Dažas dienas pēc ierašanās mūs, viesus vai gūstekņus — dažkārt šaubījāmies, kas mēs īsti esam,— atlantīdieši paņēma līdzi ekspedīcijā pa okeāna dibenu. Mūs pavadīja seši no viņiem, ieskaitot Mandu. Sapulcējāmies tai pašā ieejas telpā, kurā mūs ieveda pirmajā dienā, un tagad varējām to mazliet labāk apskatīt. Tā bija ļoti plaša telpa, vismaz 100 pēdu gara un tikpat plata, tās zemās sienas un griesti izskatījās zaļi no jūras augiem un bija tik mitri, ka no tiem pilēja ūdens. Apkārt visai telpai garā virknē stiepās vadži ar zīmēm, kas laikam bija numuri, un uz katra vadža bija uzkārts viens no caurspīdīgajiem stiklveida pārvalkiem, kā arī pāris plecu bateriju, kuras ražoja skābekli. Grīdu veidoja akmens plāksnes, kurās daudzu paaudžu pēdas bija ieminušas bedrītes, un tajās tagad krājās seklas ūdens peļķītes. Telpu apgaismoja pie dzegas piestiprinātās dienasgaismas spuldzes. Mums uzmauca stiklveida pārvalkus un iedeva katram rokā no kāda viegla metāla izgatavotu resnu kūju ar asu galu. Pēc tam Manda ar zīmēm lika mums pieturēties pie margām, kas stiepās apkārt visai telpai, pats ar biedriem rādīdams priekšzīmi. Drīz vien mēs sapratām šās rīcības iemeslu: āra durvīm lēni atveroties, okeāna ūdeņi ieplūda ar tādu sparu, ka mēs tiktu nogāzti no kājām, ja nebūtu piesargājušies. Ūdens cēlās strauji, un, kad tas sniedzās mums pāri galvai, spiediens samazinājās. Manda pirmais devās uz durvju pusi, un pēc brīža mēs atkal atradāmies okeānā, atstājuši ieejas durvis atvērtas — lai varētu tikt atpakaļ.
Skatoties apkārt saltajā, spokaini ņirbošajā mirgā, kas apgaismoja zemūdens klajumu, mēs varējām visu skaidri saredzēt vismaz ceturtdaļjūdzi tālu. Bijām pārsteigti, tālumā ieraugot kādu ļoti spožu mirdzumu. Tieši turp devās mūsu ceļvedis, un visa grupa zosu gājienā sekoja viņam. Mēs virzījāmies lēni, jo kavēja ūdens pretestība, un mūsu kājas uz katra soļa dziļi iegrima mīkstajās dūņās; taču drīz vien sapratām, kas tā par noslēpumainu gaismu, kura saistījusi mūsu uzmanību. Tā bija mūsu pašu kabīne, pēdējais atgādinājums par zemes dzīvi! Slīpi sasvērusies, tā balstījās uz viena no plašās ēkas kupoliem, un tajā joprojām gaiši dega visas spuldzes. Trīs ceturtdaļas kabīnes pildīja ūdens, bet ieslēgtais gaiss aizsargāja telpas daļu, kurā atradās mūsu elektriskā iekārta. Mūs pārņēma dīvaina sajūta, kad, ielūkojoties kabīnē, skatienam pavērās pazīstamais iekārtojums, mūsu dlvāniņš un aparāti tais pašās vietās un turpat vairākas prāvas zivis, kas nemitīgi riņķoja pa ūdeni gluži kā grunduļi pudelē. Cits pēc cita mūsu ekspedīcijas dalībnieki iespraucās pa atvērto lūku kabīnē. Marakots gribēja paglābt kādu piezīmju grāmatiņu, kas peldēja pa ūdens virsu, Skenlens un es — paņemt dažas savas personiskās mantas. Arī Manda un pāris viņa biedru ienāca iekšā un ar vislielāko interesi pētīja dziļummērītāju, termometru un citus aparātus, kas atradās pie sienas. Termometru mēs noņēmām un aiznesām līdzi. Zinātniekiem būs interesanti uzzināt, ka vislielākajā okeāna dziļumā, kādu cilvēks jebkad sasniedzis, ūdens temperatūra ir 40 grādu pēc Fārenheita un ka, dūņām ķīmiski sadaloties, tas tur ir siltāks nekā virsējos slāņos.
Līdztekus tam, ka mums tika dota iespēja mazliet izstaigāties pa okeāna dibenu, mūsu nelielajai grupai bija arī noteikts mērķis. Mēs meklējām pārtiku. Laiku pa laikam redzēju mūsu biedrus strauji triecam uz leju viņu smailās kūjas, ikreiz caurdurot lielu, brūnu, ātei līdzīgu plakanu zivi, kādu te bija daudz, bet tās gulēja tik dziļi dūņās, ka bija pamanāmas tikai ar trenētu aci. Pēc laiciņa katram no mazajiem vīriem pie sāniem kuļājās divas vai trīs zivis. Skenlenam un man drīz vien bija šī māksla rokā, un mēs notvērām katrs pāris zivju, bet Marakots staigāja kā pa sapņiem, pilnīgi nogrimis okeāna skaistuma apbrīnošanā un teikdams garas, satrauktas runas, kuras gan neaizsniedza mūsu dzirdi, toties varējām vērot viņa sejas dzīvo mīmiku.
Pirmajā brīdī apkārtne mums likās vienmuļa, bet drīz vien atklājām, ka pelēkajos līdzenumos dažnedažādus veidojumus bija radījušas dziļjūras straumes, kas šķērsoja tos līdzīgi zemūdens upēm. Sls straumes izskaloja kanālus mīkstajās dūņās, atsegdamas zemākos slāņus. Kanālu dibens sastāvēja no sarkanajiem māliem, kas veidoja visu okeāna gultnes pamatu un bija kā nosēti baltām šķēpelēm, kuras es noturēju par gliemežvākiem, bet, tuvāk apskatot, izrādījās, ka tie ir vaļu ausu kauli, haizivju un citu jūras briesmoņu zobi. Viens no šiem zobiem, ko es pacēlu, bija 15 collu garš, un mēs varējām būt pateicīgi, ka tik drausmīgi nezvēri mitinās augstākajos okeāna slāņos. Pēc Marakota vārdiem, šā zoba īpašnieks bijis milzīgs agresīvs zobenvalis — Orca gladiator. Tas lika atcerēties Mičela Hedžisa paziņojumu, ka pat uz visbriesmīgāko haizivju ķermeņiem viņš redzējis zīmes, kas liecināja, ka tās sastapušās ar vēl lielākiem un baismīgākiem radījumiem nekā pašas.
Okeāna dzīlēm piemīt kāda īpatnība, kas atstāj sevišķi lielu iespaidu uz vērotāju. Kā jau es teicu, lielās organisko vielu masas, lēni trūdot, izstaro pastāvīgu saltu gaismu. Bet nedaudz augstāk ir melna nakts. Tas atgādina krēslainu ziemas dienu, kad pār zemi klājas smagi, tumši negaisa mākoņi. No šiem melnajiem padebešiem lēni un nemitīgi kā sniegs krīt niecīgas baltas pārsliņas, viznīdamas uz tumšā fona. Tās ir bruņas, kas piederējušas jūras gliemežiem un citiem maziem radījumiem, kuri dzīvo un mirst piecas jūdzes biezajā ūdens slānī. Un, kaut arī daudzas no tām krītot izšķīst, papildinādamas okeāna kalcija sāļu krājumus, pārējās gadsimtu gaitā izveido nogulsnējumus, kas aprakuši lielo pilsētu, kuras augšējā daļā mēs tagad mitinājāmies.
Atstājuši kabīni — pēdējo, kas mūs saistīja ar zemi,— turpinājām ceļu zemūdens pasaules tumsībā, kur drīz vien sastapāmies ar kaut ko pilnīgi jaunu. Priekšā pavīdēja kustīgs plankums, bet, pienākuši tuvāk, ieraudzījām, ka tas ir pūlītis cilvēku, kas, ģērbušies stiklveida pārvalkos, vilka ar oglēm piekrautas platas ragavas. Tas bija smags darbs, un nabaga puisi, saliekusies un sasprindzinājuši visus spēkus, ar mokām raustīja haizivju ādas virves, kuras tika izmantotas par iejūgu. Katru strādnieku grupu pavadīja kāds vīrs, kas, likās, bija priekšnieks, un mēs ar interesi vērojām, ka vadītāji un darba darītāji nepārprotami piederēja pie dažādām •asēm. Strādnieki bija gara auguma, gaišmataini, ar zilām acīm un spēcīgu ķermeņa uzbūvi. Vadītāji, kā jau teikts,— tumši, gandrīz vai negroīdi, drukniem, platiem stāviem. Tobrīd mēs nevarējām to tā īsti izpētīt, bet man radās iespaids, ka vienas rases pārstāvji pēc tradīcijas skaitījās par otras rases vergiem, un, pēc Marakota domām, viņi varēja būt to grieķu gūstekņu pēcteči, kuru dievieti mēs redzējām svētnīcā.
