>
Krēsls lēnām pagriezās pret kalnu, un tad nāca palīdzīgs vilnis un izdzina krēslu krastā. Kaķene, saņēmusi bērnus aiz čupra, citu pēc cita sasēdināja žāvēties.
- Paldies par lielo palīdzību, - kaķene sacīja. - Kaut ko tik traku es vēl nebiju piedzīvojusi. Fui, ka tevi suns!
Un vina sāka laizīt savus bērnus. >
- Es domāju, ka skaidrojas, - sacīja mazais dzīvnieciņš, kas gribēja uzvedināt viņus uz citām domām. (Viņš bija nokaunējies, ka nebija attapies palīdzēt glābšanā.) IJn ta bija tiesa - mākoņi sadalījās un saules stars izlidoja tieši uz zemi, tad vēl viens, un te - saule apspīdēja visu milzīgo, kūpošo ūdens virsmu.
- Urrā! - iesaucās trollitis Mumins. - Nu tik raudzīsim, lai viss nokārtojas!
Sacēlās viegls vējiņš, aizdzina mākoņus un sašūpoja smagās, lietus pielijušās, koku galotnes. Satrauktais ūdens norimās, kaut kur sāka vīterot kāds putns, un saulē murrāja kaķis.
- Tagad mēs varam turpināt ceļu, - apņēmīgi noteica
trolliša Mumina māmiņa. - Mes nevaram gaidīt, lidz ūdens nokritīsies. Bērni, kāpiet uz krēsla, es iestumšu to ūdeni.
- Es gan palikšu šeit, - žāvādamies atteica kaķis. - Nekad nevajag bez vajadzibas celt brēku. Kad zeme būs sausa, es iešu atkal mājās. - Un viņas pieci kaķēni, kas saulē bija atžirguši, piecēlās un ari nožāvājās.
Tad trolliša Mumina māmiņa atgrūda atzveltnes krēslu no zemes.
- Esi uzmanīga! - sacīja mazais dzīvnieciņš. Viņš tupēja uz atzveltnes un raudzījās apkārt, jo bija ieprāto- jies, ka viņi noteikti atradis kaut ko dārgu, kas pēc plūdiem peldēs pa ūdeni. Piemēram, vāceli pilnu ar rotām. Kāpēc gan ne? Viņš saspringti izlūkoja un, ieraudzījis ūdenī kaut ko spožu, no sasprindzinājuma skaļi sauca.
- Brauc turp! - viņš brēca. - Tur kaut kas spīd!
- Mēs nepagūsim izzvejot visu, kas peld apkārt, - sacīja trolliša māmiņa, bet viņa īrās turp tik un tā, jo bija
mila māmiņa.
> ;
- Tā ir tikai kāda veca pudele, - vīlies noteica mazais dzivniecinš, izvilcis ar asti to ārā.
- Un tajā nav arī nekā laba, - sacīja trollitis Mumins.
- Bet vai jūs neredzat? - viņa māmiņa nopietni sacīja.
- Tas ir kaut kas sevišķs, tā ir pasta pudele. Tajā ir vēstule.
- Un viņa izņēma no somas korķu viļķi un atkorķēja pudeli. Tricošām rokām viņa izpleta vēstuli klēpī un skaļi lasīja: "Mīļie atradēji, dariet visu, ko varat, lai mani izglābtu! Manu jauko māju aizrāva prom plūdi, un tagad es - vientuļš, izsalcis un nosalis - sēžu kokā, kamēr ūdens ceļas arvien augstāk un augstāk.
Kāds nelaimīgs trollitis Mumins."
- Vientuļš, izsalcis un nosa- lis, - sacīja trolliša Mumina māmiņa un ieraudājās. - Ai,
manu nabaga mīļo trollīti Mumin, tavs tētis gan sen bus noslīcis!
- Neraudi, - sacīja trollitis Mumins. - Varbūt viņš sēž tai savā kokā kaut kur pavisam tuvu. Ūdens taču krītas, cik spēka. - Un tas nudien to darya.
Šur un tur no ūdens virsas jau pacēlās pakalni, sētas un māju jumti, un putni pa to starpu dziedāja pilnā galvā.
