Labāk nemēģināsim attēlot Hjudelsonu ģimenes dziļās bēdas un Frānsisa Gordona izmisumu. Viņš ne mirkli nebūtu vilcinājies, bet sarāvis visas saites ar tēvoci, iztikdams bez tā piekrišanas, neievērodams tā dusmas un visas tālākās sekas. Bet to, ko viņš varēja atļauties pret misteru Dinu For- saitu, viņš nevarēja atļauties pret doktoru Hjudelsonu. Misis Hjudelsone bija velti mēģinājusi dabūt vīra piekrišanu, velti mēģinājusi panākt, lai viņš maina savu lēmumu: ne lūgšanas, ne pārmetumi nebija ietekmējuši stūrgalvīgo doktoru. Lū, pat mazā Lū tika cietsirdīgi atraidīta, par spīti visiem lūgumiem, mīlīgajiem vārdiem un rūgtajām asarām.
Un tagad pat vairs nebija iespējams mēģināt kaut ko panākt, jo tēvocis un tēvs, neprāta pārņemti, bija aizbraukuši uz tālām zemēm.
Un cik nevajadzīga tomēr bija viņu abu aizceļošana! Cik nevajadzīga bija šķiršanās, kuru izraisīja abu astronomu apgalvojumi, kas šķita bezgala svarīgi misteram Setam Stenfortam un misis Arkādijai Vokerei! Ja šie četri cilvēki būtu padomājuši tikai divdesmit četras stundas ilgāk, viņi rīkotos pavisam savādāk.
Patiesi, nākamajā rītā Vostonas un citu pilsētu laikraksti publicēja J. B. K. Loventāla, Bostonas observatorijas direktora, parakstītu ziņojumu, kas radikāli mainīja līdzšinējo stāvokli. Piezīme, ko še publicējam in extenso[8] nav visai saudzīga pret abām Vostonas slavenībām.
«Paziņojums, ko pirms dažām dienām sniedza divi Vostonas pilsētas amatieri, ir stipri satraucis sabiedrisko domu. Mūsu pienākums ir apgaismot stāvokli, kāds tas ir patiesībā.
Vispirms lai mums atļauts izsacīt nožēlu, ka tik svarīgi paziņojumi tiek publicēti pārāk vieglprātīgi, iekāms tos pārbaudījuši īsti zinātnieki. Sādu zinātnieku netrūkst. Viņi darbojas daudzās oficiālās observatorijās, un viņu zināšanas apliecina atestāti un diplomi.
Protams, ir ievērojams notikums pirmajam ieraudzīt debesu ķermeni, kam labpaticis šķērsot kāda pret debesīm pavērsta tālskata redzeslauku. Bet labvēlīga nejaušība tāpēc vēl nepārvērš vienkāršu amatieri profesionālā matemātiķī. Ja neņem vērā šo patiesību un pārsteidzīgi sāk risināt problēmas, kas prasa īpašas zināšanas un pieredzi, var rasties kļūdas, kā tas noticis šoreiz, un mūsu pienākums ir šo kļūdu izlabot.
Ir tiesa, ka ar bolīdu, kas pašreiz interesē visu pasauli, notiek kaut kāda perturbācija. Misteri
Porsaits un Hjudelsons pieļāvuši lielu k|ūdu, apmierinādamies tikai ar vienu novērojumu un uz šā nepilnīgā pamata izdarīdami aprēķinus, kas, starp citu, ir nepareizi. Ja ņemtu vērā tikai virziena maiņu, ko varēja konstatēt 11. maija vakarā vai 12. maija rītā, arī tad aprēķinu rezultāti būtu pavisam citādi. Bet tas vēl nebūt nav viss. Pārmaiņas bolīda gaitā nav ne sākušās, ne beigušās 11. un 12. maijā. Pirmā virziena maiņa konstatēta 10. maijā un turpinās līdz šai dienai.
