Atmodies es pirmajā brīdī nevarēju saprast, kur atrodos. Iepriekšējās dienas notikumi šķita neskaidri murgi, un es nevarēju noticēt, ka man tie jāpieņem kā fakti. Neizpratnē vēros apkārt lielajā, patukšajā telpā bez logiem, ar dzeltenpelēkām sienām, lūkojos uz mirgojošās sārtās gaismas svītrām gar dzegām, uz izklaidu novietotajām mēbelēm un beidzot uz abām pārējām gultām — no vienas bija dzirdama spalga, griezīga krākšana, ko jau uz «Stretfordas» biju radis saistīt ar Marakota personu. Tas viss likās pārāk dīvains, lai būtu patiess, un, tikai aptaustījis savu gultas segu, kā arī apskatījis savādo drānu, kas bija austa no sausām jūras augu šķiedrām, es spēju aptvert mūsu neiedomājamo piedzīvojumu. Es to joprojām pārdomāju, kad piepeši atskanēja skaļu smieklu šalts un Bills Skenlens piecēlās gultā sēdus.
— Hedlij, 'brīt,— viņš, pamanījis, ka esmu pamodies, spurgdams sauca.
— Liekas, jums ir labs garastāvoklis,— es noteicu visai īgni.— Neredzu, ka mums būtu daudz iemeslu priecāties.
— Es, tāpat kā jūs, biju tīri saskābis, kad pamodos,— viņš atbildēja.— Bet tad man iešāvās prātā varens joks un tāpēc sanāca smiekli.
— Arī es gribētu pasmieties,— es sacīju.— Kas tas bija par joku?
— Redziet, Hedlij, es iedomājos, cik trakoti jocīgi tas izskatītos, ja mēs visi trīs būtu sevi piesējuši pie dziļum- mērīšanas troses. Tā rādās, ka ar šiem stikla kupoliņiem mēs varētu elpot tīri brangi. Un, kad vecais draugs Hovijs palūkotos pār bortu, viņš ieraudzītu visu mūsu varzu izlienam no ūdens. Viņš, bez šaubām, nospriestu, ka ir noķēris mūs uz āķa. Hī, tas tik būtu vareni!
Mūsu abu smiekli pamodināja doktoru, kas apsēdās gultā ar tādu pašu izbrīnu sejā, kāds pirms tam bija man. Es aizmirsu mūsu bēdas, kad uzjautrināts klausījos viņa saraustītos komentārus, kuros ekstātiska sajūsma par pavērušos pētījumu lauku mijās ar dziļām skumjām par to, ka viņam nav ne mazāko cerību novērojumu rezultātus paziņot saviem kolēģiem uz zemes. Beidzot viņš pievērsās pašreizējām vajadzībām.
— Pašlaik ir deviņi,— viņš teica, skatīdamies savā pulkstenī.
Visi trīs pulksteņi rādīja to pašu; taču nekas neliecināja, vai tas bija vakars vai rīts.
— Mums jāiekārto pašiem savs kalendārs,— Marakots sacīja.— Mēs nolaidāmies lejā 3. oktobrī. Sai vietā mēs nokļuvām tās pašas dienas vakarā. Cik ilgi mēs gulējām?
— Pie joda, varbūt pat visu mēnesi,— sacīja Skenlens.— Es neesmu tik vareni šņācis kopš tās reizes, kad, boksējoties rūpnīcā, Mikijs Skots mani sestajā raundā pataisīja mīkstu.
Mēs apģērbāmies un nomazgājāmies, jo visas civilizācijas ērtības bija mums pieejamas. Taču durvis atvērt nevarējām, un bija skaidrs, ka šobrīd atradāmies gūstā. Kaut gan telpā nemanīja nekādu ventilācijas ierīču, gaiss visu laiku palika tīrs, un mēs konstatējām, ka tas ieplūda pa maziem caurumiem sienā. Telpā atradās arī kāda centrālās apkures ierīce, jo krāsni nekur neredzēja, taču istabā bija patīkami silts. Pēkšņi es ievēroju pogu pie sienas un piespiedu to. Kā jau domāju, tas bija zvans, jo durvis tūdaļ atvērās un tajās parādījās mazs, melnīgsnējs vīrs, tērpies dzeltenās drānās. Viņš jautājoši skatījās uz mums lielām, laipnām, brūnām acīm.