Pirms nonācām pie raktuvēm, satikām vairākas šo cilvēku grupas, no kurām katra vilka savu ogļu kravu. Raktuvēs dziļūdens nogulsnējumi un smilšainie slāņi, kas atradās zem tiem, bija norakti, un tur pavērās dziļš karjers, kurā mijās mālu un ogļu noslāņojumi — sen bojā gājušās pasaules formācijas. Varenā karjera dažādos stāvos mēs redzējām strādnieku grupas darbā — vieni ogles cirta, bet citi vāca kopā un krāva grozos, kuros tās tika uzvilktas augstāk.
Raktuves bija tik plašas, ka mēs nevarējām saskatīt pretējo malu milzīgajai bedrei, ko okeāna dzīlēs bija izcirtušas neskaitāmas strādnieku paaudzes. Tātad ogles, pārvērstas elektriskajā enerģijā, bija virzošais spēks, kas lika darboties visiem Atlantīdas mehānismiem. Starp citu, interesanti ir tas, ka leģendās pareizi saglabājies senās pilsētas vārds, jo, kad mēs to minējām sarunās ar Mandu un citiem, viņi pirmajā brīdī likās ļoti pārsteigti, ka mums tas zināms, bet pēc tam, enerģiski mādami ar galvu, apliecināja, ka ir sapratuši.
Pagājuši garām lielajam ogļu karjeram vai, pareizāk, nogriezušies no tā pa labi, mēs nonācām pie zemas bazalta klinšu grēdas, kuras virsma bija tikpat gaiša un spoža kā tai dienā, kad zeme izmeta klintis no savām dzīlēm, bet virsotne iezīmējās uz tumšā fona vairākus simtus pēdu virs mums. So vulkānisko klinšu pnmatu sedza gari, biezi saauguši ūdensaugi, kuri sakņojās liiij- veida koraļļu kolonijā, kas bija izveidojusies jau tais senajās dienās, kad klintis vēl atradās virs zemes. Kādu brīdi mēs gājām gar šā biezokņa malu, un mūsu biedri sita pa to ar nūjām, mums par uzjautrinājumu dzīdami no turienes laukā gluži neparastu pasugu zivis un vēžveidīgos, laiku pa laikam kādu no tiem noķerdami uzturam. Tā mēs priecīgā noskaņojumā bijām nostaigājuši kādu jūdzi vai vairāk, kad ieraudzīju Mandu piepeši apstājamies un veramies apkārt, ar žestiem paužot izbrīnu un satraukumu. Te, zem ūdens, roku kustības aizstāja valodu, jo Mandas biedri vienā mirklī saprata viņa raižu cēloni, un tikai pēc tam arī mums viss kļuva skaidrs. Doktors Marakots bija pazudis!
Mēs labi atcerējāmies, ka viņš kopā ar mums bija stāvējis pie ogļu karjera un aizgājis līdz pašām bazalta klintīm. Likās neiespējami, ka viņš varētu būt aizsteidzies mums priekšā, tātad acīmredzot atradās kaut kur aizmugurē, biezokņa tuvumā. Mūsu biedri izskatījās
visai uzbudināti, bet mēs ar Skenlenu, zinādami šā krietnā vīra izklaidību un dīvainības, bijām pārliecināti, ka uztraukumam nav pamata un drīz vien atradīsim viņu aizkavējušos pie kāda jūras dzīvnieka, kura suga saistījusi viņa uzmanību. Mēs visi pagriezāmies, lai dotos atpakaļ, un nebijām nogājuši vēl ne simt jardu, kad ieraudzījām Marakotu.
Viņš skrēja — skrēja tik naski, kā, manuprāt, vīrietis ar tādām fiziskām dotībām nemaz nav spējīgs skriet. Taču acīmredzot pat vissliktākais sportists var paskriet, ja bailes viņam min uz papēžiem. Rokas izstiepis pēc palīdzības, neveikli klupdams un streipuļodams, viņš skrēja, cik jaudas. Un bija iemesls tā piepūlēties, jo trīs drausmīgi radījumi dzinās viņam pa pēdām. Tie bija tīģerkrabji, melnbalti svītroti un augumā ne mazāki par Ņūfaundlendas sugas suņiem. Par laimi, viņi paši nebija nekādi žiglie skrējēji un kaut kā jokaini sāniski īrās uz priekšu pa mīksto okeāna dibenu, kustēdamies tikai mazliet ašāk par pārbiedēto bēgli.
Tomēr izturības tiem bija vairāk, un varbūt pēc dažām minūtēm nezvēru briesmīgās knaibles jau satvertu Marakotu, ja laikus nebūtu iejaukušies mūsu draugi. Viņi aizdrāzās uz priekšu ar asajām kūjām rokās, bet Manda paspīdināja spēcīgu elektrisko bateriju, ko viņš nēsāja pie jostas, pretīgajiem briesmoņiem acīs. Spilgtās gaismas iebiedēti, tie iemuka biezoknī, pazuzdami skatienam. Mūsu draugs apsēdās uz koraļļu rifa gabala, un viņa seja liecināja, ka šis piedzīvojums viņu ir galīgi nomocījis. Vēlāk Marakots pastāstīja mums, ka spraucies cauri biezoknim, cerēdams iegūt dzīvnieku, ko viņš noturējis par kādu retu dziļjūras Chimera dzimtas sugu, un nejauši nokļuvis šo neganto tīģerkrabju ligzdā, kuri tūlīt metušies viņam pakaļ. Tikai pēc krietnas atpūtas viņš bija spējīgs atsākt ceļojumu.
Kad kādu gabalu bijām nogājuši gar bazalta klintīm, drīz nonācām pie mērķa. Pelēkais līdzenums, kas pletās mūsu priekšā, šai vietā bija pārklāts dažāda lieluma pauguriem un augstiem izciļņiem, kuri vēstīja, ka apakšā guļ lielā, senā pilsēta. Dūņas būtu to pilnīgi aprakušas, kā lava apraka Herkulānu un pelni — Pompeju, ja atlan- tīdieši nebūtu tajā izrakuši eju. Tas bija garš, lejupejošs tunelis, kas nobeidzās platā ielā ar mājām abās pusēs. So ēku sienas vietvietām bija ieplaisājušas un sadrupušas, jo nebija tik stingri būvētas kā Drošības Templis, bet namu iekšpuse lielākoties izskatījās tieši tāda pati kā katastrofas bridi, vienīgi okeāns, radīdams visdažādākās izmaiņas — vietumis skaistas un neparastas, citur baismīgas —, bija pārveidojis telpu izskatu. Mūsu pavadoņi neaicināja mūs apskatīt pašas pirmās mājas, ko bijām sasnieguši, bet skubināja iet uz priekšu, līdz nonācām pie ēkas, kas neapšaubāmi bijusi lielā citadele jeb pils, ap kuru grupējusies visa pilsēta. Pīlāri, kolonnas, platās, ciļņiem rotātās dzegas, frīzes un kāpnes šai celtnē pārspēja visu, ko jebkad esmu redzējis uz zemes. Liekas, visvairāk tā atgādina Kārnākās tempļa atliekas Luksorā, Ēģiptē, tās rotājumi un pusizdzisušie gravējumi dīvainā kārtā visos sīkumos līdzinās šiem pašiem veidojumiem lielajās drupās Nīlas krastā, un arī lotosa ziediem līdzīgie kolonnu kapiteļi ir tādi paši kā tur. Mūs pārņēma savāda sajūta, stāvot šais plašajās zālēs uz marmora mozaīkas grīdām, kur abās pusēs augstu pacēlās varenas skulptūras, un redzot milzīgus sudrabainus zušus aizslīdam virs mūsu galvām un zivis aizšaujamies prom visos virzienos bailēs no gaismas kūļa, kas rādīja mums ceļu. Mēs klīdām no istabas istabā, un to greznība ik uz soļa liecināja par neprātīgo baudkāri, kuras dēļ, kā stāsta vēl dzīvā leģenda, dievs nolādējis šo tautu. Kāda maza istaba bija pārklāta ar pasakaini skaistu perlamutru, kas vēl tagad, gaismas staram slīdot pa sienām, vizuļoja brīnišķās opāla nokrāsās. Vienā tās stūrī atradās ornamentiem greznots dzeltena metāla paaugstinājums un tāda pati gulta, kas vedināja uz domām, ka šis bijis kādas ķēniņienes guļamkambaris, bet pie gultas tagad gulēja pretīga, melna tinteszivs, kuras riebīgais ķermenis lēnā ritmā klusi cilājās un saplaka, radot iespaidu, ka ļauna sirds joprojām pukst šās grēcīgās pils pašā centrā.
Es un, kā vēlāk uzzināju, arī mani ceļabiedri bijām priecīgi, kad, sekodami saviem pavadoņiem, sākām virzīties uz izeju. īsu mirkli uzmetām vēl kādam sagruvušam amfiteātrim un pēc tam molam ar bāku galā un sapra- tām> ka pilsēta bijusi jūras osta. Drīz bijām atstājuši šīs nelabā apsēstās vietas un izgājuši atpakaļ pazīstamajā zemūdens klajumā.
