— Vai gribat, pastāstīšu jums kādu notikumu? Var teikt, neparasts gadījums, — kādreiz piedāvājās leitnants Voronovs.
Tas notika tai laikā, kad mums, pētnieciskā institūta darbiniekiem, vēl bija kazarmu stāvoklis. Pirms gulētiešanas mēs bieži mēdzām sapulcēties mazā, mājīgā istabiņā, lai patriektos par visdažādākajiem tematiem.
— Nav nekas pretim! — es atbildēju. — Tikai kaut ko labi jocīgu.
Gara auguma leitnants, liels jokupēteris un tērzētājs, sniedzās kabatā pēc portsigara un, cenzdamies būt nopietns, uzsāka savu stāstu apmēram šādi:
— Zinātniski pētnieciskā institūta teritoriju, kuram es biju piekomandēts kara sākumā, jūs laikam pazīstat…
Nu, lūk, jums tikai būs grūti iztēloties, cik nemīlīga tā izskatījās pēc evakuacijas. Visur tukšs. Mētājas grabažas. Pilnīgs, izpostītas ligzdas iespaids.
Iekārta jau aizvesta. Arī cilvēki aizbraukuši. Pagaidām esam palikuši tikai es un mechaniķis Petja Jaņins — tāds vienkāršs zēns un brīnišķīgs biedrs.
Tolaik mēs vairs nebijām pārāk aizņemti. Saiņojām šādus tādus sīkumus, klaiņojām pa tukšajiem korpusiem, lai paskatītos, vai nav palicis kaut kas vajadzīgs, un gaidījām lidmašinu aizbraukšanai. Vispār brīva laika mums bija atliku likām.
Petjam tai laikā radās jauns laika kavēklis, ja tā varētu sacīt. īstenībā tā dēļ jau viss arī notika …
Mums vēl bija palicis neaizsūtīts parasts aparats, ar ko pieraksta skaņas gramofona platēs. Cik reižu netiku teicis: «Petja, iesaiņo aparatu kastē. Pēkšņi atbrauks mašina — tu mani ar to aizkavēsi!» Bet viņš runāja pretī, zvērēja, ka neaizkavēšot, un turpināja darīt savu.
Ko tad viņš ar to darīja? Nu, kaut ko pavisam vienkāršu. Tiklīdz izdzird gaisa trauksmes signālu, tūdaļ stiepj mikrofonu sētā vai izbāž laukā pa logu. Nu, bet, kā jums jau zināms, — kas tobrīd notiek atmosfērā? Lidmašinas dūc, zenitlielgabali šauj, bumbas kauc un plīst, reizēm pat mums gluži tuvu. Bet viņš tik sēž pie aparata un visas šīs skaņas pieraksta platē.
To viņš darīja diezgan bieži.
«Es gribu,» viņš mēdza teikt, «atstāt mūsu pēcnācējiem piemiņu skaņās par šīm dienām.»
Vispār, protams, tas bija interesanti! Tikai viņš man bija ar to pārāk apnicis. Uzlidojumi tolaik notika bieži, un gandrīz vaf ik pēc katra Petja rāda man plati. Tas bija tāds caurspīdīgs disks.
«Lūk,» viņš saka, «brīnišķīga skaņu aina uzņemta, biedri Voronov. Tie, kas šajās dienās Ļeņingradā nav bijuši, iegūs pilnīgu priekšstatu. Vai gribi noklausīties?»
es tad parasti sāku pukoties un atkal atgādināju, lai aparatu tūdaļ iesaiņo.
It īpaši viņš man uzmācās pa vakariem, kad lika noklausīties savu piašo kolekciju uz elektriskā gramofona, kuram bija liels, oli spēcīgs reproduktors. Atskaņojums bija tik skaļš, ka istabā radās īstas bombardēšanas iespaids.
Toreiz mēs dzīvojām vienā 110 lejas stāva istabām «B» korpusā. Tā ir veclaicīga ēka ar bezgalīgiem, šauriem gaiteņiem, kuros var pat nomaldīties.
Nu, lūk, viss šis atgadījums sāka risināties manu acu priekšā tieši tur …
Leitnanta stāsts par atgadījumu, kas noticis pazīstamā zinātniski pētnieciskā institūta teritorijā, ieinteresēja mūs, kaut gan pagaidām tajā nekā neparasta nebija.
Mēs centāmies iztēlot sev Ļeņingradu blokādes dienās, tukšo institūta ēku, kas atradās pilsētas nomalē, un visus tos apstākļus, par kādiem runāja Voronovs.
Pārliecinājies, ka viņā klausās pietiekami uzmanīgi, leitnants acīm redzami iejutās savā stāstījumā.
— Reiz gaisa trauksmes laikā, dienā, — viņš turpināja, — es atrados kādā no otrā stāva istabām tajā pašā «B» korpusā trn lūkojos pa logu. Jāsaka, ka trauksme nebija tāda kā īsta. Vispār, protams, bija dzirdams, ka gaisā ar raksturīgu skaņu dūc vācu lidmašīna. Bet tā laikam atradās ļoti augstu un, tā kā debess bija viscaur apmākusies, nemaz nebija redzama. Zenitlielgabali klusēja. Arī bumbas nekrita. Vispār — nevis uzlidojums, bet tīrās blēņas …
Pēkšņi dzirdu, tālumā atskan skaļš, tomēr ļoti savāds sprādziens. Pat nezinu, vai to var nosaukt par sprādzienu.
Vispār es esmu tiku tikām dzirdējis ļoti daudz visādu sprādzienu. Visus tos labi pazīstu un atšķiru citu no cita. Bet šoreiz — kaut kas pilnīgi neparasts: nepārtraukti dārdi, kurus pavada kaukšana un ļoti griezīga svilpšana. Tajā pašā laikā ievēroju, ka kaut kur pie mums ēkā nošķind stikli.
Jāsaka, ka pēdējais apstāklis mani pat satrauca. «No kā gan tas?» es domāju. «Fugasu bumbas ir kritušas pavisam tuvu — un nebija neviena plīsuša stikla visā korpusā. Bet nu — tāls sprādziens, un pēkšņi saplīst…»
Tikko es gribēju iet paskatīties, kur tas noticis, kad manā redzes laukā parādījās kaut kas jauns.
Iedomājieties: pilnā sparā kūleņo no augšas lejup vācu lidmašīna. Krīt gluži tuvu mums. Ļoti labi redzams, ka tas ir bumbvedējs «Junkerss 88». Ir arī skaidrs, kādēļ tas gāžas lejā.
No viena spārna tam palikušas pāri tikai atmiņas jeb, precizāk izsakoties, neliels gabals. «Tā,» es domāju, «tātad norāvuši spār- niņu. Nu, to tu ari esi pelnījis…»
Es pagāja no loga drusku sānis — gadījumā, ja krītot sprāgtu bumbu krava. Tomēr nē, dzirdu, lidmašina nokrīt klusi. Paskatījos atkal pa logu. Redzu, guļ, balodītis, uz lauka. Turp jau skrien ļaudis, kā tas tādos gadījumos mēdz būt, un viss ir kā parasti.
«Te,» es domāju, «viss norit normāli. Labāk iešu paskatīties, kur man ir cietuši logi.»
