simt jūdzes tālu uz visām pusēm. Tas likās neiespējami, neaptverami, un tomēr mūsu jutekļi liecināja, ka tā ir taisnība. Milzīgā okeāna dzīle bija apgaismota.
— Kāpēc gan ne?— iesaucās Marakots, kad pāris minūšu bijām stāvējuši mēmā izbrīnā.— Vai man to nevajadzēja paredzēt? Kas tad īsti ir pteropodu un globige- rīnu dūņas? Vai tie nav sairuma produkti, miljardiem miljardu organisko būtņu trūdošo ķermeņu? Un vai tad trūdēšana nav saistīta ar fosforescējošo luminiscenci? Kur gan visā dzīvajā dabā to varētu redzēt, ja ne te? Ai, cik tas ir smagi, ka mēs par saviem novērojumiem nespējam paziņot pasaulei.
— Taču,— es ieteicos,— mēs smēlām laukā pa puston- nai recekļaino dūņu, nemanīdami nekāda starojuma.
— Tas, protams, izzūd garajā ceļā līdz ūdens virsmai. Un kas gan ir pustonna salīdzinājumā ar šiem plašajiem lēni trūdošas masas klajumiem? Skatieties, skatieties,— viņš iesaucās nevaldāmā satraukumā,— dziļūdens radījumi ganās uz šī organiskā paklāja gluži kā ganāmpulki zemes pļavās!
Lielas, melnas zivis, strupas un neveiklas, bariem lēni tuvojās mums pa pašu okeāna dibenu, brīžiem paurkņāda- mās sūkļu biezoknī. Kāds milzīgs sarkans radījums, kas atgādināja stulbu okeāna govi, gremoja gremokli pie mana iluminatora, bet citi tādi paši, šur tur ganīdamies, laiku pa laikam pacēla galvas, lai pablenztu savādajā priekšmetā, kas tik piepeši bija uzradies viņu vidū.
Es varēju tikai apbrīnot Marakotu, kas šai nejēdzīgajā situācijā, jau atrazdamies nāves ēnā, joprojām paklausīja zinātnes aicinājumam un skricelēja savus novērojumus piezīmju grāmatiņā. Gan ne tik precīzi, taču arī es domās fiksēju redzēto, un šī aina uz visiem laikiem iespiedusies man atmiņā. Okeāna dibena apakšējos slāņus veido sarkanie māli, bet šeit tos klāja pelēkas dziļūdens dūņas, kuru viļņotais lauks stiepās tik tālu, cik vien sniedzās skatiens. Sis klajums nebija līdzens — tur, mirguļodami spokainajā gaismā, pacēlās neskaitāmi savādi, noapaļoti pauguri, līdzīgi tam, uz kura bija nolaidusies mūsu kabīne. Starp šiem mazajiem uzkalniņiem lielos baros šaudījās dīvainas, zinātnei lielākoties gluži nepazīstamas zivis, demonstrēdamas visus iespējamos krāsu toņus, kuru vidū dominēja melnie un sarkanie. Pārvarēdams satraukumu, Marakots novēroja tās un reģistrēja savā piezīmju blociņā.
Gaiss bija kļuvis ļoti smags, un mēs varējām glābties, tikai ielaižot atkal svaigu skābekļa strūklu. Lai cik tas liktos savādi, mēs visi jutāmies izsalkuši — es pat teiktu izbadējušies — un notiesājām gaļas konservus ar sviestmaizēm, uzdzerot virsū viskiju ar ūdeni, ko Marakots tālredzīgi bija sagādājis. Pēc šā atspirdzinājuma paasino- ties uztverei, es apsēdos pie sava iluminatora un, ilgodamies vēl pēc pēdējās cigaretes, ieraudzīju kaut ko tādu, no kā galvā sagriezās dīvainu domu un nojautu virpulis.
Es jau minēju, ka pelēkais viļņotais klajums visapkārt mūsu kabīnei bija kā nosēts ar tādiem kā uzkalniņiem. Kāds sevišķi liels paugurs atradās tieši iepretim manam iluminatoram, kādu trīsdesmit pēdu attālumā. Tam sānos bija redzama dīvaina zīme, un, skatīdamies tālāk uz priekšu, es, sev par lielu pārsteigumu, ievēroju, ka šī zīme atkārtojās atkal un atkal, līdz pazuda aiz līkuma. Atrazdamies tik tuvu nāvei, cilvēks kļūst vienaldzīgs pret visu, kas saistīts ar šo pasauli, taču man uz brīdi aizrāvās elpa un pamira sirds, jo es piepeši sapratu, ka tas, uz ko es skatos, ir frīze un, lai cik tā būtu nodilusi un apdrupusi, šīs padzisušās līnijas tajā kādreiz neapšaubāmi ir izkaluši cilvēka roka. Marakots un Skenlens, piespiedušies pie mana iluminatora, neizsakāmā izbrīnā raudzījās laukā uz šīm visuresošās cilvēka darbības pēdām.