Mūsu piedzīvojumi nebija gluži galā — atgadījās vēl viens, kas satrauca gan mūsu biedrus, gan arī mūs. Bijām jau gandrīz nonākuši pie mājām, kad viens no mūsu pavadoņiem lielā izbīlī rādīja augšup. Palūkojušies turp, ieraudzījām neparastu skatu. Ūdens tumšajos slāņos parādījās kāds milzīgs, melns plankums, kas strauji krita lejup. Pirmajā brīdī tas izskatījās kā bezveidīga masa, bet, kad bija nonācis gaišākā joslā, mēs redzējām, ka tas ir pārsprādzis milzu zivs līķis, kam krītot līdzi stiepās dzīvnieka iekšas. Gāzes to bija turējušas ūdenī augstākajos okeāna slāņos, līdz tās izdalījās laukā pūšanas procesā vai haizivīm uzbrūkot, un tad no zivs bija palicis pāri tikai nedzīvais svars, kas vilka to lejup uz okeāna dibenu. Savas pastaigas laikā mēs bijām pamanījuši vairākus šādus lielus skeletus, ko zivis bija apgrauzušas tīrus, taču šis radījums, kaut arī bez iekšām, likās gluži kā dzīvs. Mūsu pavadoņi metās mums klāt, lai parautu sāņus no krītošās masas, bet, pārliecinājušies, ka tā mūs neskars, viņi norimās. Caur stiklveida ķiverēm mēs nedzirdējām troksni, bet tam vajadzēja būt pamatīgam, jo, varenajam ķermenim atsitoties pret okeāna dibenu, Globigerina dūņas uzšļācās gaisā kā dubļi, kad tajos iesviež akmeni. Tas bija kašalots, savas 70 pēdas garš, un no zemūdens ļaužu saviļņojuma un līksmības es nopratu, ka vaļa taukus viņi pratīs pienācīgi izmantot. Taču tobrīd atstājām bojā gājušo dzīvnieku, un drīz vien mēs, neierastās pastaigas nogurdinātie svešinieki, priecīgā noskaņojumā atkal atradāmies pie ieejas durvīm, ko greznoja uzraksts, un pēc laiciņa, atbrīvojušies no saviem stiklveida pārvalkiem, dzīvi un veseli stāvējām uz priekštelpas slapjās grīdas.
Saskaņā ar mūsu laika aprēķinu dažas dienas pēc tam, kad bijām atlantīdiešiem uz domu ekrāna demonstrējuši savas gaitas, mēs piedalījāmies kādā daudz svinīgākā un grandiozākā demonstrējumā, kurā gluži neparastā veidā guvām ļoti skaidru priekšstatu par šās izcilās tautas vēsturi. Es negribu apgalvot, ka seanss tika organizēts tikai mūsu labad, drīzāk liekas, ka stāsts par šiem notikumiem tiek laiku pa laikam atkārtots, lai tauta neaizmirstu savu vēsturi, un tā daļa, kuru mums atļāva noskatīties, bija tikai starpspēle kādā garā reliģiskā ceremonijā. Lai nu kā, es aprakstīšu precīzi, kā viss norisinājās.
Mūs ieveda tai pašā lielajā zālē jeb teātrī, kur doktors Marakots bija attēlojis uz ekrāna mūsu piedzīvojumus. Tur bija sapulcējusies visa kopiena, un mums, tāpat kā iepriekšējo reizi, ierādīja goda vietas tieši pie lielā, spožā ekrāna. Kad bija nodziedāta gara dziesma, kas varēja būt kāda patriotiska himna, ļoti vecs, sirms vīrs, šās tautas vēsturnieks vai hronists, skaļiem aplausiem skanot, izgāja priekšā pie ekrāna un projicēja uz tā gaišās virsmas daudzas ainas, kurās bija attēlots viņa nācijas uzplaukums un sabrukums. Kaut es spētu attēlot to spilgtumu un dramatismu! Abi mani biedri un es bijām tik ļoti nogrimuši vērošanā, ka pilnīgi zaudējām laika un telpas sajūtu, bet visi skatītāji jutās aizkustināti līdz sirds dziļumiem un vaimanāja, un raudāja, risinoties traģēdijai, kas vēstīja par viņu tēvzemes sabrukumu un tautas bojāeju.
Attēlu pirmajā sērijā ieraudzījām seno kontinentu visā slavas spožumā, kāds tas saglabājies atmiņā no paaudzes uz paaudzi mantotajās vēstures hronikās. Mēs redzējām no putna lidojuma brīnišķīgu kalnainu zemi, plašu, ūdeņiem bagātu un prasmīgi apūdeņotu, ar lieliem labības laukiem, šalcošiem augļu dārziem, skaistām upēm un mežainiem pauguriem, rāmiem ezeriem un vietvietām izkaisītiem gleznainiem kalniem. Tā bija kā nosēta ciematiem, zemnieku mājām un skaistiem dzīvojamiem namiem.
Tad mūsu uzmanību saistīja metropole, lieliska, krāšņa pilsēta okeāna krastā; tās ostā stāvēja neskaitāmas galeras, bet piekrastes bija nokrautas precēm. Par pilsētas drošību gādāja stalti mūri ar augstiem torņiem, kurus apjoza grāvji, un tas viss bija veidots ar grandiozu vērienu. Namu rindas stiepās jūdzēm tālu zemes iekšienē, bet pilsētas centrā atradās pils jeb citadele ar robotiem mūriem, tik plaša un valdonīga, ka atgādināja sapņu tēlu. Pēc tam mums parādīja šā zelta laikmeta cilvēku sejas — gudrus un cienījamus sirmgalvjus, vīrišķīgus karotājus, dievbijīgus priesterus, daiļas un cēlas sievietes, piemīlīgus bērnus — cilvēces ziedu.
Tad sekoja citādi attēli. Mēs skatījām karus, nemitīgus karus — gan uz sauszemes, gan uz jūras. Mēs redzējām mežonīgu, neaizsargātu ļaužu ciltis, ko samina un sadragāja, kaujas ratiem vai bruņās tērptiem jātniekiem traucoties pāri. Mēs redzējām dārgumus, ko ieguva uzvarētāji, bet, bagātībai pieaugot, sejas uz ekrāna kļuva arvien dzīvnieciskākas un ļaunākas. No paaudzes uz paaudzi tauta slīdēja arvien zemāk un zemāk. Mēs vērojām jutekliskas izvirtības un morāla pagrimuma, materiālās labklājības pieauguma un garīgā panīkuma pazīmes. Agrāko vīrišķīgo sporta spēļu vietā stājās brutālas sacīkstes, kas prasīja cilvēku upurus. Nebija vairs nedz mierīgās un vienkāršās ģimenes dzīves, nedz intelektuālu nodarbību. Uz ekrāna parādījās nemierīgi un sekli ļautiņi, kas nemitīgi meklēja izklaidēšanos un nodevās baudai, nekad negūdami apmierinājumu, taču iedomādamies, ka tas atrodams sarežģītās un pretdabiskās izpriecās. Bija radusies, no vienas puses, superbagāt- nieku šķira, kas dzinās tikai pēc jutekliskām baudām, un, no otras puses, galēji nabadzīgie ļaudis, kuru vienīgais dzīves uzdevums bija izdabāt savu saimnieku vēlmēm, lai cik tās būtu neģēlīgas.
Un tad atkal tika atšķirta jauna vēstures lappuse. Sāka darboties reformatori, kas centās novērst tautu no neceļiem un vest atpakaļ uz cildenajām takām, kuras tā bija pametusi. Mēs redzējām šos drūmos un nopietnos vīrus sarunājamies un diskutējam ar ļaudīm, bet tie, kurus viņi gribēja glābt, tikai ņirgājās, apveltīdami viņus ar nievām. Opozīciju pret reformatoriem vadīja galvenokārt Bāla priesteri, kas bija pieļāvuši, ka forma un ārišķīgas ceremonijas pamazām aizstāja nesavtīgo gara izkopšanu. Taču reformatori neļāva sevi terorizēt un iebiedēt. Viņi turpināja cīnīties par nācijas glābšanu, un viņu vaibsti kļuva vēl drūmāki un cietāki, it kā gara acīm viņi skatītu drausmīgu nākotnes vīziju un gribētu par to brīdināt ļaudis. Dažs labs, dzirdot viņu runas, šķita uzklausām tās un šausmināmies, bet citi smiedamies pagrieza muguru un grima vēl dziļāk grēku purvā. Beidzot pienāca laiks, kad reformatori, nespēdami vairs neko darīt, uzdeva cīņu un atstāja deģenerējušos tautu likteņa varā.
Tad mēs ieraudzījām dīvainu skatu. Viens no reformatoriem, cilvēks ar neparasti spēcīgu miesu un garu, kļuva par visu pārējo vadoni. Viņam piederēja bagātība un vara, kura, liekas, nebija gluži no šīs pasaules. Mēs redzējām viņu tādā kā transā sarunājamies ar augstākiem gariem. Tas bija viņš, kas prata mobilizēt šās zemes zinātni, kura tālu pārsniedza visu, ko pazīstam mēs, modernā laika ļaudis, vienam uzdevumam — radīt patvērumu, kur varētu paglābties no gaidāmajām briesmām. Mēs redzējām neskaitāmus strādniekus celtniecības darbos, redzējām, ka pacēlās sienas, bet bezrūpīgie pilsoņi tikai noskatījās, uzjautrinājās par tik pamatīgiem un nevajadzīgiem piesardzības soļiem. Citi ļaudis, kas apspriedās ar vadoni, aizrādīja: ja jau viņu mācot bailes, vieglāk būtu aizbēgt uz citu, drošāku zemi. Cik varējām saprast, viņš atbildēja, ka daži būšot jāglābj pēdējā mirklī un tādēļ viņam jāpaliekot jaunajā Drošības Templī. Tikmēr viņš sapulcināja tajā savus sekotājus. Kaut gan pārdabiskie spēki bija brīdinājuši viņu par gaidāmo katastrofu, viņš nezināja ne stundu, ne dienu, kad tā notiks. Kad nu Templis bija gatavs un ūdensdrošās durvis pabeigtas un pārbaudītas, viņš tajā ar savu ģimeni, draugiem, sekotājiem un kalpotājiem sāka gaidīt liktenīgo stundu.
