Torīt tiesnesis Džons Prots stāvēja pie loga, bet viņa kalpone Kete staigāja drīz iekšā, drīz ārā, uzkopdama māju. Varat būt pārliecināti, ka tiesnesim bija gluži vienalga, vai bolīds lido pāri
Vostonai vai ne. Viņš bezrūpīgi pārlaida skatienu Konstitūcijas laukumam, pret kuru vērās viņa pieticīgās mītnes parādes durvis.
Bet tas, kas misterā Protā nemodināja ne mazāko interesi, Ketei likās ievērības vērts.
-— Tātad, kungs, tas it kā būtu no zelta? — viņa jautāja, apstādamās saimnieka priekšā.
— Tā šķiet, — tiesnesis atteica.
— Kā liekas, uz jums tas diez kādu iespaidu vis neatstāj, kungs.
— Kā redzat, Kete.
— Bet, ja tas ir no zelta, tad tam jābūt kādu miljonu vērtam!
— Daudzus miljardus, Kete. Jā, mums virs galvas lido miljardi!
— Un tie kritīs zemē, kungs!
— Tā runā, Kete.
— Padomājiet, kungs, ka tad uz pasaules būs vēl vairāk nelaimīgo!
— Nelaimīgie būs tikpat, Kete.
— Un tomēr, kungs…
— Tas prasītu pārāk garus paskaidrojumus… Bet vispirms, Kete, vai jūs varat iedomāties, kas ir miljards?
— Miljards, kungs, tas ir … tas ir …
— Tas ir tūkstoš miljonu.
— Tik daudz!
— Jā, Kete, un, ja jūs dzīvotu simt gadu, jūs nepaspētu izskaitīt līdz miljardam, ja arī skaitītu desmit stundas dienā.
— Vai tas iespējams, kungs!
— Pilnīgi droši. Tā tas ir.
Apcerēdama domu, ka ar gadsimtu nepietiktu, lai aizskaitītu līdz miljardam, kalpone palika vaļā muti. Tad tvēra pēc slotas un spalvu slotiņas un
atkal ķērās pie darba. Tomēr laiku pa laikam apstājās, it kā iegrimusi dziļās pārdomās.
— Cik tur katram iznāktu, kungs?
— Kā tad, Kete?
— No bolīda, kungs, ja to sadalītu visiem cilvēkiem pasaulē?
— Tas jāaprēķina, Kete, — misters Džons Prots atbildēja.
Tiesnesis paņēma papīru un zīmuli.
— Pieņemot, — viņš teica rēķinādams, — ka uz Zemes dzīvo ap piecpadsmit simtu miljonu cilvēku, tas būtu… tas būtu trīs tūkstoši astoņi simti piecdesmit deviņi franki un divdesmit santīmi uz galviņas.
— Tik vien? — Kete samulsusi nomurmināja.
— Jā, tik vien, — misters Džons Prots apstiprināja, kamēr Kete sapņaini vērās debesīs
Kad kalpone atkal nolaidās zemes virsū, viņa Ekseterstrītas galā ieraudzīja divas sievietes un steidzās pievērst tām saimnieka uzmanību:
— Vai redzat, kungs, abas dāmas, kas tur gaida?
— Jā, Kete, redzu.
— Paskatieties uz vienu no viņām… to garāko … uz to, kas mīņājas aiz nepacietības.
— Viņa patiešām mīņājas, Kete. Bet es viņu nepazīstu.
— Zināt, kungs, tā ir tā pati dāma, kas te ieradās pirms vairāk nekā diviem mēnešiem un salaulājās, nenokāpusi no zirga.
— Mis Arkādija Vokere? — Džons Prots jautāja.
— Tagad jau misis Stenforte.
— Tā patiešām ir viņa, — tiesnesis atzina.
— Ko tad šī kundzīte te meklē?
— Nav ne jausmas, — misters Prots atbildēja, — un es nemaksātu fārtingu, lai to uzzinātu.
— Vai tad viņai atkal būtu vajadzīgi jūsu pakalpojumi?
— Maz ticams, jo divlaulība Savienoto Valstu teritorijā nav atjauta, — tiesnesis noteica, pievērdams logu. — Starp citu, lai būtu kā būdams, es nedrīkstu aizmirst, ka laiks doties uz tiesu, kur šodien izskata svarīgu lietu sakarā ar bolīdu, kas jūs tā interesē. Tātad, ja šī dāma nāk pie manis, jūs, lūdzu, mani aizbildiniet.
Tā runādams, misters Džons Prots jau bija sagatavojies aiziešanai. Mierīgā solī viņš nokāpa lejā pa kāpnītēm, izgāja pa sētas durvīm Poto- makstrītā un nozuda tiesu pilī, kas pacēlās tieši pretim viņa mājai, otrpus ielas.
Kalpone nebija kļūdījusies: tā tiešām bija misis Arkādija Stenforte, kas torīt kopā ar savu istabeni Bertu atradās Vostonā. Abas nepacietīgi stai- gaja šurpu turpu un nenovērsa skatienu no Ekseterstrītas garās kraujas.
Pilsētas torņa pulkstenis nosita desmit.
Un viņš vēl nav klāt! — misis Arkādija iesaucās.
— Varbut viņš ir aizmirsis norunāto laiku? — Berta ieminējās.
— Aizmirsis? — jaunā sieviete sašutusi atkārtoja.
— Vai varbūt pārdomājis? — Berta turpināja.
