- Nu, ko lai dara, - viņa noteica un, piegājusi pie torņa, pieklauvēja. Pēc maza brītiņa vārtos atvērās lūciņa un ārā palūkojās zēns pilnīgi sarkaniem matiem.
- Vai jūs esat cietuši kuģa avārijā? - viņš vaicāja.
- Gandrīz, - atteica trolliša māmiņa. - Bet izsalkuši mēs esam pavisam noteikti.
Tad zēns atvēra durvis līdz galam vaļā un sacīja: "Lūdzu!" Un, ieraudzgis Tulpīti, viņš dziļi palocījās, jo tik skaisti zilus matus viņš nekad nebija redzējis. Un Tulpīte kniksēja tikpat dziļi, jo viņai likās, ka zēna sarkanie mati ir pavisam apburoši. Tad viņi visi pa vītņu kāpnēm gāja aiz viņa līdz pašam augšējam stikla torņa stāvam, no kurienes varēja pārredzēt jūru uz visām pusēm. Torņistabas vidū stāvēja galds ar milzīgu trauku, pilnu ar kūpošu jūras pudiņu.
- Vai tiešam tas ir priekš mums? - jautāja trolliša māmiņā.
- Protams, - zēns atbildēja. - Kad jūrā ir vētra, es vērigi skatos, un visi, kas izglābjas manā ostā, tiek pacienāti ar jūras pudiņu. Tā tas vienmēr ir noticis.
Tad viņi sasēdās ap apaļo galdu, un pēc ļoti īsa brīža šķīvis bija tukšs. (Mazais dzīvnieciņš, kas dažreiz nemā-
cēja tā īsti uzvesties, paņēma trauku zem galda un izlaizīja to pavisam tiru.)
- Ārkārtīgi daudz paldiesu, - sac\ja trollīša māmiņa. - Es domāju, ka būs jau laikam liela tiesa tādu, kurus tu te augšā esi cienājis ar jūras pudiņu.
- Kā tad, - zēns atteica, - ļaudis no visām pasaules malām. Susuriņus, jūras spokus, sīkos ķiparus un lielus ļaudis, snorkes un murmuļus. Ari dažu labu jūras grunduli.
- Tu taču gadījuma pēc nebūsi redzējis kādus troļļus Muminus? - jautāja trollīša Mumina māmiņa, un viņa bija tik uztraukta, ka balss ietrīcējās.
- Vienu es redzēju, - atteica zēns. - Tas bija pagājušo pirmdien pēc ciklona.
- Tas diez vai būs tētis, - iesaucās trollitis Mumins. - Vai viņam nebija paraduma bāzt asti kabatā?
- Jā, to viņš patiesi dar\ja, - zēns piekrita. - To es pavisam noteikti atminos, jo tas izskatījās tik jocīgi.
Tad trollitis Mumins un viņa māmiņa kļuva tik priecīgi, ka krita viens otra skavās, un mazais dzīvnieciņš lēkāja un sauca urravas.
- Uz kurieni viņš devās? - jautāja trollīša māmiņa. - Vai viņš teica ko īpašu? Kur viņš ir? Kā viņš jutās?
- Lieliski, - zēns atteica. - Viņš devās uz dienvidiem.
- Tad mums tūlīt jādodas viņam pakaļ, - sacīja trollīša Mumina māmiņa. - Varbūt mēs viņu panāksim. Pasteidzieties, bērni. Kur mana soma? - Un viņa tā traucās lejup pa vītņu kāpnēm, ka pārējie tik tikko paguva tikt līdzi.
- Pagaidiet! - zēns sauca. - Pagaidiet mirkli! - Viņš notvēra tos vārtos.
- Tev mums jāpiedod, ka mēs kārtīgi nepateicām ardievas, - sacīja trollīša Mumina māmiņa, kas stāvēja un aiz nepacietības lēkāja. - Bet tu taču saproti…
- Ne jau tas, - zēns teica, un viņa seja bļja tikpat sarkana kā mati. - Es tikai domāju - es gribēju teikt, vai varbūt iespējams…
- Nu, klāj vaļā, - trollīša Mumina māmiņa mudināja.
- Tulpīt, - zēns saņēmās. - Skaistā Tulpīt, varbūt tev būs patika palikt pie manis?
- Ļoti labprāt, - Tulpīte uzreiz atbildēja un izskatījās priecīga. - Visu laiku sēdēdama augšā, es domāju, cik labi būtu, ja tavā stikla tornī mani mati spīdētu priekš jūras braucējiem. Un man ļoti labi padodas gatavot jūras pudiņu.
>
Bet tad viņa kļuva tāda kā bažīga un palūkojās uz trollīša Mumina māmiņu. - Protams, es šausmigi labprāt vēlētos jums palīdzēt meklēt arī… - viņa teica.
- Ak, gan jau mēs tiksim galā, - atteica trollīša Mumi-
na māmiņa. - Mēs jums abiem atsutī- sim vēstules un pastāstīsim, kā mums gāja.