— Mēs esam izsalkuši,— Marakots sacīja.— Vai jūs varat pagādāt mums kaut ko ēdamu?
Vīriņš smaidīdams purināja galvu. Bija skaidrs, ka viņš mūs nesaprata.
Skenlens izmēģināja laimi ar amerikāņu žargona plūsmu, kas tika uzņemta ar tādu pašu neizteiksmīgu smaidu. Taču, kad es atvēru muti un iebāzu tajā pirkstu, ienācējs dedzīgi pamāja ar galvu un aizsteidzās prom.
Pēc desmit minūtēm durvis atvērās un ienāca divi apkalpotāji dzeltenos tērpos, stumdami sev pa priekšu nelielu galdiņu uz riteņiem. Pat Biltmora viesnīcā mēs nebūtu varējuši baudīt labākus ēdienus. Mums pasniedza kafiju, karstu pienu, maizītes, kaut kādu garšīgu plakanu zivi un medu. Pusstundu mēs bijām pārāk aizņemti, lai apspriestu, ko ēdam vai kur tas iegūts. Kad šis laiks bija aizritējis, abi apkalpotāji parādījās vēlreiz, izstūma galdiņu laukā un rūpīgi aizvēra aiz sevis durvis.
— Es nudien esmu vienos zilumos, jo nemitīgi kniebju sev,— teica Skenlens.— Vai tik tie nav murgi, ko? Paklau, dok, jūs esat atvilcis mūs šurp, un, manuprāt, jums tagad jāpaskaidro, ko tas viss nozīmē.
Doktors papurināja galvu.
— Arī man tas šķiet kā sapnis, bet lielisks sapnis! Kas tas būtu par stāstu pasaulei, ja vien mēs spētu viņiem to pavēstīt.
— Skaidrs ir tas,— es sacīju,— ka leģenda par Atlan- tīdu bijusi pamatota un daļai cilvēku izdevies kaut kādā brīnišķīgā ceļā izglābties.
— Pat ja viņi ir izglābušies,— iesaucās Bills Skenlens, kasīdams savu apaļo pakausi,— es netieku gudrs, velns parāvis, kā viņi varēja dabūt gaisu, dzeramo ūdeni un visu pārējo. Varbūt tas bārdainais ērms, ar kuru mēs viņvakar tikāmies, atnāks mūs apraudzīt un tad arī apgaismos mūsu prātus.
— Kā viņš to varēs izdarīt, ja mums nav kopīgas valodas?
— Mēs paši novērosim,— Marakots teica.— Kaut kas man jau ir skaidrs. Es to sapratu, ēdot medu brokastīs.
Tas neapšaubāmi bija sintētiskais medus, kādu mēs uz zemes jau esam iemācījušies izgatavot. Bet, ja ir sintētisks medus, kāpēc nevarētu būt sintētiska kafija vai milti? Elementu molekulas ir līdzīgas ķieģeļiem, un šie ķieģeļi atrodas mums visapkārt. Mums vienīgi jāiemācās izraudzīties noteiktus ķieģeļus — dažkārt vienu pašu ķieģeli —, lai pagatavotu jaunu vielu. Cukurs pārvēršas cietē vai arī kļūst par alkoholu, vienīgi pārbīdot ķieģeļus. Kas tos pārbīda? Siltums. Elektrība. Varbūt vēl citi faktori, ko mēs nezinām. Daži no ķieģeļiem pārvietojas paši, un tā bez mūsu palīdzības rādijs kļūst par svinu, bet urāns — par rādiju.
— Tātad jūs uzskatāt, ka viņiem ir augsti attīstīta ķīmija?
— Esmu par to pārliecināts. Galu galā nav tāda elementu ķieģelīša, kas viņiem nebūtu pieejams. Ūdeņradis un skābeklis nāk tieši no jūras ūdens. Neskaitāmajos ūdensaugos atrodas slāpeklis un ogleklis, bet okeāna nogulsnējumos — fosfors un kalcijs. Ko tik vien nevar izgatavot, ja ir zināšanas un prasme!
