- Tev liksies, it kā es būtu slims … it kā es mirtu. Tā tas notiek. Nenāc to skatīties, nav taču vērts.
- Es tevi neatstāšu.
Bet mazais princis bija norūpējies,.
- Es tev to saku čūskas dēļ… viņa var tev iekost… Čūskas ir ļaunas. Reizēm viņas kož tikai sava prieka pēc.
- Es tevi neatstāšu. Pēkšņi viņš nomierinājās.
- Vai tas tiesa, ka čūskām vairs nav indes otram kodienam …
Tai naktī es neredzēju, kā viņš aizgāja. Viņš bija aizlavījies klusītēm. Kad beidzot viņu panācu, viņš apņēmīgi un ātri soļoja. Viņš tikai noteica:
-Ā, tas esi tu …
Viņš satvēra mani aiz rokas. Bet vēl arvien raizējās:
- Nevajadzēja nākt. Tev būs sāpīgi. Izskatīsies tā, it kā es mirtu, bet tā nebūs patiesība … Es klusēju.
- Saproti. Tas ir pārāk tālu. Es nevaru aiznest turp ķermeni - tas ir pārāk smags. Es klusēju.
- Tas ir tikpat kā nomest veco čaulu. Tur nav nekā skumja… Es klusēju.
Mazais princis mazliet saduga. Taču vēl joprojām pūlējās iegalvot:
- Vai zini, tas būs jauki. Es arī raudzīšos zvaigznēs. Visas zvaigznes būs kā akas ar čīkstošu grieztuvi. Visas zvaigznes man dos dzert…
Es klusēju.
- Tas būs tik jautri! Tev būs pieci simti miljonu zvārguļu, man būs pieci simti miljonu aku …
Tad arī viņš apklusa, tādēļ, ka raudāja…
- Tas ir šeit. Ļauj man paspert vēl soli vienam pašam. Viņš apsēdās, tādēļ ka viņam bija bail. Viņš vēl piebilda:
- Zini… mana puķe… es par viņu atbildu! Un viņa ir tik vārga! Un viņa ir tik naiva! Viņai ir tikai četri niecīgi ērkšķi, lai aizstāvētos pret pasauli…
Es arī apsēdos, tādēļ ka nespēju vairs nostāvēt. Mazais princis teica:
-Lūk … Tas ir viss …
Viņš vēl mirkli vilcinājās, tad piecēlās. Paspēra soli. Bet es nespēju pakustēties.
Pie mazā prinča potītes nozibsnīja dzeltens zibens. Kādu mirkli viņš nekustējās. Viņš pat neiekliedzās. Viņš nokrita mierīgi, kā krīt koks. Nedzirdēja arī troksni, jo viņš nokrita smiltīs.
Tagad pagājuši jau seši gadi… Es nevienam neesmu stāstījis šo notikumu. Biedri, kas mani atkal ieraudzīja bija ļoti priecīgi, redzēdami mani sveiku un veselu. Man bija skumji, bet viņiem es teicu: "Tas ir nogurums …"
Pamazām esmu nomierinājies. Tas ir … ne gluži. Bet es droši zinu, ka mazais princis atgriezies uz savas planētas, jo rītausmā es neatradu viņa ķermeni. Tas tomēr nebija sevišķi smags ķermenis. Un man patīk naktī klausīties zvaigznēs. Ir tā, it kā pieci simti miljonu zvārgulīšu…
Bet kas to būtu domājis. Uzpurnītim, kuru uzdāvināju mazajam princim, biju aizmirsis piezīmēt siksniņu! Viņš nekad nevarēs piesiet jēriņu. Tad es vaicāju sev: "Kas notiek uz viņa planētas? Varbūt jēriņš jau ir apēdis puķi…"
Reizēm es saku sev: "Protams, ne! Mazais princis katru vakaru apsedz savu puķi ar stikla kupolu, un viņš labi uzrauga jēriņu…" Tad esmu laimīgs. Un visas zvaigznes klusi smejas.
Reizēm es saku sev: "Dažbrīd mēs esam izklaidīgi, un ar to pietiek! Kādu vakaru mazais princis aizmirsa uzlikt stikla kupolu vai arī jēriņš naktī klusām izlavījās …" Tad visi zvārgulīši pārvēršas asarās!…
Tas ir ļoti liels noslēpums. Arī jums, kas mīlat mazo princi, tāpat kā man, nebūt nav vienalga, vai kaut kur izplatījumā jēriņš, kuru mēs nekad neesam redzējuši, ir vai nav apēdis rozi…
Paverieties debesīs! Jautājiet: vai jēriņš ir vai nav apēdis puķi? Un jūs redzēsiet, kā viss pārvēršas …
Un neviens pieaugušais nekad nesapratīs, cik ārkārtīgi svarīgi tas ir!
Man šī ainava šķiet pati skaistākā un skumjākā vieta pasaulē. Tas ir tieši tas pats zīmējums, kas iepriekšējā lappusē, bet es to uzzīmēju vēlreiz, lai jūs labi ieskatītos tanī. Šeit mazais princis parādījās uz zemes un pēc tam pazuda.
Ielūkojieties vērīgāk, lai jūs droši varētu pazīt šo vietu, ja kādreiz ceļosiet Āfrikā pa tuksnesi. Un, ja jums gadās doties tur garām, es jūs loti lūdzu, nesteidzieties, uzkavējieties mazliet zem šīs zvaigznes! Un, ja jums pienāk klāt kāds bērns, ja viņš smejas, ja viņam ir zeltaini mati, ja viņš neatbild, kad to izjautā, tad jūs, protams, nojautīsiet, ka tas ir mazais princis. Tad esiet, lūdzu, tik mīļi un neļaujiet man tik ļoti skumt: atrakstiet man labi ātri, ka viņš ir atgriezies…