- Es neesmu zāle, - mierīgi atbildēja puķe.
-Piedodiet…
- Man nemaz nav bail no tīģeriem, bet es šausmīgi neciešu caurvēju. Vai jums būtu kāds aizsegs?
"Augs necieš caurvēju… ļoti savādi," mazais princis nodomāja. "Šī puķe ir ļoti komplicēta…"
- Vakarā apsedziet mani ar stikla kupolu. Pie jums ir ļoti auksts. Te ir tik nemājīgi. Tur, no kurienes es nāku…
Bet tad viņa apklusa. Viņa taču bija atnesta šurp sēklas veidā. Ko gan viņa varēja zināt par citām pasaulēm. Apkaunota, ka ļāvusi pārsteigt sevi tik naivos melos, puķe divas vai trīs reizes iekāsējās, lai mazais princis sajustu savu vainu.
-Kur ir aizsegs?…
- Es jau devos pēc tā, bet jūs runājāt ar mani! Tad puķe sāka vēl stiprāk kāsēt, lai viņam iedvestu sirdsapziņas pārmetumus.
Un tā mazais princis, lai arī viņam piemita mīlestības laba griba, drīz vien bija sācis šaubīties par puķi. Vieglprātīgos vārdus viņš bija uzņēmis nopietni un kļuvis ļoti nelaimīgs.
"Man nevajadzēja puķē klausīties," viņš man atzinās kādu dienu, "nekad nevajag klausīties puķēs. Tās jāuzlūko un jāelpo to smarža. Manējā ar savu smaržu apdvesa visu planētu, bet es nepratu par to priecāties. Šīm runām par nagiem vajadzēja modināt līdzjūtību, bet es noskaitos…"
Un vēl viņš atzinās:
"Toreiz es viņu nesapratu! Man vajadzēja par viņu spriest pēc darbiem, nevis pēc vārdiem. Viņa apdvesa mani ar savu smaržu un darīja gaišāku manu dzīvi.
Man nevajadzēja bēgt prom! Man vajadzēja nojaust viņas maigumu zem nožēlojamā viltības aizsega. Puķes ir tik pretrunīgas! Bet es biju pārāk jauns, lai prastu mīlēt."
Man šķiet, ka mazais princis bija nolēmis aizceļot ar gājputniem. Tajā rītā viņš krietni uzposa savu planētu. Viņš rūpīgi iztīrīja darbojošos vulkānus. Viņam bija divi vulkāni, kas darbojās. Uz tiem ļoti ērti no rītiem varēja uzsildīt brokastis. Viņam piederēja ari viens izdzisis vulkāns. Bet kā mēdz teikt: "Nekad nevar būt drošs!" Tādēļ viņš iztīrīja arī izdzisušo vulkānu. Ja vulkāni ir labi iztīrīti, tie deg mierīgi, vienmērīgi, bez izvirdumiem. Vulkānu izvirdumi ir kā uguns skurstenī. Acīm redzot, uz zemes mēs esam pārāk mazi, lai iztīrītu savus vulkānus. Tādēļ tie sagādā mums tik daudz nepatikšanu.
Mazais princis mazliet noskumis izrāva pēdējos baobabu dzinumus. Viņš domāja, ka nekad vairs neatgriezīsies. Visi parastie darbi šorīt viņam likās neparasti jauki. Kad viņš pēdējo reizi aplaistīja puķi un gatavojās to apsegt ar stikla kupolu, viņam gribējās pat raudāt.
- Ardievu, - viņš teica puķei. Bet puķe neatbildēja.
- Ardievu, - viņš atkārtoja.
Puķe iekāsējās. Tas nebija tādēļ, ka viņa būtu saaukstējusies.
- Esmu bijusi muļķe, - beidzot viņa teica. - Lūdzu piedod man. Un centies būt laimīgs.
Mazais princis bija pārsteigts, nedzirdot pārmetumus. Viņš stāvēja, pavisam apmulsis, ar stikla kupolu rokās. Viņš nesaprata šo kluso maigumu.
