— Vajadzēs!
— Bet kur tad īsti šīs būtnes dzīvo?
— Te! — biologs iesaucās. — Izplatījumā! Kāpēc jūs uzskatāt, ka dzīvība iespējama tikai uz planētām? Dzīvība ir daudz plašāka, daudz sarežģītāka parādība, nekā mēs domājam. Kāpēc gan izplatījums, pati kosmosa telpa nevarētu būt dzīvu radību miteklis?
— Starpzvaigžņu telpa — dzīvības miteklis? Kaut kas nedzirdēts…
— Un to sakāt jūs? Vai tad pirms jūsu atklājumiem kāds bija dzirdējis par Visuma Melnajām Dzērvēm?!
— Labi. Pieņemsim, ka jums taisnība. Bet kā šīs būtnes barojas? No kā tās pārtiek?
Sirmgalvis iztaujāja viņu kā eksaminētājs, un jauneklis juta, ka viņam jāatbild pārliecinoši, kaut arī no šīm atbildēm atkarīgs nevis viņa, bet drīzāk gan paša eksami- nētāja liktenis. Acīm redzot, tāpēc Vecākais bija tik stingrs savās prasībās; viņš negribēja žēlastības dāvanas un apsvēra katru atbildi daudz nopietnāk, nekā to būtu darījusi visbargākā eksaminēšanas komisija.
— Iespējams, ka šīs būtnes pārtiek no staru enerģijas, — jauneklis sacīja, ar vieglu rokas spiedienu likdams sirmgalvim atkal apgulties. — Tāpēc, liekas, nav nejaušība, ka tām ir maksimāla virsma un reizē niecīgs apjoms un ka tās uzturas novu, uzliesmojošu zvaigžņu, tuvumā. Tieši tur iespējams uztvert maksimālu enerģijas daudzumu.
— Bet pārvietošanās? Kā tās pārvietojas?
— Jūs labāk par mani zināt, ka reaktīvā kustība ir vienīgais aktīvās pārvietošanās veids izplatījumā; citi līdz šim nav atklāti. Dzērves, acīm redzot, pārvietojas, izstarojot delta kvantus, kuru plūsmā arī gāja bojā mūsu kosmosa kuģi. Turklāt domājams, ka ne visus delta kvantus tās raida atpakaļ. Daļu starojuma Dzērves raida uz priekšu; tām droši vien ir kaut kāds lokatoram līdzīgs orgāns. Tas labi izskaidrotu viņu konusveidīgo ierindu. Lidojot šādā ierindā, neviena Dzērve nenokļūst otras raidītajā staru kūlī… Mēs, protams, daudz ko vēl nezinām. Un tomēr es domāju, ka Melnās Dzērves ir dzīvas…
— Dzīvība. Mums naidīga dzīvība, — sirmgalvis drūmi noteica. — Tas ir slikti.
— Kāpēc naidīga? Jūs pats teicāt, ka tagad kuģiem esot nesalīdzināmi spēcīgāka aizsardzība …
— M-jā… Starp citu, kā jūs nonācāt pie šiem secinājumiem?
— Esmu pavadījis pietiekami daudz laika kopā ar jums. — Biologs pasmaidīja. — Tas nebija veltīgi. Un visas šīs dienas es lauzīju galvu. Patiesību sakot, mani jau agrāk nodarbināja līdzīgas problēmas. Apstarodams mikrofloru, es mēģināju iegūt tādas formas, kas spētu dzīvot izplatījumā. Kā redzat, daba aizsteigusies man priekšā.
— Tā… — Sirmgalvis pēkšņi nez kāpēc piemiedza vienu aci. — Bet tad jau iznāk, ka Dzērves, ja tās arī nebūtu mums naidīgas, tomēr nevar dot cilvēcei nekādu labumu.
— Kāpēc? Atcerieties, jūs pats pirmīt minējāt novas!
— Minēju. Nu, un tad?
— Tajā virzienā, kurā Dzērves lido, arī uzliesmos nova. Ja tur būtu kolonija, mēs to varētu brīdināt… Korinte- ras traģēdija vairs neatkārtotos!
Draudzīgi atstūmis biologu, sirmgalvis piecēlās. Nedroši cilādams kājas, viņš šķērsoja vadības centrāli un apsēdās pie galvenās pults. Kādu brīdi viņa rokas trīcēdamas balstījās uz ceļiem. Tad viņš satvēra vadības sviras. Un pēkšņi rokas pārstāja trīcēt. Tās šķita nomierinājušās, pielijušas ar jaunu spēku.
