Karalis ar necilu žestu norādīja uz savu planētu, uz pārējām planētām un zvaigznēm.
- Pār visu šo? - mazais princis pārjautāja.
- Pār visu šo… - karalis atbildēja. Jo viņš bija ne tikai absolūtais, bet arī universālais monarhs.
- Un zvaigznes jums paklausa?
- Protams, - karalis atteica. - Viņas klausa uz vārda. Es neciešu nedisciplinētību.
Šāda vara mazajā princī izraisīja izbrīnu. Ja tāda būtu viņa rokās, tad viņš varētu vienā un tai pašā dienā noraudzīties nevis četrdesmit četros, bet septiņdesmit divos vai ari simt vai divsimt saulrietos, pat neizkustinot no vietas savu krēslu! Un, tā kā princi atkal pārņēma skumjas, atceroties savu mazo planētu, viņš iedrošinājās palūgt karalim kādu žēlastību:
- Es gribētu redzēt saulrietu … Dariet man šo prieku … Pavēliet saulei, lai tā noriet…
- Ja es pavēlētu kādam ģenerālim lidot no zieda uz ziedu kā tauriņam vai uzrakstīt traģēdiju, vai pārvērsties par kaiju un, ja ģenerālis neizpildītu doto pavēli, kā vaina tā būtu: viņa vai manējā?
- Tā būtu jūsu vaina, - mazais princis apņēmīgi noteica.
- Tieši tā. No katra jāprasa tas, ko katrs spēj izpildīt, -karalis atsāka. - Autoritāte vispirms balstās uz saprātu. Ja pavēlēsi savai tautai mesties jūrā, tā sacelsies. Man ir tiesības prasīt paklausību, tādēļ, ka mani rīkojumi ir saprātīgi.
- Bet mans saulriets? - atgādināja mazais princis, kas nekad neaizmirsa reiz izteiktu jautājumu.
- Tu redzēsi savu saulrietu. Es to pieprasīšu. Taču vispirms sagaidīšu labvēlīgus apstākļus, jo tā ir augstākā valdīšanas gudrība.- Kad tas būs? - apvaicājās mazais princis.
-Hm! Hm! -albildēja karalis, vispirms paraudzījies lielā kalendārā. - Hm! Hm! Tas būs ap … ap… tas būs šovakar ap pulksten septiņiem četrdesmit! Tu redzēsi, cik labprāt izpildu tavu vēlēšanos.
Mazais princis nožāvājās. Viņam bija žēl neredzētā saulrieta. Turklāt viņš jau sāka garlaikoties.
- Man še vairs nav ko darīt, - viņš sacīja karalim. - Es došos projām.
- Neej projām, - atbildēja karalis, kas jutās tik lepns, ka viņam ir viens pavalstnieks. - Neej projām, es iecelšu tevi par ministru!
- Par kādu ministru!
-Par… tieslietu!
- Bet nav jau neviena , ko tiesāt!
- Nevar zināt, - karalis atteica. - Es vēl neesmu apskatījis savu karaļvalsti. Esmu ļoti vecs, bet še nav vietas karietei, un staigāšana mani nogurdina.
- O! Es jau apskatīju, - sacīja princis un noliecās, lai pamestu skatienu planētas otrā pusē. - Tur arī nav neviena…
- Tad tu tiesāsi pats sevi, - karalis atbildēja. - Tas ir pats grūtākais. Sevi tiesāt ir daudz grūtāk nekā citus. Ja tev izdosies sevi novērtēt, tad tu patiesi būsi īsts gudrais.
- Es varu tiesāt sevi, vienalga, kur, - mazais princis sacīja. Tāpēc man nav jādzīvo šeit.
- Hm! Hm! - karalis teica. - Man šķiet, ka kaut kur uz manas planētas dzīvo veca žurka. Naktīs es viņu dzirdu. Laiku pa laikam tu viņai piespriedīsi nāves sodu. Tādējādi viņas dzīve būs atkarīga no lavas tiesas. Bet tu viņu ikreiz apžēlosi, lai pataupītu vēlākam laikam. Mums ir tikai viena žurka.
- Man nepatīk sodīt ar nāvi, - atteica mazais princis. - Turklāt laiks doties ceļā.
- Nē, - karalis iebilda. Mazais princis jau bija saposies, taču viņš negribēja sāpināt veco monarhu.
-Ja jūsu majestāte vēlētos, lai jūs paklausa bez ierunām, jūs varētu dot man kādu jēdzīgāku pavēli. Jūs, piemēram, varētu pavēlēt man doties ceļā šai pašā mirklī. Manuprāt, visi apstākļi ir labvēlīgi …
Tā kā karalis neko neatbildēja, mazais princis brīdi vilcinājās, tad nopūtās un devās ceļā.
- Es tevi ieceļu par savu sūtni, - karalis pasteidzās iesaukties.
Viņš izskatījās ļoti valdonīgs.
"Ir gan dīvaini ļaudis tie pieaugušie," mazais princis nodomāja un turpināja savu ceļojumu.
Uz otras planētas dzīvoja kāds godkārīgais:
- Ā, ieradies apbrīnotājs! - viņš sauca jau no tālienes, tiklīdz bija ieraudzījis mazo princi.
Godkārīgajiem taču visi pārējie cilvēki šķiet apbrīnotāji.
- Labdien, - teica mazais princis. - Kāda jums jocīga cepure.
- Lai varētu sveicināt, - atbildēja godkārīgais. - Lai sveicinātu, kad mani sumina. Diemžēl še neviens neiet garām.
- Ak tā?- sacīja mazais princis, kas neko nebija sapratis.
- Sasit plaukstas, - godkārīgais viņu pamācīja.
Mazais princis sasita plaukstas. Godkārīgais sveicināja, paceldams cepuri.
"Tas ir daudz jautrāk nekā vizīte pie karaļa," nodomāja mazais princis. Un atkal sāka sist plaukstas. Godkārīgais atkal sveicināja, paceldams cepuri.
Pēc šādas piecu minušu ilgas vingrināšanās mazo princi nogurdināja rotaļas vienmuļība:
- Un kas jādara, - viņš jautāja, lai cepure nokristu? Bet godkārīgais nedzirdēja. Godkārīgie dzird vienīgi uzslavas.
- Vai tu tiešām mani ļoti apbrīno? - viņš jautāja mazajam princim.
- Ko nozīmē apbrīnot?
- Apbrīnot nozīmē atzīt, ka es esmu visskaistākais, vislabāk apģērbtais, visbagātākais un visgudrākais cilvēks uz planētas.
- Bet tu taču esi viens pats uz savas planētas. >
- Nu iepriecini mani. Apbrīno taču mani!
- Es tevi apbrīnoju, - mazliet paraustīdams plecus, teica mazais princis, - bet kādēļ tas tev tik svarīgi?
Un mazais princis devās projām.