Šās vai, pareizāk sakot, abu šo maiņu rezultātā bolīds, pirmkārt, tuvojies zemes virsmai un, otrkārt, tā trajektorija pārvietojusies. 17. maijā bolīda attālums no Zemes bija samazinājies par apmēram 78 kilometriem un trajektorijas novirze sasniedza 55 minūtes.
Šīs divkāršās pārmaiņas salīdzinājumā ar kādreizējo meteora stāvokli nav notikušas pēkšņi. Gluži pretēji — tā ir vairāku ļoti mazu pārmaiņu summa, kuras pievienojušās cita citai kopš šā mēneša 10. datuma.
Līdz šim nav bijis iespējams atklāt bolīda gaitas traucējumu cēloni. Debesīs nav vērojama parā' dība, kas palīdzētu tos izskaidrot. Pētījumi šai jomā turpinās, un nav ne mazākā iemesla šaubīties, ka tie drīzumā vainagosies panākumiem.
Lai būtu kā būdams, vismaz pagaidām ir pāragri ziņot par asteroīda krišanu un noteikt tā krišanas vietu un datumu. Protams, ja nezināmais cēlonis, kas ietekmē bolīda kustību, joprojām darbosies tādā pašā virzienā, bolīds beidzot nokritīs, tomēr nav nekā tāda, kas šodien ļautu izteikt šādu apgalvojumu. Pašreiz tā relatīvais ātrums, protams, ir pieaudzis, jo orbīta ir samazinājusies. Tātad tas varētu arī nekrist, ja pievilkšanas spēks uz to vairs neiedarbotos.
Arī ja pieļaujam pretēju hipotēzi, tad, ņemot vērā, ka perturbācijas, kas konstatētas, meteoram ikreiz lidojot garām, līdz šim nav bijušas vienādas un to intensitāte mainījusies, nepakļaujoties nekādai likumībai, nekādi nav iespējams, — arī ja paredzētu bolīda krišanu, — noteikt precīzi krišanas vietu un laiku.
Tātad varētu izteikt šādus secinājumus: bolīda krišana ir varbūtēja, tā nav neapšaubāma. Katrā ziņā tā nav sagaidāma tuvākajā laikā.
Mēs tāpēc iesakām saglabāt mieru, vērojot turpmākos notikumus, kas ir un paliek hipotētiski un turklāt var īstenoties bez jebkāda praktiska rezultāta. Turpmāk, starp citu, mēs parūpēsimies par to, lai diendienā ar kārtējiem ziņojumiem informētu sabiedrību par notikumu tālāko gaitu.»
Vai misters Sets Stenforts un misis Arkādija Vokere ko zināja par J. B. K. Loventāla secinājumiem? Tas nav zināms. Bostonas observatorijas direktora laipno pamācību misters Dins Forsaits saņēma Sanlui, Misūrijas štatā, bet doktors Sidnejs Hjudelsons Ņujorkā. Abi jutās kā izpļaukāti.
Lai cik nežēlīgs bija pazemojums, vajadzēja ar to samierināties. Ar tādu zinātnieku kā J. B. K. Lo- ventāls nestrīdas. Degunus nokāruši, misters Forsaits, ziedodams līdz Sanfranciskai nopirkto biļeti, un misters Hjudelsons, atstādams ceļojuma aģentūrai savu līdz Buenosairesai aizrunāto kajīti, atgriezās Vostonā.
Pārbraukuši mājās, viņi nepacietīgi atkal rāpās katrs savā tornī. Viņi tūlīt konstatēja, ka J. B. K. Loventālam taisnība, jo nemaz nebija tik viegli sameklēt bolīdu, kas neieradās uz satikšanos pēc viņu acīmredzot nepareizajiem aprēķiniem noliktajā laikā.
Misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons drīz vien sāpīgi izjuta savas kļūdīšanās sekas. Kur palikuši triumfa gājieni, ar kādiem viņus svinīgi izvadīja uz staciju? Publika acīmredzot bija atrāvusi viņiem savu labvēlību. Cik grūti iztikt bez popularitātes un slavas reibinošās dziras, kad tā baudīta lieliem malkiem!