Sāku staigāt pa istabām un redzu, ka visi logi cieši aizvērti un stikli ir pilnīgā kārtībā. Tā es būtu varējis meklēt vēl ilgi, ja nebūtu ievērojis, ka šur tur uz grīdas mētājas to matēto plafonu stikla lauskas, kuri sedz elektriskās griestu spuldzes. Te es atcerējos, ka tikko biju tos redzējis pilnīgi veselus. «Kā gan tie tā uzreiz varēja sašķīst?» es domāju. Pie tam, iedomājieties, neizskatās, ka tie būtu krītot saplīsuši. Šur tur pie dzelzs armatūras vēl karājas atliekas, no kā var spriest, ka plafoni saplīsuši jau augšā.
Es, protams, vāji izprotu sarežģītas fizikālās parādības, tomēr man jums jāsaka, ka man bija skaidrs viens apstāklis. Sie paši plafoni nevarēja saplīst no sprādziena, ja logu stikli istabās izrādījās veseli. Tie taču saskaras ar ārējo gaisu un noder tam pat par šķērsli, ja logi ir aizvērti.
«Apbrīnojami!» es domāju. «Bet tā kā negribas ticēt.»
Vēlreiz paskatījos: logi pilnīgi veseli.
Es saskaitīju septiņus saplīsušus plafonus dažādās istabās. Nesaprotams šķita vēl tas, ka plīsusi bija tikai noteiktas formas plafoni — plakanie, ar noapaļotām malām. Bet lodveidīgie karājās turpat blakus, it kā nekas nebūtu bijis.
Es drusku pastāvēju, padomāju … un nolēmu, ka tas viss ir ļoti interesanti, bet ka tam, protams, nav nekādas nopietnas nozīmes. Drusku pagrūstīju lauskas ar kāju, pat uzspļāvu tām, pēc tam klusiņām devos lejā.
Nonāku istabā, kur mēs dzīvojam. Tiklīdz atveru durvis, te — lūdzu! Man pretim — Petja. Atkal ar jaunu gramofona plati!
«Lūk,» viņš saka, «ir pierakstījies pilnīgi savdabīgs sprādziens.»
«Liecies mierā!» atbildu. «Es dzirdēju šo sprādzienu. Mums no tā pat vairāki plafoni saplīsuši. Bet, kā vācu lidmašina gāzās, to, lūk, tu gan laikam neredzēji. Tas tik bija skats! Ja tu nebūtu nodarbojies ar savu muļķīgo skaņu pierakstīšanu, tad varbūt arī tu būtu bijis liecinieks …»
Ar vārdu sakot, sākās mūsu parastais strīds.
Tas dienas vakarā rnes nodarbojamies sava istaba ar vis- parastākajām lietām.
Apgaismojums mums toreiz bija diezgan primitivs: automo- biļa prožektors ar pustukšu akumulatoru.
Protams, tik vājā gaismā nekā ievērojama neizdarīsi. Tādēļ bija jāiet gulēt loti agri.
Tomēr, iedomājieties, šai vakarā it ka tīšām miegs nemaz nenāca. Es pat apskaudu Petju, dzirdot, kā tas krāc.
Neatlika nekas cits kā noklausīties «pilsētas sirds», citiem vārdiem sakot, metronoma skaļajā tikšķēšanā, kas vienmēr atskanēja no ielu reproduktoriem, kad nebija radiopārraides.
Ai, šī Ļeņingradas sirds! Cik labi tā palikusi man atmiņā: var teikt, uz visu mūžu. Un kurš gan to neatceras, kas tai laikā atradās Ļeņingradā!
Parasti, kad nebija trauksmes, šis metronoms klauvēja ļoti gausi. Kad tika izziņota gaisa trauksme, tas tūdaļ sāka dauzīties ātrāk, it kā brīdinādams: «Pasteidzieties!»
Šai skumjajai ainai pievienojās vēl vēja gaudošana. Tas notika, kā jūs zināt, vēlā rudenī.
Pēkšņi man likās, ka kāds augšā staigā.
«Kas tas?» es domāju. «Apsardzības mums šajā korpusā nav nekādas. Durvis visas noslēgtas. Kas gan tādā gadījumā varējis tur iekļūt?»
Sāku uzmanīgi klausīties … Atkal aizdomīgs troksnis.
«Ehe,» es domāju, «te kaut kas nav kārtībā. Būs jāiet paraudzīt…»
Pieceļos. Paņemu līdz naganu. Uz pirkstgaliem, balansēdams ar rokām, lai noturētos līdzsvarā, sāku virzīties uz durvīm.
Eju pa pilnīgi tumšu gaiteni. Tikai šad un tad, kad mēness paspīd caur mākoņiem, uz grīdas parādās gaiši kvadratveida plankumi no logiem.
Nejauši aizķēros aiz kādas kastes. Atskanēja neparasti skaļi dārdi. Jūs zināt, kā tas mēdz būt tukšās telpās. Bija jāapstājas, Klausos … Nekā nedzirdu, vienīgi paša elšanu, kas arī daudzkārtīgi atbalsojas no sienām un tāpēc šķiet pārdabiski skaļa.
Pēc kāda laiciņa tālumā kaut kas iešķindējās.
Orientēdamies pēc soļu trokšņa, kas atnāk līdz manīm, pamazām nokļūstu līdz otrajam stāvam. Uzmanīgi aizslēpies aiz gaiteņa stūra, redzu mēness gaismā uz mirkli pazibam kādu stāvu. Tas ir kāds vājiņš, sakumpis subjekts, tērpies melnā mētelī un ar raga brillēm uz acīm. Mēness gaisma, pavīdot uz īsu brīdi, neļāva man to apskatīt tuvāk.
Redzu: iegājis vienā no istabām un tur kaut ko meklē.
Jūs, protams, ļoti labi saprotat, ka mani tas stipri ieinteresēja. Kas viņš tāds? Kas viņam te vajadzīgs?
Pēc kāda laika viņš dodas laukā …
Tagad man kļuva skaidrs, ka viņš noteikti ir kaut ko nozadzis. Es ievēroju: piesardzīgi ries rokas kadu baltu priekšmetu, kuru agrāk es viņam neredzēju.
«Nu,» es domāju, «tas tev neizdosies!…»
«Pilsoni! Stāviet!» es kliedzu skaļā balsi un melos uz priekšu.
Viņš — prom. Es — pakaļ.
Man jums jāsaka, ka vajāšana bija ļoti savdabīga. Mūsu soļu dunoņa bija ārkārtīga .. . Tumšs .. . Paša rokas nav redzamas; tikai šad tad pamanu, ka kaut kas melns pazib gar logiem. Viņš — pa kāpnēm lejā. Es — viņam pakaļ. Atstatums starp mums pakāpeniski samazinās. Tagad jau es esmu viņam samērā tuvu.
Šai mirklī mēs abi nokļūstam garā mēness gaismas joslā. Un man beidzot izdodas saskatīt priekšmetu, kas atrodas viņam rokās. Tas mani neiedomājami pārsteidza. Nu, ka jūs domājat, kas tas bija?
Leitnants noslēpumaini paskatījās uz mums un ņēmās aizsmēķēt jaunu papirosu.
Neviens neatbildēja uz viņa jautājumu. Visi ar ziņkāri skatījās uz stāstītāju, kas bija iegrimis tabakas dūmu mākonī. Nesagaidījis atbildi, leitnants turpināja:
«Dīvaini gan,» es domāju, «kāpēc viņam tas vajadzīgs? Kāpēc viņš to nemet zemē? Viņam taču ļoti neērti skriet.»
