Bolīds tagad bija izpētīts pilnīgi. Vismaz teorētiski tas bija apskatīts no visām pusēm. Bija noteikta tā orbīta, ātrums, tilpums, masa, sastāvs un vērtība. Nebija jābažījas, ka tas varētu nokrist uz Zemes, jo tas riņķoja pa nemainīgu trajektoriju. Gluži dabiski, ka sabiedrības uzmanību vairs nesaistīja nesasniedzamais meteorīts, kas bija zaudējis savu noslēpumainību.
Observatorijās, protams, astronomi vēl laiku pa laikam uzmeta skatienu zelta lodei, kas riņķoja virs viņu galvām, tomēr drīz atkal novērsās no tās, lai pētītu citas Visuma problēmas.
Zemeslodei tagad bija vēl otrs satelīts, un tas arī bija viss. Vai nu šis satelīts bija no dzelzs, vai zelta, zinātniekus tas neinteresēja, jo viņu acīs pasaule ir tikai matemātiska abstrakcija.
Varēja tikai nožēlot, ka misteram Dinām For- saitam un doktoram Hjudelsonam nepiemīt tāda lēnprātība. Pieaugošā vienaldzība visapkārt nebūt nenoslāpēja viņu drudžaino iztēli, un viņi aizvien vēl tikpat kaismīgi novēroja bolīdu — savu bolīdu, — turklāt viņu degsme jau robežojās ar neprātu. Katru reizi, kad bolīds slīdēja garām, viņi bija klāt, piespieduši aci pie tālskata vai teleskopa okulāra, — pat tajās stundās, kad meteors pacēlās virs apvāršņa tikai par dažiem grādiem!
Laiks, kas joprojām pastāvēja brīnišķīgs, nožēlojamā kārtā sekmēja šo aizraušanos un divdesmit četrās stundās ļāva viņiem skatīt klejojošo spīdekli reizes divpadsmit. Slimīgo vēlēšanos būt vienīgajam vēl stiprināja nenoskaidrotais jautājums, vai bolīds kādreiz nokritīs vai nenokritīs uz Zemes, kā arī tā neparastās īpašības, kas to vērta vienreizēju un slavenu.
Šādos apstākļos bija neprātīgi cerēt, ka abi pretinieki varētu izlīgt. Viņu naids ar katru dienu kļuva nežēlīgāks. Misis Hjudelsone un Frān- siss Gordons to saprata jo skaidri. Frānsiss vairs nešaubījās, ka tēvocis pretosies paredzētajām laulībām ar visiem viņa rīcībā esošajiem līdzekļiem, un misis Hjudelsone aizvien mazāk paļāvās uz vīra paklausīgo lēnprātību nozīmīgajā dienā. Ilūzijām vairs nebija vietas. Saderinātajiem par izmisumu, mis Lū un Micai par lielām dusmām, kāzas, ja tās kādreiz vispār notiks, droši vien atliks uz nezināmu un, iespējams, ļoti ilgu laiku.
Bet liktenīgā kārtā jau tā nopietnais stāvoklis sarežģījās vēl vairāk.
11. maija vakarā misters Dins Forsaits, kā parasts, pielicis aci pie teleskopa okulāra, pēkšņi izgrūda apslāpētu kliedzienu, atrāvās no instrumenta, tad atgriezās vecajā vietā, uzmeta dažas atzīmes uz papīra lapiņas, vēlreiz atrāva aci no okulāra un turpināja tādā pašā garā, kamēr bolīds pazuda zem apvāršņa.
Sajā brīdī misters Dins Forsaits bija kļuvis bāls kā vasks un dvesa tik smagi, ka Omikrons, domādams, ka saimnieks saslimis, metās viņam palīgā. Bet Forsaits pastūma viņu nost un nedrošu soli, kā piedzēries, iegāja savā darba kabinetā, kur ieslēdzās, divreiz pagriezdams atslēgu.
Kopš tā brīža misters Dins Forsaits vairs nerādījās mājiniekiem. Vairāk nekā trīsdesmit stundas viņš iztika bez ēdiena un dzēriena. Tikai vienu vienīgu reizi Frānsisam izdevās panākt, ka viņš pavēra durvis, un pa nelielo spraugu jaunais cilvēks ieraudzīja tēvoci tik salauztu, tik novārgušu, ar tik neprātīgu skatienu, ka neziņā palika stāvam uz sliekšņa.
— Ko tu vēlies? — misters Forsaits jautāja.
— Bet, tēvoci! — Frānsiss iesaucās. — Jūs esat ieslēdzies jau divdesmit četras stundas! Atļaujiet man vismaz atnest jums kaut ko ēdamu!
— Man nekā nevajag, — misers Dins Forsaits atbildēja, — vienīgi klusumu un mieru, un es tev no sirds lūdzu tikai vienu pakalpojumu — ne-» traucē manu vientulību!