Tomēr drīz vien viņu uzmanību saistīja nopietnākas raizes. Notika tā, kā tiesnesis Džons Prots bija paredzējis: parādījās vēl trešais konkurents. Vispirms par to sačukstējās uz ielām, tad dažās stundās baumas pārvērtās oficiālā ziņā, ko izbazunēja urbi et orbi[9]
Pret trešo viltnieku, kas sevī apvienoja visu civilizēto pasauli, bija grūti karot. Ja misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons agrāk nebūtu bijuši tik akli. viņi jau pašā sākumā būtu paredzējuši tā iejaukšanos. Viņi nebūtu muļķīgi prāvojušies, bet apjēguši, ka visas pasaules valdības, protams, nodarbosies ar šiem miljardu miljoniem, kuru ieplūšana saimniecībā radītu visbriesmīgāko finansu katastrofu. Misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons tomēr nebija nonākuši pie šī vienkāršā secinājuma, un tāpēc paziņojums par starptautiskas konferences sasaukšanu viņus pārsteidza kā zibens spēriens.
Viņi steidzīgi mēģināja uzzināt kaut ko vairāk. Ziņa bija patiesa. Jau izraudzīja nākamās konferences locekļus; tai pēc noteikta laika vajadzēja sanākt Vašingtonā; tās sākumu diemžēl vajadzēja mazliet novilcināt, tāpēc ka dažiem delegātiem bija veicams garš ceļojums. Taču īpašo apstākļu dēļ valdības bija vienojušās, ka Vašingtonā pie Amerikas valdības akreditētie diplomāti organizēs sagatavošanās sanāksmes. Kamēr atbrauks ārkārtējie delegāti, šajās sanāksmēs sagatavos konferences dienaskārtību, un dienā, kad notiks konferences pirmā sēde, jau varēs strādāt pēc stingri noteiktas programmas.
Lieki būtu uzskaitīt visas valstis, kam vajadzēja piedalīties konferencē. Kā jau teikts, šāds saraksts aptvertu visu civilizēto pasauli. Neviena impērija, neviena karaliste, neviena republika vai kņaziste nepalika malā, visi bija ieinteresēti strīdīgajā jautājumā un sūtīja savu pārstāvi, sākot ar Krieviju un Ķīnu, ko pārstāvēja Ivans Saratova kungs no Rīgas un viņa ekselence Li Mao Ci no Kantonas, un beidzot ar Sanmarino un Andoras republikām, kuru intereses visai dedzīgi aizstāvēja Beveradži un Ramončo kungi.
Pieļaujot varbūtību, ka meteors beidzot tomēr nokritīs, katrs varēja nākt klajā ar savām pretenzijām un apliecināt savas cerības, jo neviens taču nezināja, kur tas īsti nokritīs.
Pirmā sagatavošanās sanāksme notika 25. maijā Vašingtonā. Vispirms ne varietur[10] apsprieda for- saita-hjudelsona jautājumu, kas neaizņēma vairāk par piecām minūtēm. Abi kungi, kas speciāli bija ieradušies galvaspilsētā, velti uzstāja, lai viņus uzklausa. Viņus noraidīja kā uzbāzīgas, nepiederošas personas. Var iedomāties, cik pār- lēkta ceturto reizi aplidojot Zemi, mēs gribot ne- skaitušies viņi atgriezās Vostonā. Taisnības labad tomēr jāatzīst, ka viņu žēlabas palika bez atbalss. Presē, kura tik ilgi viņus bija apbērusi puķēm, neparādījās neviena rinda, kas viņus aizstāvētu. Līdz apnikumam jau bija dzirdēts par «Vostonas godājamo pilsoni», par «atjautīgo astronomu», par «tikpat pazemīgo, cik izcilo matematiķi». Pašreiz bija pavisam cits tonis.