Diemžēl, ilgi es nedabūju domāt: pagriezienā paslīdēju un nokritu uz grīdas.
Es pieceļos. Mani pārņem šausmīgas dusmas. Šaut vajadzēja, vai? . . . Ek velns!
Un te es dzirdu, ka noklaudz ārdurvis. Tātad bēglis ir izsprucis uz ielas. Nu, saprotams, es viņam pakaļ. Tikai kāda gan te var būt vajāšana! Tūdaļ sākas biezs parks. Mēness pilnīgi ietinies mākoņos. Vispārīgi sakot — aizlaidās lapās!
Es drusku pastāvēju. Paklausījos. Nekas cits nav dzirdams kā tikai koku šalkoņa un metronoma tikšķēšana .. . Atlika vienīgi izlamāties un nostiprināt durvis ār turpat atrastu dēļa balstu.
Jā, vai patiesi es jums nepastāstīju, kas tas bija par priekšmetu, ko šis tips aizstiepa?
Iedomājieties … daži stikla gabali no sasistajiem plafoniem!
«Kas tas?» es domāju. «Kam viņam tie vajadzīgi? …»
Klausītāji smaidot saskatījās.
— Jā .. . — turpināja leitnants. — Atmostamies nākamajā rītā un ejam kopā ar Petju apskatīt, tā sakot, nakts notikumu vietu. Uzkāpjam otrajā stāvā.
«Var būt, ka viņš veselo plafonu nozadzis?» Petja man saka, apskatīdams uz grīdas guļošās lauskas.
Jāsaka, ka es tieši šeit pirmo reizi ievēroju, cik neparasti nopietns kļuvis mans Petja. Stāv un dziļdomīgi aplūko lauskas.
taisa secinājumus,» es domāju. «Kā Šerloks Holms. Nu, ir jau ari interesanti. Man pašam, jāatzīstas, patīk tādas lietas. Lai jau . . .»
Taču Petjam, redzams, drīz apnika sarunāties par saslaukām. Mēs abi piegājām pie loga, pa kuru bija redzama vakar nokritusi lidmašina.
«Zini ko?» negaidot saka man Petja. «Es gribētu iet aplūkot notriekto «Junkersu» tuvumā. Vai nevēlies kopā ar mani izstaigāties?»
«Lai paliek!» es atbildu. «Kam tas man vajadzīgs! Ej, ja gribi …»
Petja aiziet, bet es palieku viens. Turpinu skatīties pa logu. Stāvu un sākumā nekā sevišķa neievēroju. Paiet kāds laiks, pēc mana aprēķina, Petjam jau vajag būt nonākušam pie lidmašīnas. Cieši ielūkojos … un neticu pats savām acīm. Kļūdīšanās nav iespējama. Pie lidmašīnas atrodas tas pats tips, kuram es šonakt džinos pakaļ. Pazīstu viņu pēc auguma, pēc kustībām. Viņš ļoti steidzīgi staigā apkārt lidmašinai un, liekas, kaut ko pēta.
Lūk, redzu, pagriežas pret mani sāniski un baksta ar pirkstu stabilizatoru … Ko te lai saka!
Šī subjekta tālākā izturēšanās kļuva pavisam aizdomīga. Vai nu viņš ieraudzīja tuvojošos Petj u, vai ari kas cits to pamudināja, tikai redzu, sāk šaudīties no astes uz propeleru un atpakaļ. Es pat uzreiz nesapratu, ko viņš dara. Izrādās .. . Saprotiet! . .. mērī, nelietis, ar ruleti mērī lidmašinu. Steidzīgi vien stiepj lenti gar lidmašīnas ķermeni.
Tad ta dīvaini!
Nu, bet Petja, dabiski, beidzot kļūst redzams un dodas uz lidmašinu.
«Ir gan ķibele! Kā lai viņu brīdina?» es domāju.
Jūs viegli sapratīsiet manu nemieru, ja atcerēsieties, ka diversanti un spiegi tika iesūtīti pie mums tolaik lielā skaitā.
Vai skriet Petjam palīgā?
Bet te redzu: Petja pienācis jau pavisam tuvu pie lidmašīnas. Apstājas. Skatās uz manipulācijām, kādas izdara šis tips. Pēdējais, pamanījis Petju, arī apstājas. Kādu laiku skatās viens otrā. Pēc tam .. .
Blakus istabā griezīgi ieskanējās tālrunis. Leitnants atvainojās un aizsteidzās pie aparata.
— Nu, un kas tālāk? — nepacietīgi iejautājās kāds no klātesošiem, kad leitnants atgriezās.
Stāstītājs gausi apsēdās savā vietā un bez steigas pārlaida acis pār klausītājiem.
-Pagaidām nekas briesmīgs arī nenotika, — viņš mierīgi turpināja. — Šis pats subjekts negaidot un ļoti ātri aizgāja. Bet
Petja vēl kādu laiku pastaigājas ap lidmašinu un atgriežas; institūtā.
«Vai tu arī zini, kas tas bija?» es viņam jautāju. «Tas taču ir tas pats, kuram es šonakt džinos pakaļ!»
«Nevar būt!» Petja atbild.
Es redzu, ka mans paziņojums atstājis uz viņu stipru iespaidu.
«Ko tu skaties manī ar tādu izbrīnu?» es jautāju.
«Nu, tā, zini, viss tas ir ļoti savādi … Man liekas, ka .. .»
Redzu, Petja sāk stomīties un kaut ko neizsaka līdz galam.
«Atkal taisa secinājumus,» es domāju.
«Vai tu kaut ko ievēroji?» es jautāju.
Viņš klusē, iedomājieties tikai, un drūmi skatās.
«Nu, velns ar tevi!» es domāju. «Ir gan detektivs!»
Tovakar, kad jau krēsloja, bet aizdedzināt mūsu prožektoru bija vēl par agru, Petja negaidot ļoti nopietni uzrunāja mani.
«Vai tu nedomā,» viņš jautāja, «ka starp fašistu lidmašinas avariju un mūsu plafonu plīšanu pastāv kāds sakars?»
«Ļoti iespējams,» es atbildēju, «ka plafoni ir plīsusi no sprādziena, kas noticis uz lidmašinas.»
«Tā jau ir tā lieta,» turpina Petja, «ka lidmašinā nekāds sprādziens nav noticis. Es to noteikti konstatēju. Viss bumbu krājums acīm redzot bijis izlietots jau agrāk, vai arī bumbu tai vispār nav bijis, bet zenitartilerija, kā tu atceries, pirms lidmašinas kritiena klusēja.»
«Bet no kā tad tā varēja aiziet bojā?» es jautāju. «Mūsējo- lidmašinu gaisā arī nebija — es tās labi pazīstu pēc skaņas, — vācu lidoja viena pati.»
«Es zinu,» saka Petja, «ka nebija. Es daudz domāju un visu apsvēru, un beidzot esmu nonācis pie ciešas pārliecības.»
Viņš uzmanīgi paskatījās manī un teica:
«Šeit ir kāds noslēpums… Tas viss nav tik vienkārši: gan šis neparastais sprādziens, ko dzirdējām, kad plīsa plafoni, gan vācu lidmašinas bojā eja, gan cilvēka parādīšanās, kurš interesējas pat par šo plafonu drumslām.»
Šī saruna atstāja uz mani toreiz smagu iespaidu.