Doktors vēl turpināja lekciju par ķīmiju, kad atvērās durvis un, draudzīgi sveicinādams mūs, ienāca Manda. Viņam sekoja tas pats cienījamā izskata sirmgalvis, ko redzējām iepriekšējā vakarā. Viņš laikam bija kāds mācīts virs, jo mēģināja sacīt mums vairākus teikumus, iespējams, dažādās valodās, taču tie visi bija vienādi nesaprotami. Tad, paraustījis plecus, viņš uzrunāja Mandu, kas savukārt deva rīkojumu abiem dzeltenā tērptajiem apkalpotājiem, kuri vēl joprojām gaidīja pie durvīm. Viņi nozuda, bet drīz vien atgriezās ar savādu ekrānu, kas balstījās uz diviem statņiem katrā pusē. Tas bija gluži tāds pats kā mūsu kinoekrāni, tikai pārklāts ar kaut kādu spožu masu, kas gaismā mirgoja un zvīgznīja. Ekrānu nostādīja pie sienas. Tad vecais vīrs ļoti rūpīgi ar soļiem nomērīja noteiktu attālumu un atzīmēja to uz grīdas. Stāvot šai vietā, viņš pagriezās pret Marakotu un pieskārās savai pierei, vienlaikus rādīdams uz ekrānu.
"— Galīgi ķerts,— noteica Skenlens.— Sajucis prātā.
Marakots papurināja galvu, lai parādītu, ka mēs esam neizpratnē. Arī vecais vīrs uz brīdi samulsa. Taču viņam iešāvās prātā kāda doma, un viņš mums norādīja uz sevi, pēc tam pagriezās pret ekrānu un, pievērsis tam skatienu, likās sasprindzinām uzmanību. Pēc brīža uz ekrāna parādījās viņa atspulgs. Tad viņš norādīja uz mums, un
mirkli vēlāk viņa attēlu nomainīja mūsu mazā grupa. Tēli uz ekrāna nebija gluži līdzīgi mums. Skenlens izskatījās pēc jocīga ķīnieša un Marakots — pēc līķa, taču bija skaidrs, ka tie esam mēs, kādus mūs redz «operators».
— Tie ir domu attēli,— es iesaucos.
— Pareizi,— sacīja Marakots.— Tas, protams, ir brīnišķīgs izgudrojums, un tomēr tā ir tikai telepātija, kombinēta ar televīziju, par ko mums uz zemes jau ir neskaidra nojausma.
— Nekad nebūtu domājis, ka man dzīvē gadīsies pašam sevi redzēt ķinītī, ja vien tas stulbais šķībacis patiesi esmu es,— teica Skenlens.— Klau, ja mēs visus šos jaunumus varētu paziņot «Ledger» redaktoram, viņš mums sableķotu tik daudz, ka man pietiktu visam mūžam. Prece mums neapšaubāmi ir, tikai pircēja trūkst.
— Tā jau ir tā bēda,— es teicu.— Nudien, mēs varētu sacelt kājās vai visu pasauli, ja vien tiktu tajā atpakaļ. Bet ko viņš tur žestikulē?
— Vecais grib, lai jūs ar izmēģināt roku, dok.
Marakots nostājās norādītajā vietā, un viņa spēcīgais, asais prāts izveidoja lieliskus attēlus. Mēs ieraudzījām Mandu un pēc tam «Stretfordu» gluži tādu, kādu to atstājām.
Abi, kā Manda, tā arī vecais zinātnieks, redzot mūsu kuģi, ļoti atzinīgi māja ar galvu, un Manda ar plašu žestu parādīja vispirms uz mums, bet pēc tam uz ekrānu.
— Mums jāpastāsta viss par kuģi — tāda ir doma!— es iesaucos.— Viņi grib attēlos redzēt, kas mēs esam un kā šeit nokļuvām.
Marakots pamāja Mandam, ka ir sapratis, un jau sāka atveidot mūsu ceļojuma ainas, kad Manda, paceļot roku, pārtrauca viņu. Saņēmuši rīkojumu, kalpotāji aiznesa ekrānu, un abi atlantīdieši ar žestu aicināja mūs sekot viņiem.