«Ko gan Vašingtonā meklē šīs divas marionetes? Viņi bija pirmie, kas atklāja meteoru? … Kas par to?… Vai šis nejaušais gadījums viņiem piešķir kādas tiesības?… Vai viņiem varbūt ir kādi nopelni bolīda krišanā?… Taisnību sakot, tik muļķīgas pretenzijas nemaz nebūtu apspriežamas!» Tagad prese izteicās tikai šādi. Sic transit gloria mundi1[11]
Nokārtojusi šo jautājumu, konference ķērās pie nopietna darba.
Vispirms vairākās sēdēs sastādīja to suverēno valstu sarakstu, kurām būs tiesības piedalīties konferencē. Daudzas no šīm zemēm nebija pārstāvētas Vašingtonā. Tātad principā vajadzēja izšķirt jautājumu, vai tām ļaus piedalīties, kad konference «ķersies vērsim pie ragiem». Sarakstu sastādīt nebūt nebija tik viegli, un diskusijas kļuva aizvien asākas, tā ka neko labāku nevarēja gaidīt arī nākotnē. Ungārija un Somija, piemēram, izvirzīja prasību pēc tiešas pārstāvniecības, bet pret šo prasību dedzīgi iebilda Vīnes un Sanktpēter- burgas valdības. Francija savukārt uzsāka strīdu ar Turciju Tunisijas dēļ, un strīds sarežģījās, kad tajā iejaucās pats Tunisijas bejs. Japānai toties radās lielas nepatikšanas Korejas dēļ. Ar vārdu sakot, gandrīz ikviena nācija sadūrās ar līdzīgām grūtībām un pēc septiņām sēdēm sanāksme vēl neko nebija izlēmusi, kad 1. jūnijā negaidīts starpgadījums no jauna satrauca visus prātus.
Kā jau solījis, J. B. K. Loventāls īsu piezīmju veidā regulāri katru dienu presē ziņoja par bolīdu. Līdz šim piezīmēs nebija nekā sevišķa. Tās vēstīja pasaulei, ka meteora gaitā joprojām notiek nelielas pārmaiņas un tāpēc tā krišana kļūst aizvien vairāk iespējama, kaut arī to nevar uzskatīt par drošu.
Bet 1. jūnija piezīme ievērojami atšķīrās no iepriekšējām. Tā lika domāt, ka bolīda gaitas traucējumi ietekmējuši pat pašu J. B. K. Loventālu.
«Ar patiesu satraukumu,» bija teikts paziņojumā, «darām zināmu sabiedrībai, ka dīvainās parādības, ko esam novērojuši, var sagraut astronomijas pamatus vai, citiem vārdiem, sagraut zinātni vispār, jo cilvēces zināšanu krājums ir vesela vienība, kuras atsevišķās daļas cieši saistās savā starpā. Lai cik neizskaidrotas un neizskaidrojamas ir šīs parādības, nav noliedzams, ka ar tām jārēķinās.
Iepriekšējos ziņojumos mēs informējām sabiedrību, ka Vostonas bolīds pakļauts secīgām un nepārtrauktām perturbācijām, kuru cēloņus un likumus līdz šim nav bijis iespējams noskaidrot. Šis fakts pats par sevi jau bija ļoti anormāls. Jo astronoms lasa debesīs tikpat kā grāmatā, un parasti viņš tur neatrod neko tādu, kas nav paredzēts vai vismaz iepriekš noteikts. Tā, piemēram, aptumsumi, kas paredzēti simtiem gadu iepriekš, notiek noliktajā sekundē, it kā paklausīdami pavēlei, ko devis mirstīgais cilvēks, kurš pratis tos saskatīt nākotnes miglājos, kaut arī brīdī, kad viņa paredzējums realizējas, pats jau simtiem gadu atdusas mūžīgā miegā.