Izdzirdis šādu atbildi, kas tika izteikta ar nesatricināmu apņēmību un gluži neparastu maigumu,
Frānsiss vairs neuzstāja. Tas arī būtu bijis velti, jo durvis līdz ar pēdējiem astronoma vārdiem atkal aizcirtās. Māsas dēls aizgāja, neko neuzzinājis.
13. maija rītā, divas dienas pirms kazam, Frānsiss jau diezin kuro reizi atstāstīja misis Hjudel- sonei šo starpgadījumu, kas bija devis iemeslu jaunām bažām, un misis Hjudelsone nopūzdamās viņu uzklausīja.
—Es neko vairs nesaprotu, — viņa teica. — Jāsāk vai domāt, ka misters Forsaits un mans vīrs sajukuši prātā.
— Kā tad tā? — Frānsiss iesaucās. — Arī jūsu vīrs? Vai tad arī doktoram kas noticis?
— Jā, — misis Hjudelsone atzinās. — Varētu domāt, ka abi kungi norunājuši, kā rīkoties. Tikai manam vīram tas trakums uznāca vēlāk. Viņš tikai vakarrīt ieslēdzās savā kabinetā. Kopš tā brīža neviens viņu vairs nav redzējis, un jūs varat iedomāties mūsu uztraukumu.
— Tur patiešām var zaudēt galvu! — Frānsiss iesaucās.
—Tas, ko jūs man stāstāt par misteru Forsaitu, — misis Hjudelsone turpināja, — liek domāt, ka viņi atkal kaut ko vienlaikus atklājuši sakarā ar nolādēto bolīdu. Un, manuprāt, ņemot vērā viņu noskaņojumu, nekas labs nav gaidāms.
— Ak, ja man būtu noteikšana pār šo meteoru! — Lū iejaucās sarunā.
— Ko tad jūs iesāktu, mīļo māšel? — Frānsiss Gordons vaicāja.
— Ko es iesāktu? Kaut ko ļoti vienkāršu. Es pretīgo zelta bumbu aizsūtītu kaut kur tālu, tālu projām, lai pat labākajos tālskatos vairs nekad nevarētu to ieraudzīt!
Varbūt tiešām bolīda nozušana misteram Dinām
Forsaitam un doktoram Iljudclsonam atkal atdotu dvēseles mieru. Kas zina, varbūt muļķīgā skaudība un naids izgaistu, ja meteors pazustu uz neatgriešanos?
Taču nekas neliecināja, ka tas varētu notikt. Bolīds būs tepat kāzu dienā, būs tepat pēc kāzām, vienmēr, jo tas ar nemainīgu precizitāti riņķoja pa savu orbītu.
— Galu galā, — Frānsiss secināja, — drīz viss noskaidrosies. Pēc divām dienām viņiem būs beidzot galīgi jāizšķiras, un tad mēs zināsim, ar ko mums darīšana.
Kad Frānsiss atgriezās Elizabetstritas mājā, viņam jau gandrīz radās cerība, ka pēdējam notikumam nebūs nopietnu seku. Misters Dins Forsaits bija iznācis no sava kabineta un klusēdams notiesājis bagātīgu maltīti. Patlaban, noguris un pieēdies papilnam, viņš, dūres sažņaudzis, gulēja ciešā miegā, kamēr Omikrons bija aizsteidzies uz pilsētu viņa uzdevumā.
— Vai tu redzēji tēvoci, iekams viņš aizmiga? — Frānsiss jautāja vecajai kalponei.
— Tāpat kā redzu tevi, bērniņ, — viņa atbildēja, — jo es taču viņam pasniedzu azaidu.
— Viņš bija izsalcis?
— Kā vilks. Tur aizgāja visas pusdienas: olu kultenis, auksts rostbifs, kartupeļi, augļu pudiņš. Pāri nepalika nekas.
— Un kāds viņš izskatījās?
— Tā nekas, tikai bāls kā bieds, un acis gluži sasarkušas. Es viņam ieteicu tās apmazgāt ar bor- ūdeņi. Bet, kā likās, viņš mani nemaz nedzirdēja.
— Viņš man nelika nekā pateikt?
— Ne tev, nedz kādam citam. Viņš paēda, muti neatpletis, un aizgāja gulēt, iepriekš aizsūtījis Atnikronu uz «Whaston Standard» ridatoriju.
— Uz «Whaston Standard» redakciju! — Frānsiss iesaucas. — Esmu ar mieru derēt, ka viņš laikrakstam paziņojis par sava darba rezultātiem. Tagad atkal sāksies polemika presē! Tā tikai vēl trūka!
Mistera Dina Forsaita ziņojumu «Whaston Standard» redakcijai Frānsiss ar izmisumu sirdī lasīja nākamās dienas rītā, saprazdams, ka nu ar jaunu spēku iedegsies konkurentu cīņa, kas jau tāpat apdraudēja viņa laimi. Frānsiss bija vēl vairāk izmisis, kad konstatēja, ka abi ķildnieki atkal reiz sadūrušies dead heat[7] kamēr «standard» publicēja mistera Dina Forsaita piezīmi, «Whaston Morning» iespieda līdzīgu doktora Sidneja Hju- delsona paziņojumu. Nežēlīgā cīņa, kurā nevienam 110 abiem sacensoņiein līdz šim nebija izdevies gūt ne mazāko virsroku, tātad turpinājās.
