Par viņu apkārtējie {audis mēdza sacīt: «Zefi- rens Ksirdals? Tas nu gan ir tips!» Un patiešām, tiklab pēc ārienes, kā rakstura un domāšanas veida Zefirens Ksirdals bija neparasta persona.
Sis garā un lempīgā auguma vīrs bieži valkāja kreklu bez apkaklītes un vienmēr bez aprocēm, bikses viņam bija kā korķu viļķis, vestei turējās klāt labi ja tikai katra trešā poga, milzum platās žaketes kabatas bija pieblīvētas ar tūkstoš dažādiem priekšmetiem, turklāt visi apģērba gabali bija netīri, uz labu laimi salasīti kopā no dažādiem komplektiem, — tāds izskatījās Zefirens Ksirdals, un tāda bija viņa elegances izpratne. No pagraba velvei līdzīgajiem, sagumušajiem pleciem nokarājās nesamērīgi garas rokas — starp citu, ārkārtīgi veiklas —, kas saskārās ar ziepēm ļotī reti un tikai pēc visai nenoteikta starplaika.
Ja galva, tāpat kā visiem cilvēkiem, slējās viņa stāva augšgalā, tad tikai tāpēc, ka citādi pēc dabas likumiem nebija iespējams. Zefirena īpatnējā seja bija vienkārši neiedomājami neglīta. Un tomēr tā ar saviem nesaskanīgajiem un pretrunīgajiem vaibstiem neatvairāmi «saistīja». Smagais, četrstūrainais zods, platā mute ar biezajām lūpām
un lieliskajiem zobiem, plakanais deguns, gludās ausis, kas it kā šausmās rāvās tālāk no galvaskausa, — tas viss varēja modināt tikai loti nenoteiktas atmiņas par skaistuli Antinoju. Turpretim grandiozi velvētā brīnumdižciltīgā piere skaisti vainagoja dīvaino seju, tāpat kā templis vainago uzkalnu, — templis, kurā tveras viscēlākās un visģeniālākās domas. Un beidzot, lai galīgi izsistu no sliedēm cilvēku, kurš viņu ieraudzījis pirmo reizi, zem Zefirena Ksirdala platās pieres pasaulē lūkojās divas izvalbītas acis, kurās atkarībā no laika vai garastāvokļa bija lasāms te visvērtīgākais saprāts, te vistrulākais stulbums.
Nepaklaudamies vispārpieņemtām normām, viņš jau mazotnē pasludināja, ka mācīsies patstāvīgi, un vecākiem bija jāpiekrīt viņa savādajai iegribai. Galu galā rezultāti bija teicami. Vecumā, kad citi zēni vēl slīpē liceju solus, Zefirens Ksirdals — tāpat, prieka pēc, kā pats izteicās, — piedalījās daudzu ievērojamāko mācību iestāžu konkursos un vienmēr guva pirmās vietas.
Taču ātri gūtie panākumi tikpat ātri aizmirsās. Skolas cita pēc citas izsvītroja no saviem audzēkņu sarakstiem laureāta vārdu: nākamajā mācību gadā viņš vienkārši neieradās.
Pēc vecāku nāves, astoņpadsmit gadu vecumā kļuvis patstāvīgs, saņemdams ap piecpadsmit tūkstoš franku lielu gada renti, Ksirdals vienmēr parakstīja visu, ko lika priekšā aizbildnis un krusttēvs baņķieris Robērs Lekērs, kuru viņš kopš bērnības dēvēja par «tēvoci». Tagad, brīvs no visām rūpēm, viņš apmetās divās mazās septītā stāva istabiņās Kasetes ielā Parīzē.
Viņš mitinājās vēl turpat arī trīsdesmit viena gada vecumā.
Kopš viņa pārvākšanās dzīvoklis nebūt nebija kļuvis plašāks, tomēr viņam tur bija izdevies savākt fantastisku daudzumu visvisādu priekšmetu. Juku jukām tur mētājās elektriskie ģeneratori un baterijas, dinamomašīnas, optiskie instrumenti, retortes un simtiem dažādu citu aparātu. No grīdas līdz griestiem grēdojās brošūras, grāmatas un papīri, reizumis to piramīdas pacēlās arī uz vienīgā krēsla un galda, taču mūsu īpatnis, sēdēdams uz vienas piramīdas un rakstīdams uz otras, jutās gluži ērti. Ja papīra kalni viņu beidzot pārauga, viņš izlīdzējās ļoti vienkārši — pa roku galam aizgrūda dažus saiņus, kur pagadījās, un apmierināts turpināja darbu pie atbrīvotā galda, uz kura tagad valdīja priekšzīmīga kārtība līdz nākamajiem papīru plūdiem.
Ko tad Zefirens Ksirdals īsti darīja?
Visbiežāk, jāatzīst, viņš apmierinājās ar to, ka vēroja savas neizdziestošās pīpes dūmu uzburtos sapņus. Bet reizumis viņam radās kāda ideja. Šādā dienā, noridājis galdu jeb, citiem vārdiem sakot, ar rokas vēzienu noslaucījis to tīru, viņš ķērās pie darba, ko pameta tikai tad, kad tas bija veikts, vienalga, vai tas prasīja četrdesmit minūtes vai četrdesmit stundas. Pielicis pēdējo punktu, viņš papīrus ar savu pētījumu rezultātiem pameta uz galda, kur tie kļuva par pamatu jaunai grēdai un pēc tam, nododoties atkal jaunai idejai, tika aizmēzti tāpat kā iepriekšējie.