Ēka bija milzīga, un mēs izgājām cauri daudziem gaiteņiem, līdz nonācām plašā zālē, kur sēdekļi bija salikti rindās kā auditorijā. Vienā zāles galā atradās tāds pats plats ekrāns, kādu mēs jau redzējām. Tam pretim sēdēja vismaz tūkstoš skatītāju, kas, mums ienākot, pusbalsī sveicināja. Tur bija abu dzimumu un dažāda vecuma ļaudis, vīrieši — tumsnēji un bārdaini, jaunas sievietes — skaistas, bet vecākās — cienīga izskata. Mums nebija sevišķi daudz laika, lai viņus novērotu, jo mūs aizveda uz sēdekļiem pašā pirmajā rindā, bet Mara- kotam lika uzkāpt tribīnē pretim ekrānam, pēc tam tika izslēgta gaisma, un viņš saņēma signālu sākt.
Marakots lieliski tika galā ar savu uzdevumu. Vispirms mēs ieraudzījām mūsu kuģi izbraucam no Temzas, un, pavīdot īstas modernas pilsētas atspulgam, skatītāju rindas pāršalca satraukti čuksti. Tad parādījās karte, kurā bija atzīmēts kuģa ceļš. Pēc tam bija saskatāma mūsu tērauda kabīne ar tās piederumiem, ko, spriežot pēc zāles reakcijas, skatītāji jau pazina. Mēs redzējām paši sevi vēlreiz laižamies lejā un sasniedzam bezdibeņa malu. Tad parādījās briesmonis, kas bija vainojams mūsu avārijā.
— Marakss! Marakss!— sauca ļaudis, ieraudzījuši nezvēru.
Bija skaidrs, ka viņi to pazina un baidījās no tā. Kad šis radījums sāka taustīties ap mūsu kabīnes tauvu, iestājās baiss klusums, bet, stieplēm pārtrūkstot un mums gāžoties bezdibenī, zālē atskanēja šausmu vaids. Stāstīdami veselu mēnesi, mēs nebūtu varējuši savu nelaimi parādīt tik skaidri kā šajā pusstundu ilgajā atmiņu demonstrējumā.
Kad tas beidzās, cilvēki sapulcējās ap mums, apbēra ar līdzjūtības apliecinājumiem un, uzsizdami uz pleca, centās parādīt, ka priecājas par mūsu ierašanos. Mūs stādīja priekšā vairākiem vadoņiem. Sais amatos viņi laikam bija izvirzīti vienīgi savas gudrības dēļ, jo pēc sociālā stāvokļa tur visi likās vienādi un arī apģērbti bija stipri līdzīgi. Vīrieši valkāja safrāndzeltenas tunikas, kas sniedzās līdz ceļiem, jostas un garus zābakus no stingra, zvīņaina materiāla, kas gan laikam bija kāda jūras dzīvnieka āda. Sievietes bija tērptas klasiskajā stilā, viņu skaistās, krokās krītošās un dažādos sārtos, zilos un zaļos toņos krāsotās drānas rotāja pērles un mirgojoši gliemež- vāciņi. Daudzas sievietes bija tik daiļas, ka uz zemes neviena nespētu tām līdzināties. Viņu vidū atradās viena . . . bet kādēļ gan klāstīt savas personiskās jūtas šai plašajai publikai domātajā stāstījumā? Pateikšu tikai to, ka'Mona ir Skarpas — kāda šās tautas vadoņa — vienīgā meita un kopš pirmās tikšanās dienas es ievēroju viņas tumšajās acīs līdzcietību un izpratni, kas aizkustināja manu sirdi, tāpat kā mana pateicība un apbrīna aizkustināja viņējo. Pašlaik neko vairāk nestāstīšu par šo apburošo meiteni. Pietiks, ja sacīšu, ka jaunas, spēcīgas izjūtas bija ienākušas manā dzīvē. Redzot, ka Marakots, neparasti dzīvi žestikulēdams, sarunājas ar kādu patīkamu dāmu un Skenlens smejošu meiteņu baram ar zīmēm apliecina savu sajūsmu, es sapratu: arī mani biedri saskatījuši mūsu traģiskajā stāvoklī kādu gaišāku pusi. Kaut arī pasaulei mēs esam miruši, ārpus tās paveras dzīve, kas sola zaudēto vismaz daļēji kompensēt.