- Nu, protams, es tevi mīlu, - teica puķe. - Tā bija mana vaina, ka tu par to neko nezināji. Bet tas ir tik nesvarīgi. Arī tu biji tāds pats muļķis kā es. Centies būt laimīgs… Liec šo kupolu mierā. Es to vairs negribu.
- Bet vējš…
- Es jau nemaz neesmu tā saaukstējusies… Svaigais nakts gaiss man darīs labu. Es esmu puķe.
- Bet zvēri…
Man taču ir jāpacieš pāris kāpuru, ja gribu iepazīt tauriņus. Tie laikam ir ļoti skaisti. Kas tad mani apciemos? Tu taču būsi tālu projām. Bet no lieliem zvēriem es nebaidos. Man ir nagi.
Un viņa naivi rādīja savus četrus ērkšķus. Pēc tam piebilda:
- Nevilcinies, tas uztrauc. Ja esi izlēmis doties projām, tad ej.
Viņa negribēja, ka mazais princis redz viņu raudam. Tā bija ļoti lepna puķe…
Vistuvāk mazā prinča planētai atradās asteroīdi 325., 326., 327., 328., 329. un 330. Tāpēc tos viņš apciemoja vispirms, lai sameklētu tur kādu nodarbošanos vai iemācītos kaut ko.
Pirmo apdzīvoja kāds karalis. Tērpies purpurā un sermuļādās, viņš sēdēja uz ļoti vienkārša un tomēr majestātiska troņa.
- Lūk, pavalstnieks! - karalis iesaucās, ieraudzījis mazo princi.
Un mazais princis nodomāja: "Kā gan viņš mani pazīst, ja nekad nav redzējis?"
Viņš nezināja, ka karaļi pasauli vienkāršo. Visi cilvēki viņiem ir pavalstnieki.
-Panāc tuvāk, lai es tevi labāk redzu, - teica karalis, kas jutās gauži lepns, ka ir kādam karalis.
Mazais princis ar skatienu meklēja, kur apsēsties, bet visu planētu pilnīgi aizņēma krāšņais sermuļādu apmetnis. Tā nu viņš palika stāvam, bet, tā kā bija noguris, nožāvājās.
- Žāvāties karaļa klātbūtnē ir pret etiķetes noteikumiem, - teica karalis. - Es tev to aizliedzu.
- Es nevaru savaldīties, - pavisam apmulsis, atbildēja mazais princis. - Mans ceļojums bija ilgs, un es neesmu nemaz gulējis…
- Tad es tev pavēlu žāvāties, - sacīja karalis. - Gadiem ilgi neesmu redzējis kādu žāvājamies. Žāvas ir ievērības cienīga parādība. Nu, nožāvājies vēlreiz! Tā ir pavēle.
-Es kautrējos… vairs nevaru… - iebilda mazais princis gluži nosarcis.
- Hm! Hm! - atteica karalis. - Tad es … es tev pavēlu brīžiem žāvāties un brīžiem ne.
Viņš sastostījās un likās esam saīdzis.
Jo karalis raudzījās, lai viņa autoritāte tiktu respektēta. Viņš necieta nepaklausību. Viņš bija absolūtais monarhs. Bet, tā kā bija ļoti labs, viņš deva saprātīgas pavēles.
"Ja es pavēlētu," karalis mēdza teikt, "ja es pavēlētu kādam ģenerālim pārvērsties par kaiju un ja šis ģenerālis neklausītu, tā nebūtu viņa vaina. Tā būtu mana vaina."
- Vai drīkstu apsēsties? - bailīgi ievaicājās mazais princis.
- Es tev pavēlu apsēsties, - atbildēja karalis, majestātiski sakārtodams sava sermuļādu apmetņa malu.
Mazais princis bija neziņā. Planēta tik niecīga - pār ko gan karalis valda?
- Jūsu majestāte, - viņš teica, - lūdzu, piedodiet, ka uzdrošinos jums jautāt…
- Es tev pavēlu jautāt, - karalis steidzīgi noteica.
- Majestāt, pār ko jūs valdāt?- Pār visu, - karalis vientiesīgi atbildēja.