Un liktenīgā stunda pienāca. Skats bija drausmīgs pat uz ekrāna. Dievs vien zina, kāds tas varēja būt īstenībā. Vispirms mēs ieraudzījām milzīgu, spožu ūdens vālu paceļamies no rāmā okeāna neiedomājamā augstumā. Tad redzējām, ka tas veļas, brāzdamies arvien uz priekšu, jūdzi pēc jūdzes,— liels mirgojošs kalns ar putām klātu virsotni, nemitīgi palielinādams ātrumu. Divas niecīgas skaidiņas, ko pašā viļņa galotnē svaidīja sniegotās vērpetes, mums tuvāk veldamās, pārvērtās par divām sadragātām galerām. Tad vilnis triecās pret krastu, traukdamies pāri pilsētai, un nami liecās tā priekšā kā labības lauks viesuļvētrā. Mēs redzējām cilvēkus uz namu jumtiem, kas šausmās pārvērstām sejām, plaši ieplestām acīm, sašķiebtām mutēm, kozdami sev rokās un neprāta bailēs kaut ko murminādami, stingi vērās pretimtraucošajā nāvē. Tie paši vīrieši un sievietes, kas bija ņirgājušies par brīdinājumu, tagad skaļi sauca pēc debesu žēlastības, ar sejām krizdami pie zemes, vai, ceļos nometušies, ārprāta lūgsnā lauzīja paceltās rokas. Vairs neatlika laika doties uz patvērumu, kas atradās ārpus pilsētas, bet tūkstoši steidzās uz citadeli, kura stāvēja augstākā vietā, un drīz vien robotie mūri kļuva melni no cilvēku stāviem. Tad piepeši pils sāka grimt. Viss sāka grimt. Ūdens bija ieplūdis tālu zemes dzīlēs, kur uguns to pārvērta tvaikos, un uzsprāga paši kontinenta pamati. Arvien zemāk un zemāk grima pilsēta, un kliedziens izlauzās no mūsu un visu klātesošo krūtīm, vērojot šo baismīgo skatu. IVlols pjārlūza uz pusēm un nozuda. Augstā bāka sagruva viļņos. Jumti kādu brīdi atgādināja zemūdens klinšu grēdu, pret kuru atsizdamās augšup šļācās bangas, bet tad nogrima arī tie. Vienīgi citadele kā milzīgs kuģis vēl turējās virs ūdens, bet tad arī šī ēka sāka sāniski slīdēt dzelmē, bezpalīdzīgu roku mežam līgojoties virs tās. Briesmīgā drāma bija galā, un kontinentu viscaur klāja jūra. Tā savos viļņos vairs neauklēja dzīvību, bet kūpošie mutuļi un vērpetes, celdami gaismā visus drausmīgās traģēdijas lieciniekus, mētāja cilvēku un dzīvnieku līķus* krēslus, galdus, apģērba gabalus, peldošas cepures un preču saiņus, tam visam zvāļojoties un cilājoties milzīgā rūgstošā masā. Tad viss pamazām norima, un skatienam pavērās varens, plašs ūdens klajš, gluds un spožs kā dzīvsudrabs, bet satumsusī saule zemu pie apvāršņa apspīdēja kapu, kurā tika aprakta zeme, ko dievs ir licis uz svaru kausiem un atzinis par nevērtīgu.
Stāsts bija beidzies. Vairāk mēs arī nedrīkstējām prasīt, jo pārējo varēja papildināt pašu prāts un iztēle. Mēs domās skatījām šo lielo kontinentu lēni un neapturami grimstam dziļāk un dziļāk okeāna dzelmē, no kurienes vulkānu izvirdumi svieda augšup zemūdens klinšu blāķus. Gara acīm mēs vērojām to izstiepjamies jūdzēm tālu Atlantijas okeāna dibenā, redzējām sagrauto pilsētu guļam līdzās Drošības Templim, kurā pulcējās pūlītis izglābto, kas bija pārdzīvojuši smagu nervu satricinājumu. Un tad beidzot mēs sapratām, kā viņi bija izglābušies un atsākuši savu dzīvi, kā lietojuši dažādās ierīces, kuras viņiem ar savu tālredzību un zināšanām bija sagādājis dižais vadonis, kā viņš iemācījis cilvēkiem visas savas gudrības, pirms šķīrās no tiem, un kā no piecdesmit vai sešdesmit izglābtajiem bija izaugusi šī lielā kopiena, kurai vajadzēja lauzt sev ceļu zemes dzīlēs, lai rastu vietu, kur izplesties. Nekāda bibliotēka ar informācijas materiālu nebūtu varējusi mums visu to noskaidrot labāk par šo attēlu sēriju un to, ko mēs paši varējām secināt no redzētā. Tāds bija liktenis, kas uzbruka lielajai Atlantīdas zemei, tādi tās bojāejas cēloņi. Kādu dienu tālā nākotnē, kad šīs zemūdens dūņas pārvērtīsies par krītu, kādā dabas kataklizmā lielā pilsēta varbūt atkal iznirs no ūdens, un nākotnes ģeologs, kas pētīs iegulas, izraks nevis krama oļus un gliemežvākus, bet gan zudušas civilizācijas paliekas un senas pasaules katastrofas pēdas.
Tikai viens jautājums palika nenoskaidrots — cik ilgs laiks pagājis, kopš norisinājusies traģēdija. Doktors Marakots atklāja metodi, kā to aptuveni aprēķināt. Starp daudzajām lielās ēkas piebūvēm bija kāda milzīga spraiš- ļota telpa, kur atradās vadoņu kapenes. Seit, tāpat kā Ēģiptē un Jukatānā, bija parasts līķus iebalzamēt, un sienu nišās bija vērojamas neskaitāmas rindas šo drūmo pagātnes relikviju. Manda lepni norādīja uz nākamo, vēl neaizņemto kapavietu, likdams saprast, ka tā ir sagatavota speciāli viņam.
— Ja apskatām Eiropas karaļu vidējo valdīšanas ilgumu,— teica Marakots savā profesoriskākajā tonī,— tad redzam, ka vienā gadsimtā ietilpst kādi pieci. Mēģināsim šo skaitli izmantot šeit. Mēs nevaram pretendēt uz zinātnisku precizitāti, bet tas mums dos aptuvenas ziņas. Es saskaitīju mūmijas, to ir četri simti.
— Tas būtu astoņi tūkstoši gadu?
— Tieši tā. Un tas zināmā mērā sakrīt ar Platona aprēķiniem. Katastrofa, protams, notika pirms seno ēģiptiešu rakstu hronikas sākumiem, kuras vecums, skaitot no mūsu dienām, ir seši vai septiņi tūkstoši gadu. Jā, manuprāt, mēs varam sacīt, ka esam savām acīm redzējuši vismaz pirms astoņiem tūkstošiem gadu notikušas traģēdijas attēlojumu. Bet, protams, lai radītu tādu civilizāciju, kuras pēdas mēs te redzam, bija vajadzīgi savukārt daudzi tūkstoši gadu.
— Tātad,— viņš secināja (un es šo paziņojumu nododu tālāk Jums),— mēs esam paplašinājuši cilvēces izzinātās vēstures apvāršņus tādā mērā kā neviens pats cilvēks kopš vēstures sākuma.
V nodaļa
Apmēram mēnesi (saskaņā ar mūsu aprēķiniem) pēc bojā gājušās pilsētas apskates notika kaut kas pavisam neparedzēts un pārsteidzošs. Tobrīd mēs uzskatījām, ka esam norūdīti pret negaidītiem triecieniem un ka nekas jauns mūs nespēj īsti pārsteigt, taču šis atgadījums tālu pārsniedza visu, kam iztēle būtu varējusi mūs sagatavot.
Skenlens bija tas, kas pavēstīja, ka atgadījies kaut kas nozīmīgs. Jums jāsaprot, ka tai laikā mēs lielajā ēkā jau jutāmies zināmā mērā kā mājās: mēs zinājām, kur atrodas kopējās atpūtas un izklaidēšanās telpas, apmeklējām koncertus (viņu mūzika bija ļoti savāda un komplicēta) un teātra izrādes, kurās nesaprotamos vārdus izskaidroja ļoti dzīvās un dramatiskās kustības,— īsi sakot, mēs piederējām pie kopienas. Mēs ciemojāmies pie vairākām ģimenēm viņu pašu dzīvokļos, un mūsu dzīvi — vismaz par sevi es to varu sacīt — gaišāku padarīja šo savādo cilvēku valdzinājums, it īpaši tas attiecināms uz mīļo, jauno meiteni, kuras vārdu jau minēju. Monas tēvs bija viens no cilts vadoņiem, un, par spīti visām rasu un valodas atšķirībām, viņa ģimenē mani uzņēma sirsnīgi un laipni. Kad nonāk līdz vismaigākajām sarunām, es neredzu atšķirības starp seno Atlantīdu un moderno Ameriku. Manuprāt, tas, kas patiktu Masačū- setsas jaunietei no Brauna koledžas, darītu prieku arī manai meitenei zem okeāna viļņiem.
