Zelts! Tas bija no zelta!
Vispirms ļaudis šo vēsti uzņēma neticīgi. Vieni uzskatīja, ka notikusi kļūda, ko drīz vien atklās, citi — ka šeit darīšana ar ģeniālu jokdaru mistifikācijām.
Ja tā būtu, tad varēja gaidīt, ka Parīzes observatorija steidzami atsauks tās vārdā sniegto aplamo informāciju.
Bet, teiksim tūlīt, šāds atsaukums nenāca. Gluži pretēji, visu zemju astronomi, atkārtodami franču kolēģu eksperimentus, vienbalsīgi apstiprināja viņu secinājumu. Tātad gribot negribot šo apgalvojumu vajadzēja uzskatīt par pierādītu un drošu.
Tad sākās neprāts.
Nav noslēpums, ka saules aptumsuma laikā rodas liels pieprasījums pēc dažādiem optiskiem instrumentiem. Tāpēc viegli iedomāties, kādā vairumā par godu ievērojamajam atklājumam tagad pārdeva talskatus, binokļus un teleskopus. Nekad neviens valdnieks vai karaliene, neviena slavena dziedātāja vai balerīna nav tik kaismīgi aplūkota okulārā kā brīnišķīgais bolīds, kas vienaldzīgs un lielisks nejūtīgi turpināja savu vienmērīgo skrējienu bezgalīgajā izplatījumā.
Laiks pieturējās jauks un netraucēja novērojumus. Tāpēc arī misters Dins Forsaits un doktors Sidnejs Hjudelsons ne uz brīdi nepameta savus torņus. Abi cītīgi mēģināja noteikt visas meteora īpašības — tā apmēru, masu, nepalaizdami garām nevienu īpatnību, ko varēja atklāt tikai ļoti uzmanīgs darbs. Ja jautājums par prioritāti nebija atrisināms, tad viegli iedomāties, kādas priekšrocības gūs tas, kuram izdosies atklāt jaunu meteora noslēpumu. Vai tad bolīds nebija «dienas nagla»? Pretēji senajiem gaiļiem, kas pasaulē baidījās vienīgi no tā, ka debesis var uzkrist uz galvas, šodien visa cilvēce vēlējās tikai vienu — lai bolīds pakļautos zemes pievilkšanas spēkam un ar saviem klīstošajiem miljardiem darītu bagātāku mūsu globusu.
Cik aplēšu gan neizdarīja, lai uzzinātu šo miljardu skaitu! Bet aplēsēm diemžēl trūka pamata, jo kodola izmēri palika nezināmi.
Kodola vērtība, lai kāda tā būtu, katrā ziņā bija milzīga, un ar to pietika, lai rosinātu ļaužu iztēli.
3. maijā «\Vhaston Standard» šai sakarā publicēja rakstu, kas problēmas iztirzājumu beidza šādiem vārdiem:
«Ja iedomājamies, ka Forsaita-Hjudelsona bolīda kodolu veido lode, kuras diametrs ir tikai desmit metru, tad šāda lode no dzelzs svērtu trīstūkstoš septiņsimt septiņdesmit trīs tonnas. Tāda pati lode no tīra zelta svērtu desmittūkstoš astoņdesmit trīs tonnas, un tās vērtība aptuveni sasniegtu trīsdesmit vienu miljardu franku.»
Kā redzams, «Standard», kas bija loti moderna avīze, savus aprēķinus bāzēja uz decimālo sistēmu. Par to mums jāizsaka sirsnīgākā pateicība.
Tātad pat tik niecīga izmēra bolīdam bija milzīga vērtība.
— Vai tas iespējams, kungs? — Omikrons murmināja, izlasījis rakstu.
— Ne vien iespējams, bet tas ir pilnīgi droši,— misters Dins Forsaits pamācoši atbildēja. — Lai iegūtu šādu rezultātu, pietiek pareizināt bolīda masu ar zelta vidējo vērtību, proti, 3100 frankiem
kilograma, bet masu ļoti vienkārši iegūst no apjoma pēc formulas V=——.
— Patiešām! — Omikrons piekrita, it kā sapratis, lai gan tā viņam bija īsta ķīniešu ābece.
— Bet tas gan ir pretīgi, — misters Dins Forsaits turpināja, — ka laikraksts manu vārdu joprojām min kopā ar tā subjekta vārdu.
Ļoti iespējams, ka doktors savukārt izteica gluži tādu pašu, domu.
Bet mis Lū, izlasījusi rakstu «Standard» slejās, savilka sārtās lūpiņas nicīgā smīnā, kam vajadzēja dziļi apkaunot trīsdesmit vienu miljardu.
Ir jau taisnība, ka žurnālisti allaž visu pārspīlē. Ja kāds ir teicis «divi», tad nākamais, pat neapdomājies, saka «trīs». Tāpēc arī nevienu nepārsteidza, ka šajā pašā vakarā «Whaston Evening» ievietoja atbildi, kas klaji parādīja laikraksta objektivitātes trūkumu par labu doktora novērošanas tornim.