Šādās aizrautības lēkmēs, kas atkārtojās pēc nenoteikta starplaika, viņš bija pievērsies visdažādākajām problēmām. Viņa uzmanību piesaistīja gan augstākā matemātika, gan fizika, ķīmija, psiholoģija, visas teorētiskās un praktiskās zinātnes. Lai kas tas būtu, viņš visam piegāja ar lielu degsmi un aizrautību un nekad neko nepameta pusceļā, ja vien …
Ja vien tikpat pēkšņi viņu neaizrāva kāda cita ideja. Tādā gadījumā nelabojamais fantasts savas iztēles klajumos pa galvu, pa kaklu metās pakaļ otram tauriņam, kura mirdzošās krāsas viņu fascinēja, un, jaunā sapņa apskurbināts, pilnīgi aizmirsa iepriekšējo aizraušanos.
Tomēr arī šajos gadījumos to varētu saukt tikai par atliktu partiju. Kādā jaukā dienā, neviļus atradis aizsākto darbu, viņš to turpināja ar jaunu degsmi un pat pēc diviem vai trim pārtraukumiem vienmēr nonāca līdz problēmas galīgam atrisinājumam.
Cik daudz atjautīgu un pamatotu hipotēžu, cik daudz pareizu secinājumu par eksakto vai eksperimentālo zinātņu grūti atrisināmām problēmām, cik daudz praktisku izgudrojumu gulēja šais papīra blāķos, pa kuriem Zefirens Ksirdals nicīgi bradāja kājām! Viņš nekad nedomāja gūt no visa tā kādu noteiktu labumu, ja nerunājam par gadījumiem, kad kāds no retajiem draugiem sūdzējās par saviem nesekmīgajiem pētījumiem.
— Pagaidiet, — Ksirdals tad sacīja, — par šo jautājumu laikam kaut kas būs!
Un viņš pastiepa roku, ar apbrīnojamu intuīciju starp tūkstoš vairāk vai mazāk saņurcītām papīra lapiņām acumirklī atrazdams to, kurā bija apcerēts vajadzīgais jautājums, un Ksirdals atdeva to draugam, atļaudams izmantot savas tēzes bez jebkādiem ierobežojumiem. Viņš nekad nebija iedomājies, ka ar tādu rīcību kaitē pats savām interesēm.
Nauda? Kam tā vajadzīga? Kad viņam pietrūka naudas, viņš devās pie krusttēva Robēra Lekēra. Nebūdams vairs viņa aizbildnis, Robērs Lekērs joprojām bija Ksirdala baņķieris, un Ksirdals zināja, ka pēc krusttēva apciemojuma viņam būs pietiekami daudz naudas, ko teret līdz nākamajai reizei.
Kopš Zefirens Ksirdals bija apmeties Kasetes ielā, viņš vienmēr rīkojās tikai tā un jutās pilnīgi apmierināts. Ja cilvēks visas savas daudzās un aizvien jaunās vēlmes spēj piepildīt, tad, protams, var uzskatīt, ka viņš ir laimīgs. Bet laimīgs var būt arī citādi. Zefircnam Ksirdalam nebija gluži nekādu vēlmju, un viņš jutās loti laimīgs.
Torīt, 10. maijā, šis laimīgais cilvēks, ērti iesēdies vienīgajā krēslā, atbalstījis kājas dažus centimetrus augstāk par galvu uz palodzes, vilka sevišķi gardu dūmu no savas pīpes un aiz gara laika mēģināja atrisināt rēbusus un krustvārdu mīklas, kas bija iespiestas uz papīra turziņas, kurā pārtikas preču tirgotājs bija iesaiņojis kaut ko ēdamu. Kad svarīgā nodarbība bija pabeigta un atrisinājums atrasts, viņš nosvieda papīru un laiski pastiepa kreiso roku uz galda pusi, it kā gribēdams no tā ko paņemt, vienalga, ko.
Kreisā roka sataustīja vēl neatlocītu laikrakstu žūksni. Zefirens Ksirdals uz labu laimi paņēma kādu avīzi: tas bija pagājušās nedējas «Journal» numurs. Avīzes vecums nebūt nenobaidīja lasītāju, kas dzīvoja ārpus laika un telpas.
Viņš uzmeta acis pirmajai lapai un, protams, to neizlasīja. Tāpat viņš pāršķirstīja otro un visas pārējās lapas, līdz pat pēdējai. Tur viņa uzmanību saistīja sludinājumi, un, gribēdams uzšķirt nākamo lapu, viņš nejauši uzšķīra pirmo.
Skatiens neviļus apstājās pie ievadraksta pirmajām rindām, un lielajos redzokļos, kur līdz šim bija atspoguļojies pilnīgs trulums, iedzirkstījās kāda doma. Jo tālāk viņš lasīja, jo spožāk uzplaiksnīja dzirksts, līdz kļuva par liesmu.
— Nu skaties tik… skaties… skaties, — Zefirens Ksirdals nomurmināja trijos dažādos toņos un nolēma izlasīt rakstu vēlreiz.