— Tas ir kalums, nudien!— iesaucās Skenlens.— Man šķiet, šis cinis ir kādreizējas ēkas jumts. Tātad pārējie izciļņi arī ir ēkas. Paklau, šef, mēs būsim uzkrituši taisni virsū īstai pilsētai.
— Tā tiešām ir sena pilsēta,— Marakots teica.— Ģeoloģija' māca, ka jūras kādreiz ir bijušas kontinenti, bet kontinenti — jūras, taču es vienmēr esmu apšaubījis domu, ka tik nesenā laikmetā, kāds ir kvartārais periods, zeme varēja iegrimt Atlantijas okeānā. Tādā gadījumā pamatojumu iegūst Platona ziņas par ēģiptiešu nostāstiem. Un vulkāniskie ieži apstiprina uzskatu, ka iegrimšanas cēlonis bijusi seismiskā aktivitāte.
— Sie torņi ir izvietoti pēc zināmas sistēmas,— es piebildu.— Man sāk likties, ka tie nav atsevišķi nami, bet gan kupoli, kas rotā kādas milzīgas celtnes jumtu.
— Šķiet, jums taisnība,— sacīja Skenlens.— Stūros ir četri lieli torņi un starp tiem rindā virknējas mazi. Tā tik ir ēka! Ja mēs varētu to visu apskatīt! Tur saietu visa Meribenka rūpnīca un tad vēl vieta paliktu pāri.
— Nogulsnes, kas nemitīgi spiež no augšas, to iedzinušas zemē līdz pašam jumtam,— teica Marakots.— Taču celtne nav sadrupusi. Lielajos dziļumos pastāvīgā temperatūra nedaudz pārsniedz 32 grādus pēc Fārenheita [2] , un tā aizkavē sairuma procesus. Acīmredzot ļoti lēni sairst arī jūras dzīvnieku atliekas, ar kurām bruģēta okeāna grīda un kuras, starp citu, dod mums šo gaismu. Ak vai, tā taču nemaz nav frīze, bet gan kāds uzraksts!
Viņam neapšaubāmi bija taisnība. Viens un tas pats simbols vīdēja vairākās vietās. Sīs zīmes noteikti bija kāda sena alfabēta burti.
— Es kādreiz pētīju seno feniķiešu rakstu pieminekļus, un šiem burtiem nenoliedzami ir kaut kas kopīgs ar viņu alfabētu,— teica mūsu vadītājs.— Tā, draugi, mēs nu esam redzējuši bojā gājušu senatnes pilsētu un šo brīnišķīgo atklājumu paņemam sev līdzi kapā. Mēs vairs neko nevaram uzzināt. Mūsu zināšanu grāmata ir izlasīta. Es jums piekrītu — jo ātrāk pienāks beigas, jo labāk.
Ilgi tas nevarēja vilkties. Gaiss bija sastāvējies, pretīgs un tik ļoti piesātināts ar oglekļa savienojumiem, ka skābekļa strūkla tikko spēja pārvarēt to spiedienu un izplūst no balona. Stāvot uz dīvāna, vēl varēja ieraut malku tīrāka gaisa, taču nelabā dvaka lēnām cēlās augšup. Doktors Marakots pilnīgā rezignācijā sakrustoja rokas un nokāra galvu uz krūtīm. Skenlens, izgarojumu saindēts, jau gulēja, izstiepies uz grīdas. Arī man reiba galva, un es sajutu neciešamu smagumu krūtīs. Aizvēru acis un sāku strauji zaudēt samaņu. Tad es atkal tās pavēru, lai uzmestu vēl pēdējo skatienu šai pasaulei, no kuras gatavojos šķirties, un tai pašā brīdī pietrausos kājās, izbrīnā gārdzoši iekliegdamies.
Caur iluminatoru uz mums lūkojās cilvēka seja!