Todien mazliet vēlāk Manda un citi draugi izvadāja mūs pa dažām telpām milzīgajā ēkā. Gadsimtu nogulsnējumi bija to aprakuši tik dziļi okeāna dibenā, ka iekļūt tajā varēja tikai caur jumtu, no kurienes ejas veda arvien zemāk un zemāk — līdz pašam apakšējam stāvam, kas atradās vairākus simtus pēdu zem ieejas telpas. Apakšējā stāvā savukārt tika rakts, un mēs redzējām ejas stiepjamies visos virzienos lejup zemes dzīlēs. Mums parādīja gaisa ražošanas iekārtu līdz ar sūkņiem, kas liek tam cirkulēt pa visu ēku. Marakots ar izbrīnu un sajūsmu vērsa mūsu uzmanību uz to, ka te ne vien tika savienots skābeklis ar slāpekli, bet mazākās retortēs uzkrātas arī citas gāzes, kas varēja būt vienīgi argons, neons un vēl dažas mazpazīstamas mūsu atmosfēras sastāvdaļas, kuru nozīmi mēs tikai sākam izprast. Interesi izraisīja arī ūdens destilēšanas tvertnes un milzīgās elektrības ražošanas iekārtas, taču daudzi mehānismi bija tik sarežģīti, ka mēs tikai ar grūtībām orientējāmies to detaļās. Varu vienīgi apliecināt, ko pats redzēju un nogaršoju: gāzveida un šķidras ķimikālijas tika iepildītas dažādās mašīnās, kur tās karsēja, pakļāva spiedienam, apstrādāja ar elektrību, un rezultātā tika iegūti milti, tēja, kafija vai vīns.
Vairākkārt apskatot šo ēku, cik nu tas mums bija ļauts, mēs drīz vien nonācām pie kādas atziņas: šās zemes iedzīvotāji bija paredzējuši savas valsts applūšanu un sagatavojušies aizsardzībai pret ūdens uzbrukumu jau labu laiku, pirms zeme nogrima viļņos. Tas, ka šādus aizsardzības pasākumus nevarēja veikt pēc katastrofas, ir pats par sevi saprotams un neprasa pierādījumus, taču tagad mēs savām acīm pārliecinājāmies, ka visa varenā ēka no paša sākuma tika veidota, turot prātā vienu domu,— tā būs patvērums ilgam laikam. Milzīgās retortes un tvertnes, kurās ražoja gaisu, pārtiku, destilēto ūdeni un citus nepieciešamos produktus, bija iebūvētas sienās un iekļāvās celtnes sākotnējā konstrukcijā kā neatņemamas sastāvdaļas. Tas pats sakāms par slūžu kamerām, silikāta dioksīda rūpnīcu, kur ražoja stiklveida pārvalkus, un milzu sūkņiem, kas regulēja ūdens līmeni ieejas telpās. Ikvienu no šīm lietām prasmīgi un tālredzīgi bija radījusi apbrīnojamā senatnes tauta, kas savos sirojumos, kā mums izdevās uzzināt, bija nonākusi Vidusamerikā un Ēģiptē un tādējādi atstājusi pēdas pat šai zemē pēc tam, kad pašas kontinents nogrima Atlantijas okeānā. Taču šejienes ļaudis, tās pēcteči, mūsuprāt, bija deģenerējušies (tas ir pilnīgi dabiski) un labākajā gadījumā apstājušies zināmā attīstības stadijā, tikai saglabādami daļu savu senču zināšanu un nerazdami sevī enerģiju tās papildināt. Viņiem piemita lieliskas spējas un tomēr, kā mums šķita, dīvainā kārtā trūka iniciatīvas, lai radītu kaut ko klāt pie tā apbrīnojamā mantojuma, kuru bija saņēmuši no senčiem. Esmu pārliecināts, ka Marakots, likdams lietā šīs zināšanas, ļoti drīz būtu guvis lielākus panākumus. Runājot par Skenlenu, mūsu spējīgo mehāniķi ar aso prātu, jāsaka, ka viņš nerimtīgi izdarīja kādus uzlabojumus, kas šiem ļaudīm laikam likās tikpat nozīmīgi kā mums viņu sasniegumi. Nolaižoties okeānā, Skenlenam svārku kabatā atradās iemīļotā mutes harmonika, un ar to viņš nemitīgi sagādāja baudu mūsu jaunajiem biedriem, kas sajūsmināti — gluži kā mēs, klausoties Mocartu,— sēdēja apkārt grupās, kad viņš spēlēja tiem savas dzimtenes skumjās dziesmas.