Istabas vientulībā viņš bieži mēdza runāt skaļi. Viņš turklāt labprāt runāja daudzskaitlī, droši vien tāpēc, lai radītu sev glaimīgu ilūziju, ka viņā klausās vesela auditorija, iedomātā auditorija, kurai vajadzēja būt visai lielai un pulcināt visus skolniekus, visus apbrīnotājus un visus draugus, kādi Zefirenam Ksirdalam nekad nebija bijuši un nekad nebūs.
Šoreiz viņš nebija daiļrunīgs un aprobežojās ar trīskāršo izsaucienu. «Journal» raksta ieinteresēts, viņš turpināja lasīšanu klusumā.
Ko tad viņš tik aizraujošu lasīja?
Pēdējais visā pasaulē viņš nule atklāja Vostonas bolīdu un vienlaikus arī uzzināja par tā neparasto sastāvu, jo nejauši viņa rokās bija nokļuvis raksts par teiksmaino zelta bumbu.
— Tas tikai ir joks! — viņš noteica, pārlasīdams sleju otrreiz.
Kādu brīdi Zefirens Ksirdals palika domīgs sēžam, tad noņēma kājas no palodzes un piegāja pie galda. Tūlīt vajadzēja sākties aizrautīgai darba lēkmei.
Viņš nekļūdīgi atrada citu izdevumu vidū zinātnisko žurnālu, kurš viņam bija vajadzīgs, un pārplēsa bandroli. Žurnāls pats no sevis atšķīrās vajadzīgajā lappusē.
Zinātniskam žurnālam ir tiesības izteikties tehniski daudz sarežģītākā valodā, nekā raksta parastās avīzes. Bolīda elementi — trajektorija, ātrums, apjoms, masa, sastāvs bija izteikti tikai dažos vārdos pēc veselām lappusēm pārgudru līkņu un algebrisku vienādojumu.
Zefirens Ksirdals bez īpašas piepūles aprija šo īstenībā diezgan grūti sagremojamo garīgo barību, tad uzmeta skatienu debesīm un konstatēja, ka neviens mākonis neaizklāj to zilumu.
— Nu nekas, paskatīsimies, — viņš nomurmināja, ar nepacietīgu roku ātri uzšņīpādams dažus nepieciešamos aprēķinus.
Tad pabāza roku zem kaktā samestā papīru blāķa un ar kustību, kurai tik lielu precizitāti varēja piešķirt vienīgi ilga prakse, aizlingoja blāķi citā istabas stūrī.
— Taisni jābrīnās, kāda še kārtība! — viņš ar neslēptu apmierinātību noteica, atrazdams, kā jau paredzējis, šai «kārtībā» astronomisko tālskati, kas bija tikpat noputējis kā simtgadēja vīna pudele.
Pienest tālskati pie loga, pagriezt to pret debesu punktu, kas bija norādīts aprēķinos, un pielikt aci pie okulāra — tas viss prasīja tikai pāris minūtes.
— Absolūti precīzi, — viņš noteica, brīdi vērojis debesis.
Vēl pēc dažām pārdomu minūtēm viņš apņēmīgi paķēra cepuri un kāpa lejā no sava septītā stāva, lai dotos uz Druo ielu, kur atradās Lekēra banka, ar kuru pamatoti lepojās visa iela.
Lai kādās gaitās Zefirens Ksirdals devās, viņš pārvietojās tikai vienā veidā. Viņš nekad nekāpa ne omnibusā, ne tramvajā, ne mašīnā. Lai cik tālu būtu ceļa mērķis, viņš to vienmēr sasniedza kājām.
Bet arī soļošanā, kas ir visparastākais un visvairāk izplatītais no visiem sporta veidiem, viņš saglabāja savu oriģinalitāti. Acis nodūris, airēdamies ar platajiem pleciem, viņš drāzās cauri pilsētai, it kā šķērsotu tuksnesi. Viņš neredzēja ne braucējus, ne gājējus. Tāpēc arī dabūja noklausīties tādos izsaucienos kā «lācis», «nemež- ģis!» un «nekauņa!», ar ko neskopojās pagrūstie garāmgājēji vai tie, kuriem viņš bez kautrēšanās bija uzminis uz varžacīm. Un vēl daudz spēcīgākus lāstus viņam nokliedza pakaj kučieri, kam vajadzēja apstādināt pajūgus, lai neiekļūtu avīzēs notikumu hronikā, kur Zefirens Ksirdals būtu minēts cietušā lomā.
Par visu to viņš nelikās zinis. Nemaz nedzirdēdams lāstu kori, kas palika aizmugurē, tāpat kā aiz peldoša kuģa paliek ķīlūdens, viņš lieliem, vienmērīgiem sojiem nesatricināms turpināja ce{u.
Pietika ar divdesmit minūtēm, lai sasniegtu Druo ielu un Lekēra banku.
— Vai mans tēvocis ir savā kabinetā? — viņš pavaicāja ierēdnim, kas, viņam ienākot, bija piecēlies kājās.
— Jā, Ksirdala kungs.
— Viens pats?
— Viens pats.
Zefirens Ksirdals atgrūda popētās durvis un iegāja baņķiera kabinetā.
— Skaties! Tas esi tu? — Lekēra kungs, neko nedomādams, pavaicāja, redzēdams ienākam savu tā saukto radinieku.