Vai tie bija murgi? Es satvēru Marakotu aiz pleca un sāku kratīt no visa spēka. Viņš apsēdās taisni un, mēms no brīnumiem, blenza šai parādībā. Ja jau viņš to redzēja tikpat labi kā es, tā nevarēja būt halucinācija. Seja bija garai kalsna un tumsnēja, ar īsu, smailu bārdiņu un dzīvām acīm, kas šaudījās šurp un turp, mezdamas vērīgus, vaicājošus skatienus, kuri fiksēja mūsu stāvokli visos sīkumos. Cilvēka sejā atspoguļojās galējs izbrīns. Kabīnē tagad dega visas spuldzes, un viņam pavērās tiešām neparasta un ļoti spilgta aina: mūsu mazajā nāves kamerā viens cilvēks gulēja bez samaņas, bet divi pārējie, pusnoslāpuši un līķa bāli, ar pārvērstām un izmocītām mirēju sejām stingi raudzījās viņā. Mēs abi turējām rokas pie kakla un, krūtīm smagi cilājoties, izmisīgi tvērām pēc gaisa. Cilvēks pamāja ar roku un aizsteidzās prom.
— Viņš mūs pameta!— Marakots iesaucās.
— Vai arī aizsteidzās pēc palīgiem. Pacelsim Skenlenu uz dīvāna. Viņš tur lejā aizies bojā.
Mēs uzvilkām mehāniķi uz sēdekļa un atbalstījām viņa galvu pret spilveniem. Billa seja bija pelēka, viņš nemaņā kaut ko murmināja, taču pulsu vēl varēja sataustīt.
— Mums vēl ir cerība!— es nogārdzos.
— Bet tas ir neprāts!— Marakots sauca.— Kā gan cilvēks var dzīvot okeāna dzīlēs? Kā viņš var elpot? Tās ir kolektīvas halucinācijas. Mēs sākam jukt prātā, mans jaunais draugs.
Palūkojies laukā nemīlīgajā, tuksnesīgi pelēkajā ainavā, ko apspīdēja drūmā, spokainā gaisma, es nodomāju, ka Marakotam var būt taisnība. Tad piepeši pamanīju kādu kustību. Tālu ūdenī klusi slīdēja ēnas. Tās pārvērtās par reljefām un kustīgām figūrām. Pa okeāna dibenu pie mums steidzās vesels bars cilvēku. Pēc brīža viņi jau drūzmējās pie iluminatora un, kaut ko rādīdami un žestikulēdami, dzīvi sarunājās. Pūlī varēja redzēt dažas sievietes, taču vairākums bija vīrieši, no kuriem viens, varena auguma, ar lielu galvu un melnu pilnbārdu, neapšaubāmi bija autoritatīva persona. Vīrs ātri aplūkoja mūsu tērauda čaulu, un, tā kā kabīnes pamats pārkarājās pāri paugura malai, uz kura mēs apstājāmies, viņš ieraudzīja kabīnes dibenā eņģēs iekārtās lūkas durvis. Tad vīrietis aizsūtīja kādu no saviem cilvēkiem atpakaļ un, enerģiski žestikulēdams, pavēlēja mums atvērt durvis no iekšpuses.
— Kāpēc gan ne?— es vaicāju.— Vai nav vienalga — noslīkt vai noslāpt? Es vairs to nevaru izturēt.
— Iespējams, ka mēs nenoslīksim,— sacīja Marakots. — Ūdens, nākdams no apakšas, nevar pacelties pāri saspiestā gaisa līmenim. Iedodiet Skenlenam konjaku. Viņam jāsaņem pēdējie spēki.
Es ar varu ielēju mehāniķim rīklē malku dzēriena. Viņš norija to un izbrīnītām acīm pavērās apkārt. Mēs nostādījām viņu taisni uz dīvāna un paši stāvējām katrs savā pusē. Viņš joprojām bija pusnemaņā, tomēr es dažos vārdos viņam izskaidroju situāciju.
— Ja ūdens sasniegs baterijas, mēs varam saindēties ar hloru,— teica Marakots.— Atveriet visus gaisa balonus —■ jo lielāks būs spiediens, jo mazāk ieplūdīs ūdens. Un tagad nāciet man palīgā nospiest sviru.