Taču man jāatgriežas pie tā, ka Skenlens ienāca mūsu istabā un paziņoja par kādu svarīgu notikumu.
— Klau, viens no šiem nupat atjoza un ir tā uztraucies, ka pa tīro aizmirsis noņemt savu stikla vāku, un vairākas minūtes notarkšķēja, pirms apjēdza, ka neviens viņu nedzird. Pēc tam nāca — tra-ta-tā tik ilgi, cik viņam pietika elpas, un tagad visi ies šim līdzi uz laukā lecamo vietu. Es ar' laidīšos ūdenī, jo mums tur droši ir ko redzēt.
Izskrējuši laukā, pamanījām savus biedrus žigli dodamies lejup pa gaiteni un satraukti žestikulējam, un mēs, pievienojušies tiem, drīz vien iekļāvāmies pūlī, ko uzbudinātais ziņnesis steigšus veda pa okeāna dibenu uz priekšu. Viņi gāja tik ātri, ka ar grūtībām tikām līdzi, bet, tā kā viņiem rokās bija elektriskie gaismekļi, mēs, kaut arī atpalikām, tomēr varējām sekot gaismas kūlim. Maršruts bija tas pats — gar bazalta klinšu pamatu līdz vietai, kur gadu gaitā nodeldēti pakāpieni veda augšup — kalna virsotnē. Uzkāpuši pa tiem, mēs atradāmies uz nelīdzenas virsmas, kurā bija daudz robotu smaiļu un dziļu plaisu, kas apgrūtināja iešanu. Izkļuvuši no šī sacietējušās lavas veidojumu labirinta, mēs nonācām apaļā klajumā, kur viss mirguļoja fosforescējošā gaismā. No tā, ko es ieraudzīju klajuma vidū, man aizrāvās elpa. Uzmetis skatienu saviem biedriem, no viņu izbrīnītām sejām nopratu, ka viņi izjūt to pašu, ko es.
Pa pusei aprakts dūņās, tur gulēja prāvs tvaikonis. Tas bija nogāzies uz sāniem, dūmvads norauts un nokāries dīvainā leņķī, priekšējais masts nolauzts pavisam īss, bet citādi kuģis likās neskarts un tik tīrs un svaigs, it kā tikko būtu atstājis doku. Steigšus devāmies pie tvaikoņa un nonācām zem tā pakaļgala. Varat iedomāties, kā mēs jutāmies, izlasot tā nosaukumu —«Stretforda, Londona». Mūsu kuģis bija sekojis mums Marakota bezdibenī!
Pēc pirmā trieciena šis notikums, protams, vairs nelikās tik neizprotams. Mēs atcerējāmies, ka kritās barometrs, ka pieredzējušais norvēģu tirdzniecības kuģa kapteinis ievilka buras, ka pie apvāršņa parādījās savāds melns mākonis. Skaidrs, ka piepeši bija uznākusi neredzēti spēcīga brāzma un apgāzusi «Stretfordu». Bija acīm redzams, ka visa kuģa apkalpe gājusi bojā, jo lielākā daļa laivu — vairāk vai mazāk sadragātas — nokarājās no laivceltņiem. Un kā gan laivas būtu varējušas palikt veselas tādā orkānā? Traģēdija neapšaubāmi bija notikusi stundu vai divas pēc mūsu nelaimīgā kritiena. Iespējams, ka trose, ko mēs redzējām, tika uzvilkta augšā, tieši pirms uznāca viesulis. Drausmīgs likteņa untums šķita tas, ka mēs bijām dzīvi, bet tie, kas sēroja par mums, paši ir gājuši bojā. Mēs nevarējām noteikt, vai kuģis bija dreifējis okeāna augšējos slāņos vai arī tas jau kādu laiku gulējis tur, kur to atrada atlantīdieši.
Nabaga kapteinis Hovijs vai, pareizāk, tas, kas no viņa bija palicis pāri, joprojām atradās savā postenī uz tiltiņa, ar sastingušajām rokām cieši ieķēries tā margās. Viņš un trīs kurinātāji, kuru līķus atradām mašīntelpā, bija vienīgie, kas nogrima līdz ar kuģi. Pēc mūsu norādījuma viņus visus iznesa laukā, apglabāja dūņās un uzlika uz mirstīgajām atliekām ūdensziedu vītnes. To visu es rakstu cerībā, ka tas var sniegt misis Hovijai mierinājumu viņas lielajās bēdās. Kurinātāju vārdi mums nebija zināmi.
Kamēr mēs izpildījām šo savu pienākumu, mazie ļautiņi bija sakāpuši kuģī. Palūkojušies augšup, mēs ieraudzījām, ka viņi ir visur — kā peles uz siera gabala. Viņu uztraukums un ziņkāre liecināja, ka šis ir pirmais modernais kuģis — iespējams, pirmais tvaikonis —, kas jebkad nonācis pie viņiem. Vēlāk mēs uzzinājām, ka mūsu draugu skābekļa aparātus, kuri atradās stiklveida pārvalkos, vajadzēja ik pēc dažām stundām uzpildīt speciālā stacijā, tāpēc, pētot kaut ko jūras dibenā, viņi nedrīkstēja pārāk attālināties no centrālās bāzes. Atlantīdieši tūdaļ ķērās pie darba — viņi sāka izjaukt kuģi, noņemdami un aiznesdami prom visu, kas viņiem varēja noderēt; šis darbs turpinājās vēl ilgi pēc tam un pat tagad nav īsti galā. Arī mēs bijām priecīgi, ka varējām tikt savās kajītēs un paņemt apģērba gabalus un grāmatas, kuras nebija vēl gluži sabojātas.
Starp citām lietām, ko mēs iznesām no «Stretfordas», bija kuģa žurnāls, kurā sakarā ar mūsu katastrofu kapteinis izdarījis ierakstus līdz pašam pēdējam brīdim.
Likās neticami, ka mēs lasām par savu bojāeju, kad viņš jau ir miris. Katastrofas dienā bija šāds ieraksts:
«3. okt. Tris drosmīgie, bet pārgalvīgie piedzīvojumu meklētāji šodien, pret manu gribu un neklausot manam padomam, nolaidās savā ierīcē līdz okeāna dibenam, un nelaime, ko es biju paredzējis, notika. Dievs lai dod mieru viņu dvēselēm. Viņi nolaidās vienpadsmitos dienā, un es šaubījos, vai atļaut viņiem to darīt, jo likās, ka tuvojas vētra. Es vēlos, kaut būtu klausījis savai nojautai, taču tfas būtu vienīgi novilcinājis nenoveršamo traģēdiju. Es atvadījos no visiem trim pārliecībā, ka nekad viņus vairs neredzēšu. Kādu laiku viss gāja labi, un 11.45 viņi 300 asu dziļumā sasniedza dibenu. Doktors Marakots vairākkārt sūtīja man ziņas, un viss šķita esam kārtībā, kad piepeši es izdzirdu viņa satraukto balsi un arī kabeļtauva sāka stipri vibrēt. Pēc mirkļa tā pārtrūka. Likās, ka tai brīdī viņi atradās virs kādas dziļas aizas, jo pēc doktora pieprasījuma kuģis bija ļoti lēni braucis uz priekšu. Gaisa caurules vēl kādu gabalu, pēc mana aprēķina — pusjūdzi, sniedzās līdzi, bet tad ari tās pārtrūka. Šīs nu ir pēdējās ziņas par doktoru Marakotu, misteru Hedliju un misteru Skenlenu, un nav cerību, ka mēs jebkad uzzināsim kaut ko vairāk.
Un tomēr vēl jāmin kāds ļoti neparasts notikums, kuru apsvērt man nebija laika, jo vētras tuvošanās mani stipri satrauc. Mēs tūlīt mērījām dziļumu — tas sasniedza 26 000 pēdu. Lote, protams, palika dibenā, bet tauva tika tūlīt uzvilkta augšā, un, lai cik tas būtu dīvaini, virs porcelāna kausiņa, kurā tiek noņemti paraugi, mēs atradām mistera Hedlija mutautiņu ar viņa vārdu. Visa kuģa apkalpe ir pārsteigta, un neviens nevar saprast, kā tas varēja gadīties. Iespējams, ka nākamajā ierakstā es pastāstīšu par to mazliet vairāk. Mēs gaidījām vairākas stundas, vai kaut kas neuzpeldēs augšā, un uzvilkām kabeļtauvu, kuras gals ir norauts. Tagad man jārūpējas par kuģi, jo es nekad neesmu redzējis tik draudīgas debesis, barometrs nokritis līdz 28,5 un vēl turpina strauji krist.»
Tā nu mēs saņēmām pēdējās vēstis no mūsu bijušajiem ceļabiedriem. Acīmredzot tūlīt pēc tam drausmīgs ciklons bija uzbrucis kuģim un to sapostījis.