— Tā kā tas patiešām esmu es ar miesu un asinīm, — Zefirens Ksirdals atbildēja, — tad atļaujos uzskatīt, ka jautājums ir lieks un atbilde nevajadzīga.
Lekēra kungs, pieradis pie sava krustdēla dīvainībām un gluži pamatoti uzskatīdams viņu par nenosvērtu, kaut arī dažkārt ģeniālu radījumu, labsirdīgi nosmējās.
— Patiesi, — baņķieris atzina, — tomēr atbildēt vienkārši ar «jā» būtu bijis īsāk. Un, ja drīkstu vaicāt, kāds ir tava apmeklējuma mērķis?
— Tas ir šeit, jo …
— Neturpini! — Lekēra kungs viņu pārtrauca. — Mans otrs jautājums ir tikpat lieks, cik pirmais, jo no pieredzes zinu, ka redzu tevi tikai lad, kad tev vajadzīga nauda.
— Un tad? — Zefirens Ksirdals atbildēja. — Vai jūs neesat mans baņķieris?
— Tas tiesa, — Lekēra kungs piekrita, — bet lu pats esi diezgan neparasts klients. Varbūt atļausi, ka es tev šai sakarā dodu kādu padomu?
— Ja tas jums sagādā prieku.
— Padoms ir šāds: neesi tik taupīgs! Pie velna, mīļais draugs, saki man, kāpēc tu nebaudi savu jaunību? Vai tev maz ir priekšstats par to, cik liels ir tavs konts manā bankā?
— Ne mazākās jausmas.
— Tavs konts gluži vienkārši ir milzīgs. Nu padomā, tavi vecāki tev atstāja vairāk nekā piecpadsmit tūkstošu rentes, bet tu nenotērē ne četrus tūkstošus gadā!
— Ak tā!… — Ksirdals izmeta, tēlodams pārsteigumu, lai gan dzirdēja to jau vismaz divdesmito reizi.
— Tā tas ir. Tā ka procenti aug augumā. Es tev nepateikšu precīzi tava kredīta summu, bet tā noteikti pārsniedz simttūkstoš franku. Kur lai visu šo naudu liek?
— Es pārdomāšu, — Zefirens Ksirdals apsolījās ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi. — Starp citu, ja šī nauda jūs traucē, vajag no tās atbrīvoties.
— Bet kā?
— Atdodiet to, tas taču ir tik vienkārši!
— Un kam?
— Vienalga, kam. Kāda man tur daļa!
Lekēra kungs paraustīja plecus.
— Nu, labi. Un cik tev vajag šodien? — viņš jautāja. — Kā parasts, divsimt franku?
— Dcsmittukstoš franku, — Zefirens Ksirdals atbildēja.
— Dcsmittukstoš franku? — Lekēra kungs pārsteigts pārvaicāja. — Tas nu ir kaut kas jauns! Ko tad tu gribi iesākt ar saviem desmittūkstoš frankiem?
— Doties ceļojumā.
— Lieliska doma. Un uz kādu zemi?
— Uz zemi, par kuru man nav ne jausmas, — Zefirens Ksirdals atbildēja.
Uzjautrināts Lekēra kungs zobgalīgi noraudzījās savā krustdēlā, kas vienlaikus bija arī viņa klients.
— Tā ir skaista zeme, — viņš nopietni sacīja.— Te tev būs desmittūkstoš franku. Vai tas ir viss, ko vēlies?
— Nē, — Zefirens Ksirdals atbildēja. — Man vajadzētu arī zemes gabalu.
— Zemes gabalu? — Lekēra kungs atkārtoja, aizvien vairāk pārsteigts. — Kādu zemes gabalu?
— Gabalu kā jau gabalu. Divus vai trīs kvadrātkilometrus, apmēram.
— Pavisam mazs zemes gabaliņš, — Lekēra kungs aukstasinīgi piekrita un zobgalīgi pajautāja: — Varbūt Itāliešu bulvārī?
— Nē, — Zefirens Ksirdals atbildēja. — Nejau Francijā.
— Kur tad? Runā, lūdzams!
— Nav ne jausmas, — Zefirens Ksirdals atkārtoja joprojām tikpat nesatricināmā mierā.
Lekēra kungs ar pūlēm valdīja smieklus.
— Tātad izvēle, kā redzams, liela, — viņš piekrita. — Bet saki man, mīļo Zefiren, vai tu dažkārt neesi mazliet… ķerts? Saki, lūdzams, — kāda tam visam jēga?
— Man padomā kāds darījums, — Zefirens Ksirdals paskaidroja, un pierē viņam ievilkās dzijas rievas.
— Darījums? — Lekēra kungs iesaucās, galīgi apstulbis.
Šis lempis domāja par darījumiem, tur tiešām varēja kļūt mēms aiz brīnumiem!
— Jā, — Zefirens Ksirdals apstiprināja.
— Svarīgs darījums?
— Nu, tā! — Zefirens Ksirdals izmeta. — Par kādiem pieciem sešiem tūkstošiem miljardu franku.
Šoreiz Lekēra kungs uz savu krustdēlu paskatījās ar bažām. Ja viņš nejokoja, tad bija traks un iesprostojams!
— Kā tu teici? — viņš pārvaicāja.
— Pieci seši tūkstoši miljardu franku, — Zefirens Ksirdals atbildēja gluži mierīgi.
