Prātīgi ļaudis apgalvo, ka, uzlabojoties tikumiem, pamazām izzudīšot arī sinekūras. Ticēsim viņiem. Taču laikposmā, kad risinājās še atstāstitie, neparastie notikumi, vismaz viens tāds amats pasaulē vēl pastāvēja.
Sinekūra piederēja atraitnei Tibo kundzei, bijušajai miesniecei, kas bija Zefirena Ksirdala kunga saimniecības apkopēja.
Atraitnes Tibo vienīgais darbs bija dīvainā nenosvērtā zinātnieka istabas uzpošana. Bet, tā kā istabas iekārtojums bija ārkārtīgi vienkāršs, tās uzpošanu nevarēja uzskatīt par Hērakla trīspadsmito varoņdarbu. Pārējā dzīvokļa daļa nebija viņas ziņā. Otrajā istabā viņai bija kategoriski aizliegts pieskarties papīru kaudzēm, kas slējās visgarām sienām, un viņa ar slotu tikai pāršļūkāja mazo, brīvo kvadrātu istabas vidū.
Atraitne Tibo, kura bija īsts kārtības un tīrības iemiesojums, cieta no haosa, kas valdīja ap šo kvadrātu kā ap saliņu milzu jūrā, un viņu nemitīgi urdīja vēlēšanās reiz ieviest tajā kārtību. Kādreiz, būdama viena pati dzīvoklī, viņa bija mēģinājusi kaut ko uzsākt, bet Zefirens Ksirdals, nejauši pārnācis, briesmīgi pārskaitās, un viņa parasti labsirdīgā seja kļuva tik ļauna, ka atraitni Tibo vēl nedēļu pēc notikuma kratīja nervu drudzis. Kopš tās dienas viņa vairs nekad nemēģināja iebrukt teritorijā, kas nebija pakļauta viņas jurisdikcijai.
Daudzie aizliegumi neļāva uzplaukt viņas profesionālajiem talantiem, un atraitnei Tibo nebija gandrīz nekā ko darīt. Tas gan viņu nekavēja katru dienu divas stundas pavadīt «pie sava kun- dziņa» — tā viņa izmeklēti pieklājīgi sauca Zefi- renu Ksirdalu — un septiņus ceturkšņus no šīm divām stundām veltīt sarunai vai, pareizāk sakot, labskanīgam monologam.
Pie atraitnes Tibo daudzajiem tikumiem piederēja arī apbrīnojamas runas dāvanas. Daži ap
galvoja, ka viņa esot fenomenāla pļāpa. Bet tā varēja melst vienīgi ļaunas mēles. Viņai tikai patika runāt, tas bija viss.
Nevarēja sacīt, ka viņa būtu apveltīta ar spilgtu iztēli. Monologa ievadtēma parasti bija dižciltīga ģimene, kas viņu bija uzņēmusi savā klēpī. Nākamā nodaļa skāra visādas likstas un nelaimes; viņa paskaidroja, kā dažādu nelabvēlīgu apstākļu dēļ miesniece var kļūt par kalponi. Tam, ka šis stāsts jau dzirdēts, nebija lielas nozīmes. To stāstot, atraitne Tibo izjuta vienmēr vienu un to pašu baudījumu. Kad arī šis temats bija izsmelts, viņa stāstīja par cilvēkiem, kurus apkalpoja vai bija apkalpojusi. To uzskatus, paražas un dzīvesveidu viņa salīdzināja ar Zefirena Ksirdala uzskatiem, paražām un dzīvesveidu un ar lielu objektivitāti te nopaļāja, te uzslavēja.
Viņas saimnieks, nekad neatbildēdams ne vārda, izrādīja nesatricināmu pacietību. Tiesa gan arī tas, ka, mūždien nogrimis savās domās, viņš Tibo kundzes tērgāšanu nemaz nedzirdēja. Un tas, visu apsverot, lielā mērā mazina viņa nopelnus. Bet, lai būtu kā būdams, tas viss ļoti jauki turpinājās gadiem ilgi: viņa mala savu maļamo, viņš nekad neklausījās, un abi viens ar otru bija ļoti apmierināti.'
30. maijā, tāpat kā katru dienu, atraitne Tibo deviņos rītā iegāja Zefirena Ksirdala dzīvoklī. Tā kā zinātnieks iepriekšējā dienā bija aizbraucis kopā ar savu draugu Marselu Lerū, dzīvoklis bija tukšs.
Atraitne Tibo par to daudz neuztraucās. Ja atcerējās jau agrāk pieredzēto, šāda pazušana Tibo kundzes acīs bija gluži normāla. Nobēdājusies vienīgi par to, ka nebūs klausītāja, viņa uzkopa telpas, kā parasts. Uzposusi guļamistabu, viņa iegāja nākamajā telpā, ko svinīgi dēvēja par darba kabinetu. Tur gan viņu kaut kas satrauca.
Neparasts priekšmets, kaut kāda tumša kaste, ievērojami samazināja slotai rezervēto, brīvo laukumiņu istabas vidū. Ko tas nozīmēja? Nospriedusi, ka šāds uzbrukums viņas tiesībām ir netaisns, atraitne Tibo ar drošu roku pārbīdīja kasti uz vienu malu un mierīgi turpināja ierasto darbu.