Mēs uzkavējāmies vrakā, līdz sasmakušais gaiss mūsu stiklveida pārvalkos un pieaugošais smagums krūtīs brīdināja, ka ir pēdējais laiks doties atpakaļ. Un tad atceļā gadījās piedzīvojums, kas mums atklāja, kādas piepešas briesmas ik brīdi uzglūn šiem zemūdens ļaudīm, un mēs sapratām, kāpēc viņu skaits, par spīti aizritējušajam ilgajam laika periodam, ir tik neliels. Mēs rēķinājām, ka kopā ar grieķu vergiem viņu ir ne vairāk kā pieci vai seši tūkstoši. Bijām nonākuši pa kāpnēm lejā un gājām gar biezokni, kas apjož bazalta klinšu pakāji, kad Manda uztraukts parādīja augšup un sāka enerģiski māt vienam no mūsu grupas, kas atradās patālu priekšā, klajumā. Tai pašā laikā viņš un viņa pavadoņi metās skriet uz prāvo akmeņu pusi, raudami mūs līdzi. Tikai nokļuvuši akmeņu aizsegā, ieraudzījām trauksmes cēloni. Kādu gabalu virs mums strauji lejup traucās milzīga dīvaina izskata zivs — tā atgādināja lielu, peldošu pēli, mīkstu un uzpūtušos. Tai bija balta pavēdere un garas, sarkanas bārkstis, kurām vibrējot zivs virzījās pa ūdeni uz priekšu. Likās, ka tai nav ne mutes, ne acu, bet drīz vien noskaidrojās, ka zivs ir neiedomājami veikla. Mūsu grupas biedrs, kas atradās klajumā, arī skrēja uz patvērumu, bet bija jau par vēlu. Es redzēju viņa seju šausmās pārvēršamies, kad viņš saprata, kas viņu gaida.
Drausmīgais radījums uzkrita cilvēkam virsū un, apņēmis viņu no visām pusēm, palika guļam, baismīgi pulsējot, it kā triekdams nelaimīgā ķermeni pret koraļļu klintīm, lai sadragātu to. Traģēdija norisinājās dažu soļu attālumā no mums, taču tās pēkšņums tik ļoti bija izbiedējis mūsu biedrus, ka likās, viņi pilnīgi zaudējuši spēju rīkoties. Tad Skenlens izmetās laukā un, uzlēcis dzīvnieka platajā mugurā, kas bija izraibināta melniem un brūniem plankumiem, ietrieca savas metāla nūjas aso galu tā mīkstajos audos.
Es sekoju Skenlena paraugam, un beigās arī Marakots un visi pārējie uzbruka briesmonim, kas lēni aizslīdēja prom, atstādams aiz sevis eļļainu un gļotainu atdalījumu strūklu. Taču mūsu palīdzība nāca par vēlu, jo, milzu zivij uzbrūkot, bija pārplīsis atlantīdieša stiklveida pārvalks, un viņš noslīka. Mēs aiznesām viņa mirstīgās atliekas uz Drošības Templi, un šī diena kļuva par sēru dienu, bet tā reizē bija arī mūsu triumfa diena, jo savas enerģiskās rīcības dēļ bijām stipri cēlušies biedru acīs. Runājot par dīvaino zivi, doktors Marakots apgalvoja, ka tā esot palagzivju pasuga, ko ihtiologi labi pazīstot, bet tik lieli īpatņi viņam neesot pat sapnī rādījušies.
Pieminēju šo radījumu tāpēc, ka tas kļuva par cēloni traģēdijai, taču es varētu uzrakstīt un varbūt pat uzrakstīšu veselu grāmatu par brīnumaino dzīvi, ko mēs šeit redzējām. Dzīlēs dominē sarkanie un melnie toņi, bet augi ir pavisam bālā olīvkrāsā un tik stingrām šķiedrām, ka tos reti izceļ mūsu traļi, tāpēc zinātnē iesakņojies uzskats, ka okeāna dibenā nekas neaug. Daudzi jūras dzīvnieki ir neparasti skaisti, bet citi — ķēmīgi un drausmīgi kā1 murgu tēli un bīstamāki par jebkuru sauszemes radījumu. Esmu redzējis kādu trīsdesmit pēdu garu raju ar šausmi-' nošu dzeloni uz astes, ar kuru tā vienā triecienā var uz vietas nogalināt jebkuru dzīvu būtni. Redzēju vardei līdzīgu nezvēru, kam ir zaļas, uz āru izspiedušās acis un plati atplesta mute, aiz kuras tūlīt sākas milzīgs vēders. To satiekot, nāve ir neizbēgama, ja vien pie rokas nav elektriskās spuldzītes, ar ko nešķīsteni var atvairīt. Redzēju aklo sarkano zuti, kas guļ starp klintīm un nogalina savu upuri, izspļaujot indi, kā arī okeāna dzīļu briesmoni — milzu jūras skorpionu — un nēģim līdzīgu lielu zivi, kas slēpjas okeāna džungļos.
Reiz man bija arī izdevība redzēt īstu jūras čūsku — radījumu, kas reti parādās cilvēkiem, jo mīt pašās dziļākajās vietās un uzpeld tuvu ūdens virsmai tikai tad, ja kāds zemūdens grūdiens to izdzen no paslēptuves. Čūsku pāris kādu dienu aizpeldēja vai, pareizāk, aizslīdēja garām man un Monai, kad bijām patvērušies jūras augu biezoknī. Tās bija milzīgas — pēdas desmit platas un divsimt garas —, virspusē melnas, apakšā sudrabaini baltas, ar garām, bārkstainām spurām uz muguras un tik mazām ačelēm kā vērsim. Sie un daudzi citi novērojumi būs izklāstīti doktora Marakota rakstā, ja vien tas kādreiz nonāks Jūsu rokās.
Nedēļa aizritēja pēc nedēļas mūsu jaunajā dzīvē. Tā bija kļuvusi ļoti patīkama. Mēs pamazām iemācījāmies šejieniešu seno valodu, tā ka varējām jau mazliet sarunāties ar saviem biedriem. Viņu valstībā bija ārkārtīgi daudz interesanta ko pētīt, un Marakots ir jau tik pamatīgi apguvis seno ķīmiju, ka, pēc viņa apgalvojuma, varētu izdarīt revolūciju pasaules zinātnē, ja vien spētu tai paziņot savas atziņas. Starp citu, atlantīdieši bija iemācījušies sašķelt atomu, un, kaut gan atraisītā enerģija ir mazāka, nekā mūsu zinātnieki to bija paredzējuši, tās tomēr pietiek, lai viņiem vienmēr būtu prāvs enerģijas krājums. Arī ētera īpašību un enerģētikas izpētē viņi ir aizsteigušies mums tālu priekšā, un dīvainā domu pārveidošana attēlos, ar kuru palīdzību mēs viņiem izstāstījām savus piedzīvojumus un viņi mums savu vēsturi, ir saistīta ar impulsiem, kas, nonākot ēterā, atkal materializējas.
Un tomēr, par spīti atlantīdiešu plašajām zināšanām, daudz no tā, ko sasniegusi mūsu modernā zinātne, bija palicis ārpus viņu senču redzesloka.
Skenlenam radās iespēja to pierādīt. Nedēļām ilgi viņš dzīvoja satraukumā, it kā baidīdamies izpaust kādu lielu noslēpumu, un nemitīgi smīkņāja pats par savām domām. Tai laikā mēs savu biedru redzējām reti, jo viņš likās ārkārtīgi aizņemts un par savu draugu un uzticības personu bija izvēlējies kādu resnu, dzīvespriecīgu atlantī- dieti, vārdā Berbrikss, kas pārzināja mehānismus. Skenlens un Berbrikss, kaut arī viņi sazinājās galvenokārt ar zīmēm un uzsizdami viens otram pa muguru, bija cieši sadraudzējušies un pastāvīgi darbojās divatā.
Kādu vakaru Skenlens ienāca starodams.
— Paklau, dok,— viņš teica Marakotam.— Es gribētu šiem ļautiņiem parādīt kādu triku. Viņi mums ir šo to izrādījuši, un, mandomiņ, tagad pienākusi mūsu kārta dot pretim. Kā būtu, ja mēs rītvakar sasauktu viņus kopā uz nelielu seansu?
— Džezs vai čarlstons?— es apjautājos.
— Kas par čarlstonu! Pagaidiet, gan redzēsiet. Cilvēk, tas ir varens numurs — bet pietiek, neteikšu vairs ne vārda. Tā nu ir, Hedlij. Es jūs nepiekrāpšu. Esmu kaut ko izgudrojis un gribu to viņiem nodot.
Nākamajā vakarā visa kopiena sapulcējās pazīstamajā zālē. Uz skatuves, aiz lepnuma smaidīdami pār visu seju, stāvēja Skenlens un Berbrikss. Viens no viņiem piespieda pogu, un — runājot Skenlena vārdiem — mēs kļuvām mēmi aiz pārsteiguma.
— Hallo, runā Londona!— atskanēja skaidra balss. — Sākam vietējo raidījumu. Laika ziņas.
Sekoja parastās frāzes par atmosfēras spiedienu un anticikloniem.
— Pēdējās ziņas. Šorīt viņa majestāte karalis atklāja jaunu korpusu Hammersmitas bērnu slimnīcā …— un tā tālāk, kā jau parasti. Pirmo reizi mēs atkal jutāmies kā vecajā, darbīgajā Anglijā, kas, stipro muguru zem kara parādu nastas saliekusi, cītīgi pildīja savus ikdienas uzdevumus. Pēc tam mēs noklausījāmies ārzemju un sporta ziņas. Dzīve vecajā pasaulē ritēja tāpat kā agrāk. Mūsu draugi, atlantīdieši, izbrīnā klausījās, bet nekā nesaprata. Taču, kad pēc ziņām gvardes orķestris sāka spēlēt maršu no operas «Loengrīns», atskanēja klausītāju sajūsmas saucieni, un bija jāpasmaida, redzot, kā ļaudis metās uz skatuvi, atrāva aizkarus un meklēja aiz ekrāna muzicētājus. Jā, arī mēs esam atstājuši savas pēdas zemūdens civilizācijā!