— Pārdomājis! — kundze atkārtoja ar vēl lielāku sašutumu balsī.
Viņa paspēra dažus soļus Ekseterstrītas virzienā, istabene pa pēdām sekoja.
— Vai tu viņu vēl neredzi? — viņa pēc brīža nepacietīgi vaicāja.
— Nē, kundze,
— Tas nu ir par daudz!
Misis Stenforte atkal pagriezās pret laukumu.
— Nav! Neviena nav! Joprojām neviena! — viņa atkārtoja. — Likt man gaidīt… pēc visa, ko esam norunājuši! Un šodien taču ir 18. maijs, vai ne?
— Jā, kundze.
— Un drīz būs pusvienpadsmit!
— Pēc desmit minūtēm.
— Nu, lai viņš neiedomājas, ka man pietrūks pacietības! Es palikšu visu dienu un vēl ilgāk, ja vajadzēs!
No Konstitūcijas laukuma viesnīcas ļaudis būtu varējuši pamanīt jaunās sievietes staigāšanu, tāpat kā pirms diviem mēnešiem bija ievērojuši nepacietīgo jātnieku, kas toreiz te gaidīja dāmu, lai tiesnesis viņus salaulātu. Bet pašreiz visi—vīrieši, sievietes, bērni domāja par ko citu, par kaut ko tādu, par ko visā Vostonā droši vien nedomāja vienīgi misis Stenforte. Visus prātus nodarbināja vienīgi brīnišķīgais meteors, tā ceļš augstu debesīs, tā krišana, ko noteiktā dienā — tikai katrs savā! — bija paredzējuši abi pilsētas astronomi. Ļaudis, kas bija sapulcējušies Konstitūcijas laukumā, un kalpotāji viesnīcu durvju priekšā nebūt neuztraucās par misis Arkādijas Stenfortes klātieni. Mēs nezinām, vai tautas ticējumam par Mēness ietekmi uz cilvēkiem, ko it kā apliecina mēnessērdzīgie, ir kāds pamats. Lai būtu kā būdams, šajā gadījumā var droši apgalvot, ka uz zemeslodes pašreiz bija milzīgs skaits «meteorsērdzīgo». Viņi aizmirsa ēst un dzert un domāja tikai par lodi, kas maksāja miljardus, kas lidinājās viņiem virs galvas un kas drīz vien nokritīs un sašķīdīs pret Zemi.
Misis Stenfortei acīmredzot bija citas rūpes.
— Tu vēl neko neredzi, Berta? — viņa atkārtoja, laiciņu nogaidījusi.
— Nē, kundze.
Sajā brīdī laukuma galā atskanēja kliedzieni. Garāmgājēji steidzās turp. Tā kā vairāki simti cilvēku bija atskrējuši no blakusielām, drīz vien še sapulcējās liels pūlis. Tajā pašā laikā daudzos logos parādījās ziņkārīgie.
— Viņš ir tur! Lūk, kur viņš ir!
Saucieni lidoja no mutes mutē. Un šie vārdi tik joti saskanēja ar misis Arkādijas Stenfortes vēlmēm, ka viņa iesaucās: «Beidzot!…», it kā tie būtu domāti viņai.
— Nē, kundze, — istabene aizrādīja, — šie kliedzieni nav domāti jums.
Un, taisnību sakot, kāpēc gan lai pūlis skaļi apsveiktu to, kuru gaidīja misis Arkādija Stenforte? Kālab lai tas ievērotu viņa ierašanos?
Turklāt visas acis bija pievērstas debesīm, visas rokas un visi skatieni tiecās pret ziemeļiem. Vai virs pilsētas bija parādījies slavenais bolīds? Vai iedzīvotāji bija sapulcējušies laukumā, lai to sveicinātu lidojumā?
Nē. Sajā stundā tas vagoja Zemes pretējās puslodes debesis. Bez tam, kaut arī tas lidotu virs apvāršņa, dienas laikā ar neapbruņotu aci tas nebūtu saskatāms.
Ko tad galu galā sveica pūlis?
— Kundze, tas ir balons! — Berta iesaucās.— Skatieties! Tagad tas parādās aiz svētā Andreja baznīcas torņa!
Patiešām, lēni laizdamies lejā no augstākiem atmosfēras slāņiem, parādījās aerostats, kuram pūlis draudzīgi uzgavilēja. Bet kālab šīs gaviles? Vai tad balona nolaišanās varēja modināt tādu
interesi? Vai tad bija kāds pamats veltīt tam tik
daudz uzmanības?
Jā, tiešām bija.
Iepriekšējās dienas vakarā balons bija pacēlies kādā kaimiņu pilsētā, nesdams līdzi savā gondolā slaveno aeronautu Volteru Regu ar viņa palīgu, un šā lidojuma nolūks bija novērot bolīdu daudz labvēlīgākos apstākļos. Tāpēc ļaudis bija tik satraukti, tie dega aiz nepacietības uzzināt, kā beidzies oriģinālais eksperiments.
Kad parādījās ziņa par paredzēto balona lidojumu, pats par sevi saprotams, misters Dins Forsaits, vecajai Micai par lielām izbailēm, bija lūdzis, lai arī viņu ņem līdzi, tāpat kā, pats par sevi saprotams, to bija darījis arī doktors Hju- delsons par tikpat lielām izbailēm misis Hjudel- sonei. Radās ārkārtīgi kutelīgs stāvoklis, jo aero- nauts varēja paņemt līdzi tikai vienu pasažieri. Tā bija sākusies nebeidzamā sarakste: abi konkurenti vēstulēs pierādīja katrs savu prioritāti un savas tiesības. Galu galā līdzi netika ne viens, ne otrs, bet gan kāds trešais, kuru Volters Regs uzdeva par savu palīgu, apgalvodams, ka viņš bez tā nevarot iztikt.