Es stāvu un domāju: «Kas tās par nejēdzībām, ko viņš te runā?» Bet pašam tāds kā nemiers rodas …
Leitnants iegrimst domās, it kā kaut ko atcerēdamies.
— Apkārtne stipri ietekmē, — viņš stāstīja tālāk, aizdedzinādams nodzisušo papirosu. — Iedomājieties . .. Mēs atrodamies divi vien milzīgā, tukšā ēkā. Visapkārt dziļa tumsa. Laukā turpina gaudot vējš .. . Man sāk likties, ka augšā atkal kāds staigā. Man, protams, nav bail, tomēr, bez šaubām, esmu pakļauts ārējo apstākļu ietekmei kā ikviens dzīvs cilvēks. Atceros, ka toreiz man no visa tā kļuva ne visai omulīgi. Taču tikai īsu brīdi. «Jātiek vaļā,» es domāju, «no šī garastāvokļa.»
«Zini ko?» es saku Petjam. «Ko tu man jauc prātus? Te nekā noslēpumaina nav. Tas viss ir blēņas. Ja arī cilvēks nozaga lauskas, tad vienkārši aiz huligānismā!»
Vispār — sāku viņu norāt.
Viss beidzās ar to, ka Petja apvainojās un ar mani vairs nerunāja.
Taču, iedomājieties, nedaudz vēlāk notika atkal aizdomīgs gadījums! Nu, protams, ja ievēro visu to, kas bija noticis agrāk.
Tas bija, lūk, tā.
Petja palaiž vaļā savu elektrisko gramofonu, acīm redzot garlaicības mākts, un sāk citu pēc citas klausīties plašu kolekciju ar šiem sprādzieniem. Sevišķi viņam iepaticies pēdējais ierakstījums, un viņš skandina to, var teikt, bez pārtraukuma.
Visu to noklausīties, bez šaubām, man bija pretīgi. Tomēr, lai galīgi nesanīstos ar Petju, es paciešu un izliekos, ka man tas ir vienaldzīgi.
Brītiņu vēlāk es nolēmu pieiet pie loga un paskatīties, kāds ārā laiks, domādams, vai ir iespējams uzlidojums. Šai nolūkā- es mazliet atbīdīju aptumšošanas priekškaru un uzmanīgi palūkojos pa radušos spraugu — tā, lai gaisma no istabas neizkļūt u laukā.
Pārsteigts ieraugu: pie loga rēgojas nezkādi trīs silueti. Uzmanīgi klausās. Kad es ieskatījos, tad, iedomājieties tikai,, klausītāju vidū pazinu atkal to pašu sakumpušo tipu. Bet galvenais — viņš acīm redzot vairāk par citiem interesējas par to, kas notiek pie mums istabā, jo tuvāk par visiem pievirzījis logam savu fizionomiju.
«Ak tā, balodīt!» es domāju. «Atkal esi ieradies!»
Izrauju no kabatas elektrisko lukturīti un pavēršu viņam virsū staru kūli.
Un, lūk, melnajā nakts fonā es redzu to pašu pazīstamo seju, kas toreiz sakarā ar manu nervozo garastāvokli likās briesmīga, nepatīkami atņirgtiem zobiem. Šis skatās man cieši virsū ar stīvu skatienu caur savām lielajām raga brillēm.
Tas viss, protams, turpinājās tikai vienu acumirkli. Seja tūdaļ pazuda.
Izskrienam abi ar Petju laukā. Rūpīgi izmeklējamies visapkārt — neviena nav. Jā, taisnību sakot, tur nav nekā, ko brīnīties. Tādā parkā kā pie mums katrs var viegli noslēpties pat dienā.
Jāsaka, ka mēs tai naktī negulējām. Es izsaucu dažus cilvēkus no apsardzes un novietoju tos slēptuvēs pie ēkas dažādām durvīm. Es pats novietojos sardzē gaitenī, ik pa brīdim pametot skatienu laukā pa logu. Taču viss tas izrādījās pilnīgi veltīgi. Neviens nerādījās, un nekas sevišķs tai naktī nenotika.
Bet pēc dažām dienām sāku ievērot, ka ar Petju notiek kaut kas nelāgs.
Viņš kļuvis drūms kā velns. Kaut kur uz ilgu laiku nozūd un pat dažreiz nepārnakšņo mājās. Tūdaļ redzams, ka viņu nospiež kādas rūpes.
«Vēl arvien turpina tēlot detektivu,» es domāju. «Tas ir gan savādnieks!»
Tomēr savus pienākumus viņš pilda nevainojami. Nav kur piesieties.
Nezin kāpēc es nakti nejauši pamostos. Sāku uzmanīgi klausīties .. . Trauksmes, šķiet, nav — metronoms tikšķ lēnām. Bet .pēdējā laikā man ir izveidojies paradums: naktīs ieklausīties dažādos klusos trokšņos. Un, lūk, es dzirdu: kaut kur no tālienes plūst pazīstamas skaņas. Sāku apjēgt, ka tā ir gramofona plate, kas tiek atskaņota caur reproduldoru. Pat adatas šņākšana dažbrīd dzirdama — acīm redzot veca.
Bet kas tad tā par plati? «Vai tad tiešām,» es domāju, «vēl kāds bez Petjas nodarbojas ar bombardēšanas skaņu pierakstu?» Dzirdu — pieraksts tieši tāds kā Petjam. Izbeidzas viena plate. Uzliek otru ar tādu pašu saturu. Vējš atnes skaņas brāzmām — te klusākas, te skaļākas. Sāku modināt Petju.
«Paklausies,» es viņam saku, «kādu muziķu pārraida.»
Bet te it kā tīšām viss sāk apklust.
«Nekā sevišķa,» Petja man atbild.
«Skaņu pieraksts,» es viņam saku, «pilnīgi tāds pats kā tavējais. Tikko kā tālumā bija dzirdams.»
Petja pieceļas, ar rokām izberž acis un satraukts saka man:
«Nevar būt! No kurienes gan tāds pats kā man? Tev droši vien tika i tā likās.»
Mēs vēl kādu laiku pasēdējām un gaidījām, bet nekā vairs nesaklausījām.
No rīta — neatceros, kādā sakarā — ar acīm meklēju Petjas •somiņu, kurā viņš glabāja gramofona plates, un nekur to neatradu. Bet agrāk tā stāvēja vienmēr redzamā vietā.
Tas mani ieinteresēja. Es sāku somiņu neatlaidīgi meklēt un drīz pārliecinājos, ka tās patiešām nekur nav!
«Kur gan tā varēja palikt?» es jautāju Petjam.
«Lūk, to es arī nezinu. Nesaprotami! .. .» viņš atbild.
Man jums jāsaka, ka es sāku pamazām uztraukties ne pa jokam.
Petja aizgāja kārtot savas lietas, es paliku viens.
Pirmo reizi pa visu šo laiku es nopietni sāku domāt par visiem šiem notikumiem. Iekšēji sāku pievienoties Petjam, ka visā šai lietā patiešām pastāv kāds noslēpums. Mani sagrāba nemiers. Turklāt vēl ārā ir nejauks rudens laiks. Migla tāda, ka desmit soļu attālumā nekas nav redzams.
T,s staigāju viens pa gaiteni — tāpat bez mērķa. Viss man 1agad liekas aizdomīgs. Pat paša soļu dunoņā, kas skan gaitenī, es sadzirdu kaut ko nedabisku.