— Nē, ser,— Skenlens vēlāk paskaidroja,— es nevarēju uzbūvēt raidstaciju. Viņiem nav materiāla, un man nav saprašanas. Bet mājās es sev sameistaroju divlampu uztvērēju ar antenu pagalmā, pie veļas auklas, un iemācījos ar to rīkoties — varēju noķert jebkuru staciju Savienotajās Valstīs. Man šķita ērmoti, ka ar visu šo elektrības lērumu pie rokas un viņu stikla rūpniecību, kura mūs pārtrumpojusi, nevarētu izgudrot kaut ko, kas noķertu kādu ētera vilni, kurš taču noteikti ietu pa ūdeni tikpat labi kā pa gaisu. Izdzirdis pirmās skaņas, vecais Berbrikss gandrīz vai bija gar zemi, bet nu viņam viss ir skaidrs, un es domāju, ka šī ierīce viņiem paliks uz laiku laikiem.
Viens no Atlantīdas ķīmiķu atklājumiem ir gāze, kas sver deviņreiz mazāk par ūdeņradi un ko Marakots nosauca par levigenu. Viņa eksperimenti ar šo gāzi uzvedināja mūs uz domām uzlaist augšā, okeāna virspusē, stikla balonus ar informāciju par mūsu likteni.
— Es izskaidroju šo domu Mandam,— sacīja Marakots.— Viņš jau ir devis rīkojumu stikla pūtējiem, un pēc dienas vai divām dienām baloni būs gatavi.
— Bet kā gan mēs iedabūsim tajos mūsu ziņas?— es vaicāju.
— Balonos tiek atstāts mazs caurumiņš, pa kuru ielaiž gāzi. To tad mēs izmantosim, lai iebāztu papīrus. Pēc tam šie izveicīgie meistari caurumiņu aizkausēs. Esmu pārliecināts, ka baloni, vaļā palaisti, tūdaļ uzskries augšā.
— Un gadu mētāsies ūdenī nepamanīti.
— Tas var gadīties. Taču baloni atstaros saules gaismu. Tie noteikti saistīs uzmanību. Mēs atradāmies uz Eiropas-Dienvidamerikas kuģu satiksmes līnijas. Ja uzlaidīsim vairākus balonus, es neredzu iemesla, kāpēc vismaz vienu no tiem nevarētu atrast.
Un tādā ceļā, dārgais Talbot (vai jūs citi, kas lasāt šo vēstījumu), tas nonāca Jūsu rokās. Taču ar to, iespējams, būs saistīts cits, daudz svarīgāks plāns. Sī ideja dzimusi atjautīgā amerikāņu mehāniķa smadzenēs.
— Draugi,— viņš reiz sacīja, kad bijām vieni savā istabā,— dzīve te ir uz goda — labi ēdieni un dzērieni, un esmu sastapis kādu dūjiņu, kas simtkārt pārāka par visām Filadelfijas meičām. Bet ar visu to man brīžiem gribas ticēt, ka reiz atkal redzēšu mīļo, veco zemi.
— Iespējams, ka mēs visi jūtam to pašu,— es iebildu,— taču nesaprotu, kā jūs cerat to panākt.
— Paklausieties, Hedlij! Ja šīs stikla bumbas var pacelt mūsu papīrus, varbūt tās var pacelt arī mūs. Nedomājiet, ka es te klabu pa tukšo, jo esmu to visu līdz pēdējam izdomājis. Pieņemsim, ka mēs saliksim trīs vai četrus balonus kopā, lai tiem būtu lielāks spēks. Skaidrs? Tad uzliksim savus stiklainos pārvalkus un piesprādzēsimies pie baloniem. Kad viss būs gatavs, sprūkam ārā un — prom. Kas gan spēs mūs apturēt ceļā no šejienes līdz augšai?
— Varbūt haizivs.
— Nieki! Haizivs — sīka vienība! Mēs aizdrāzīsim garām visām haizivīm, ka tās i neodīs. Sīs noturēs mūs par trim saules zaķīšiem, un mēs laidīsimies tādā tempā, ka otrā galā uzšausimies piecdesmit pēdas gaisā. Tik tiešām, ja kāds dumiķis redzēs mūs uznākam augšā, tas pārbīlī sāks pātarus skaitīt.
— Pieņemsim, ka tas ir iespējams. Bet kas notiks pēc tam?
— Pie velna ar visu «pēc tam»! Izmēģināsim laimi, jo citādi mums jātup šeit mūžīgi mūžos. Es esmu par to, lai šmauktu prom un riskētu.
— Es, protams, ļoti vēlos atgriezties pasaulē, kaut vai tikai tāpēc, lai iepazīstinātu zinātniskās biedrības ar mūsu-rezultātiem,— teica Marakots.— Tikai manā personiskā vadībā viņi varēs aptvert visu to zināšanu krājumu, ko esmu šeit ieguvis. Es atbalstu Skenlena ierosinājumu.
Zināmu svarīgu iemeslu dēļ es no visiem trim biju vismazāk sajūsmināts.
— Tas būtu tīrais neprāts. Ja mūs augšā neviens nesagaidīs, mēs neizbēgami peldēsim apkārt, līdz aiziesim bojā no bada un slāpēm.
— Vai jums prāts, kā gan mūs kāds varētu sagaidīt?
— Varbūt pat to varētu atrisināt,— Marakots ieteicās.— Mēs varam norādīt mūsu atrašanās vietas platuma un garuma grādus vienas jūdzes robežās.
— Un viņi nolaidīs lejā kāpnītes,— es ironiski piebildu.
— Kas par kāpnītēm! Šefam taisnība. Paklausieties, mister Hedlij, ierakstiet tai vēstulē, ko jūs gatavojaties sūtīt pasaulei,— nudien, es gribētu redzēt pēc tam virsrakstus žurnālos!— ka mēs atrodamies starp 27. ziemeļu platuma un 28,14. rietumu garuma grādu — kādi jau nu ir tie pareizie cipari. Skaidrs? Tad uzrakstiet, ka trīs visizcilākie cilvēces pārstāvji — dižais zinātnes vīrs Marakots, lēcošā zvaigzne kukaiņu vākšanā Hedlijs un Bills Skenlens, pirmšķirīgais mehāniķis un Meribenka firmas lepnums,— okeāna dibenā brēc pēc palīdzības. Vai pieleca?
— Nu, un tālāk?
— Redziet, par tālāko jādomā viņiem. Tas būs tāds kā izaicinājums, ko viņi nevarēs neuzklausīt. Kā es, piemēram, lasīju par Stenliju, kas atradis Livingstonu, un tamlīdzīgi. Viņiem jāatrod veids, kā uzraut mūs augšā vai arī noķert otrā galā, ja mēs paši tiksim virspusē.
— Mēs varētu paši kaut ko ierosināt,— teica profesors.— Lai viņi iemet šai vietā dziļūdens zondi, un mēs to sagaidīsim. Kad tā sasniegs dibenu, varam piesiet pie tās zīmīti un palūgt, lai viņi mums palīdz.
— Prātīgs vārds!— iesaucās Bills Skenlens.— Tas noteikti ir vislabākais gājiens.
— Un, ja kāda dāma vēlētos dalīt savu likteni ar mums, četriem būtu tikpat viegli tikt augšā kā trim,— noteica Marakots, veltīdams man šķelmīgu smaidu.
— Un pieciem ir tikpat viegli kā četriem,— sacīja Skenlens.— Vai nu jūs sapratāt, mister Hedlij? Uzrakstiet to visu, un pēc sešiem mēnešiem mēs atkal pastaigāsimies pa Temzas krastiem.
Tā, nu mēs ielaidīsim šos divus balonus ūdenī, kurš mums ir tas pats, kas Jums gaiss. Mūsu abi mazie baloniņi pacelsies augšup. Vai tie abi ceļā aizies bojā? Tas ir iespējams. Vai arī varam cerēt, ka viens nokļūs virspusē? To mēs atstāsim dievu ziņā. Ja mūsu labā neko nevar darīt, tad paziņojiet tiem, kas norūpējušies par mums, ka mēs vismaz esam drošībā un laimīgi. Ja turpretim mūsu ierosinājums ir izpildāms un atradīsies nauda un enerģija, lai mūs izglābtu, mēs esam paziņojuši, kādā veidā tas būtu izdarāms. Un tagad — ardievu, bet varbūt — uz redzēšanos?»
Tā beidzās vēstījums, kas atradās stiklveida balonā.
Seit esmu apkopojis faktus, kas bija manā rīcībā, kad sagatavoju šā ziņojuma sākotnējo variantu. Kamēr raksts atradās spiestuvē, tam radās gluži negaidīts un sensacionāls epilogs. Marakota ekspedīciju izglāba mistera Faverdžera tvaika jahta «Mariona», un no kuģa tika noraidīts ziņojums, ko uztvēra radiostacija Zaļā raga salās un pārraidīja tālāk uz Eiropu un Ameriku.
