Ja gribam būt asprātīgi, tad reizēm gadās mazliet piemelot. Arī es nebiju sevišķi godīgs, stāstot jums par laternu iededzinātājiem. Tāpēc tiem, kas nepazīst mūsu planētu, varētu rasties par to nepareizs priekšstats. Patiesībā uz Zemes cilvēki aizņem loti maz vietas. Ja divi miljardi iedzīvotāju, kas apdzīvo Zemi, stāvētu kājās mazliet saspiesti kā mītiņā, viņus viegli varētu novietot uz divdesmit jūdžu gara un divdesmit jūdžu plata laukuma. Visu cilvēci varētu sagāzt kaudzē uz vismazākās Klusā okeāna saliņas.
Pieaugušie, protams, jums neticēs. Viņi iedomājas, ka aizņem ļoti daudz vietas. Viņi uzskata sevi par tik diženiem kā baobabi. Tad nu dodiet viņiem padomu izdarīt aprēķinu. Viņi dievina skaitļus, un tas viņiem patiks. Bet jūs netērējiet laiku šādam soda darbam. Tas ir veltīgi. Ticiet man!
Nonācis uz Zemes un nesastapis nevienas dzīvas dvēseles, mazais princis bija ļoti pārsteigts. Viņš jau nobijās, ka būs kļūdījies un nonācis uz kādas citas planētas, kad smiltīs sakustējās gredzens mēness krāsā.
- Labvakar, - teica mazais princis katram gadījumam.
- Labvakar, - atteica čūska.
- Uz kādas planētas es esmu nonācis? -jautāja mazais princis.
- Uz Zemes, Āfrikā, - atbildēja čūska.
-Ā! … Vai tad uz Zemes neviena nav?
- Še ir tuksnesis. Tuksnešos neviens nedzīvo. Zeme ir liela, - paskaidroja čūska.
Mazais princis apsēdās uz akmens un pacēla acis pret debesīm.
- Es gribētu zināt, - viņš teica, - vai zvaigznes tik spoži mirdz tādēļ, lai katrs reiz varētu atrast savējo? Paskaties uz manu planētu. Tā atrodas tieši virs mums … Bet cik tālu!
- Tā ir skaista, - teica čūska. Ko tu še domā darīt?
- Es nevarēju saprasties ar kādu puķi, - atteica mazais princis.
-Ā! - noteica čūska. Un tad viņi apklusa.
- Kur ir cilvēki? - beidzot iejautajās mazais princis. - Šai tuksnesī es jūtos mazliet vientuļš…
-Arī starp cilvēkiem ir vientulīgi, - piebilda čūska. Mazais princis ilgi raudzījās uz čūsku.
- Tu esi jocīgs radījums, - beidzot viņš teica, - tik tieva kā pirksts…
- Bet es esmu daudz spēcīgāka par karaļa pirkstu, -atbildēja čūska.
Mazais princis pasmaidīja.
- Tu nu gan neesi spēcīga… tev pat nav kāju … tu pat nevari ceļot…
- Es varu tevi aizvest tālāk nekā kuģis, - sacīja čūska. Viņa aptinās mazajam princim ap potīti kā zelta sprādze.
-To, kuram pieskaros, es atdodu zemei, no kurienes tas nācis, - viņa vēl piebilda. - Bet tu esi skaidrs, un tu nāc no zvaigznes …
Mazais princis neko neatbildēja.
- Man tevis žēl, tu esi tik vājš uz šīs granītcietās Zemes. Es tev varu kādreiz palīdzēt, ja tevi pārņem ilgas pēc savas planētas. Es varu …
- O! Es ļoti labi saprotu, - teica mazais princis, - bet kādēļ tu aizvien runā mīklās?
- Es tās visas atrisinu, - atteica čūska. Un viņi abi apklusa.
Mazais princis gāja caur tuksnesi un sastapa tikai vienu puķi. Puķi ar trim ziedlapiņām, pavisam neievērojamu puķi …
- Labdien, - mazais princis sveicināja.
- Labdien, - sacīja puķe.
- Kur ir cilvēki? - pieklājīgi jautāja mazais princis. Puķe kādu dienu bija redzējusi ejam garām karavānu.
- Cilvēki? Man šķiet, ka to ir kādi seši vai septiņi.
Es viņus redzēju pirms daudziem daudziem gadiem. Nekad jau nevar zināt, kur viņus var atrast. Viņus dzenā vējš. Viņiem nav sakņu, un tas ir ļoti neērti.
-Ardievu, - sacīja mazais princis.
- Ardievu, - atteica puķe.
Mazais princis uzkāpa kādā augstā kalnā. Vienīgie kalni, ko viņš vispār pazina, bija trīs vulkāni, kas viņam sniedzās līdz ceļgaliem. Izdzisušo vulkānu viņš lietoja ķeblīša vietā. "No tik augsta kalna kā šis," nodomāja mazais princis, "es uzreiz ieraudzīšu visu planētu un visus cilvēkus…" Bet viņš redzēja tikai klinšu smailes.
- Labdien, - viņš teica katram gadījumam.
- Labdien … Labdien … Labdien … - atskanēja atbalss.
- Kas jūs esat? - vaicāja mazais princis.
- Kas jūs esat … kas jūs esat… kas jūs esat… - attrauca atbalss.
- Esiet mani draugi, esmu vientuļš, - viņš teica.
- Es esmu vientuļš … es esmu vientuļš … es esmu vientuļš … - atsaucās atbalss.
"Kāda dīvaina planēta!" mazais princis nodomāja. "Tā ir ļoti sausa, vienās smailēs un asumos. Un cilvēkiem trūkst iztēles. Viņi atkārto to, ko viņiem saka… Manās mājās bija puķe: tā vienmēr runāja pirmā…"
Pēc ilga gājiena pāri smiltājiem, klintīm un sniegiem mazais princis beidzot uzgāja uz ceļa. Bet visi ceļi ved pie cilvēkiem.
- Labdien, - viņš sacīja. Tas bija ziedošs rožu dārzs.
- Labdien, - rozes atbildēja. Mazais princis tās aplūkoja. Tās visas bija līdzīgas viņa puķei.
- Kas jūs esat? - viņš pārsteigts tām jautāja.
- Mēs esam rozes, - tās atteica.
-Ā! -mazais princis izdvesa.
Viņš jutās ļoti nelaimīgs. Viņa puķe bija viņam stāstījusi, ka tā esot visā pasaulē vienīgā savas sugas pārstāve. Un te uzreiz pieci tūkstoši pilnīgi vienādu puķu vienā pašā dārzā!