«Mēs nesaprotam, kāpēc «Standard» savās aplēsēs bijis tik pieticīgs. Toties mēs būsim drosmīgāki. Kaut arī tikai balstoties uz hipotēzēm, mēs Hjudelsona bolīda kodola diametru vērtēsim uz simt metriem. Saskaņā ar šādu pieņēmumu, tīra zelta lodes svars būtu desmit miljoni astoņdesmit trīs tūkstoši četri simti astoņdesmit astoņas tonnas un tā vērtība pārsniegtu trīsdesmit vienu triljonu divsimt sešdesmit miljardu franku — ar vārdu sakot, tas ir četrpadsmit zīmju skaitlis!»
«Turklāt santīmus nemaz neskaitot,» «Punch» zobgalīgi piebilda, atkārtodams prātam neaptveramos skaitļus.
Tā kā laiks joprojām pieturējās pilnīgi skaidrs, misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons neatlaidīgi turpināja savus pētījumus, katrs sevī cerēdams, ka vismaz šoreiz viņam pirmajam izdosies precīzi noteikt asteroīda kodola izmērus. Par nelaimi, spožajā protuberancē bija loti grūti saskatīt tā kontūras.
Vienu vienīgu reizi, naktī no piektā uz sesto maiju, misteram Dinām Forsaitam jau šķita, ka pūles vainagosies panākumiem. Izstarojums uz brīdi bija kļuvis vājāks, un varēja saskatīt žilbinoši spožo lodi.
— Omikron! — misters Dins Forsaits iesaucās aiz uztraukuma aizsmakušā balsī.
— Jā, kungs!
— Kodols!
— Ja … Es to redzu!
— Beidzot tas mums ir rokā!
— Bet… — Omikrons noteica, — tas atkal pagaisa.
— Vienalga, es to redzēju! Gods pieder man! Rīt no paša rīta es sūtu telegrammu Pitsburgas observatorijai… un šis nožēlojamais Hjudelsons šoreiz vairs nevarēs apgalvot…
Vai misters Dins Forsaits loloja veltas ilūzijas, vai arī doktors Hjudelsons ļāva atkarot savas priekšrocības? To mēs nekad neuzzināsim, tāpat kā nekad netika nosūtīta telegramma Pitsburgas observatorijai.
6. maija rītā visas pasaules prese ziņoja:
«Grīničas observatorijai ir gods pavēstīt sabiedrībai, ka daudzu aplēšu un ļoti labvēlīgu novērojumu rezultātā atklājies, ka divu cienījamu Vostonas pilsētas iedzīvotāju uzrādītais bolīds, ko Parīzes observatorija atzinusi par zelta tīrradni, ir lode ar simt desmit metru garu diametru un aptuveni sešsimt deviņdesmit seši tūkstoši kubikmetru lielu tilpumu.
Šādai zelta lodei vajadzētu svērt vairāk par trīspadsmit miljoniem tonnu. Aprēķini liecina, ka tā nav. Bolīda reālais svars nedaudz pārsniedz iepriekš minētā skaitļa septīto daļu un ir apmēram viens miljons simt sešdesmit septiņi tūkstoši; tik daudz aptuveni varētu svērt deviņdesmit septiņi tūkstoši kubikmetru zelta, un lodes diametrs tad sasniegtu gandrīz piecdesmit septiņus metrus.
Piebilstot, ka par bolīda ķīmisko sastāvu vairs nevar būt nekādu šaubu, iepriekš minētie apsvērumi obligāti liek secināt, ka metālā, kas veido kodolu, vai nu ir dobumi, vai arī — vairāk iespējams — ka metāls ir pulverveidīgs, bet kodols šai gadījumā sastāv no porainas, sūklim līdzīgas masas.
Lai kā tas būtu, novērojumi ļauj precīzāk noteikt bolīda vērtību. Pastāvot pašreizējām zelta cenām, šī vērtība nav mazāka par piectūkstoš septiņsimt astoņdesmit astoņiem miljardiem franku.»
Tātad, ja diametrs nebija simt metru, kā pieņēma «Wliaston Evening», tas nebija arī desmit metru, kā iedomājās «Standard». Abas hipotēzes bija aplamas. Starp citu, šāda zelta masa spētu apmierināt visgodkārīgākās vēlmes, ja vien meteoram nebūtu lemts mūžam riņķot ap Zemi.
Kad misters Dins Forsaits uzzināja bolīda vērtību, viņš iesaucās:
— Es to atklāju, es, nevis blēdis tai otrajā tornī! Tas pieder man, un, ja kādreiz nokritīs, es iegūšu piecus tūkstošus astoņus simtus miljardu!