Mēs uzgūlāmies tai ar savu svaru un uzrāvām gaisā apaļo vāku, kas noslēdza lūku mūsu mazā namiņa grīdā, lai gan man bija tāda sajūta, ka es izdaru pašnāvību. Zaļganais ūdens, kas dzirkstīja un mirguļoja spuldžu gaismā, burbuļodams sāka gāzties iekšā. Tas strauji pacēlās mums līdz potītēm, tad līdz ceļiem, jostasvietai un tur apstājās. Taču gaisa spiediens kļuva neciešams. Galvās mums dūca, un ausu bungādiņas vai plīsa. Šādā atmosfērā mēs ilgi nebūtu varējuši vilkt dzīvību. Tikai pieķērušies pie bagāžas tīkla, varējām noturēties, lai neiekristu ūdenī.
No augšas mēs vairs nevarējām skatīties pa iluminatoriem un nespējām pat iedomāties, kas tiek darīts, lai mūs izglābtu. Likās neaptverami, ka mēs varētu saņemt kādu jūtamu palīdzību, taču šie cilvēki, it sevišķi viņu plecīgais, bārdainais virsaitis, rīkojās tik enerģiski un mērķtiecīgi, ka tas mums iedvesa vājas cerības. Piepeši mēs pamanījām, ka no apakšas cauri ūdens slānim uz mums raugās viņa seja, un pēc brīža viņš jau bija ierāpies pa apaļo lūku, uzkāpis uz dīvāna un stāvēja mums līdzās — neliels, spēcīgs vīrs, kura galva sniedzās man līdz plecam,— apskatīdams mūs lielām, brūnām acīm, kas pauda tādu kā jautru pašpaļāvību, itin kā gribētu sacīt: «Ak, jūs nabaga velni, jums šķiet, ka esat galīgā ķezā, bet es skaidri zinu,' kā no tās var izkļūt.»
Tikai tagad es ievēroju kaut ko ļoti dīvainu. Vīrietis — ja vien viņš tiešām piederēja pie cilvēku cilts tāpat kā mēs — bija tērpies caurspīdīgā pārvalkā, kas apņēma viņa rumpi un galvu, atstājot brīvas tikai rokas un kājas. Tas bija tik caurredzams, ka ūdenī to nemaz nevarēja pamanīt, bet te, gaisā, viņam atrodoties mums blakus, pārvalks mirdzēja līdzīgi sudrabam, kaut gan joprojām palika dzidrs kā visplānākais stikls. Zem caurspīdīgās aizsargplēves vīram uz abiem pleciem pacēlās savādi ieapaļi izciļņi. Tie izskatījās kā iegarenas kārbiņas ar daudziem caurumiņiem, un likās, it kā svešinieks valkātu uzplečus.
Kad mūsu jaunais draugs bija pievienojies mums, vēl viena seja parādījās grīdas lūkā un kāds pa to iebīdīja kaut ko līdzīgu milzīgam stikla burbulim. Trīs šādi burbuļi cits pēc cita tika ielaisti kabīnē un peldēja pa ūdens virsu. Tad augšā tika padotas sešas mazas kārbiņas un mūsu jaunais paziņa ar saitēm piestiprināja pa vienai kārbiņai mums uz katra pleca, kur tās turējās tāpat kā viņējās. Es jau sāku nojaust, ka šo savādo cilvēku dzīvē nebija nekādas novirzes no dabas likumiem un ka viena no kārbiņām pēc kāda jauna paņēmiena ražo gaisu, bet otra — absorbē ogļskābo gāzi. Tad vīrs pārvilka mums pār galvu caurspīdīgos tērpus, un mēs sajūtām, ka tie ar elastīgām saitēm cieši piekļaujas augšdelmiem un jostasvietai, tā ka ūdens nekur nevarēja iekļūt iekšā. Pārvalkos mēs elpojām pavisam brīvi, un es ar prieku vēroju Marakotu, kas caur briļļu stikliem raudzījās manī tikpat mirdzošām acīm kā agrāk, bet Billa Skenlena platais smaids liecināja, ka dzīvinošais skābeklis paveicis savu uzdevumu un Bills ir atkal mundrs. Mūsu glābējs apmierināts apskatīja mūs visus trīs pēc kārtas un tad pamāja, lai sekojam viņam pa lūku laukā — okeānā. Kāds ducis palīdzīgu roku stiepās pretim, lai izvilktu mūs ārā un atbalstītu, kad streipuļodami spērām pirmos neveiklos soļus, kājām dziļi iegrimstot gļotainajās dūņās.
Pat tagad nespēju aizmirst šo brīnumu!
