dotos ceļā. - Un viņš vispirms uzcēla sev mugurā māmiņu un pēc tam mazo dzivnieciņu, kas pīkstēja aiz uzbudinājuma.
- Turieties labi stingri, - marabu kungs piekodināja, - jo nu mēs lidosim pari ūdenim.
- Šis ir pats brīnišķīgākais, ko mēs līdz šim esam piedzīvojuši, - sacīja trollīša Mumina māmiņa, - lidot nav nenrn tik baisi, kā b\ju iedomājusies. Skatieties vērīgi uz visām pusēm pēc tēta!
Marabu kungs meta lielus lokus un nolaidās mazdrusciņ zemāk virs katra koka galotnes. Viņi redzēja daudz ļaužu sēžam zaros, bet nekur neredzēja meklējamo.
- Šos ķiparus es izglābšu vēlāk, - noteica marabu kungs, kuru glābšanas ekspedīcija bija pa īstam atdzīvinājusi. Ilgi un dikti viņš laidelējās uz priekšu un atpakaļ virs ūdens, saule rietēja, un viss izskatījās diezgan bezcerīgs. Piepeši trollīša Mumina māmiņa iesaucās:
- Viņš ir tur! - un sāka tik mežonīgi vēcināties rokām, ka gandrīz vai nokrita zemē.
- Tēti! - blāva trollītis Mumins, un mazais dzīvniecinš kliedza līdzi tikai aiz pieklājības.
Tur, uz viena no visaugstākajiem zariem milzīgā kokā, tupēja viens slapjš, bēdīgs trollītis Mumins un stingi vērās pāri ūdens klajumam. Sev līdzās viņš bija piesējis glābšanas karogu. Viņš kļuva tik pārsteigts un priecīgs, kad marabu kungs nolaidās kokā un visa viņa ģimene uzrāpās pa zariem, ka nespēja izteikt ne vārda.
- Nu mēs nekad vairs nešķirsimies, - šņukstēja trollīša Mumina māmiņa un apskāva viņu. - Kā tu jūties? Vai
tu neesi apsaldējies? Kur tu visu laiku biji? Vai tu uzcēli loti jauku māju? Vai tu bieži domāji par mums?
- Diemžēl tā bija ļoti jauka māja, - sacija trolliša Mumina tētis. - Manu mīļo, mazo zēn, kā tu esi izaudzis!
- Nu ja, - novilka marabu kungs, kas sāka just aizkustinājumu. - Es labāk aiznesīšu jūs uz sauszemi un pamēģināšu izglābt vēl dažus, pirms saules rieta. Ir ārkārtigi patīkami glābt ļaudis.
Un viņš aiznesa tos atpakaļ uz krastu, kamēr tie cits caur citu stāstīja par visu šausmīgo, ko piedzīvojuši. Gar visu krastu ļaudis bija sakūruši ugunskurus, kur tie sildījās un vārīja ēdienu, jo lielais vairums bya bez mājām. Pie viena no uguns-
kuriem marabu kungs nosēdināja zemē trolliti Muminu, viņa māmiņu un mazo dzivnieciņu un, steidzigi pateicis ardievas, atkal aizlaidās pār ūdeni.
- Labvakar, - sacīja divi jūras grunduli, kas bija sakūruši ugunskuru, - lūdzu, piesēdiet, zupa drīz būs gatava.
- Sirsnīgs paldies, - sacīja trollīša Mumina tētis. - Jums nav ne jausmas, cik skaista māja man bya pirms plūdiem. Uzcēlu to gluži saviem spēkiem. Bet, ja es dabūšu jaunu, jūs būsit gaidīti tajā jebkurā laikā.
- Cik liela tā bija? - jautāja mazais dzīvnieciņš.
- Ar trim istabām, - atbildēja trollīša Mumina tētis. - Viena debesu krāsā, otra saules dzeltenumā un trešā punktota. Un viena viesistaba uz bēniņiem priekš tevis,
mazo dzivniecin.
- Vai tu patiešām domāji, ka mēs tur varēsim dzīvot? - jautāja trollīša māmiņa un kļuva priecīga,
- Saprotams, - viņš sacīja. - Es jūs vienmēr meklēju, itin visur. Es nekad nespēju aizmirst mūsu veco, mīļo podiņu krāsni. Tā viņi sēdēja un stāstīja cits citam par saviem pie-
dzīvojumiem un ēda zupu, līdz uzlēca mēness - un gar krastmalu sāka izdzist ugunskuri. Tad viņi aizņēmās no jūras grunduļiem segu un saspiedās cieši cits pie cita, un aizmiga.
Nākošā rītā ūdens bija nokrities krietnu gabalu, un visi izgāja saulē ļoti labā omā. Mazais dzīvnieciņš dancoja viņu priekšā un aiz priekiem sēja pušķi savā astītē. Viņi gāja visu dienu, un, kur vien viņi gāja, visur bya skaisti, jo pēc lietus visur uzziedēja visbrīnišķīgākās puķes, un kokiem bija gan ziedi, gan augļi. Vajadzēja tikai mazliet pakurināt koku, lai ap viņiem zemē sakristu augļi. Beidzot viņi nonāca nelielā ielejā, kas bija skaistāka par jebkuru, kadu viņi pa dienu bija redzējuši. Un tur, pļavas vidū, stāvēja māja, kas gandrīz vai līdzinājās podiņu krāsnij, - ļoti skaista un nokrāsota zilā krāsā.
- Tā taču ir mana māja! - iesaucās trollīša Mumina tētis un staroja no prieka. - Tā ir atpeldējusi šurp, un te nu viņa tagad stāv!
- Urrā! - brēca mazais dzīvniecinš, un vini visi brāzās lejā ielejā, lai apbrīnotu māju. Mazais dzīvnieciņš pat uzrāpās uz jumta, un tur viņš brēca vēl skaļāk, jo uz skursteņa karājās dabīgu pērļu kaklarota, kas tur bija aizķērušies plūdu laikā.
- Tagad mēs esam bagāti! - viņš kliedza. - Mēs varam nopirkt mašinu un vēl lielāku māju.
- Nē, - noteica trollīša Mumina māmiņa, - ši mājiņa ir pati skaistākā, kāda vien mums jebkad var piederēt.
Un viņa paņēma trolliti Muminu pie rokas un iegāja debeszilajā istabā. Un tur, ielejā, viņi dzīvoja visu savu mūžu, izņemot tās pāris reizes, kad viņi pārmaiņas pēc devās ceļojumā.