Ir rakstnieki, kuru darbus pusaudžu vecumā un mazliet vēlāk, kad mostas ilgas pēc romantikas, piedzīvojumiem un varoņdarbiem, lasa aizgūtnēm. Un nez vai būšu daudz pārspīlējis, apgalvodams, ka Fenimora Kūpera, Roberta Stīvensona, Tomasa Maina Rīda, Valtera Skota, Aleksandra Dimā-tēva un Artura Konana-Doila darbi bijuši īsāks vai garāks, vairāk vai mazāk nozīmīgs posms gandrīz katra «normāla» lasītāja izaugsmē. Tā tas bijis ilgi — nu jau gandrīz vai gadsimtu, un ceru, ka tā tas paliks arī turpmāk. Nez vai cilvēks, kas pusaudža gados nav papūlējies izlasīt «Bagātību salu* vai «Trīs musketierus», brieduma gados lasīs nopietnu literatūru vai skatīsies teātrī «Hamletu».
Vārdi «normāls lasītājs» likti pēdiņās tāpēc, ka, pēc sociologu iegūtajām ziņām, lasītāju skaits mūsdienās strauji iet mazumā un nebūt neesmu drošs — varbūt šodienas vidusmēra tīneidžeris vairs nelasa ne «Trīs musketierus», ne «Aivenho». Un vai vispār viņa uztverē tādi jēdzieni kā romantika, bruņnieciskums un galu galā arī literatūra nav devalvējušies? Ir taču video un stereo, var taču iztikt ar komiksiem, palasīt periodikā rakstiņus par rokmūziku . . .
Tomēr, bibliotēkā ieraugot, cik nolasītas ir Artura Konana-Doila grāmatas, šķiet, ka pesimismam nav pamata. Nezinu, kāda gadu gājuma cilvēki, taču šī rakstnieka darbus lasa — tas nu droši.
Konana-Doila cienītāju absolūtajam vairākumam viņa vārds tūdaļ atsauc atmiņā privātdetektīvu Serloku Holmsu un viņa draugu doktoru Vatsonu.
Pie nama, kurā dzimis Konans-Doils, ir plāksne ar uzrakstu «Serloka Holmsa radītājs .. Pats rakstnieks, ja vien vēl būtu dzīvs, justos par to sarūgtināts, viņš taču nav tikai Serloka Holmsa «literārais tēvs», bet apmēram septiņdesmit grāmatu autors. Tie ir stāstu krājumi, garstāsti, piedzīvojumu, zinātniski fantastiskie un
vēsturiskie romāni, ceļojumu piezīmes, arī darbi, kas veltīti… spiritismam un, visbeidzot, viņa autobiogrāfija —«Sera Artura Konana-Doila atmiņas un piedzīvojumi».
Ir diezgan daudz liecību, ka slavenais privātdetektīvs nebūt nav bijis rakstnieka mīļākais varonis, bet daudzie «Beikerstrītas sērijas» stāsti, pēc paša Konana-Doila domām, nav viņa daiļrades virsotne, par daudz nozīmīgākiem viņš uzskatīja savus vēsturiskos romānus.
A. Konans-Doils dzimis 1859. gada 22. maijā Edinburgā. Viņa tēvs Čārlzs Eltimonts Doils — sīks ierēdnis, taču apdāvināts gleznotājs — agri nomira, un rakstnieka dzīvē liela nozīme bija mātei — Marijai Folijai. Viņa bija apbrīnojama teicēja. Konana-Doila daiļrades pētnieki apgalvo, ka stāstnieka talants viņam nācis mantojumā tieši no mātes un tādējādi Arturs turpinājis Doilu dzimtas tradīcijas. Bet Doilu dzimta ir gan sena, gan ar interesantu vēsturi. Jau Valtera Skota romānu lappusēs sastopami Konana-Doila tālu senču vārdi, mātes tēvocis Deniss Peks komandēja skotu brigādi Vaterlo kaujā, Artura vectēvs Džons Doils bija pazīstams portretists un karikatūrists, bet tēvocis Ričards žurnāla «Punch» mākslinieks un Viljama Tekerija darbu ilustrators. Anglijā izdodamajā «Nacionālo biogrāfiju vārdnīcā» minēti pieci Doilu dzimtas pārstāvji.
A. Konans-Doils dzimis Skotijā, pēc tautības ir Irs, taču ilgi dzīvojis Anglijā un ieaudzis angļu tradīcijās, tāpēc arī viņa liktenis ir visai raibs un, par spīti vēlāk atnākušajai pasaules slavai, ilgu laiku diezgan grūts un pretrunīgs.
No 1869. līdz 1876. gadam viņš mācās jezuītu koledžā Stonherstā (Lankašīras grāfistē). Tas ir drūmākais posms viņa dzīvē. Skolotājs ar pletni rokās — lūk, visspilgtākās atmiņas par šiem gadiem. Vēlāk A. Konans-Doils rakstīja: «No septiņu līdz deviņu gadu vecumam es atrados mūsaina, vienacaina neģēļa varā, kurš bija gluži kā no Dikensa darbu lappusēm izkāpis.»