Pašreiz viegls vējiņš dzina aerostatu pār Vos- tonu, un pilsētas iedzīvotāji bija nolēmuši sarīkot aeronautiem svinīgu sagaidīšanu.
Tikko manāmas pūsmas nests, balons mierīgi slīdēja lejup un nolaidās tieši Konstitūcijas laukuma vidū. Simt roku tūlīt satvēra gondolu, un Volters Regs ar savu palīgu nolēca zemē.
Pametis šefu, lai tas viens pats tiek galā ar sarežģīto gāzes izlaišanas procedūru, palīgs straujā solī devās pretim misis Arkādijai Stcnfortei.
Pienācis klāt, viņš palocījās un teica:
— Kundze, esmu ieradies.
— Desmitos trīsdesmit piecās, — misis Arkādija Stenforte konstatēja skarbā tonī, ar pirkstu norādīdama uz pilsētas torņa pulksteni.
— Un mūsu satikšanās bija norunāta desmitos trīsdesmit, es zinu, — pienācējs piekrita ar bijīgu pieklājību. — Lūdzu mani atvainot, jo aerostati ne vienmēr paklausa mūsu gribai tik precīzi, kā mēs varētu vēlēties.
— Tātad es neesmu kļūdījusies? Jūs bijāt gon- dolā kopā ar Volteru Regu?
— Jā, tas biju es.
— Un jūs varbūt paskaidrosit…
— Ļoti labprāt. Man šķita, ka ierasties šādā veidā uz mūsu satikšanos būtu oriģināli, tas ir viss. Tāpēc es par krietnu žūksni dolāru nopirku vietu gondolā. Volters Regs solīja, ka precīzi desmitos trīsdesmit minūtēs viņš mani šeit izsēdinās. Man liekas, vajadzētu viņam piedot šo piecu minūšu nokavēšanos.
— To var, — misis Arkādija Stenforte atzina, — ja jau jūs esat šeit. Cerams, jūsu nodomi nav mainījušies?
— Nekādā ziņā.
— Jūs joprojām domājat, ka mēs rīkojamies prātīgi, atteikdamies no kopdzīves?
— Tādas ir manas domas.
— Es uzskatu, ka mēs neesat radīti viens otram.
— Sim uzskatam es pilnīgi piekrītu.
— Patiesi, mister Stenfort, es nebūt nevēlos neatzīt jūsu tikumus …
— Jūsējos es vērtēju ļoti augstu.
— Var viens otru cienīt un tomēr nejusties labi kopā. Cieņa vēl nav mīlestība. Tā nespēj izlīdzināt raksturu nesaskaņu.
— Zelta vārdi.
— Protams, ja mēs viens otru mīlētu…
— Tad būtu pavisam citādi.
— Bet mēs viens otru nemīlam.
— Par to nav šaubu.
— Mēs apprecējāmies, viens otru nepazīdami, un piedzīvojām dažu labu vilšanos… Ai, ja mums būtu radusies izdevība izdarīt otram kādu pakalpojumu, kas rosina iztēli, mēs varbūt nebūtu tik tālu nonākuši.
— Šāda izdevība diemžēl neradās. Jums nevajadzēja upurēt savu bagātību, lai izglābtu mani no izputēšanas.
— Es to būtu darījusi, mister Stenfort. Jums toties nevajadzēja riskēt ar dzīvību, lai izglābtu man dzīvību.
— Es ne mirkli nebūtu svārstījies, misis Arkādija.
— Esmu par to pārliecināta, bet tāda izdevība neradās. Mēs bijām un palikām sveši.
— Diemžēl tā ir.
— Mēs domājām, ka mums ir vienādas tieksmes, vismaz kaislība uz ceļojumiem …
— Bet nekad nevarējām vienoties, kādā virzienā braukt.
— Patiesi! Kad es gribēju doties uz dienvidiem, jūs gribējāt doties uz ziemeļiem.
— Un, kad es izraudzījos rietumus, jūs tiecāties uz austrumiem.
— Un bolīds beidzot lika vadzim lūzt.
— Un tas lūza.
— Jo jūs taču joprojām, vai nav tiesa, esat nolēmis turēties mistera Dina Forsaita pusē?
— Pilnīgi.
— Un doties ceļā uz Japānu, lai redzētu bolīda krišanu?
— Tik tiešām.
— Bet, tā kā es esmu nolēmusi ievērot doktora Sidneja Hjudelsona viedokli…
— Tad dosities uz Patagoniju.
— Tātad salabšana nav iespējama.
— Nav iespējama.
— Un mums atliek vairs tikai viens.
— Tikai viens!
— Tas ir, doties pie tiesneša, mans kungs!
— Es jums sekoju, kundze.
Un abi, turēdamies trīs soļus atstatu viens no otra, viņi reizē gāja uz mistera Prota māju, un godbijīgā attālumā viņiem sekoja istabene Berta. Vecā Kete stāvēja durvīs.
— Vai misters Prots mājās? — misters un misis Stenforti jautāja vienā balsī.
— Mistera Prota nav mājās, — Kete atbildēja.
Abu taisnības meklētāju sejas izstiepās vienlīdz
garas.