— Kas tev prātā, Zefiren? — Lekēra kungs turpināja. — Vai tu zini, ka uz Zemes nav pat tik daudz zelta, lai segtu šīs teiksmainās summas simto daļu?
— Uz Zemes, iespējams, nav, — Ksirdals piekrita. — Bet citur gan ir.
— Citur?
— Ja. Četrsimt kilometru no šejienes pa vertikāli.
Baņķiera prātā uzzibsnīja nojausma. Tāpat kā visi šai pasaulē, arī viņš lasīja laikrakstus, kas tik ilgi atgremoja vienu un to pašu, ka galu galā viņš šo to zināja un domājās sapratis. Viņš patiešām arī bija sapratis.
— Bolīds? — viņš nopurpināja, neviļus mazliet nobālēdams.
— Bolīds, — Ksirdals vienaldzīgi apstiprinaja.
Ja kāds cits, nevis viņa krustdēls, būtu uzstājies ar šādām runām', Lekēra kungs, bez šaubām, nekauņu būtu izmetis pa durvīm. Baņķiera laiks ir pārāk vērtīgs, lai to izniekotu, klausoties neprāšos. Bet Zefirens nebija tāds kā visi. Diemžēl viņam galvā trūka kādas skrūvītes, bet šai galvā tomēr bija ģēnija smadzenes, kuram a priori nekas nebija neiespējams.
— Tu gribi izmantot bolīdu? — Lekēra kungs jautāja, raudzīdamies krustdēlam tieši acīs.
— Un kāpēc ne? Kas tur sevišķs?
— Bet bolīds taču atrodas četrsimt kilometru attālumā no Zemes, tu pats to nule apgalvoji. Man šķiet, tu taču nedomā pacelties tādā augstumā?
— Kam man tas vajadzīgs, ja es lieku bolīdam nokrist zemē?
— Bet kā to var?
— Es varu, ar to pietiek …
— Tu vari! Tu vari! Ar ko tu iedarbosies uz tik tālu ķermeni? Kur ņemsi atbalsta punktu? Kādus spēkus izmantosi?
— Būtu pārāk gari to visu izskaidrot, — Zefirens Ksirdals atbildēja, — turklāt veltīgi: jūs tikpat nesaprastu.
— Cik laipni! — Lekēra kungs sacīja, taču ne- noskaitās.
Paklausot tēvoča neatlaidīgajam lūgumam, krustdēls bija ar mieru sniegt dažus īsus paskaidrojumus. Šā neparastā stāsta autors Ksirdala paskaidrojumus saīsinās vēl vairāk, turklāt ar piebildi, ka viņš, lai gan visiem labi zināma viņa nosliece uz pārdrošām hipotēzēm, nebūt nedomā atbalstīt šīs interesantās, taču varbūt pārlieku drosmīgās teorijas.,
Zefirena Ksirdala uztverē matērija ir tikai šķietamība; tā reāli nemaz neeksistē. Viņš uzskata, ka to pierāda mūsu nespēja izprast matērijas struktūru. Matēriju var sadalīt molekulās, atomos, vēl sīkākās daļiņās, bet vienmēr paliks pēdējā, vissīkākā matērijas daļiņa ar savu līdz galam neatrisināto noslēpumu. Un tāpēc problēma radīsies vienmēr no jauna, kamēr cilvēks atzīs, ka pastāv kāds primārais princips, kas vairs nav matērija. Šis primārais nemateriālais princips ir enerģija.
Kas tad ir enerģija? Zefirens Ksirdals atzīst, ka neko par to nezina. Tā kā cilvēka saskarei ar ārējo pasauli starpnieki ir tikai jutekļi un tā kā cilvēka jutekļi uztver tikai materiālas dabas kairinājumus, viņš neapzinās neko tādu, kas nav matērija. Ja arī viņš ar tīra prāta slēdzieniem var iedomāties nemateriālas pasaules pastāvēšanu, viņš tomēr nespēj izprast tās raksturu, jo trūkst jebkāda salīdzinājuma. Tā tas būs tik ilgi, kamēr cilvēce neiegūs jaunus jutekļus, pie tam šāds apgalvojums nav absurds a priori.
Lai kā tas būtu, pēc Zefirena Ksirdala domām, enerģija piepilda Visumu un mūžam svārstās starp divām robežām: starp absolūtu līdzsvaru, ko varētu sasniegt vienīgi tad, ja tā vienmērīgi izdalītos Visumā, un absolūtu koncentrāciju vienā punktā, ko tādā gadījumā ieskauj pilnīgs tukšums. Tā kā Visums ir bezgalīgs, arī šīs divas robežas ir nesasniedzamas. No tā izriet, ka imanentā enerģija ir mūžīgā kustības stāvoklī. Materiāliem ķermeņiem enerģiju nemitīgi uzsūcot un šai koncentrācijai citā vietā radot relatīvu tukšumu, matērija savukārt izstaro Visuma agrāk uzsūkto enerģiju.
Tātad pretēji klasiskajai aksiomai «nekas nezūd, nekas nerodas» Zefirens Ksirdals apgalvo, ka «viss zūd un viss rodas». Mūžam noārdīta viela mūžam atjaunojas. Katru pāreju citā stāvoklī pavada enerģijas izstarojums un attiecīgas vielas noārdīšana.