Doktors Hjudelsons savukārt vāvuļoja, vicinādams dūri pret kaimiņa torni:
— Tā ir mana manta, mans īpašums… manu bērnu mantojums, kas tur riņķo. Ja tas reiz nokritīs, tas piederēs tikai man, un es būšu piectūk- stošastoņsimtkārtīgs miljardieris!
Skaidrs, ka Vanderbilti, Astori, Rokfelleri, Pīr- ponti, Morgāni, Makeji, Guldi un citi amerikaņu krēzi, nemaz jau neminot Rotšildus, salīdzinājumā ar doktoru Hjudelsonu vai misteru Dinu Forsaitu tad būtu tikai sīki rantjē!
Tādas bija viņu izredzes. Ja viņi tomēr nezaudēja galvu, tad jāatzīst, ka tās abiem stingri sta- vēja uz pleciem.
Frānsiss un misis Hjudelsone skaidri paredzēja, ar ko tas viss beigsies. Bet kā apturēt abus sa- censoņus, kas nenovēršami slīdēja pa kraujo slīpni? Prātīgi ar viņiem apspriesties nebija iespējams. Šķiet, viņi bija aizmirsuši norunātās kāzas un vairs domāja tikai par savu ķildu, ko nemitīgi uzkurināja pilsētas avīzes.
Kādreiz miermīlīgie raksti tagad kļuva aizvien asāki, un to autori centās ievilkt kaujas laukā arī saticīgākus ļaudis.
«Punch» savukārt nemitējās ērcināt abus pretiniekus ar epigrammām un karikatūrām. Laikraksts nelēja eļļu ugunī, bet bēra liesmās zobgalību sāli, un uguns nebeidza sprakšķēt.
Radās bažas, ka tikai misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons nemēģina izšķirt taisnību ar ieročiem un noskaidrot jautājumu divkaujā pēc amerikāņu paraduma. Tas nu pavisam nebūtu īstais veids, kā palīdzēt abiem saderinātajiem!
Kamēr abi apsēstie izturējās ar katru dienu muļķīgāk, par laimi pasaules mieram, vispārējais satraukums pamazām norima. Visiem kļuva skaidrs, ka bolīda tūkstoš miljardiem nav nekādas jēgas, ja tiem netiek klāt. Bet tikt tiem klāt nevareja. Pec katra apgrieziena meteors atkal parādījās noteiktajā, aplēsēm atbilstošajā vietā. Tā ātrums bija nemainīgs, un, kā jau sākumā bija aizrādījis «Whaston Standard», nebija nekāda pamata domāt, ka tas kādu dienu mazināsies. Secinājums — bolīds mūžīgi riņķos ap Zemi, kā tas jau mūždien to bija darījis.
Apsvērumi, ko līdz apnikumam atkārtoja visas pasaules avīzes, beidzot nomierināja prātus. Ļaudis no dienas dienā mazāk domāja par bolīdu, un ikviens, bezcerīgi nožēlojis nesasniedzamos dārgumus, atkal devās savās ikdienas gaitās.
9. maija numurā «Punch», konstatēdams aizvien pieaugušo publikas vienaldzību pret problēmām, kuras to satrauca vēl pirms dažām dienām, turpināja bārstīt zobgalības, ko acīmredzot uzskatīja par ģeniālām, un atrada aizvien jaunus ieganstus, lai pakaitinātu abus meteora pētniekus.
«Cik ilgi vēl,» rakstīja «Punch» tēlotā sašutumā, «netiks sodīti abi ļaundari, kurus jau esam nodevuši publiskai tiesai? Nepietika ar to, ka viņi gribēja izpostīt savu dzimto pilsētu, — tagad viņi izputina mūsu cienījamākās ģimenes. Pagājušajā nedēļā kāds laikraksta labvēlis, mānīgu un melīgu mājienu maldināts, četrdesmit astoņās stundās izšķiedis ievērojamu mantojumu. Nelaimīgais bija cerējis uz bolīda miljardiem! Kas gan tagad notiks ar mūsu drauga mazajiem bērniņiem, tagad, kad miljardi mums aizies gar… nē — virs deguna? Vai vēl jāpiebilst, ka šis «draugs» ir simbols, ar ko apzīmējam ļaužu vairumu? Mēs ierosinām, lai zemeslodes iedzīvotāji vienprātīgi iesūdz tiesā misterus Dinu Forsaitu un Sidneju Hjudelsonu un lai ar tiesas spriedumu pieprasa no viņiem piecus tūkstošus septiņus simtus astoņdesmit astoņus miljardus franku zaudējumu atlīdzības. Un mēs prasām, lai viņi to samaksā!»
Vainīgajiem pat sapnī nebija rādījies, ka viņiem var draudēt šāds process, kam, protams, trūka precedenta un kas turklāt bija grūti īstenojams.
Un, kamēr pārējie cilvēki atkal pievērsa uzmanību zemes lietām, misteri Dins Forsaits un Sidnejs Hjudelsons joprojām lidinājās zilgmē, nemitīgi to pārmeklēdami ar saviem teleskopiem.