Kaut arī līdz šim novērotās bolīda perturbācijas bija anormālas, tās vismaz nerunāja pretim zinātnes likumiem, un, ja to cēlonis palika nezināms, tad tur bija vainojamas mūsu nepilnīgās pētniecības metodes.
Šodien vairs tā nav. Kopš aizvakardienas, 30. maija, bolīda gaitā radušies jauni traucējumi, kas ir absolūtā pretrunā ar vispārbaudītāko teoriju. Tas nozīmē, ka mums uz visiem laikiem jāatsakās šīs parādības izprast, jo principi, kam ir aksiomu spēks un uz ko balstās mūsu aplēses, šai gadījumā nav piemērojami.
Pat visneuzmanīgākais novērotājs viegli būtu konstatējis, ka savā otrreizējā lidojumā 30. maija vakarā bolīds nevis tuvojās Zemei, kā tas notika kopš 10. maija, bet stipri attālinājās no tās. Taču orbītas nosliece, kas kopš divdesmit dienām aizvien vairāk tiecās pret ziemeļaustrumiem — dienvidrietumiem, pēkšņi sāka atkal iztaisnoties.
Nepietika ar šo piepešo, neizskaidrojamo fenomenu, kad vakar, 31. maijā, meteoram pēc saules lēkta ceturto reizi aplidoja Zemi, mēs gribot negribot konstatējām, ka orbītas virziens atkal ir gandrīz sākotnējais, proti — ziemeļu — dienvidu, bet attālums no Zemes palicis bez pārmaiņām un ir tikpat liels kā iepriekšējā dienā.
Tāds ir pašreizējais stāvoklis. Zinātne šos faktus nespēj izskaidrot, jo tiem trūkst cēloņsakarības, ja vien dabā vispār kaut kas var būt bez cēloņsakarības.
Savā pirmajā piezīmē mēs apgalvojām, ka bolīda krišana, kaut arī apšaubāma, tomēr jāuzskata par iespējamu. Šodien mēs tik pārliecinoši vairs neuzdrošināmies izteikties un labāk aprobežojamies ar pieticīgu atziņu, ka neko nezinām.»
Ja konferences astotajā sagatavošanas sēdē kāds anarhists būtu nometis bumbu, tā nebūtu radījusi ne pusi efekta, ko panāca J. B. K. Lo- ventāla paziņojums. Laikrakstus, kur tas bija iespiests līdz ar komentāriem, kuros pēc katra vārda rēgojās izsaucējs, rautin izrāva cits citam no rokām. Konferences gaitai par lielu traucējumu visa pēcpusdiena aizritēja satrauktās pārrunās un viedokļu apmaiņā.
Nākamās dienas bija vēl ļaunākas. J. B. K- Lo- ventāla piezīmes sekoja cita citai, viena pārsteidzošāka par otru. Brīnišķīgi saskaņotajā spīdekļu baletā bolīds šķita dejojam īstu kankānu kā vientuļš, fantāzijas bagāts kavalieris, kas neievēro ne soļus, ne takti. Reizēm tā orbīta nosvērās par trim grādiem uz austrumiem, tad atkal iztaisnojās par četriem grādiem uz rietumiem. Ja tas kādā lidojumā šķita tuvojies Zemei, tad nākamajā aplī atkal bija par vairākiem kilometriem attālinājies no tās. Tur varēja vai zaudēt prātu.
Neprāts pamazām pārņēma arī starptautisko konferenci. Šaubīdamies par diskusiju lietderīgumu, diplomāti strādāja negribīgi, bez vēlēšanās kaut ko sasniegt.
Bet laiks ritēja. No dažādām pasaules malām visu nāciju delegāti pilnā sparā steidzās uz Ameriku, uz Vašingtonu. Daudzi jau bija klāt, delegātu pietika, lai varētu atklāt konferenci, negaidot aizkavējušos kolēģus no tālākām zemēm. Vai tiešām tur pārspriedīs skaidri formulētu problēmu, kurā netrūks jau paša pirmā dienaskārtības punkta?