— Kad viņš atgriezīsies? — misis Stenforte jautāja.
— Uz pusdienām, — Kete atteica.
— Un cikos viņš pusdieno?
— Pulksten vienos.
— Mēs atgriezīsimies pulksten vienos, — vienbalsīgi apgalvoja misters un misis Stenforti aiziedami. Nonākuši laukuma vidū, ko vēl vienmēr aizņēma Voltcra Rega balons, viņi uz brīdi apstājās.
— Mums kaut kā jānosit divas stundas, — misis Arkādija Stenforte konstatēja.
— Divas stundas ar ceturksni, — misters Sets Stcnforts precizēja.
— Vai jums patiktu šīs divas stundas pavadīt kopā ar mani?
— Ja jūs esat tik labs un tam piekrītat.
— Ko jūs sacītu par pastaigu Potomakas krastā?
— Ēs tieši to gribēju likt priekšā.
Vīrs un sieva pagriezās pret Ekseterstrītu, bet apstājās jau pēc trim soļiem.
— Vai atļaujat man kaut ko aizrādīt? — misters Sets Stenforts vaicāja.
— Lūdzu, — misis Stenforte bija ar mieru.
— Man jākonstatē, ka mēs esam vienis prātis. Tā ir pirmā reize, misis Arkādija!
— Un pēdējā! — vina atcirta, atkal iedama tālāk.
Lai sasniegtu Ekseterstrītas sākumu, misteram un misis Stenfortiem vajadzēja lauzties cauri pūlim, kas drūzmējās ap aerostatu. Un, ja pūlis nebija vēl biezāks, ja visi Vostonas iedzīvotāji nebija sapulcējušies Konstitūcijas laukumā, tad tikai tāpēc, ka pašlaik publikas interesi vairāk saistīja kāds cits, vēl sensacionālāks notikums. Jau ar pirmo ausmu visa pilsēta bija devusies uz tiesu pili, kur drīz vien izveidojās neiespējami gara «aste». Tiklīdz atvēra durvis, pūlis ar troksni gāzās iekšā sēžu zālē, kas vienā acumirklī bija pilna kā piebāzta. Tie, kas vairs nedabūja vietu, bija spiesti atkāpties, un tāpēc Voltera Rega nolaišanos, tā sakot, kā kompensāciju, vēroja tikai tie, kam nebija laimējies iekļūt tiesas zālē, vai arī tie, kuri bija nokavējušies.
Ai, cik labprāt viņi saspiestos kopā ar privileģētajiem, kas pildīja tiesas zāli, kur šobrīd iztiesāja visgrandiozāko lietu, kāda jebkad nodota tiesnešu izlemšanai un varbūt arī vairs nekad nākamībā neatkārtosies!
Protams, varēja domāt, ka pūļa neprāts jau sasniedzis galējo robežu, kad Parīzes observatorija paziņoja par bolīda vai vismaz tā kodola sastāvu. Un tomēr šo neprātu nevarēja salīdzināt ar trakumu, kāds pārņēma visu pasauli, kad misters
Dins Forsaits un misters Sidnejs Hjudelsons kategoriski apgalvoja, ka asteroīds nokritīs. Pēc šādas ziņas daudzi sajuka prata, un nebija tādas garā vājo dziedinātavas, kur pec dažām dienām nepietrūktu1 vietas slimniekiem.
Bet trakākie no visiem trakajiem, neapšaubāmi, bija tie, kas šo satraukumu pasaulē paši bija radījuši
Līdz šim ne misters Dins Forsaits, ne doktors Hjudelsons nebija paredzējuši tādu notikumu ievirzi. Ja viņi tik dedzīgi bija tiekušies pēc atklājuma prioritātes, tad ne jau bolīda vērtības dēļ, nevis miljardu dēļ, no kuriem neviens nekad neko nedabūs. Nē, viņi karsti vēlējās, lai ievērojamo astronomisko notikumu apzīmētu tieši ar viņu vārdu: vienam tas bija Forsaita, otram — Hju- delsona vārds.
Stāvoklis krasi mainījās, kad viņi naktī no vienpadsmitā uz divpadsmito maiju meteora gaitā pamanīja pirmās pārmaiņas. Viņu prātus tūlīt sāka nodarbināt kāds svelošs jautājums, svarīgāks par visiem citiem.
Kam piederēs bolīds, kad tas būs nokritis? Kurš dabūs triljonus, kas slēpās mirdzoša oreola ieskautajā kodolā? Kad oreols pazudīs — un, starp citu, ko gan lai iesāk ar netveramiem stariem? —, kodols būs sasniedzams. To viegli varēs pārvērst skanošās pilnsvara monētās!
Jā, kam tad tas piederēs?
— Man, — nešaubīdamies bija izsaucies misters Dins Forsaits, — man, kas pirmais paziņoju par tā parādīšanos pie Vostonas apvāršņa!
— Man! — ar tādu pašu pārliecību bija izsaucies doktors Hjudelsons. — Jo tas ir mans atklājums!
Abi neprātīgie nelaida garām izdevību izklāstīt presē savas pretrunīgās un nesamierināmās pretenzijas. Divas dienas no vietas Vostonas laikrakstu slejas piepildīja abu sāncenšu niknie sacerējumi. Atsaukdamies uz nesasniedzamo bolīdu, kas, šķiet, smējās par viņiem no sava četrsimt kilometru lielā augstuma, viņi apmētāja viens otru visneglītākajiem epitetiem.