«Ko gan tas viss nozīmē?» es domāju. «Kam gan ievajadzējies Petjas muļķīgo plašu, un kas ir tas, kas iedomājies tās nakts laikā skandināt? Kas tie par jokiem? …»
Tātad es staigāju, bieži apstājos, ieklausos, vērīgi noskatos uz dažādiem priekšmetiem. Ar vārdu sakot, nervi nav vairs īsti kārtībā.
Bet vakarā, iedomājieties tikai, man, gluži otrādi, uznāca kaujiniecisks noskaņojums.
«Katrā ziņā atrisināšu šo lietu,» es domāju. «Atrisināšu, kaut ari man būtu jāatliek aizlidošana. Varbūt šeit patiesi tiek gatavota kāda nopietna kaitniecība. Bet pašreiz pat neērti kaut kur griezties pēc palīdzības. Ņems vēl un izsmies. Jāsavāc nopietnāki fakti. Kaut varētu noķert šo sakumpušo, briļļaino! Kālab gan viņš visu laiku ap mums trinas? Tad es uzreiz dabūtu zināt, ko tas nozīmē …»
Es izeju parkā.
Tāda cilvēka izskatā, kurš vienaldzīgi pastaigājas, es sāku izmanīgi klejot, aplūkodams apkārtējās ēkas.
Bet visapkārt, kurp vien skaties, — lieli korpusi, kas pieder citiem institūtiem, daždažādas laboratorijas, darbnīcas un pat nelielas rūpnīciņas.
Dažās no tām kūsā darbs. Pie mums, Ļeņingradā, blokādes laikā tika izmantota vismazākā iespēja, lai ražotu apbruņojumu un vispār visu frontei nepieciešamo. Bet bija arī daudz tukšu korpusu, no kuriem iekārtas bija evakuētas. Tie izskatījās kā nedzīvi.
Ilgi es tā staigāju, cenzdamies visu uzmanīgi aplūkot.
Sāka tumst.
Drīz sāka kaukt gaisa trauksmes sirēnas. Metronoms izriiai nīja ritmu un sāka tikšķēt ātri.
Es jau gandrīz sāku šaubīties par savu novērojumu lietderību un nolēmu atgriezties majas, k ad pēkšņi ieraudzīju dziļi parka trīs cilvēkus, kas steidzīgi soļoja pa aleju.
«Laikam steidzas uz patvertni,» es nodomāju.
Drošības dēļ devos pie viņiem tieši caur parka krūmājiem.
Jāsaka, ka še man tiešām laimējās. Nebiju vēl paguvis tikt viņiem tik tuvu, ka varētu tos krietni apskatīt, kad manīju to skaitā atrodamies to pašu sīciņo, sakumpušo subjektu, ko tieši vēlējos sastapt.
Atstatums starp mums arvien samazinās …
Tas ir tas pats! Viņš iet starp diviem citiem. Ko tu te izdarīsi! Viņi tomēr ir trijatā, bet es — viens. Nekas cits neatliek kā vienīgi viņiem sekot.
Piesardzīgi, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, es eju, neiz- laizdams viņus no acīm nevienu sekundi.
Traucē nolādētie krūmi! Zari sitas sejā.
Kurp viņi iet? Lūk, paiet garām ķīmiski techniska institūta korpusiem. Tālāk nāk fizikāli techniskā institūta korpusi. Vēl tālāk —kaut kādas pa pusei bumbu sagrautas darbnīcas. Viņi iegriežas pagalmā — es tiem pakaļ.
Drīz visi trīs pieiet pie maziņas vienstāva ēkas durvīm un. pazūd tajās.
Es sāku pētīt ēku. Apeju tai apkārt, turēdamies krietna atta- lumā, lai mani nepamanītu.
Redzu, kādā logā, kas atrodas ieejai pretējā pusē, parādās gaisma. Tā vāji spīd pa kādu aptumšošanas aizkara spraugu.
Es tūdaļ tai klāt. Redzu, man labi veicas. Pa šo spraugu,, protams, ja krietni izmanās, iespējams skaisti novērot apgaismoto telpu.
Es stāvu, elpu aizturējis, un man liekas, ka manas sirds puksti skan skaļāk par metronoma tikšķiem no tuvākā ielas reproduktora.
Laukā jau bija pilnīgi satumsis. Vējš pieņēmies. Koki šalc skumji, it kā tiem būtu ļoti žēl šķirties no nodzeltējušām lapām. Bet es piespiedu degunu pie rūts un sastingu …
Liekas, ka manas ļaunākās bažas apstiprinās.
Visi trīs ienākušie — un starp tiem mans vecais paziņa, sa- kumpušais, tas ar brillēm — tagad man lieliski redzami. Istaba, kurā viņi atrodas, — ne īsti darbnīca, ne īsti laboratorija: stāv daži mechaniskie darbgaldi, visur dažādi aparati, starp tiem daudz elektrisko mēraparatu. Taču pirmām kārtām, protams, man duras acīs labi pazīstamie presēta piroksilina gabali dažādā lielumā, kas izmētāti visur. Piroksilins ir bīstama sprāgstviela, ar to nav joki.
«Tā,» es domāju. «Saprotams …»
Tagad jau man vairs nevarēja būt nekādu šaubu, ka tā ir īsta diversantu grupa.
Sākumā es neko daudz neievēroju, ka telpas vidū stāv kāda ierīce ar lielām taurēm, kādas ir vecmodīgiem gramofoniem, tikai šīs izgatavotas no ļoti bieza dzelzs skārda. No šīs mašīnas aizstiepjas dažāda veida un resnuma vadi, bet pati tā apspraudīta ar visvisādiem kloķīšiem, spožām sviriņām un citiem rīkiem.
Bet pēc tam es redzu, ka visi trīs darbojas galvenokārt ap šo pašu gramofonu. Arī piroksilina gabali ir viņu uzmanības centra, jo viņi tos šķiro vai vēl kaut ko ar tiem dara, vispār pārnēsā no vienas vietas uz otru.
Viss skaidrs,» es domāju. «Var izbeigt novērošanu, ātrāk jāskrien pēc palīdzības.»
bet tad mani ieinteresēja diversantu izturēšanās. Acīm redzot kāds dauzījās pie durvīm, jo visi trīs uzreiz kļuva uzmanīgi.
un te, lūk, notika visnesaprotamākais visā šai notikumā.
Es skatos, pie viņiem istabā ienāk…
Stāstītājs apklusa un pārlaida mums visiem skatienu. Pustumsa, kas valdīja istabā, neļāva pienācīgi saskatīt viņa sejas izteiksmi, bet man toreiz likās, ka tā bija neparasti skumja.
— Tas nu gan bija pārāk negaidīti… — pēc brīža viņš turpināja. — Iedomājieties, es ieraudzīju savu Petju!
Es pilnīgi apstulbu. Ko gan te varēja domāt? Kā lai to visu izskaidro? Kā tas varēja gadīties, ka Petja 110 manis kaut ko slēpis?
Es nolēmu palikt un turpināt savus novērojumus.
Skatos, Petja pie viņiem pilnīgi kā pašu cilvēks. Arī sāk tur kaut ko darīt. Saprotams, katra iespēja loģiski domāt man pamazām zūd. Kā lai novērtē Petjas rīcību?
Vai es tā ilgi nostāvēju pie loga pilnīgā neziņā, neatceros. Pat tagad man ir grūti noteikt, cik ilgs laiks toreiz pagāja.