Ja šo noārdīšanu mūsu instrumenti nespēj konstatēt, tad tāpēc, ka tie ir pārāk nepilnīgi, jo katra nesverama vielas daļiņa satur milzīgu daudzumu enerģijas, un tāpēc spīdekļus salīdzinājumā ar to diezgan niecīgajiem izmēriem, pēc Zefirena Ksirdala domām, šķir apbrīnojami lieli attālumi. Šī noārdīšana, kaut arī tā nav konstatējama, tomēr notiek. To netieši pierāda skaņa, siltums, elektrība, gaisma. Šīs parādības ir izstarota matērija, un tajās izpaužas atbrīvotā enerģija, kaut arī vēl rupjā un pusinateriālā veidā. Tīra, savā veidā sublimēta enerģija var eksistēt tikai aiz materiālo pasauļu robežām. Tā iekļauj šīs pasaules dina- mosfērā un rada to masai tieši proporcionālu spriegumu, kas mazinās, jo lielāks kļūst attālums no virsmas. Šī enerģija un tās tieksme uz aizvien lielāku blīvumu izpaužas pievilkšanas spēkā.
Tāda bija teorija, ko Zefirens Ksirdals izklāstīja mazliet apstulbušajam Lekēra kungam. Jāatzīst, ka arī mēs justos tāpat kā baņķieris.
— Visu to ņemot vērā, •— Zefirens Ksirdals nobeidza, it kā būtu pārstāstījis visvienkāršākās atziņas, — pietiek ar to, ka es atbrīvoju nelielu enerģijas daudzumu un virzu to pēc sava prāta pret kādu punktu izplatījumā, lai iedarbotos uz ķermeni šā punkta tuvumā, sevišķi, ja šis ķermenis nav necik apjomīgs un nesatur lielu enerģijas daudzumu. Tas taču ir bērnišķīgi vienkārši!
— Un tu spēj atbrīvot šādu enerģiju? — Lekēra kungs jautāja.
— Es varu — un galu galā rezultāts ir tāds pats, — tai pašķirt ceļu, atbrīvodams to no jebkuras vielas vai matērijas.
— Tādā veidā, — Lekēra kungs iesaucās, — tu varētu sabojāt visu debesu mehānismu!
Neaptveramā hipotēze, šķiet, nebūt nesamulsināja Zefirenu Ksirdalu.
— Pašreiz, — viņš pieticīgi atzina, — aparāts, ko esmu konstruējis, var dot tikai nepilnīgus rezultātus.Tas tomēr ir pietiekami spēcīgs, lai iedarbotos uz niecīgu, dažus tūkstošus tonnu smagu bolīdu.
— Āmen, — Lekēra kungs nobeidza, kļuvis svārstīgs. — Un kur tu liksi savam bolīdam nokrist?
— Uz sava zemes gabala.
— Uz kāda zemes gabala?
— Uz tā, ko jūs man nopirksit, kad būšu izdarījis vajadzīgos aprēķinus. Es par tiem jums ziņošu. Protams, mēģināšu izvēlēties puslīdz tuksnešainu apgabalu, kur zemei ir niecīga vērtība. Jums droši vien radīsies grūtības ar pirkšanas līgumu. Manas iespējas nav neierobežotas, un var gadīties, ka izvēlos kādu valsti, kas nav visai ērti sasniedzama.
— Tā jau ir mana darīšana, — baņķieris atteica. — Tieši tāpēc ir izgudrots telegrāfs. Par šo darījumu atbildu es.
Saņēmis šādu garantiju un desmittūkstoš franku, kas tūlīt ieslīdēja kabatā, Zefirens Ksirdals lieliem soļiem atgriezās mājās un, tikko bija iegājis istabā, apsēdās pie galda, ko iepriekš, kā parasti, bija ar vienu rokas vēzienu noslaucījis.
Viņš aizrautīgi ķērās pie darba.
Viņš rēķināja visu nakti, un, kad atausa rīts, atrisinājums bija rokā. Bija aplēsts, cik stipram spēkam jāiedarbojas uz bolīdu, cik ilgi tam jādarbojas, kāds virziens tanī vajadzīgs un kurā vietā un datumā meteoram jānokrīt.
Viņš nekavējoties uzrakstīja Lekēra kungam solīto vēstuli, nokāpa lejā iemest to pasta kastītē un atkal ieslēdzās savā mājoklī.
Aizvēris durvis, viņš gāja uz kaktu, kur iepriekšējā dienā tik trāpīgi bija nometis papīru kaudzi, kas apsedza tālskati. Šodien vajadzēja rīkoties otrādi. Ksirdals papīru blāķi ar drošu roku aizmēza atpakaj vecajā vietā.
Pēc otrā «pārkārtojuma» dienas gaismā parādījās kaut kas līdzīgs tumšai kastei, ko Zefirens Ksirdals bez grūtībām pacēla no grīdas, aiznesa istabas vidū un nolika iepretim logam.
Kaste nebija nekas sevišķs, tas bija vienkāršs, 'tumšā krāsā nokrāsots koka kubs. Iekšpusē bija -daudzas spolītes, ko atdalīja stikla ampulas ar smailiem galiem, kurus pa pāriem savienoja aizvien smalkāki vara vadiņi. Virs kastes pacēlās metāla reflektors, kura centrā uz ass bija uzmontēta vēl viena ampula ar konusiem abos galos, kurus ar pārējām ampulām nesavienoja nekāds vadītājs.