Jezuītu koledža — vai tas neskan drausmīgi? Džeimss Džoiss romānā «Mākslinieka portrets jaunībā» arī rakstījis par paša piedzīvoto šādā mācību iestādē. Konans-Doils gan mācījās Anglijā, taču arī tur jezuīti kopš ordeņa dibināšanas laikiem daudz progresējuši nebija. Dogmatisms gan pasniegšanas metodēs, gan apgūstamās vielas izvēlē un attieksmē pret audzēkņiem, askētisks dzīves veids un pieticīgs uzturs — tāda bija gan Džeimsa Džoisa, gan Artura Konana-Doila dzīve jezuītu koledžā.
Taču šajos smagajos apstākļos Arturā izšķīlās radošā dzirksts — nebrīves uzjundītā iztēle meklēja izeju. Viņš atcerējās gan no mātes dzirdēto, gan nesen (protams, slepeni) izlasīto rakstnieku Maina Rīda, Valtera Skota u. c. aizraujošos darbus un sāka saviem skolasbiedriem sacerēt un stāstīt pats. Viņa vēstījums varēja ar pārtraukumiem turpināties no dienas dienā, pat veselām nedēļām.
Viņš centās izdomāt šaušalīgus un dramatiskus sižetus, kuros netrūka kautiņu, kaujas ainu, asiņu un varoņdarbu. «Saldumi, ko saņēmu kā balvu, mudināja mani sacerēt arvien tālāk,» Konans-Doils vēlāk ironizēja, «es vienmēr lietišķi vienojos, cik kēksu man pienākas, un tas apliecina, ka man jau kopš bērnības bija lemts kļūt par Literātu biedrības locekli.»
Septiņdesmit sestajā gadā Arturs aizbrauc uz Parīzi, kur satiekas ar savu vectēvoci pa pusei francūzi, pa pusei angli Mišelu Konanu, kurš ir vērā ņemama mākslas žurnāla redaktors. Pastāv uzskats, ka Mišels Konans, pats būdams literāts, bijis cieši pārliecināts par jaunā radinieka literārajām spējām un izšķirīgi ietekmējis Artura vecāku viedokli dēla likteņa izlemšanā. Plāniem par reliģisku karjeru tika pārvilkts krusts.
Te jāpiebilst vēl arī tas, ka Mišelam Konanam nebija mantinieku, un viņš negribēja, lai viņa uzvārds iet zūdībā, tāpēc «atdeva» to Arturam. Kā zināms — viņš nekļūdījās …
No 1876. gada A. Konans-Doils studē Edinburgas universitātē; viņš ir nolēmis kļūt par ārstu un 1881. gadā saņem medicīnas bakalaura diplomu. No 1882. līdz 1890. gadam viņš ir praktizējošs ārsts un sapņo iegūt arī doktora grādu. 1879. gadā žurnālos iznāca viņa pirmie darbi «Saseksas ielejas noslēpums» un «Amerikāņu stāsts». Sie sacerējumi gan ncizpelnījās ievērību un arī paša autora atmiņās netiek pieminēti.
Pēc universitātes beigšanas Konans-Doils apmetas uz dzīvi nelielā piejūras pilsētiņā Sautsijā, kur kādā audumu veikalā par pārdevēju strādā S. Dž. Velss.
Astoņos gados, kurus Sautsijā pavadīja Konans-Doils, Anglija ieguva jaunu medicīnas doktoru, bet visa pasaule — arī rakstnieku Arturu Konanu-Doilu.
1887. gadā nāca klajā garstāsts «Etīde purpura toņos». No šī darba galvenajiem varoņiem rakstnieks nešķīrās ilgi jo ilgi — tie ir Serloks Ilolmss un doktors Vatsons.
Nav vērts uzskaitīt visus sacerējumus, kuros abi darbojušies — to bijis ļoti daudz. Drīzāk gan jāpiemin, ka ar laiku slavenais privātdetektīvs un viņa uzticamais draugs un hronists sāka rakstnieku apgrūtināt. Viņš vairs nevēlējās un nespēja iztapt lasītkārās auditorijas viduvējai gaumei, arvien no jauna iesaistot savus varoņus dēkās, tāpēc nolēma «likvidēt» Serloku Holmsu, un stāstā «Serloka Holmsa pēdējā lieta» (1893) privātdetektīvs iet bojā divcīņā ar profesoru Moriartiju. Tomēr atbrīvoties no lasītāju mīluļa nebija nemaz tik vienkārši. Kaut arī stāsta beigās ekspertu slēdziens ir viennozīmīgs — Holmss ir miris, pēc desmit gadiem Konans-Doils spiests savu varoni «atdzīvināt».
1901. un 1902. gadā iznāk garstāsts «Bāskervilu suns», kas ir viens no izcilākajiem darbiem visā «Beikerstrītas detektīva» sērijā.