Te nu mēs stāvējām visi trīs, neskarti un lieliski juzdamies, piecas jūdzes dziļā okeāna bezdibenī. Kur gan bija palicis briesmīgais spiediens, kas tik ļoti nodarbināja daudzu zinātnieku prātus? Tas mūs ietekmēja tikpat maz kā trauslās zivis, kas peldēja mums apkārt. Tiesa, mūsu ķermeņus aizsargāja smalki stiklveida pārvalki, kas bija izturīgāki par viscietāko tēraudu, bet arī locekļi, kurus nesedza nekas, tikai nedaudz sajuta ūdens blīvumu, pie kā ar laiku varēja pierast. Cik jauki bija tā stāvēt visiem kopā un lūkoties atpakaļ uz sprostu, no kura nule kā bijām izkļuvuši laukā! Mēs bijām atstājuši spuldzes ieslēgtas, un kabīne izskatījās brīnumaina: pa visiem logiem izplūda zeltainas gaismas straumes, un ap tiem pulcējās zivju bari.
Tad vadonis satvēra Marakotu pie rokas un mēs sekojām viņiem abiem pāri muklājam, smagi brizdami pa slīkšņaino virsmu.
Un tad gadījās kaut kas ārkārtīgi pārsteidzošs, par ko bija jābrīnās gan mūsu jaunajiem biedriem, gan arī mums pašiem. Virs mūsu galvām parādījās neliels melns priekšmets, un, laizdamies lejā no tumsas, kas pletās pār mums, tas slīdēja arvien zemāk, līdz sasniedza okeāna dibenu pavisam netālu no vietas, kur mēs stāvējām. Tā bija dziļūdens lote, ko nolaida no «Stretfordas», lai izmērītu dziļumu bezdibenī, kura nosaukums būs saistīts ar mūsu ekspedīciju. Mēs sapratām, ka mūsu traģiskā nozušana bija uz laiku pārtraukusi mērīšanas darbus, kas tagad atkal atsākti. Taču kuģa ļaudīm nevarēja ienākt ne prātā, ka lote sasniegs savu mērķi gandrīz vai pie mūsu kājām. Viņi acīmredzot nepamanīja, ka ir aizsnieguši dibenu, jo lote nekustīgi gulēja dūņās. Man līdzās stiepās cieši savilktā trose, kas cauri piecu jūdžu biezajam ūdens slānim savienoja mani ar kuģa klāju. Ai, ja varētu uzrakstīt zīmīti un piestiprināt pie lotes! Muļķīga doma. Un tomēr — vai es nevarētu aizsūtīt viņiem kaut ko, kas liecinātu, ka mēs vēl esam pie dzīvības? Manus svārkus sedza stikla pārvalks, un kabatām es netiku klāt, taču zemāk par jostasvietu tas nesniedzās, un kabatlakatiņš bija nejauši gadījies bikšu kabatā. Es to izņēmu un piesēju virs lotes gala. Mehānisms automātiski atbrīvoja smagumu, un es tūdaļ ieraudzīju savu balto drāniņu aiztraucamies pasaulē, kuru es varbūt nekad vairs neredzēšu. Mūsu jaunie paziņas ar lielu interesi sāka pētīt septiņdesmit piecas mārciņas smago loti un, kad mēs devāmies tālāk, paņēma to līdzi.
Spraukdamies starp pauguriņiem, bijām nogājuši tikai pāris simt jardu, kad apstājāmies pie nelielām kvadrātveida durvīm ar masīviem pīlāriem katrā pusē un uzrakstu virs tām. Tās stāvēja atvērtas, un mēs iegājām plašā, tukšā telpā. Ar speciālu mehānismu darbināmās durvis aizvērās aiz mums. Savās stikla ķiverēs mēs, protams, neko nevarējām dzirdēt, bet pēc dažu minūšu uzturēšanās telpā nopratām, ka tur darbojas kāds spēcīgs sūknis, jo ūdens līmenis virs mums sāka strauji kristies. Mazāk nekā pēc stundas ceturkšņa mēs stāvējām uz slapjas, akmens plāksnēm klātas grīdas, un jaunie draugi raisīja vaļā mūsu caurspīdīgo tērpu saites. Pēc brīža mēs elpojām pilnīgi tīru gaisu siltā, labi apgaismotā telpā, bet tumšādainie dziļuma iemītnieki smaidot un sarunājoties drūzmējās ap mums, spiezdami mums rokas un draudzīgi uzsizdami uz pleca. Viņi runāja savādā, griezīgā valodā, kurā neviens vārds mums nebija pazīstams, taču smaidi un draudzīgi skatieni ir saprotami pat okeāna dzelmē. Stikla tērpi tika uzkārti uz numurētiem vadzīšiem pie sienas, un laipnie ļaudis pa pusei veda, pa pusei bīdīja mūs uz kādām iekšējām durvīm, kas izgāja garā, nolaidenā gaitenī. Arī tām aizveroties aiz mums, nekas vairs neatgādināja pārsteidzošo faktu, ka mēs pret savu gribu viesojamies pie kādas nepazīstamas tautas Atlantijas okeāna dzīlēs un uz visiem laikiem esam nošķirti no pasaules, pie kuras piederējām.