Ar precīzu instrumentu palīdzību Zefirens Ksirdals pagrieza metāla reflektoru tieši tajā virzienā, kādu norādīja iepriekšējās nakts aplēse; pārliecinājies, ka viss kārtībā, viņš kastes apakšējā daļā ievietoja mazu, spoži mirdzošu caurulīti. Rosīdamies viņš, kā parasts, runāja skalā balsī, it kā iedomādamies, ka viņā ar sajūsmu klausās plaša auditorija.
— Tas, mani kungi, — viņš teica, — ir ksirda- lijs, simttūkstošreiz radioaktīvāka viela par rādiju. Starp mums runājot, atzīšos, ka lietoju šo vielu tāpēc, lai mazliet pārsteigtu skatītājus. Viela, protams, eksperimentam neko nekaitē, bet Zeme pati izstaro pietiekami daudz enerģijas, tā ka nav nekādas vajadzības pēc papildenerģijas. Seit tā ir
kā sāls graudiņš jūrā. Tomēr, manuprāt, jebkurā eksperimentā mazs teatrāls triks nenāk par Jaunu.
Tā runādams, viņš aizvēra kasti un ar diviem vadiem savienoja to ar elektrisko bateriju, kas stāvēja uz etažeres.
— Neitrālās spirālveida strāvas, mani kungi,— viņš turpināja, — tā kā tās ir neitrālas, dabiski atgrūž bez izņēmuma visus ķermeņus, vienalga, vai tiem ir pozitīvs vai negatīvs lādiņš. Un, tā kā tās ir spirālveidīgas, tām ir spirālveida kustības virziens, tas skaidrs pat bērnam… Kāda laime, ka man ienāca prātā tās atklāt! Kā gan dzīvē viss noder!
Kad strāva bija ieslēgta, no kastes atskanēja maiga dūkšana un uz ass uzmontētajā ampulā iedzirkstījās zilgana gaisma. Gandrīz vienlaicīgi ampula sāka griezties, vispirms lēnām, tad aizvien ātrāk, līdz beidzot vērpās galvu reibinošā ātrumā.
Zefirens Ksirdals brīdi vēroja pārgalvīgā valsī riņķojošo ampulu, tad skatiens paralēli metāla reflektora ass virzienam pievērsās bezgalīgajai telpai.
No pirmā skata šķita, ka aparāta darbība nerada nekādu materiālas dabas efektu. Bet acīgs vērotājs būtu pamanījis kādu tikko jaužamu, tomēr diezgan dīvainu parādību. Nonākuši kontaktā ar metāla reflektora malu, putekļi, kas karājās gaisā, likās, netika pāri «ai robežai un strauji riņķoja apkārt, it kā sadūrušies ar neredzamu šķērsli. Debesīs putekļi iezīmēja nošķeltu konusu, kura pamats balstījās pret reflektora apli. Divu vai trīs metru attālumā no aparāta šis netverami sīko, virpujojošo daļiņu veidotais konuss pakāpeniski pārvērtās cilindrā ar dažus centimetrus lielu diametru, un šis putekļu cilindrs, aizstiepdamies tālē, noturējās ari brīva gaisa, par spīti diezgan stipram vējam.
— Kungi, man ir gods jums pavēstīt, ka viss noris teicami, — Zefirens Ksirdals konstatēja, apsēzdamies vienīgajā krēslā un aizkūpinādams rūpīgi piebāzto pīpi.
Pusstundu vēlāk viņš aparātu apturēja un atkal vairākkārt iedarbināja gan šajā, gan nākamajās dienās, pirms katra eksperimenta rūpīgi pagriezdams reflektoru pret citu punktu debesīs. Ievērodams lielu precizitāti, viņš tāpat rīkojās deviņpadsmit dienas no vietas.
Divdesmitajā dienā, kad aparāts bija iedarbināts un uzticamā pīpe aizsmēķēta, viņu atkal savā varā sagrāba izgudrošanas dēmons. Viņa prātā žilbinoši skaidrs atplaiksnīja secinājums, kas izrietēja no teorijas par matērijas nemitīgo noārdī- šanos (šo teoriju viņš vienkāršotā veidā bija izklāstījis Lekēra kungam). Viņam piepeši, kā jau parasts, radās doma par tādu elektrisko bateriju, kas pakāpeniskās reakcijās varētu uzlādēties pati no sevis, pie tam pēc pēdējās reakcijas noārdītā viela atgrieztos sākotnējā stāvoklī. Šāda baterija, protams, darbotos, kamēr izmantotās vielas izzustu pavisam, pārvērzdamās enerģijā. Praktiski tas nozīmēja mūžīgo kustību.
— Ja padomā … Ak dievs! Ja tikai padomā! … — Zefirens Ksirdals murmināja, satraukts līdz dvēseles dziļumiem.
Viņš pārdomāja, kā jau bija radis, visus «par» un «pret», citiem vārdiem, sakoncentrēdams vienā punktā visus organisma vitālos spēkus. Šāda doma, koncentrēta uz neskaidrajām vietām kādā problēmā, bija līdzīga mirdzošai otai, kurā sakopoti visi saules stari.