«Es negribu būt Holmsam nepateicīgs,» Konans-Doils raksta savā autobiogrāfijā. «Daudzējādā ziņā viņš man bija labs draugs. Ja dažkārt jutos no viņa noguris, tad tikai tāpēc, ka viņa raksturs necieš nekādus pustoņus. Tā ir skaitļošanas mašīna, un jebkurš mēģinājums to kaut kādi papildināt tikai sabojātu kopējo iespaidu.»
Tomēr rakstnieks arvien uzskatija, ka Serloka Holmsa panākumi ir aizēnojuši viņa daudz nozīmīgākos darbus — vēsturiskos romānus.
īpaši viņu interesēja trīs Anglijas un Eiropas vēstures posmi.
Vispirms XIV — XV gadsimts un Simtgadu karš (romāns «Baltā vienība»).
Tad XVII gadsimts — angļu buržuāziskās revolūcijas laiks.
Un visbeidzot — Napoleona kari — no jūras kaujas pie Trafalgaras raga līdz pat Vaterlo (romāni «Brigadiera 2erāra varoņdarbi» un «Brigadiera Zerāra brīnišķīgie piedzīvojumi»).
Gatavojoties darbam pie vēsturiska romāna, Konans-Doils pamatīgi studējis dažnedažādus materiālus, piemēram, «Flotes vēsturi», «Boksa vēsturi», «Jāšanas sacīkšu vēsturi» u. c. Tomēr apgalvot, ka savos vēsturiskajos romānos Konans-Doils parādās arī kā pētnieks, būtu pārspīlējums. Nē, viņš ir tikai prasmīgs un talantīgs kompilators, kurš precīzi izvēlas laikmetam raksturīgas sadzīves detaļas, veikli restaurē runas īpatnības, teicami pārzina attiecīgā vēstures perioda tikumus un uzvedības normas.
Zināmā mērā rakstnieks rīkojas tāpat, kā bija darījis jau jezuītu koledžas laikos: mākslinieciski pārveidojis, pārstāstīja izlasīto. «Sakombinēt un pastāstīt,»— tā viņš pats raksturo savu metodi. Varbūt tāpēc viņa vēsturiskie romāni (kaut savā laikā tiem bija panākumi) nav izpelnījušies tik plašu un noturīgu atzinību kā stāsti par Serloku Holmsu, kuros rakstnieks no sākuma līdz galam visu izdomājis pats.
Viņa zinātniski fantastisko darbu liktenis šai ziņā ir veiksmīgāks. Tie nav aizmirsti arī šodien.
«Indīgo joslu» (1913), «Marakota bezdibeni» (1929), bet galvenokārt «Zudušo pasauli» (1912) Konans-Doils veltījis «zēnam, kas jau pa pusei vīrietis, vai vīrietim, kas palicis vēl puslīdz zēns»— tātad cilvēkam, kas ir ar mieru pārcelties iztēles pasaulē.
Rakstīdams «Zudušo pasauli* un «iemitinādams» Amazones baseina plakankalnē aizvēsturiskus dzīvniekus, autors konsultējās ar speciālistiem.
Par «Zudušās pasaules» lielo popularitāti liecina šāds fakts: tāpat kā tūristi Beikerstrītā meklē Serloka Holmsa māju, mūsdienu lidotāji, traucoties pāri Amazonei, mēģina ieraudzīt Konana-Doila aprakstīto plakankalni.
Rakstnieka pēdējos darbos jau samanāmi krīzes simptomi. Fantāzijai vairs nav svaiguma un konstruktīva pamata, tā sliecas uz misticismu.
Konanu-Doilu vienmēr sāpinājis tas, ka grāmatas, kuras uzrakstījušās it kā pašas no sevis, lasītāji uzņēmuši atsaucīgāk nekā sūrā darbā izauklētās.
Piederēdams Oskara Vailda, Džordža Bernarda Sova, Džeroma K. Džeroma un Radjeda Kiplinga paaudzei, A. Konans-Doils, pēc kritiķu atzinumiem, tomēr nav iekļuvis «nopietnu rakstnieku» plejādē, viņš tiek pieskaitīts pie «izklaidējošiem» autoriem. Protams, pastāv viedoklis (taču, manuprāt, ļoti aplams), ka aizrautīgs un spriegs sižets ir darbā ne tikai kaut kas otršķirīgs, bet pat viduvējības pazīme. Konans-Doils gan uzskatīja citādi: autoram jābūt saprotamam, interesantam un gudram. Daudzi ievērojami rakstnieki, viņaprāt, spēj izpildīt tikai pēdējo nosacījumu, tādēļ ceļš uz lasītāju sirdīm tiem ir slēgts.
' Arturs Konans-Doils miris 1930. gadā. Lai gan mans apgalvojums balansē uz banalitātes robežas, iztikt bez tā šoreiz grūti: laiks ir visobjektīvākais soģis. Tāpēc Konana-Doila daiļradei angļu un pasaules literatūrā kā bija, tā joprojām paliek sava īpatna vieta un vērtība, kas nedevalvējas.
Par to liecina kaut vai šī rakstnieka darbu latvisko izdevumu skaits.