Es jau sacīju, ka mums nebija ļauts apskatīt visu ēku, un tagad varu sīkāk pastāstīt par to. Bija kāds stipri nodeldēts gaitenis, pa kuru mēs redzējām vienmēr ejam ļaudis, bet no kura allaž vairījās mūsu ekskursiju vadītāji. Tas, dabiski, pamodināja mūsos ziņkāri, tāpēc kādu vakaru nolēmām riskēt un izpētīt to paši uz savu roku. Izlavījušies no savas istabas, devāmies uz nepazīstamo ēkas daļu tādā laikā, kad tuvumā bija mazāk cilvēku.
Eja aizveda mūs pie augstām velvētām durvīm, kuras šķita veidotas no tīra zelta. Atvēruši tās, mēs nokļuvām plašā, apmēram 200 pēdu garā, kvadrātveida telpā. Visas sienas bija krāsotas spilgtos toņos un rotātas neparastām gleznām un statujām, kas attēloja groteskus radījumus ar milzīgām galvassegām, kuras atgādināja mūsu Amerikas indiāņu svētku rotājumus. Lielās zāles galā atradās gigantiska sēdoša statuja, kuras kājas bija sakrustotas gluži kā Budam, bet seja nepauda Budam raksturīgo lēnprātību. Gluži otrādi, tas bija dusmu iemiesojums, elks ar atplestu muti un zvērojošām, sarkanām acīm, kuras vēl iespaidīgākas padarīja divas elektriskās spuldzes, kas tās apgaismoja no iekšpuses. Elks turēja klēpi prāvu pavardu. Pienākuši klāt, mēs pārliecinājāmies, ka tas bija pilns ar pelniem.
— Molohs!— teica Marakots.— Molohs jeb Bāls — seno feniķiešu cilšu vecumvecais dievs.
— Apžēlojies!— es iekliedzos, atcerēdamies seno Kar- tāgu.— Nestāstiet man, ka šie cēlie ļaudis spēj upurēt cilvēkus.
— Paklau, Hedlij!— bažīgi ieteicās Skenlens.— Es ceru, ka viņi to kaut kā nokārto pašu mājās. Tā tik vēl trūka, ka viņi tādus jokus dzītu ar mums.
— Nē, man šķiet, viņi saņēmuši labu mācību,— es teicu.— Nelaime padara cilvēkus līdzcietīgus.
— Tā ir taisnība,— piebilda Marakots, rušinādams pelnus,— šis ir vecais mantotais dievs, taču kults, protams, ir mainījies. Seit ir sadedzināti maizes klaipi un kaut kas tamlīdzīgs. Bet varbūt bija laiki.. .
Mūsu prātojumus pārtrauca barga balss, kas atskanēja turpat līdzās, un mēs ieraudzījām vairākus vīrus dzeltenās drānās un augstās cepurēs, kuri acīm redzami bija šā tempļa priesteri. Spriežot pēc viņu sejām, mēs varējām kļūt par Bāla pēdējiem upuriem, turklāt viens no viņiem jau bija izvilcis aiz jostas aizbāzto nazi. Nikni žestikulēdami un klaigādami, viņi mūs rupji izgrūda no savas svētnīcas.
— Velns parāvis!— Skenlens iekliedzās.— Es kraušu tam tipam, ja viņš mani neliks mierā. Paklau, pintiķi, labāk neķeries man pie apkakles!
Vienu brīdi es jau sāku baiļoties, ka mums šai svētajā vietā izcelsies, kā Skenlens saka, «burkšķis». Mēs tomēr aizdabūjām saniknoto mehāniķi prom bez kautiņa un patvērāmies savā istabā, taču no Mandas un pārējo mūsu draugu izturēšanās varēja noprast, ka mūsu pārdrošais pasākums viņiem ir zināms un viņi to ņēmuši ļaunā.