Skaidrs, ka šādos apstākļos nevarēja būt runa par paredzētajām laulībām. Tāpēc arī 15. datums pagāja, un Frānsiss un Dženija kā bija, tā palika tikai saderināti.
Un vai pat varēja vairs runāt par saderināšanos? Kad māsas dēls pēdējo reizi bija mēģinājis panākt piekrišanu, misters Dins Forsaits bija atbildējis tieši šādiem vārdiem:
— Es uzskatu, ka doktors ir nelietis, un nekad nepiekritīšu, ka tu precies ar Hjudelsona meitu.
Un gandrīz tai pašā stundā minētais doktors Hjudelsons strupi atcirta meitai, kura ar asarām acīs viņu lūdzās:
— Frānsisa tēvocis ir neģēlis, un mana meita nekad neprecēs Forsaita māsas dēlu!
Iebildumi bija tik kategoriski, ka vajadzēja pakļauties.
Voltera Rega pacelšanās aerostatā deva ieganstu jaunam astronomu savstarpējā naida uzliesmojumam. Vēstulēs, ko ar skubu publicēja uz skandāliem kārā prese, izteicieni, kādus lietoja viena un otra puse, bija nedzirdēti skarbi, un arī tie, protams, nesekmēja stāvokļa uzlabošanos.
Tomēr ar apvainojumiem vien nekas nav atrisināms. Ja radušās domstarpības, tad vajag rīkoties tā, kā rīkojas visi cilvēki tamlīdzīgos gadījumos, tas ir, nodot lietu tiesai. Tas ir labākais un vienīgais līdzeklis, kā izbeigt ķildu.
Abi pretinieki beidzot bija nonākuši pie šīs atziņas.
Tādēļ arī 17. maijā doktors Hjudelsons saņēma pavēsti ar aicinājumu nākamajā dienā ierasties tiesā pie cienījamā mistera Džona Prota; tādēļ misters Forsaits tai pašā laikā saņēma līdzīgu paziņojumu, un tādēļ, visbeidzot, 18. maija rītā trokšņains un nepacietīgs pūlis bija ieņēmis tiesas zāli.
Arī misters Dins Forsaits un misters Sidnejs Hjudelsons bija ieradušies. Kad tiesnesis viņus izsauca, viņi satikās aci pret aci.
Sēdes sākumā tika izspriestas vairākas citas lietas, un pretinieki, kas bija ieradušies, dūres vīstīdami, izgāja no tiesas zāles roku rokā, par lielu apmierinājumu misteram Protam. Vai tāpat notiks arī ar nākamajiem prāviniekiem, kuri tagad stājās viņa priekšā?
— Nākamo lietu! — tiesnesis pavēlēja.
— Forsaits pret Hjudelsonu un Hjudelsons pret Forsaitu! — tiesas sekretārs izsauca.
— Lai kungi panāk tuvāk! — tiesnesis teica, pasliedamies uz priekšu savā krēslā.
Misters Dins Forsaits un doktors Sidnejs Hjudelsons iznāca katrs no sava piekritēju bariņa, kas viņus ielenca, un pavirzījās tuvāk. Tur nu viņi stāvēja blakus, lūkodamies viens otrā ar svelošu skatienu un dūrēs savilktiem pirkstiem, līdzīgi diviem līdz stobra galam pielādētiem lielgabaliem, kuriem pietiktu ar vienu dzirksteli, lai tie sprāgtu abi reizē.
— Par ko ir runa, kungi? — tiesnesis vaicāja, starp citu, itin labi pārzinādams jautājumu.
Misters Dins Forsaits izteicās pirmais:
— Esmu šeit, lai aizsargātu savas tiesības!
— Bet es pastāvu uz savām tiesībām! — viņu tūlīt pārtrauca doktors Hjudelsons.
Tad sākās apdullinošs duets, kurā netika dziedāts ne tercās, ne sekstās, bet, pretēji visiem harmonijas likumiem, nepārtrauktā disonansē.
Misters Prots ar ziloņkaula nazi sparīgi sita pa galdu kā diriģents ar zizli, lai pārtrauktu nepanesamo kakofoniju.
— Apžēlojieties, kungi, — viņš teica, — runājiet taču pa kārtai! Alfabēta kārtībā es dodu vārdu misteram Forsaitam; misters Hjudelsons pēc tam varēs atbildēt pēc sava prāta.
Tā nu misters Dins Forsaits izklāstīja savu lietu pirmais, kamēr doktors Hjudelsons tik tikko valdījās. Misters Forsaits pastāstīja, ka 16. martā, septiņos trīsdesmit septiņās minūtēs un divdesmit sekundēs no rīta, atrazdamies savā observatorijā Elizabetstrītas tornī, ieraudzījis bolīdu šķērsojam debesis no ziemeļiem uz dienvidiem, kā sekojis meteoram visu laiku, kamēr tas bijis redzams, un beidzot, kā pēc dažām dienām aizsūtījis vēstuli Pitsburgas observatorijai, lai paziņotu par savu atklājumu un nodrošinātu sev tā prioritāti.
Kad pienāca doktora Hjudelsona kārta, viņš, protams, stāstīja to pašu, tā ka tiesa, uzklausījusi abus prāviniekus, diezin vai guva kādu skaidrību.
Tomēr likās, ka viss ir skaidrs, jo misteram Protam nekādu papildu jautājumu nebija. Ar svinīgu žestu viņš lūdza ievērot klusumu un, kad tas iestājās, nolasīja spriedumu, ko bija uzrakstījis, kamēr runāja abi pretinieki.