Es tikai ievēroju, ka Petja acīm redzot nav ar kaut ko apmierināts. Sāk strīdēties ar sakumpušo, kaut ko viņam pierāda. Redzu, ka strīds viņiem iedegas arvien vairāk un vairāk. Petja nomet zemē uzgriežņu atslēgu un demonstrativi sāk slaucīt rokas kādā lupatā. Visi viņam sastājas apkārt un, redzams, mēģina pierunāt. Tomēr viss beidzās ar to, ka viņš pagriezās uz ārdurvīm ar skaidri redzamu nolūku aiziet.
«Interesanti,» es domāju, «par ko viņi tur saskrējās?»
Nolēmu, ka labāk būs, ja nokļūšu mājās agrāk par Petju un parunāšos ar viņu, it kā nekā nezinātu.
Tā arī izdarīju.
Varu jums teikt, ka mani gaidīja nepatīkama perspektīva. Nokļūt mūsu istabā agrāk par Petju nebija nekas grūts. Bet kā lai es ar viņu runāju?
Dzirdu — nāk. Atver durvis, ienāk …
«Nu, kā sviežas?» es jautāju, cenzdamies piešķirt balsij pilnīgas vienaldzības nokrāsu.
«Nu, tā, nekas,» skan atbilde.
Es skatos uz viņu un domāju: «Vai tas ir Petja? Vai tiešām tas ir tas pats Petja, labsirdīgais, visu ieredzētais, sirsnīgais puisis?»
Man kļuva grūti skatīties uz viņu.
Bet viņš tikai staigā pa istabu ļoti uztraukts un, iedomājieties, nepiegriež man pat vērības.
«Saki, lūdzu,» es viņam prasu mierīgā balsī, «vai tu nekur neesi sastapis to pašu cilvēku ar brillēm, kuru tu redzēji pie lidmašīnas?»
Petja paskatījās manī uzmanīgi, padomāja un tad pēkšņi teica:
«Es to cilvēku pazīstu ļoli labi. Tas taču ir fizikas un rnate- matikas zinātņu kandidāts Michails Stepanovičs Bogucķis.»
Tādu atbildi, jāatzīstas, es nepavisam nebiju gaidījis. Iestājās neveikls klusums.
«Ļoti labi, ka tu par viņu ieminējies,» Petja turpina. «Man pašreiz nepieciešams par viņu ar tevi parunāt. Jautājums ir ļoti nopietns un nav atliekams.»
«Nu, lai notiek, stāsti,» es saku.
Sasprindzinu uzmanību un klausos, ko Petja man teiks.
Skatos, tiešām, joki nav.
Bet, lai jūs to visu varētu saprast, man vajadzēs jūs mazliet iepazīstināt ar dažiem fizikas pamatlikumiem.
Es, protams, neesmu profesors, un institūtam mani pieko- mandēja tikai pašā kara sākumā, tomēr nevaru teikt, 1 <a man būtu, raugoties no zinātniskā viedokļa, pilnīgi nepareizs uzskats par šīm lietām .. .
Leitnants nevērīgi pārmeta vienu kāju pāri otrai un nosēdās brīvākā pozā. Klausītājiem kļuva skaidrs, ka stāstītājam stāv priekšā grūti pārvarams uzdevums un viņš to cenšas slēpt ar pārspīlētu vienaldzību.
— Es centīšos jums visu to izskaidrot vispopulārākā veidā, tā sakot, ar nolūku izvairoties lietot kādas sarežģītas matemātiskās formulas.
Jūs zināt, ko izdod kāds ciets priekšmets, ja pa to, piemēram, ar kaut ko iesit! Skaņu! Bet ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka priekšmets no sitiena mazliet saspiežas vai, iespējams, izliecas. Sākumā, protams, uz vienu pusi, bet pēc tam elastības iespaidā uz otru. Nu, un tādā kārtā tas sāk kādu laiku svārstīties jeb, runājot parastā valodā, trīsēt.
Šo trīsēšanu zināmā mērā pārņem apkārtējais gaiss, bet no tā jau svārstās bungādiņa mūsu ausī.
Lūk, tādā kārtā mēs uztveram gaisa, svārstības skaņu veidā.
Kad mēs, piemēram, runājam vai, pieņemsim, kliedzam, tad tobrīd mūsu rīklē arī trīc balss saites, tāpēc viss kļūst diezgan labi dzirdams. Ja turpretim šīs saites netrīcētu, tad runāt vai dziedāt būtu pilnīgi neiespējami.
No skaņas, kā jūs droši vien jau esat ievērojuši, trīc, protams, ne vien bungādiņa cilvēka ausī, bet arī dažādi priekšmeti, kaut arī, protams, niecīgā, acij nemanāmā mērā.
Un te nu man jāvērš jūsu uzmanība uz vienu no visinteresan- tākām zinātniskām parādībām. Tā ir šāda.
Redziet, vispār no jebkura augstuma skaņas vairāk vaii
«Savādi,» es Petjam piezīmēju, «ka tu neesi uzskatījis par vajadzīgu visu to man pastāstīt agrāk.»
«Nevarēju,» Petja atbild. «Apsolījos. Klausies, kas notika tālāk …»
Tālāk notika tā. Pēc dažām dienām Bogucķis satika Petju parkā.
«Vai tas taisnība,» viņš jautāja, «ka jūs pierakstāt bombardēšanas skaņas gramofona platēs?»
«Taisnība,» atbild Petja.
«Es ļoti vēlētos dabūt no jums vienu plati, kurā jūs esat uzņēmis sprādzienu, kas atgādina ilgstošu skaņu. Šķiet, ka tādu pie jums dzirdēju.»
Protams, ka Petju tas viss ļoti ieinteresēja. -
«Kādēļ,» viņš saka, «jums tā vajadzīga?»
Bogucķis atbildēja kaut ko nenoteiktu. Petjam turpretim bija žēl šķirties no savas plates.
«Paskaidrojiet sakarīgi,» viņš saka, «citādi nedošu!»
Profesoram pēc tam nekas cits neatlika kā visu izstāstīt.
«Un tad nu,» Petja saka, «es arī dabūju dzirdēt kaut ko pārsteidzošu!»
Stāstītājs apklusa un nogrima domās, it kā sakārtodams tās.
— Trīs kilometru attālumā no mums, — viņš pēc kāda brīža turpināja, — aiz nenoskaidrota iemesla bija uzsprāgusi gaisā neliela munīcijas noliktava. Noskaidrojās vienīgi tas, ka lādiņi, kas atrodas noliktavā, sprāguši nevis vienā laikā, bet cits pēc •cita, zināmā secībā, tādēļ arī sprādziena troksnis izklausījies kā ilgstoša dunoņa.
Kādēļ tas notika, to arī toreiz neizdevās noskaidrot. Varbūt lādiņu savstarpējais izvietojums dažādās telpās kaut kā ietekmējis, vai arī bijuši citi cēloņi, tomēr neiznāca viens kopīgs sprādziens, bet virkne dažādu sprādzienu, kas atšķīrās pēc stipruma un rakstura un sekoja cits citam gandrīz nepārtraukti.
«Tu droši vien atceries,» saka man Petja, «ka bija dzirdams tāds kā nepārtraukts rēciens un kauciens. Un, lūk, šis vienīgais tāda veida gadījums radīja gaisā neparasti spēcīgu skaņu vilni, kas izplatījās uz visām pusēm.»