Bija vēl otra svētnīca, kuru mums brīvi izrādīja un kurā mēs gluži negaidīti atradām veidu, kā sazināties — gan ļoti gausi un visai nepilnīgi — ar saviem jaunajiem biedriem. Tā bija telpa ēkas apakšējā daļā bez jebkādiem rotājumiem vai atšķirības zīmēm, tikai tās vienā galā atradās laika gaitā nodzeltējusi ziloņkaula skulptūra — sieviete ar šķēpu rokās un pūci uz pleca. Istabu apsargāja kāds sirmgalvis, bet, kaut arī viņš bija ļoti vecs, varēja viegli pamanīt, ka viņš pieder pie gluži citas rases un ir smalkāks un slaidāks par pārējiem vīriem. Kad
stāvējām, raudzīdamies ziloņkaula statujā, un mēs ar Marakotu pūlējāmies atcerēties, kur kaut ko līdzīgu esam jau redzējuši, sirmgalvis mūs uzrunāja.
— Tea,— viņš teica, norādīdams uz tēlu.
— Viņš runā grieķu valodā!— es iesaucos.— Nudien!
— Tea! Atēna!— vīrs atkārtoja.
Nebija ne mazāko šaubu. «Dieviete Atēna», šie vārdi bija nepārprotami. Marakots, kas ar savu aso prātu orientējās vai visās zinību jomās, tūlīt sāka uzdot jautājumus klasiskajā grieķu valodā, kurus sirmgalvis uztvēra tikai daļēji un uz kuriem atbildēja gandrīz pilnīgi nesaprotamā arhaiskā dialektā. Tomēr Marakots bija kaut ko uzzinājis un atradis starpnieku, ar kura palīdzību varēja vismaz šo to pavēstīt mūsu biedriem.
— Tas ir svarīgs pierādījums,— Marakots tovakar sacīja savā spalgajā balsī tik skaļi, it kā uzrunātu plašu auditoriju,— ka leģendai var ticēt. Teiksmu pamatā vienmēr ir kāds fakts, pat ja gadu gaitā tas tiek sagrozīts. Jūs zināt — vai arī varbūt nezināt («Uz galvošanu!» atsaucās Skenlens)—, ka lielās salas sabrukuma periodā senie grieķi karoja ar atlantīdiešiem. So faktu minēja Solons, aprakstot no Saīsas priesteriem iegūtās ziņas. Varam pieņemt, ka tolaik atlantīdiešu rokās bija grieķu gūstekņi, ka daži no tiem kalpoja Drošības Templī un palika uzticīgi savai reliģijai. Cik es sapratu, šis vīrs ir mantojis kulta priestera amatu, un varbūt, uzzinājuši kaut ko vairāk, mēs sastapsim vēl citus šās senās tautas pārstāvjus.
— Jāatzīst, ka viņiem netrūkst veselā saprāta,— Skenlens sacīja.— Manuprāt, ja vajadzīgs ģipša dievs, tad labāk, lai tā ir skaista sieviete nekā tas stulbiķis ar sarkanajām acīm un ogļu pannu klēpī.
— Laime, ka viņi nezina jūsu uzskatus,— es ieteicos. — Pretējā gadījumā jūs ņemtu galu kā kristīgais moceklis.
— Tas nenotiks, kamēr vien es viņiem spēlēšu džezu,— viņš atbildēja.— Šķiet, viņi jau ir tā pieraduši, ka" nespētu iztikt bez manis.
Atlantīdieši bija dzīvespriecīgi ļaudis, un mēs viņu vidū jutāmies laimīgi, taču laiku pa laikam gadījās un gadās, ka sirds sāk plūst pāri ilgās pēc dzimtajām vietām, ko esam zaudējuši, un atmiņā ataust mīļie, vecie, četrstūrainie Oksfordas pagalmi vai arī Harvardas sirmās gobas un tik pazīstamā universitātes pilsētiņa. Pašās pirmajās
dienās tas viss man šķita tikpat kā ainava uz Mēness, un tikai tagad manā dvēselē miglaina un nenoteikta sāk mosties cerība vēlreiz redzēt to.