«Ņemot vērā, no vienas puses,» bija teikts spriedumā, «mistera Dina Forsaita apgalvojumu, ka viņš atklājis bolīdu, kas šķērsoja atmosfēru virs Vostonas pilsētas 16. martā, septiņos trīsdesmit septiņās minūtēs un divdesmit sekundēs no rīta;
ņemot vērā, no otras puses, mistera Sidneja Hjudelsona apgalvojumu, ka viņš atklājis to pašu bolīdu tai pašā stundā, tai pašā minūtē un sekundē …»
— Jā, jā! — sauca doktora piekritēji, purinādami pret debesīm paceltās dūres.
— Nē, nē! — kliedza mistera Forsaita piekritēji, sizdami kājas pret grīdu.
«Bet, ņemot vērā, ka ievadītā lieta balstās uz jautājumu par minūtēm un sekundēm un ka tā ekskluzīvi ir zinātniskas dabas;
ņemot vērā, ka nav neviena likuma paragrāfa, kas piemērojams astronomiska atklājuma prioritātes noteikšanai;
ņemot vērā visus šos iemeslus, tiesa atzīst sevi par nekompetentu un solidāri piespriež abām pusēm segt tiesas izdevumus.»
Skaidrs, ka tiesnesis nevarēja rīkoties citādi.
Starp citu (un iespējams, ka tāds arī bija tiesneša nolūks), tā kā abi pretinieki pēc sprieduma pasludināšanas palika šķirti, vismaz nebija jābaidās, ka viņi klups viens otram matos. Tas jau bija ievērojams panākums.
Tomēr ne prāvinieki, ne viņu piekritēji ir nedomāja, ka lieta ar to izbeigta. Ja misters Prots domāja tikt cauri ar veselu ādu, pasludinot tiesas nekompetenci, tad no šīs cerības viņam nācās atteikties.
Vispārējo murdoņu, ar kādu tika uzņemts spriedums, pārskanēja divas balsis.
— Es prasu vārdu! — misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons kliedza abi reizē.
— Kaut arī es nedomāju mainīt tiesas lēmumu, — tiesnesis atbildēja ierastajā, pieklājīgajā tonī, ko allaž saglabāja pat vissmagākajos gadījumos, — es labprāt dodu vārdu misteram
Dinām Forsaitam un doktoram Hjudelsonam, vienīgi ar noteikumu, ka viņi runās viens pēc otra.
Tāds noteikums abiem sāncenšiem tomēr bija par smagu. Viņi atbildēja abi reizē, vienlīdz tekoši, vienlīdz dedzīgi, ne par vārdu, ne par zilbi nepalikdami viens otram iepakaļ.
Misters Prots saprata, ka prātīgāk ir ļaut visam iet savu gaitu, un mēģināja ieklausīties, ko abi konkurenti klaigā. Tā viņam izdevās uztvert pretinieku jaunās argumentācijas jēgu. Runa vairs nebija par astronomisku atklājumu, bet par interesēm, par īpašuma tiesībām. Ar vārdu sakot, tā kā bolīdam vajadzēja nokrist, radās jautājums, kam tas īsti piederēs. Vai īpašnieks būs misters Dins Forsaits? Vai doktors Hjudelsons?
— Misters Forsaits! — sauca Elizabetstrītas torņa piekritēji..
— Doktors Hjudelsons! — kliedza Morisstrītas torņa piekritēji.
Misters Prots, kura lādzīgajā sejā tagad atplauka brīnišķīgs filozofa smaids, prasīja ievērot klusumu, kas tūlīt arī iestājās, jo publikas ziņkāre bija sakairināta līdz pēdējai pakāpei.
— Kungi, — viņš teica, — vispirms atļaujiet man dot jums kādu padomu. Gadījumā, ja bolīds nokritīs, patiesi…
— Tas nokritīs! — cenzdamies cits citu pārkliegt, auroja tiklab mistera Dina Forsaita, kā doktora Hjudelsona piekritēji.
— Pieņemsim, — tiesnesis piekrita tik laipni un pretimnākoši, kā tas tiesā, pat Amerikas tiesās, visai reti notiek. — Man pret to nav nekādu iebildumu, es vienīgi vēlētos, lai tas nenokrīt manās puķu dobēs.
Dažās sejās pavīdēja smaids. Misters Prots izmantoja atslābumu, lai uzmestu labvēlīgu skatienu abiem prāviniekiem. Velta labvēlība diemžēl! Piejaucēt plēsonīgus tīģerus būtu bijis vieglāk nekā samierināt nesamierināmos pretiniekus!
— Tādā gadījumā, — tēvišķīgais tiesnesis atsāka, — tā kā runa ir par bolīdu piectūkstoš septiņsimt astoņdesmit astoņu miljardu vērtībā, es lieku priekšā dalīties.
— Nekad!
Krasa nolieguma saucieni skanēja no abam pusēm. Nekad ne misters Forsaits, ne doktors Hjudelsons nebūs ar mieru dalīties. Tādā gadījumā, protams, katram no viņiem pienāktos aptuveni trīs triljoni, tomēr pasaulē nav tādu triljonu, kas liktu piekāpties ievainotai patmīlībai!
Pazīdams cilvēka vājības, misters Prots nemaz nebrīnījās, ka viņa tik prātīgais padoms atdūrās pret visas zāles vienbalsīgu pretestību. Viņš nebūt neapmulsa un vēlreiz nogaidīja, kamēr troksnis pierimst.