Tad uz ardievam viņi cits citu apskāva un trollitis Mumins kopā ar savu māmiņu un mazo dzivnieciņu turpināja ceļu uz djenvidiem. Visu dienu viņi gāja cauri ziedošai ainavai, kuru trollitis Mumins labprāt būtu vēlējies izpētīt pats uz savu roku. Bet viņa māmiņa steidzās un nelāva viņam kavēties.
- Vai jūs jebkad esat redzējuši tik savādu koku? - jautāja mazais dzīvnieciņš. - Ar tik drausmīgi garu stumbru un tad augšā, galotnē, tikai pavisam mazu slotu? Pēc manām domām, tas izskatās muļķīgi.
- Tu pats esi muļķis, - sacya trol- līša Mumina māmiņa, jo viņa bija nervoza. - Starp citu, tās ir palmas, un tās vienmēr tādas izskatās.
- Man vienalga, - sacīja mazais dzīvnieciņš un bya aizvainots.
Jau priekšpusdienā bija ļoti karsts. Augi visapkārt bija noļekuši, un saule spīdēja ar baisi sarkanu gaismu. Lai gan troļļi Mumini stipri sajūsminās par siltumu, viņi jutās diezgan gurdeni un labprāt būtu atpūtušies zem kāda no
lielajiem kaktusiem, kas auga visapkārt. Bet trollīša Mumina māmiņa nebija pierunājama apstāties, iekams viņi nebūs atraduši kādas pēdas no tēta. Lai gan sāka jau krēslot, viņi turpināja iet uz dienvidiem. Piepeši mazais dzīvnieciņš apstājās un ieklausījās.
- Kas ap mums zaglīgi staigā? - viņš jautāja.
Un nu viņi izdzirda čukstus un čaboņu lapās.
- Tas tikai lietus, - sacija trollīša Mumina māmiņa. - Tagad mums tomēr būs jālien zem kaktusiem.
Lija visu nakti, un no rīta lietus tiri vai gāza. Kad viņi palūkojās no kaktusa apakšas, viss bija pelēks un melanholisks.
- Neko nevar darit, mums tomēr jādodas tālāk, - sa- cija trollīša Mumina māmiņa. - Bet jūs dabūsiet kaut ko tādu, ko es jums pataupīju līdz brīdim, kad tas patiešām būs vajadzīgs. - Un viņa izvilka no savas somas lielu šokolādes tāfeli. To viņa bya paņēmusi līdzi no vecā kunga brīnišķīgā dārza. Pārlauzusi to uz pusēm, viņa iedeva katram pa gabalam.
- Vai tu pati neēdīsi? - trollitis Mumins vaicāja.
- Nē, - māmiņa atteica. - Man negaršo šokolāde.
Tā viņi lietusgāzē klida tālāk visu dienu un vēl arī nākamo. Vienīgais ēdamais, ko viņi atrada, bija dažas izmirkušas jamsa saknes un nedaudz vīģu. Trešajā dienā lija stiprāk nekā jebkad - un ikviena sika urdziņa bija pārvērtusies par putojošu upi. Tikt uz priekšu nācās aizvien grūtāk, ūdens nemitīgi cēlās, un beidzot viņiem vajadzēja uzrāpties nelielā kalnā, lai straume viņus neaizrautu sev līdzi. Tur viņi sēdēja un raudzījās, kā krācošie virpuļi aizvien tuvojās, un viņi juta, ka saaukstēsies. Visapkārt peldēja mēbeles, mājas un lieli koki, ko plūdi bya aizrāvuši sev līdzi.
- Es domāju, ka vēlos atkal atgriezties mājās! - sacīja mazais dzīvnieciņš, bet neviens viņu nedzirdēja. Pārējie bya ieraudzijuši kaut ko, kas dancodams un virpuļodams tuvojās pa ūdeni.
- Viņi ir cietuši kuģa avārijā! - iesaucās trollitis Mumins. - Vesela ģimene! Māmiņ, mums viņi jāizglābj!
Viņiem pretim līgojās polsterēts atzveltnes krēsls, dažbrīd tas ieķērās koka zaros, bet straume to atrāva un dzi- na uz priekšu. Uz krēsla sēdēja slapjš kaķis ar pieciem tikpat slapjiem kaķēniem.
- Nabaga māte! - iesaucās trollīša Mumina māmiņa un ieskrēja līdz viduklim ūdeni. - Turiet mani, lai es varu tos satvert ar asti!
Trollitis Mumins stingri satvēra savu māmiņu, un mazais dzīvnieciņš bļja tik uzbudināts, ka neieprātojās kaut ko vispār iesākt. Atzveltnes krēsls aizvirpuļoja garām, bet trollīša Mumina māmiņa zibens ātrumā savēzēja asti, apmeta to ap vienu krēsla roku un vilka.
- Opā! - viņa sauca. - Opā! - tagad sauca trollitis Mumins.
- Sveiki, sveiki, - pikstēja mazais dzīvnieciņš. - Nelaid