«Man vajag,» Bogucķis saka, «ļoti rūpīgi iepazīties ar šīs skaņas raksturu. Es biju domājis, ka tas man izdosies, izpētījot plafonu rezonanses īpašības, bet, diemžēl, iegūtie dati ir nepilnīgi. Ar šādas metodes palīdzību man izdevās noteikt skaņas raksturu, bet pakāpenību, kādā šī skaņa pieaugusi, un to, kādā kārtībā sekojuši dažādie toņi, konstatēt ļoti grūti. Lūk, ja analizētu jūsu plati, būtu pavisam cita lieta.»
«Jūs droši vien neticat,» leitnants vērsās pie klausītājiem, «ka no skaņas var sairt kāds priekšmets! Izrādās, ka pie zināšu iem rezonanses nosacījumiem un ļoti stipras skaņas tas ir pilnīgi iespējams. Vispār ar rezonansi nav joki. Lūk, piemēram, vecajp Pēterburgā, ziniet, mūsu gadsimta sākumā notika katastrofa. Iedomājieties parastu visnormālāko tiltu pāri Fon- tankgj. Pa to plūst daudz ļaužu. Un viss norit normāli. Tilts turas. Bet tad tam pāri dodas samērā neliela kareivju grupa, vienkārši vads, nu, un, protams, saskaņā ar kara reglamentu visi cenšas iet kopsolī. Un vajadzēja tā gadīties, ka viņu soļu ritms nejauši sakrita ar šīs celtnes pašsvārstību! Tilts, varat iedomāties, sabruka, un viss vads pilnā sastāvā negaidot atradās ūdenī.
Lūk, tāpēc tad arī visās zemēs ir izdots likums, ka karaspēka daļas nedrīkst iet pāri tiltam kopsolī.
Taisnība, kareivji iedarbojās uz tilta rezonējošo sistēmu tieši ar saviem zābakiem un tādējādi to sasūpoja, bet uz apgaismošanas plafoniem iedarbojās, tā sakot, gaisa svārstības. Taču pats galvenais te ir rezonanse un skaņas stiprums.
Bet kas notiek ar lidmašinām izmēģināšanas laikā? Iedomājieties: konstruē jaunu mašīnu — vienkārši, sacīsim, technikas brīnumu. Ir ātrums ievērojams, ir lidojuma rādiuss pamatīgs. Bet pārbaudē tā dažreiz izjūk gaisā! Kāpēc tas tā? Sāk pētīt — izrādās, motora vibrācijā gadījusies rezonansē ar kādām trīcošām detaļām. Līdz pat šim laikam aviokonstruktori nopūlas ap šo jautājumu. Pat matemātiskiem aprēķiniem tas ne vienmēr padodas. Ļoti grūts jautājums. Visu nevar paredzēt.. . Bet dažreiz motors maina savus apgriezienus, tādējādi radīdams lidmašīnā visdažādāko vibrāciju. Kāds man pazīstams lidotājs un izmēģinātājs jau 1934. gadā sadūrās ar šo jautājumu. Viņš stāsta: «Paceļos jaunā, tikko kā konstruētā mašinā. Viss norit labi. Lido viegli, labi klausa stūrei un tā joprojām.» Bet tad viņš, kā paredzēts saskaņā ar pārbaudes programu, dod pilnu gāzi un sāk palielināt ātrumu. «Pēkšņi jūtu,» viņš saka, «sākas spēcīga vibrācijā . . . Divus mēnešus nogulēju hospitālī!» Bet mašinu pa to laiku, protams, pārveidoja, kaut kādas ribas saīsināja, pagarināja sajūgus — ar vārdu sakot, darīja tā, lai gaisā tie nerezonētu no motora vibracijām.
Vispār Petjam drīz kļuva skaidrs, kāpēc Boguckim bija ievajadzējies rūpīgi analizēt šī sprādziena skaņu. Pēc viņa domam, no šīs ārkārtīgi spēcīgās skaņas sašķīduši ne tikai apgaismošanas plafoni vien .. .
«Man,» Petja teica, «ilgi negribējās ticēt, ka rezonanse izrādījusies vienāda ir mazajam apgaismošanas plafonam, ir milzīgajam bumbvedējam «Junkerss 88», kas, pēc Bogucka apgalvojuma, izjucis gaisā tikai no skaņas.»
Tomēr profesors izskaidroja visu ļoti precizi. Izrādās, ka pat pēc lieluma un formas visdažādākiem priekšmetiem var būt vienāda rezonanse. Kā piemēru viņš Petjam minēja divas stīgas, no kuram viena resna, otra tieva, bet, attiecīgi nostiepjot, tās Iespējams noskaņot vienā tonī.
Protams, grūti bija iedomāties, ka tāda stipra konstrukcija, kada ir lidmašinai, būtu varējusi sabrukt no skaņas. Nu, pla- loiii pavisam cita lieta, tie tomēr ir no stikla.
Taču Bogucķis, norādot uz skaņas viļņa lielo spēku, palika pie sava un minēja Petjam vēl daudz dažādu pierādījumu.
«Redzams,» Bogucķis teica, «ka šīs briesmīgās skaņas «notis» nejauši noteiktā secībā iedarbojušās uz noteiktām lidmašinas detaļām, liekot tām vibrēt. Noteiktā brīdī notika spēku sumēšanās un iestājās sabrukums.»
«Palīdziet mums, biedri Jaņin, vai, vēl labāk, pat iesaistieties šai darbā,» viņš teica Petjam. «Jautājums ir ļoti svarīgs, jo runa ir par mūsu dzimtenes aizsardzību. Kopā ar jums mēs taču radīsim tādu ieroci, kāds, izņemot mūsu valsti, nebūs nevienam. Izdarīsim to ātri, bez trokšņa. Iedomājieties, kādu paldies mums par to pateiks valdība un tauta!»
«Es stāvu,» Petja saka, «un nekā neredzu sev priekšā aiz prieka un brīnumiem.»
«Izdarīsim! Saprotams, ka izdarīsim!» viņš atbild Boguckim. «Ja vajadzīgs, es atlikšu aizbraukšanu no Ļeņingradas. Lai notiek, es palīdzēšu!»
«Tikai viens noteikums,» saka viņam Bogucķis, «visam tam jānotiek, kā jūs pats saprotat, slepeni. Neviens lieks cilvēks to nedrīkst zināt, pat jūsu biedrs leitnants ne.»
«Es jau gribēju iebilst,» Petja saka, «bet viņš tik ļoti pastāvēja pie sava.»
Pēc šīs sarunas Petja aizgādāja savas plates profesoram, man nebilzdams ne vārda, un sāka ar viņu kopā strādāt. Boguckim bija palicis daudz neevakuētu iekārtu un darbgaldu. Tikai cilvēku trūka.
«Es pat nezinu, kā viņi bez manis būtu iztikuši,» Petja man saka.
«Nu, un cik tālu viss tagad ir?» es jautāju.
«Vai vari iedomāties, aparats ir pilnīgi gatavs!» Petja man atbild. «Jāsaka, ka mēs strādājām nenogurstoši. Bet tu taču pats pagājušā naktī .dzirdēji manu plati . . . Tā jau bija regulēšana.»