Sagatavošanās sanāksmes locekli jutās aizskarti un astoņās papildu sēdēs beidzot sastādīja to valstu sarakstu, kuras pielaidīs konferencē. Delegātu kopējais skaits bija piecdesmit divi cilvēki: divdesmit pieci Eiropas pārstāvji un seši — no Āzijas, četri no Āfrikas un septiņpadsmit no Amerikas. Pārstāvēto valstu vidū bija divpadsmit impērijas, divpadsmit karalistes, divdesmit divas republikas un sešas kņazistes. Tādējādi tika at' zīts ka šīm piecdesmit divām impērijām, monarhijām, republikām un kņazistēm ar to satelītiem un kolonijām tātad pieder visa zemeslode.
Bija arī pēdējais laiks nonākt pie šiem secinājumiem. Konferencē pielaisto piecdesmit divu valstu delegātu lielum lielā daļa jau bija Vašingtonā, un katru dienu ieradās vēl jauni.
Starptautiskās konferences pirmā sēde notika 10. jūnijā divos pēcpusdienā; to prezidēja vecākais delegāts Soliesa kungs, Monako okeanogrāfijas profesors. Dalībnieki nekavējoties ķērās pie pastāvīga prezidija izvēlēšanas.
Pirmajā balsošanā par prezidentu aiz cieņas pret zemi, kurā konference notika, ievēlēja misteru Harveju, slavenu juristu, kas pārstāvēja Savienotās Valstis.
Par viceprezidenta posteni jau notika cīņa. Beidzot to piešķīra Krievijas delegātam Saratova kungam.
Francijas, Anglijas un Japānas pārstāvji tika ievēlēti par sekretāriem.
Kad tas bija nokārtots, prezidents laipniem vārdiem apsveica sanāksmi, izpelnījās daudz aplausu un paziņoja, ka tiks radītas trīs apakškomisijas — statistikas, finansu un juridiskā —, kuras izstrādās labākās darba metodes.
Balsošana bija tikko sākusies, kad šveicars uzkāpa prezidija paaugstinājumā un nodeva misteram Harvejam telegrammu.
Misters Harvejs sāka to lasīt, un, jo tālāk lasīja, jo lielāku pārsteigumu pauda viņa seja. Brīdi pārdomājis, viņš gan nicīgi paraustīja plecus, tomēr paskandināja zvaniņu, lai pievērstu klātesošo uzmanību.
Iestājoties klusumam, misters Harvejs teica:
— Kungi, man jums jāziņo, ka esmu saņēmis telegrammu. Nav ne mazāko šaubu, ka to sūtījis
kāds ļauns jokdaris vai trakais. Tomēr šķiet, ka būs pareizāk, ja es jums to nolasīšu. Telegramma, starp citu, — bez paraksta, skan šādi:
«Prezidenta kungs,
man ir gods darīt zināmu starptautiskajai konferencei, ka bolīds, jūsu diskusijas objekts, nav res tiullius[12], jo pieder man.
Tātad sasaukt starptautisku konferenci nebija nekāda pamata, un, ja tā tomēr turpina savas sēdes, tad tai jāapzinās, ka šis darbs ir pilnīgi veltīgs.
Bolīds tuvojas Zemei pec manas gribas; tas nokritīs manā īpašumā, tātad tas pieder man.»
— Un telegramma nav parakstīta? — jautāja angļu delegāts.
— Nē, nav,
— Tādā gadījumā tā nav ņemama vērā, — paziņoja Vācijas impērijas pārstāvis.
— Gluži manas domas, — prezidents piekrita, — un man šķiet, ka es rīkošos visu klātesošo kolēģu vārdā, ja šo dokumentu gluži vienkārši pievienošu konferences arhīvam. Vai ne tā, mani kungi? … Neviens nav pret? Sēde turpinās …