Pēc šiem vārdiem kā par brīnumu, zālē iestājās dziļš klusums, un neviens nepārtrauca misteru Protu, kurš klusā balsī diktēja tiesas sekretāram:
«Tiesa, —
uzklausījusi prāvnieku liecības un secinājumus,
ņemot vērā, ka atklāt meteoru vēl nenozīmē iegūt pār to īpašuma tiesības, ka likumos par šādiem gadījumiem nekas nav teikts un ka jurisdikcijas praksē nav bijis cita, tam līdzīga gadījuma;
ka šādu īpašuma tiesību stāšanās spēkā pat tad, ja tās būtu reālas, ņemot vērā īpatnējos apstākļus, varētu sadurties ar nepārvaramām grūtībām, tā ka jebkurš spriedums pārvērstos tukšā skaņā un tas kaitētu principiem, uz kuriem balstās civilizētā
sabiedrība, un sabiedrības acīs mazinātu pieņemta sprieduma autoritāti;
ka tik īpatnējā gadījumā jārīkojas piesardzīgi un ar apdomu;
beidzot, ņemot vērā to, ka ierosinātā lieta, par spīti abu pretinieku apgalvojumiem, balstās uz hipotētisku notikumu, kas tikpat labi var arī nerealizēties;
ka meteors, starp citu, var iekrist kādā no pasaules jūrām, kas sedz trīs ceturtdaļas zemeslodes: ka tikpat vienā, kā otrā gadījumā lieta būtu jāanulē strīda iemesla trūkuma dēļ; ņemot vērā visus šos motīvus, — nolemj taisīt spriedumu pēc tam, kad pienācīgi būs konstatēta strīdīgā bolīda nokrišana.»
— Punkts, — misters Prots nodiktēja un piecēlās no krēsla.
Tiesas sēde bija beigusies.
Publika izturējās klusi, to bija ietekmējuši mistera Prota saprātīgie «ņemot vērā, ka …». Protams, var gadīties, ka bolīds iekrīt kādā okeānā, no kura to vairs nav iespējams izzvejot laukā. Bet, no otras puses, par kādām «nepārvaramām grūtībām» tiesnesis bija domājis? Ko nozīmēja šie noslēpumainie vārdi?
Tas viss bija jāpārdomā, bet pārdomas palaikam nomierina satrauktus prātus.
Šķiet, misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons neko nepārdomāja, jo viņi nebūt netaisījās nomierināties, gluži pretēji. Katrs no sava zāles kakta viņi rādīja viens otram dūri un svinīgi uzrunāja savus piekritējus.
— Sis spriedums nav pieņemams, — misters Dins Forsaits pavēstīja skaļā balsī, — tā jau ir bezjēdzībai
— Šis spriedums ir absurds! — pilnā rīklē kliedza misters Sidnejs Hjudelsons.
— Apgalvot, ka mans bolīds nekritīs!
— Apšaubīt mana bolīda krišanu!
— Tas nokritīs tur, kur es teicu!
— Es noteicu tā krišanas vietu!
— Un, tā kā nav iespējams panākt taisnību …
— Un, tā kā manu sūdzību noraida …
— Es aizstāvēšu savas tiesības līdz galam! Došos ceļā jau šovakar …
— Es aizstāvēšu savas tiesības līdz pēdējam un izbraukšu jau šodien pat. ..
— Uz Japānu! — misters Dins Forsaits iebļāvās.
— Uz Patagoniju! — doktors Hjudelsons atrēca.
— Urā! — vienā balsī nokliedza abas pretējās nometnes.
Kad visi bija atkal uz ielas, pūlis sadalījās divās grupās, kurām pievienojās ziņkārīgie, kas nebija varējuši atrast vietu tiesas zālē. Troksnis bija pamatīgs: kliedzieni, draudi, lamas. Viņi droši vien nekautrētos sākt kautiņu, jo mistera Dina Forsaita piekritēji acīmredzot nevēlējās neko citu kā nolinčot doktoru Hjudelsonu, un doktora Hjudelsona piekritējiem tā vien niezēja nagi nolinčot misteru Forsaitu, lai izbeigtu šo lietu īsti ultra- amerikāniskā garā.
Varas iestādes, par laimi, kaut ko bija darījušas piesardzības labad. Pūlī laikus iejaucās polismeņi un cīnītājus izšķīra.
Tiklīdz pretinieki bija atvirzīti pietiekamā atstatumā, mazliet uzpūstās dusmas aprima. Bet, tā kā vajadzēja kaut kādu iemeslu, lai saceltu pēc iespējas lielāku troksni, viņi vairs nelamāja ienaidnieku partijas vadoni, bet kliedza par godu tam, kura karogu bija izvēlējušies.
— Urā Dinām Forsaitam!
— Urā Hjudelsonam!
Izsaucieni krustojās gaisā kā pērkona grāvieni. Beidzot tie saplūda kopā vienā vienīgā skaļā rēcienā.
— Uz staciju! — beidzot saskaņoti kliedza abas partijas.
Pūlis tūlīt pats no sevis sastājās divos gājienos, kas šķērsoja no Voltera Rega balona atbrīvoto Konstitūcijas laukumu. Viena gājiena priekšgalā soļoja misters Dins Forsaits, otra — doktors Hjudelsons.