«Aparata uzbūve ir ļoti vienkārša,» Petja turpināja. «Speciāls elektriskais komutators pēc stingri aprēķināta laika ieslēdz elektriskos degļus dažādiem sprāgstvielu lādiņiem, kas atrodas rezonanses kamerās. Tāpēc jānotiek nevis vienam, bet vairākiem citam aiz cita ātri sekojošiem sprādzieniem. Viss sa- pludīs spēcīgā skaņā, tieši tādā, kāda man fiksēta uz plates. Un, j;i šī lidmašina tiešām gājusi bojā no skaņas, tad iespējams, ka ari citas tādas pašas konstrukcijas lidmašinas tai sekos. Bet redzi, kas man tev jāsaka…»
Petja kļūst neparasti nopietns un nu jau sāk runāt čukstus:
«Manuprāt, aparatā ir dažas neskaidrības… Vai atstarotājs, kas paredzēts skaņas viļņa virzīšanai augšup, izturēs slodzi? Vai pietiekami stipras ir starpsieniņas, kas atdala vienu rezonanses kameru no otras? Nu, un vēl citi sīkumi … Mašina, saproti, domāta vismaz divsimt skaņas «šāvienu» radīšanai. Un, lūk, pats pirmais mani dara stipri nemierīgu… Bogucķis ir dzirdēt negrib, ka mūsu darbā piedalītos vēl kādi cilvēki. Pēdējā laikā viņš pat pret mani sācis izturēties mazliet nevērīgi. Pastāvīgi noniecina manas plates nozīmi, apgalvo, ka esot bijis iespējams iztikt arī bez tās un konstruēt iecerēto mašinu, pamatojoties vienīgi uz matemātiskiem aprēķiniem.
Es nemaz nejūtos apvainots un esmu ar mieru, ka par manu līdzdalību neviens pat nezinātu, ja vien aparats tiešām sāktu strādāt,» Petja saka. «Ja es kā mechaniķis šobrīd nebūtu vajadzīgs, tad jau sen būtu viņam licis mieru. Bet saproti, viņiem tur bez manis tik un tā būs grūti iztikt…
Un vajadzētu pieaicināt palīgā vēl dažus speciālistus. Derētu šo pasākumu izvērst plašāk . ..
Saproti jel, viņš visu to gatavo kā pārsteigumu. Tas nu nekur neder. Viņš, protams, cenšas sagādāt mūsu Dzimtenei labumu un pie tam ne jau mazo. Bet nevar atstāt viņu vienu, bez laba, biedriska kolektiva. Divi darbinieki, kas strādā kopā ar viņu, arī sāk saprast, ka tik atbildīgu darbu nedrīkst tā veikt. Lūk, piemēram, šonakt…»
Te Petja palika pusvārdā, sāka uzmanīgi klausīties un pēkšņi nobāla.
«Kas tev?» es viņam jautāju.
«Vai tad tu nedzirdi? Gaisa trauksme!»
Bet es biju iegrimis domās par to, ko viņš man stāstīja, un tiešām nepamanīju, ka laukā bija sākušas gaudot sirēnas.
«Nu, un kas tur liels, ka trauksme? Vai tad tu pirmo reizi to dzirdi?» es viņam saku.
Petja pieceļas un sāk staigāt pa istabu.
«Es tomēr iešu,» viņš atbild. «Es nevaru viņu atstāt vienu, bez manis viņam būs grūti. Šodien paredzēts neliels mēģinājums .. . Iespējams, ka viss noritēs labi.»
Es viņu nemēģināju aizturēt, un viņš aizgāja.
Toreiz man bija grūti visu to saprast.
Tiešām, stāvoklis ir nopietns! Kaut kā jāietekmē Bogucķis, jāpalīdz viņam.
Drusku padomājis, es cieši nolēmu: tūliņ jādodas uz stabu un tur jāpaskaidro lietas apstākļi.
Kad §s izgāju laukā, bombardēšana pašreiz bija pilnā spēkā. Augstu pie skaidrās debess dūca ienaidnieka lidmašinas. Mēne- šainā, dzestrā nakts drusku nomierināja manus nervus, bet smagā priekšnojauta, kas bija radusies drīz pēc Petjas aiziešanas, palika.
Žigliem soļiem devos uz tuvumā esošo tanku daļu, kur man varētu iedot automašinu, un jau pēc dažām minūtēm es taja braucu pilsētas virzienā.
Automobiļa motora vienmērīgo troksni, tam darbojoties ar pilnu ātrumu, šad un tad pārtrauca tuvi fugasa bumbu sprādzieni. Katru no tiem es neviļus uzmanīgi noklausījos, gaidīdams, ka sadzirdēšu pavisam ko citu.
Mēs bijām pusceļā uz štābu, kad aizmugurē skaidri atskanēja labi pazīstamais dārdiens.
Es izlēcu no mašinas, cenzdamies uzminēt virzienu, kur jāatrodas institūtam.
Dārdiens, kas turpinājās tikai dažas sekundes, bija jau apklusis, un apkārt bija samērā klusu. Es ieraudzīju vairākas degošas un krītošas lidmašinas, bet mana apziņa to uztvēra kaut kā vāji. Mani darīja ļoti nemierīgu Petjas un pārējo biedru liktenis. Vai ar viņiem nav kaut kas noticis, vai viņi dzīvi?
Jādodas drīzāk atpakaļ! Un mēs aizjoņojām pretējā virzienā, attīstot šausmīgu ātrumu.
Kad tuvojāmies institūta teritorijai, jau skanēja trauksmes atsaukums un no patvertnēm nāca laukā cilvēki.-Man bija jāskrien cauri parkam Bogucka laboratorijas virzienā kopā ar glābšanas brigādes dalībniekiem.
Ēka bija liesmās. Blakus ēkai bija redzama milzīga, piltuv- veidīga bedre, acīm redzot tajā vietā bija stāvējusi rezonanses mašina. Pēc kāda laika es nospriedu, ka ne Petjas, ne pārējo biedru droši vien vairs nav starp dzīvajiem.
Nākamā dienā man steidzami bija jāaizlido no Ļeņingradas bez Petjas .. .
Stāstītājs apklusa, it kā ieklausīdamies lietus pilienu bungošanā pret logiem, un mums kļuva skaidrs, cik smagas viņam ir šīs atmiņas.
— Kad es ziņoju par notikušo, — viņš turpināja, — man neticēja. Kaut cik nopietnu pierādījumu, taisnību sakot, nebija palicis. Ēkas degšanu, bedri tai blakus un biedru bojā eju ikviens viegli varēja izskaidrot ar parasto bumbas trāpījumu.
Vienīgi tas nebija apšaubāms, ka šai naktī pilsētas teritorijā un tās apkārtnē atrada četrus notriektus «Junkersus-88». Pēc pretgaisa aizsardzības štaba ziņojuma, tie bija visi «Junkefsi», kas vien piedalījās šai nelielajā uzlidojumā.
Leitnanta Voronova savado stāstu man iznaca atcereties vēlreiz un pie tam gluži nesen.
Kādā no mūsu zinātniski pētnieciskajiem, institūtiem man pastāstīja, ka mechaniķis Petja Jaņins palicis dzīvs un pēc kāda laika pilnīgi vesels atstājis hospitāli. Nebija cietuši arī Bogucka. līdzstrādnieki. Par paša Bogucka likteni man nekā nezināja pateikt.
Netālu no nodegušās laboratorijas drupām Jaņinam bija izdevies sameklēt savu neparasto gramofona plati, un viņš turpināja darbu pie izgudrojuma.