Abu astronomu piezīmes, kas sākumā bija gluži vienādas, diezgan stipri atšķīrās secinājumos. Dažādie viedokļi, kas protams, tūlīt izraisīja domstarpības, varēja zināmā gadījumā dot iespēju izšķirt strīdu starp abiem sāncenšiem.
Reizē ar Frānsisu visa Vostona un reizē ar Vos- tonu visa pasaule, pateicoties daudzajām telegrāfa un telefona līnijām, uzzināja pārsteidzošo, jauno vēsti, ko sniedza ElizabetstrTtas un Morisstrītas astronomi, vēsti, kas tūlīt izraisīja visdedzīgākos strīdus abās puslodēs.
To, vai varētu būt vēl kāda sensacionālāka ziņa un vai sabiedrības satraukums bija vietā, ļausim izšķirt lasītājam pašam.
Misters Dins Forsaits un doktors Sidncjs liju- delsons sākumā paziņoja, ka, nemitīgi novērodami meteoru, viņi atzīmējuši apšaubāmus traucējumus tā gaitā. Bolīda orbīta, kuras virziens līdz šim bijis nemainīgs — no ziemeļiem uz dienvidiem —, tagad mazliet nosvērusies uz ziemeļaustrumiem—dienvidrietumiem. Turklāt bija konstatēta arī kāda nopietnāka pārmaiņa bolīda attālumā no Zemes. Šis atstatums nedaudz, toties nenoliedzami samazinājies, bet rotācijas ātrums tāpēc nav pieaudzis. Pēc šiem novērojumiem un attiecīgajiem aprēķiniem abi astronomi secināja, ka meteors nebūt nelido pa mūžam nemainīgu orbītu, bet ka tas nenovēršami nokritīs uz Zemes vietā un laikā, ko jau tagad iespējams noteikt diezgan precīzi.
Ja tiktāl misters Forsaits un doktors Hjudel- sons bija vienis pratis, tad tālāk viņu domas dalījās.
Ja viens, balstoties uz ļoti sarežģītiem zinātniskiem aprēķiniem, paredzēja bolīda nokrišanu 28. jūnijā Japānas dienvidos, tad otrs, izdarījis tikpat sarežģītus aprēķinus, apgalvoja, ka bolīds nokritīs tikai 7. jūlijā kaut kur Patagonijā.
Tādās domās bija astronomi. Lai lasītāji paši izšķir, kuram taisnība.
Pagaidām lasītāji i nedomāja izšķirties. Ļaudis interesēja tikai viens fakts — ka asteroīds nokritīs un līdz ar to — tūkstošiem miljardu, kas riņķoja izplatījumā. Tas bija galvenais. Vienalga, Japānā, Patagonijā vai kaut kur citur — gan jau miljardus atradīs!
Visi runāja tikai par to, kādas sekas būs šim notikumam, kādu saimniecisku apvērsumu radīs milzīgais zelta pieplūdums. Bagātnieki bēdājās, paredzēdami savu īpašumu vērtības krišanos, tikai nabadzīgos iepriecēja droši vien maldīgās izredzes piedalīties «pīrāga dalīšanā».
Bet Frānsiss bija galīgā izmisumā. Kāda viņam daļa gar miljardiem un biljardiem! Vienīgais, ko viņš vēlējās iegūt, bija viņa dārgā Dženija — nesalīdzināmi vērtīgāks dārgums par visām nicināmajām bolīda bagātībām!
Viņš aizsteidzās uz Morisstrītas māju. Arī šeit jau bija zināma liktenīgā vēsts, un visi saprata, cik bēdīgas sekas tai būs. Nežēlīga sadursme starp abiem neprātīgajiem, kas pieprasīja sev tiesības uz debesu spīdekli, bija nenovēršama; aizvainotai patmīlībai tagad klāt nāca vēl materiālās intereses.
Cik smagi Frānsiss nopūtās, spiezdams roku misis Hjudelsonei un viņas piemīlīgajām meitām! Kādās dusmās iedegās nesavaldīgā Lū! Cik daudz asaru nobirdināja burvīgā Dženija, kuru nespēja nomierināt ne māsa, ne māte, ne līgavainis, kas svinīgi apliecināja savu uzticību un zvērēja gaidīt, ja vajadzēs, kamēr teiksmainā meteora nākamais īpašnieks būs iztērējis piecus tūkstošus septiņus simtus astoņdesmit astoņus miljardus līdz pēdējam sū. Tas bija neapdomīgs zvērests, jo, pēc visām pazīmēm spriežot, tā devējam uz mūžu lemts palikt vecpuisī.