— Nē, nekādu pretrunu te nav, — viņš beidzot noteica, skaļi pasludinādams savu pūliņu rezultātus. — Tas tūlīt jāizmēģina.
Zefirens Ksirdals paņēma cepuri, nodrāzās lejā no sava septītā stāva un aizsteidzās pie galdnieka, kura darbnīciņa atradās otrpus ielas. īsi un kodolīgi viņš meistaram paskaidroja, ko vēlas: tas bija kaut kas līdzīgs uz dzelzs ass uzmontētam ratam, kura ārējā malā piestiprināti divdesmit septiņi kausi. Viņš pateica to izmērus: kausi bija vajadzīgi burku saturēšanai, jo, ratam griežoties, burkām bija jāpaliek vertikālā stāvoklī.
Visu paskaidrojis un devis rīkojumu darbu uzsākt nekavējoties, viņš aizsteidzās puskilometru tālāk līdz ķimikāliju tirgotavai, kuras īpašnieku labi pazina. Tur viņš izvēlējās divdesmit septiņas burkas, ko komijs ietina izturīgā papīrā un nosēja ar stipru auklu, ieāķējis tajā ļoti parocīgu koka rokturi.
Kad sainis bija gatavs, Zefirens Ksirdals taisījās doties mājās, bet veikala durvīs aci pret aci sadūrās ar kādu no saviem retajiem draugiem, pazīstamu bakteriologu. Ksirdals, domās nogrimis, bakteriologu neredzēja, toties bakteriologs ieraudzīja Ksirdalu.
— Skaties tik! Ksirdals! — tas iesaucas, aicinoši pasmaidīdams. — Tā tik ir sastapšanās!
Dzirdēdams pazīstamu balsi, uzrunātais iepleta acis un ieraudzīja apkārtējo pasauli.
— Skaties tik! — viņš atteica kā atbalss. — Marsels Lerū!
— Jā gan!
— Kā klājas? Ļoti priecājos jūs redzēt, ticiet man!
— Man klājas kā cilvēkam, kas nupat grasās kāpt vilcienā. Tāds, kādu jūs mani redzat, ar
somu, kura ir trīs mutautiņi un daži citi apģērba gabali, es dodos uz jūrmalu, kur veselu nedēļu reibšu tikai no svaiga gaisa.
— Laimīgais! — Zefirens Ksirdals noteica.
— Jūs varat būt tāds pats, ja vēlaties. Ja mazliet saspiedīsimies, gan jau mums abiem vilcienā vietas pietiks.
— Patiesi… — Zefirens Ksirdals iesāka.
— Varbūt jūs kaut kas aizkavē Parīzē?
— Nebūt ne.
— Jums nav nekas noteikts padomā? Varbūt kāds iesākts darbs?
Ksirdals godīgi lūkoja atcerēties.
— Nekā tamlīdzīga, — viņš atbildēja.
— Tādā gadījumā ļaujieties kārdinājumam! Nedēļu ilgs atvaļinājums jums nāks tikai par labu. Un cik jauki mēs patērzēsim, gulēdami smiltīs!
— Nemaz nerunājot par to, — Ksirdals viņu pārtrauca, — ka es šo laiku varēšu izmantot, lai noskaidrotu dažu labu jautājumu, kas man nedod mieru, sakarā ar paisumiem un bēgumiem. Zināmā mērā tas saistās ar galvenajām problēmām, ko es risinu. Es tieši par to domāju, kad jūs satiku, — viņš apgalvoja ar aizkustinošu vaļsirdību.
— Tātad jūs esat ar mieru?
— Ar mieru!
— Tad dosimies ceļā! Tikai, man šķiet, vispirms vajadzētu iegriezties pie jums, un es nezinu, vai vilciena atiešanas laiks …
— Nevajag! — Ksirdals noteikti atbildēja. — Man ir līdzi viss nepieciešamais.
Un izklaidīgais pētnieks ar skatienu norādīja uz saini, kurā bija divdesmit septiņas burkas.
— Brīnišķīgi! — Marsels Lerū priecīgi iesaucās.
Abi draugi lieliem soļiem devās uz staciju.
— Saprotiet, mīļais Leru, es pieņemu, ka virsmas spriegums…
Pārītis, kas nāca pretī, viņus izšķīra, un teikuma beigas pagaisa mašīnu troksnī. Zefirenu Ksirdalu tas, protams, netraucēja, un viņš mierīgi skaidroja tālāk savus uzskatus, vērsdamies pie pretimnācējiem, kurus šāda uzruna ļoti pārsteidza. Runātājs to neievēroja un neapklusdams šķēla Parīzes okeāna ļaužu viļņus.
Un, kamēr Ksirdals, aizrāvies ar savu jauno ideju, platiem soļiem tuvojās vilcienam, kas viņu aizvedīs tālu no pilsētas, Kasetes ielā, kādā septītā stāva istabā tumša, neizskatīga kaste joprojām klusi dūca, metāla reflektors joprojām projicēja zilganu gaismu, un virpuļojošo putekļu cilindrs, reizē stingrs un trausls, joprojām urbās neizpētītajā tālē.
Pamestais aparāts, kuru Zefirens Ksirdals nebija apstādinājis un kuru vispār bija aizmirsis, akli turpināja savu noslēpumaino darbu.