Ziņojuma autors ir misters Kijs Osborns, pazīstamais aģentūras «Associated Press» pārstāvis.
Noskaidrojās, ka, tiklīdz doktora Marakota un viņa draugu bēdu stāsts sasniedza Eiropu, tur lietišķi un bez steigas tika noorganizēta glābšanas ekspedīcija. Misters Faverdžers augstsirdīgi nodeva tās rīcībā savu lielisko tvaika jahtu un brauca arī pats līdzi. «Mariona» jūnijā atstāja Serbūru, Sauthemptonā uzņēma misteru Kiju Osbornu un kinooperatoru un tūlīt devās uz to vietu okeānā, kas bija aprādīta vēstulē. Tur tā ieradās pirmajā jūlijā.
No kuģa tika nolaista stiepļu tauvā piestiprināta dziļūdens lote, ko lēnām vilka pa okeāna dibenu. Lotes galā līdz ar smagumu bija piesieta pudele, kurā atradās vēstule. Tajā bija rakstīts: «Pasaule ir saņēmusi Jūsu vēstījumu, un mēs esam šeit, lai Jums palīdzētu. So savu ziņojumu mēs noraidām arī pa radio cerībā, ka Jūs to uztversiet. Mēs lēni šķērsosim Jūsu rajonu. Kad būsiet noņēmuši pudeli, lūdzu, ielieciet tajā savu ziņojumu. Mēs rīkosimies saskaņā ar Jūsu norādījumiem.»
Divas dienas «Mariona» kreisēja turp un atpakaļ bez jebkādiem rezultātiem. Trešajā dienā glābšanas ekspedīciju sagaidīja liels pārsteigums. Dažu simtu jardu attālumā no ūdens izšāvās mazs, ļoti spožs balons — tāds pats stiklveida ziņnesis, par kādu bija rakstījis Hedlijs. Kad balonu beidzot izdevās sadauzīt, tajā atrada šādu vēstuli:
«Paldies, dārgie draugi. Mēs augstu vērtējam Jūsu lielo pašaizliedzību un enerģiju. Jūsu raidījumus mēs uztveram viegli un varam atbildēt ar balonu palīdzību. Mēs centāmies satvert tauvas galu, bet straume to ceļ augšup un tas slīd uz priekšu daudz ātrāk, nekā visžiglākais no mums spēj kustēties, pārvarot ūdens pretestību.
Mūsu iecerēto pasākumu ierosinām sākt rīt sešos no rīta. Pēc mūsu aprēķiniem, tas būs otrdien, 5. jūlijā. Mēs laidīsimies augšā pa vienam, tā ka jebkuru padomu, kas izrietēs no pieredzes, varēs noraidīt lejā tiem, kuri nāks vēlāk. Vēlreiz no sirds pateicamies.
Marakots. Hedlijs. Skenlens.»
Tālāk stāsta misters Kijs Osborns.
«Rīts bija brīnišķīgs. Tumši safīrzilā jūra dusēja gluda kā ezers, un dzidro debess jumolu neaptumšoja ne vismazākais mākonītis. Agri no rīta visa «Marionas» apkalpe bija kājās un ar vislielāko interesi gaidīja tālākos notikumus. Kad pulkstenis tuvojās sešiem, mūsu gaidas kļuva mokošas. Uz signālmasta tika nostādīts novērotājs, un tieši piecas minūtes pirms sešiem izdzirdām viņa saucienu un ieraudzījām, ka viņš rāda kaut ko ūdenī pa kreisi no kuģa priekšgala. Mēs visi saskrējām šai klāja daļā, un man izdevās uzrausties uz vienas no glābšanas laivām, no kurienes varēja visu skaidri saredzēt. Rāmajā ūdenī saskatīju kaut ko līdzīgu sudrabainam burbulim, kas lielā ātrumā cēlās augšup no okeāna dzelmes. Tas iznāca virspusē apmēram 200 jardu attālumā no kuģa un izšāvās taisni gaisā — skaista, mirdzoša lode, pēdas trīs diametrā —, pacēlās lielā augstumā un, vieglas vēja pūsmas dzīts, aizlidoja prom kā rotaļu balons. Skats bija apbrīnojams, bet radīja bažas, jo likās, ka saites būtu atraisījušās un nasta, ko šim velkonim vajadzēja iznest virspusē, ceļā nokritusi. Tūlīt tika nosūtīta radiogram- ma:
«Jūsu balons iznira pie paša kuģa. Pie tā nekas nebija piestiprināts, un balons aizlidoja prom. Mēs nolaidām laivu, lai būtu gatavi tālākiem notikumiem.»
Tūlīt pēc sešiem mūsu novērotājs atkal signalizēja, un pēc brīža es ieraudzīju otru sudraba lodi, kas peldēja no dziļuma augšup, bet daudz lēnāk par iepriekšējo. Sasniegusi ūdens virsmu, tā pacēlās gaisā un lidinājās, bet nasta turējās virs ūdens. Apskatot tuvāk, izrādījās, ka tas bija liels, zivju ādā ievīstīts sainis ar grāmatām, rakstiem un dažādiem priekšmetiem. Slapjo saini uzvil- kām uz klāja un par tā pienākšanu ziņojām pa radio, ar nepacietību gaidīdami nākamo balonu.
Tas ilgi nekavējās. Atkal parādījās sudrabains burbulis, atkal tas pāršķēla ūdens spoguli, bet šoreiz spožā bumba uzšāvās augstu gaisā, mums par lielu izbrīnu, iznesdama sev līdzi slaiku sievietes stāvu. Inerces spēks to bija pacēlis augšā, un jau pēc brīža viņa tika pievilkta pie kuģa sāniem. Stikla bumbas augšējo puslodi cieši iekļāva ādas gredzens, no tā stiepās garas lences, kas bija piestiprinātas pie platas jostas, kura apņēma sievietes glezno vidukli. Viņas ķermeņa augšdaļu sedza savāds bumbierveidīgs stikla kupols — es teicu stikla, taču īstenībā tas bija veidots no tāda paša stingra un viegla materiāla kā baloni. Kupols bija gandrīz caurspīdīgs, sudrabainām dzīsliņām caurausts. Viduklim un pleciem tas piekļāvās ar elastīgām saitēm, un tāpēc nemaz nelaida cauri ūdeni, bet iekšpusē, kā jau aprakstījis Hedlijs, bija apgādāts ar kādu neredzētu, ļoti vieglu un ērtu ķīmisku gaisa atjaunošanas aparātu. Kad ne bez grūtībām tika noņemts elpošanas pārvalks, sievieti pacēla augšā un nolika uz klāja. Viņa bija dziļā bezsamaņā, taču vienmērīgie elpas vilcieni deva mums cerību, ka meitene drīz atžirgs no straujā ceļojuma un spiediena maiņas, kas gan nebija pārāk liela tāpēc, ka gaisa blīvums aizsargpārvalkā pārsniedza mūsu atmosfēras blīvumu un bija aptuveni tāds kā vidējā joslā, kur nirēji parasti mēdz atvilkt elpu. Tā acīmredzot bija atlantīdiete, kas vēstulē dēvēta par Monu, un, spriežot pēc viņas, šī rase tiešām ir cienīga atsākt savu eksistenci uz zemes. Meitene ir tumsnēja, ar skaistiem, asi iezīmētiem dižciltīgiem vaibstiem, gariem melniem matiem, daiļām gaiši brūnām acīm, kas pašlaik apburošā izbrīnā raugās visapkārt. Gliemežvāki un perlamutrs rotā viņas krēmkrāsas tuniku un viz tumšajos matos.
Grūti iedomāties skaistāku okeāna dzīļu najādu — jūras noslēpumainās burvības iemiesojumu. Mēs vērojām, kā meitenes brīnišķīgajās acīs pamazām atgriezās apziņa un piepeši, strauji kā jauna stirniņa uzlēkusi kājās, viņa pieskrēja pie reliņiem.
- — Sairus! Sairus!— viņa kliedza.
Mēs jau pa radio bijām nomierinājuši tos, kas atradās apakšā. Bet tagad viņi ātri cits pēc cita uznāca augšā, izšaudamies trīsdesmit vai četrdesmit pēdas gaisā un tad atkrizdami atpakaļ jūrā, no kurienes mēs viņus steidzīgi izvilkām. Visi trīs bija bez samaņas, un Skenlenam nāca asinis pa degunu un ausīm, taču pēc stundas viņi varēja jau uzslieties kājās.
Viņu rīcība pirmajā brīdī, manuprāt, bija loti raksturīga. Jautra grupa aizveda Skenlenu uz bāru, no kurienes pašlaik atskan priecīgi saucieni, stipri traucējot šī sacerējuma tapšanu. Doktors Marakots sagrāba papīru saini, izrāva no tā rakstu, kas sastāvēja, cik varēju spriest, tikai no algebras formulām, un pazuda lejā, turpretim Sairuss Hedlijs pieskrēja pie dīvainās meitenes un, pēc jaunākajām ziņām, ir cieši apņēmies nekad ne soli no viņas neatkāpties.
Tāds nu ir stāvoklis, un mēs ceram, ka mūsu ziņojumu uztvers Zaļā raga salu radiostacija. Sīkāk šo brīnumaino piedzīvojumu, protams, aprakstīs paši tā līdzdalībnieki.»