Tagad, kad briesmīgais sasprindzinājums tik piepeši atslāba, mēs jutāmies pavisam saguruši. Pat Bills Skenlens, šis mazais Herkuless, tikko vilka kājas pa grīdu, bet Marakots un es bijām pārlieku laimīgi, ka varējām atbalstīties pret mūsu pavadoņiem. Taču, spītējot nogurumam, es centos ievērot vismazāko sīkumu mūsu ceļā. Gaisu neapšaubāmi ražoja kāda speciāla mašīna, jo tas grūdieniem plūda laukā no apaļām atverēm sienās. Gaisma bija izkliedēta, un apgaismojums acīmredzot pamatojās uz luminiscences sistēmu, kam mūsu Eiropas inženieri sāka pievērst uzmanību, kad noskaidrojās, ka var iztikt arī bez kvēldiega un spuldzes. Gaisma plūda no gariem dzidra stikla cilindriem, kas bija piekarināti pie gaiteņu dzegām. To visu biju apskatījis, pirms ceļš lejup izbeidzās un mūs ieveda lielā, labi iekārtotā dzīvojamā istabā ar biezām grīdsegām, zeltītiem krēsliem un zemiem dīvāniem. Telpas iekārta modināja neskaidras atmiņas par ēģiptiešu kapenēm. Pūlis izklīda, un palika vienīgi bārdainais vīrs ar diviem pavadoņiem.
— Manda,— viņš vairākas reizes atkārtoja, piedurdams roku sev pie krūtīm.
Tad viņš rādīja uz mums visiem pēc kārtas un atkārtoja mūsu vārdus — Marakots, Hedlijs un Skenlens, līdz zināja tos pavisam labi. Pēc tam bārdainis ar žestu lika mums apsēsties un pateica kaut ko vienam no pavadoņiem, kas izgāja laukā un drīz vien atgriezās, vezdams sev līdzi ļoti vecu vīru ar sirmiem matiem un garu bārdu un īpatnēju konisku melnas drānas cepurīti galvā. Es aizmirsu pateikt, ka visi šie ļaudis bija tērpušies krāsainās tunikās, kas sniedzās līdz ceļiem, un kājās tiem bija gari zābaki no zivju ādas vai šagrēna. Cienījamais ienācējs droši vien bija ārsts, jo viņš mūs visus pēc kārtas izmeklēja, uzliekot roku katram uz pieres un pats aizverot acis, it kā tādējādi gūdams priekšstatu par mūsu veselību. Kā redzams, viņš ar to bija pagalam neapmierināts, jo pakratīja galvu un kaut ko nopietni teica Mandam. Manda tūlīt atkal izrīkoja savu pavadoni, tas ienesa paplāti ar ēdamo un pudeli vīna un nolika visu mums priekšā. Mēs bijām pārāk vārgi, lai jautātu sev, kas tie par ēdieniem, taču tāpēc maltīte mums garšoja vēl jo labāk. Tad mūs aizveda uz citu istabu, kur bija sagatavotas trīs gultas, un vienā no tām es iekritu. Kā pa miglu atminos, ka Bills Skenlens pienāca klāt un apsēdās man blakus.
— Paklau, tas malks konjaka izglāba man dzīvību,— viņš teica.— Bet kur mēs atrodamies?
— Es zinu tikpat daudz kā jūs.
— Nu, esmu gatavs likties uz auss,— viņš miegaini noteica, iedams uz savu gultu.— Tas vīns bija varens, vai ne? Laime, ka te nav Volsteda [3] .
Tie bija beidzamie vārdi, ko es dzirdēju, iegrimdams visdziļākajā miegā, kādu jebkad atceros.