— Lai šī dzīvība kļūst par pieminekli jūsu draugam, — jauneklis klusi sacīja. — Ne tikai Dzērves. Arī miljoni un pat miljardi kolonistu, kurus Dzērves paspēs izglābt nākamajos gadsimtos…
— Dzīvība… — sirmgalvis skaļi domāja. — Cik tas ir savādi! Bet ko lai dara? No visiem draugiem agri vai vēlu jāšķiras. Arī no hipotēzēm …
Viņš apklusa un nolieca galvu, it kā atvadīdamies no veca drauga — hipotēzes, ar kuru bija saradis un pavadījis kopā daudzus gadus tur, kur tuVumā nebija un nevarēja būt citu draugu. Tad viņš pievērsās Igoram.
— Vai jūs saprotat, ko šis atklājums nozīmē? No tā taču nepārprotami izriet, ka novu vai, pareizāk, nākamo novu spektros ir īpatnības, kuras Dzērves spēj uztvert! Cita ceļa nepieciešamās informācijas iegūšanai arī tām nevar būt… Jā, — sirmgalvis turpināja, — jūs izdarījāt milzīgu atklājumu. Un tas galu galā ir likumsakarīgi: jūs meklējāt dzīvību, es turpretī — pavisam ko citu.
— Mēs kopā …
— Nepārtrauciet!… Melnajām Dzērvēm ir fantastiski jutīgi maņu orgāni un gluži neparasti sazināšanās līdzekļi. Informāciju tās kaut kādā veidā nodod cita citai. Ne jau viens tāds Dzērvju kāsis mīt izplatījumā! Sakari, sakari… Bet mēs te klimstam bez jebkādiem sakariem…
— Cilvēki visu uzzinās! — jauneklis atbildēja. — Ar laiku… Bet tagad — mājup! Jums jāatpūšas. Bet man vēl gribas redzēt parastās — Zemes dzērves.
— Cik ilgi es gulēju nesamaņā? — sirmgalvis jautāja.
— Gandrīz trīs diennaktis.
— Hm… Ja nemaldos, jūs pats lūdzāt atļauju piedalīties šai lidojumā.
— Tā ir… — jauneklis mulsi atzinās. — Bet…
— Nekādu bet! — sirmgalvis attrauca, un šajā mirklī viņš atkal bija kļuvis par nelokāmo un nesalaužamo Vecāko, par Lielo Izmēģinātāju, kura vārds iemūžināts ne vien prozaiskās mācību grāmatās, bet arī poētiskās leģendās. — Mans jaunais draugs, — sirmgalvis smaidīdams turpināja, — jūsu spriedumos ir vāja vieta. Jūs apgalvojat, ka es esot Dzērvēm kaut ko iemācījis. Neesmu par to pārliecināts. Drīzāk jādomā, ka Dzērvēm ir zināmi refleksi, ieradumi, ka tās prot cīnīties ar svešiniekiem… Starp citu, Dzērves ar mums necīnījās. Tās tikai atbrīvoja savu biedreni. Un, ja nu šīs būtnes uzsāktu cīņu, kādus līdzekļus tās izmantotu? Jums kā biologam par to vajadzētu painteresēties vispirms… Bet, ja nu Dzērves tiešām prot cīnīties ar kosmosa kuģiem, tad taču jāsecina, ka izplatījumā lido ne tikai mūsu kuģi vien. Mums jānoskaidro, vai tās vispār prot atšķirt kuģus no citiem objektiem … Un varbūt — jā, varbūt pat derētu papūlēties nodibināt ar Dzērvēm sakarus. Nekā neiespējama
šajā priekšlikumā nav. Mūsu delta adata (pietiek mazliet vājināt staru intensitāti) no ieroča varētu kļūt par sakaru līdzekli.
— Risks, šķiet, pārāk liels… — Igors vēl mēģināja turēties pretī. — Un jūs…
— Kā redzat, nekas ļauns ar mani nav noticis. Bet ja baidāties riska… Vispār — kāda nozīme riskam, kad runa ir par tādiem atklājumiem?
— Ko jūs gribat? — biologs jautāja, kaut gan atbildi varēja paredzēt iepriekš.
— Ko gribu? — Sirmgalvja acis iemirdzējās pavisam jauneklīgi. — Mums ir ātruma rezerve: vēl divdesmit tūkstoši kilometru sekundē! Virziens — zināms. Gan Zemes dzērves mūs pagaidīs …