Atzveltnes krēsls lēnām šūpojās uz kāda paugura pusi, kur apkārt skraidīja milzums ļaužu un vilka ārā no ūdens savu mantību.
- Tur taču ir mans atzveltnes krēsls! - kliedza kads liels murmulis, kas krastā bija savācis savas ēdamzāles mēbeles. - Ko gan jūs iedomājaties, burādami apkārt manā atzveltnes krēslā!
- Tā bija viena satrunējusi laiva! - saskaitusies teica trollīša Mumina māmiņa un izkāpa krastā. - Es neņemtu to ne par ko uz pasaules!
- Nekaitini viņu, - čukstēja mazais dzīvnieciņš, - viņš var iekost!
- Nieki, - attrauca trollīša Mumina māmiņa, - nāciet
nu, bērni. - Un viņi devās gar krastu uz priekšu, kamēr murmulis aplūkoja sava krēsla slapjo polsterējumu.
- Skatieties! - sacīja trollitis Mumins, noradīdams uz marabu kungu, kas staigāja apkārt un strīdējās pats ar sevi.
- Diez ko viņš ir pazaudējis - viņš izskatās vēl dusmīgāks par murmuli!
- Mazais, pārgudrais bērns, - sacya marabu kungs, jo viņam bija laba dzirde. - Ja tev pašam būtu turpat vai simt gadu un tu būtu pazaudējis savas brilles, tad tu neizskatītos diez ko priecīgs. - Un, uzgriezis tiem muguru, viņš turpināja meklēšanu.
- Nāciet nu, - mudinaja trolliša Mumina māmiņa. - Mums jāmeklē tavs tētis.
Viņa paņēma trollīti Muminu un mazo dzīvnieciņu pie rokas un steidzās tālāk. Pēc briža tur, kur ūdens bija atkāpies, viņi ieraudzīja kaut ko laistāmies zālē.
- Tas noteikti ir dimants! - iebrēcās mazais dzīvnieciņš. Bet, kad viņi palūkojās tuvāk, tas bija tikai briļļu pāris.
- Māmin, vai tev neliekas, ka tās varētu piederēt marabu kungam? - jautāja trollītis Mumins.
- Noteikti, - vina atteica. - Būtu bezgala labi, ja tu aizskrietu atpakaļ un atdotu tās viņam. Viņš būs priecīgs. Bet pasteidzies, jo tavs nabaga tētis kaut kur sēž un ir izsalcis, slapjš un gaužām vientuļš.Trollītis Mumins skrēja, cik jaudas, ar savām īsajām kājelēm un pa labu gabalu ieraudzīja marabu kungu staigājam un vandamies pa ūdeni.
- Hallo, hallo! - trollītis sauca. - Te būs tēvocim brilles!
- Nē, nudien, - marabu kungs noteica un no tiesas kļuva priecīgs. - Ja tā labi apskatās, tad varbūt tu nemaz neesi tik nelabojams bērns. - lln viņš uzlika brilles uz acīm un pagrozya galvu uz visām pusēm.
- Man gan tūlīt jāiet prom, - sacya trollītis Mumins. - Jo mēs ari staigājam un meklējam.
- Ak tā, nu ja, - marabu kungs laipni noteica. - Ko tad meklējat?
- Manu tēti, - trollītis Mumins atbildēja. - Viņš kaut kur sēž kādā kokā.
Marabu kungs labu bridi pārdomāja. Tad apņēmīgi sacīja:
- Ar to jūs nekad vieni netiksit galā. Bet es jums palīdzēšu, jo tu atradi manas brilles.
Tad viņš paņēma trollīti Muminu knābī - ļoti uzmanīgi - un uzsēdināja viņu sev mugurā, savēcināja spārnus un aizlaidās pār krastu.
Trollitis Mumins vēl ne reizes nebija lidojis, un viņam likās, ka lidošana ir kolosāli jauka un maķenīt šausmīga. Trollitis bija arī diezgan lepns, kad marabu kungs nolaida viņu zemē blakus māmiņai un mazajam dzīvnieciņam.