Polismeņi vienaldzīgi ļāva pūlim darīt, kas patīk, jo no sadursmēm vairs nebija jābaidās. Abas procesijas vairs nevarēja sastapties, jo viena triumfāli veda misteru Dinu Forsaitu uz Rietumu staciju — pirmo posmu ceļojumā uz Sanfrancisko un Japānu, bet otra, tikpat svinīga procesija — doktoru Sidneju Hjudelsonu uz Austrumu staciju, no kurienes vilcienam vajadzēja aizvizināt viņu uz Ņujorku un kuģim tālāk uz Patagoniju.
Klaigas pamazām aprima, tad pilnīgi izgaisa tālē.
Misters Džons Prots, kurš tikmēr bija stāvējis durvīs un uzjautrinājies par trokšņaino pūli, beidzot nosprieda, ka jāēd pusdienas, un pagriezās, lai ietu mājup.
Šajā brīdī viņu uzrunāja kāds džentlmenis un dāma, kas bija pienākuši klāt, apiedami apkārt laukumam.
— Uz vienu vārdu, ja drīkst, tiesneša kungs, — sacīja džentlmenis.
— Esmu jūsu rīcībā, mister un misis Stenforti, — misters Prots laipni atbildēja.
— Tiesneša kungs, — misters Stenforts turpināja, — pirms diviem mēnešiem mēs ieradāmies pie jums, lai noslēgtu laulību …
— Un es priecājos, — misters Prots apliecināja, — toreiz ar jums iepazīties.
— Šodien, tiesneša kungs, — misters Stenforts piebilda, — mēs nākam pie jums, lai šķirtu mūsu laulību.
Tiesnesis Prots, kas bija pieredzējis cilvēks, saprata, ka šai gadījumā nav ko mēģināt panākt samierināšanos.
— Es priecājos, ka varu atjaunot pazīšanos ar jums, — viņš neapjucis sacīja.
Abi pienācēji paklanījās.
— Lūdzu, iesim iekšā, — tiesnesis aicināja.
— Vai tas ir nepieciešami? — misters Sets Stenforts jautāja tāpat kā pirms diviem mēnešiem.
Un, tāpat kā pirms diviem mēnešiem, misters Prots mierīgi atbildēja:
— Nebūt ne.
Grūti būt vēl vairāk pretimnākošam. Starp citu, kaut arī vispār laulības šķiršana ne vienmēr notiek tik neparastos apstākļos, tā nav sevišķi grūti panākama Savienotajās Valstīs.
Drīzāk pat šķiet, ka pārsteigumu pilnajā Amerikā nekas nav tik viegli kā šķirties; tas ir pat vieglāk nekā apprecēties. Dažos štatos vaiag tikai uzrādīt fiktīvu dzīvesvietu, lai laulības šķiršanā nemaz tiesā nebūtu jāierodas. Speciālas aģentūras šādos gadījumos sameklē lieciniekus un aizstājējus. Tādās aģentūrās strādā īpaši vervētāji, no kuriem daži pat kļuvuši slaveni.
Misteram un misis Stenfortiem nevajadzēja ķerties pie šādiem paņēmieniem. Ričmondā, Virdžī- nijā, savā īstajā dzīvesvietā, viņi jau bija nokārtojuši nepieciešamās formalitātes. Un, ja pašreiz abi atradās Vostonā, tad tikai untuma pēc, lai šķirtu laulību turpat, kur tā noslēgta.
— Vai jusu dokumenti ir kartība? — tiesnesis jautāja.
— Šeit ir mani dokumenti, — misis Stenforte sacīja.
— Un šeit mani, — misters Stenforts piebalsoja.
Misters Prots paņēma papīrus, izlasīja tos un pārliecinājās, ka tie atbilst likuma prasībām. Pēc tam viņš tikai piezīmēja:
— Un te ir jau iespiesta šķiršanās akta blanka. Tajā tikai jaieraksta vārdi un jāparakstās. Es gan nezinu, vai šeit tas iespējams.
— Atļaujiet piedāvāt jums šo uzlaboto pildspalvu, — misters Stenforts sacīja, sniegdams to misteram Protam.
— Un šo kartona gabalu, kas ļoti labi noderēs galdiņa vietā, — piebilda misis Stenforte, izņemdama no istabenes rokām lielu, plakanu kārbu, ko pasniedza tiesnesim.
— Jūs protat atrast izeju jebkurā situācijā, — tiesnesis atzina un sāka aizpildīt tukšās vietas blankā.
Beidzot viņš pasniedza spalvu misis Sten- fortei.
Klusēdama, bez mazākās svārstīšanās, rokai nedrebot, misis Stenforte parakstījās: «Arkādija
Vokere»,
Tikpat aukstasinīgi pēc tam parakstījās misters Sets Stenforts.
Tad, tāpat kā pirms diviem mēnešiem, katrs no viņiem pasniedza piecsimt dolāru banknoti.
— Honorāram, — misters Sets Stenforts paskaidroja.
— Trūkumcietējiem, — misis Arkādija Vokere piebilda.
Ilgāk neuzkavēdamies, viņi paklanījās tiesnesim, atsveicinājās viens no otra un devās katrs uz savu pusi: viens uz Vilkoksas priekšpilsētu, otrs — pretējā virzienā.
Kad viņi bija projām, misters Prots beidzot iegāja istabā, kur viņu jau sen gaidīja pusdienas.
— Vai zināt, Kete, kas būtu jāraksta uz manas izkārtnes?
— Nē, kungs.
— Man vajadzētu rakstīt: «Šeit laulājas jāšus un šķiras stāvus!»