Būdama mazliet pakurla, viņa nedzirdēja dūkšanu, kas atskanēja no kastes; tāpat metāla re flektora vājā, zilganā gaisma paslīdēja garām viņas izklaidīgajam skatienam. Tomēr notika arī kaut kas tāds, kas pievērsa viņas uzmanību. Reiz, iedama gar reflektoru, viņa sajuta spēcīgu grūdienu un nokrita uz grīdas brīvajā laukumiņā. Vakarā izģērbdamās, viņa pārsteigta konstatēja belziena pēdas, pamatīgu zilumu, kas rotāja labo gūžu. Tas viņai šķita visai dīvaini, jo viņa taču bija kritusi uz kreisajiem sāniem. Tā kā turpmāk viņai vairs negadījās šķērsot reflektora ass līniju, grūdiens neatkārtojās, un viņai neradās ne mazākās aizdomas, ka starp nelaimīgo kritienu un viņas pārdrošās rokas pārvietoto kasti varētu pastāvēt kāda sakarība. Viņa nosprieda, ka vienkārši paklupusi, un par to vairs nedomāja.
Apveltīta ar lielu pienākuma apziņu, atraitne Tibo, beigusi slaucīšanu, nekad neaizmirsa kasti nolikt atpakaļ vecajā vietā. Jāatzīst, ka viņa pūlējās, cik spēja, lai tā atrastos tieši tur, kur bija stāvējusi iepriekš. Ja tas izdevās tikai aptuveni, tad nav ko pārmest, jo ne jau tīšuprāt viņa katrreiz pagrieza mazo, virpuļojošo putekļu cilindrīti drusku citādi, nekā tas bija sākumā.
Nākamajās dienās atraitne Tibo rīkojās tāpat, jo neredzēja ne mazākā iemesla mainīt savas ierašas, kas bija tikumiskas un cildināmas.
Tomēr jāatzīst, ka ar laiku tumšā kaste pamazām zaudēja savu nozīmi viņas acīs un viņa pēc grīdas izslaucīšanas aizvien nevērīgāk nolika to atpakaļ vecajā vietā. Protams, viņa vēl joprojām nolika kasti pret logu, ja jau Ksirdala kungs bija tā darījis, tomēr metāla reflektora atvere aizvien vairāk mainīja virzienu. Reizēm tas putekļu cilindru projicēja mazliet pa kreisi, citreiz mazliet pa labi. Atraitne Tibo, rīkodamās bez ļauna nolūka, pat nenojauta, cik briesmīgas raizes viņas darbošanās sagādā J. B. K. Loventālam. Gadījās pat tā, ka viņa aiz neuzmanības pagrieza reflektoru otrādi un nebūt neuztraucās, ka tas pavēršas tieši pret griestiem.
Un tādā stāvoklī, pagrieztu pret zenītu, Zefirens Ksirdals atrada savu aparātu, kad 10. jūnija agrā pēcpusdienā pārradās mājās.
Atvaļinājums jūrmalā bija aizritējis patīkami, un viņš varbūt to vēl būtu paildzinājis, ja divpadsmit dienas pēc ierašanās dīvainā kārtā nebūtu sadomājis mainīt veļu. Lai to izdarītu, vajadzēja atraisīt saini, kurā, sev par lielu pārsteigumu, viņš atrada divdesmit septiņas platkakla burkas. Kā tās te radušās? Zefirens Ksirdals iepleta acis. Beidzot atmiņa sasaistīja atsevišķas asociācijas vienā virknē un viņš atcerējās projektēto elektrisko bateriju, ar ko bija tik ļoti aizrāvies un ko pēc tam tūlīt bija pilnīgi aizmirsis.
Par sodu pats sev vairākkārt spēcīgi iebelzis ar dūri, viņš steidzīgi atkal ievīstīja visas divdesmit septiņas burkas, pameta draugu Marselu Lerū un ielēca vilcienā, kas viņu atveda atpakaļ Parīzē.
Varēja gadīties, ka Zefirens Ksirdals pa ceļam aizmirst, kāpēc tik steidzīgi atgriežas mājās. Tas nebūtu bijis nekas sevišķs. Kāds starpgadījums atsvaidzināja viņa atmiņu, tiklīdz viņš spēra kāju uz Svētā Lācara stacijas perona.
Zefirens Ksirdals tik rūpīgi bija savīstījis savas divdesmit septiņas burkas, ka sainis piepeši izjuka un tā saturs ar briesmīgu troksni saplīsa uz asfalta. Divi simti cilvēku pagriezās, domādami, ka notiek kāds anarhistu atentāts. Viņi ieraudzīja tikai Zefirenu Ksirdalu, kas apjucis aplūkoja katastrofas sekas.
Notikumam tomēr bija sava pozitīvā puse: tas atgādināja bijušo burku īpašniekam, kādēļ viņš atrodas Parīzē. Pirms atgriešanās mājās Ksirdals iegāja ķimikāliju veikalā, kur iegādājās divdesmit septiņas jaunas burkas, un pie galdnieka, kur viņu jau dienas desmit velti gaidīja pasūtītā armatūra.
Apkrāvies ar saiņiem, trīcēdams aiz nepacietības drīzāk atsākt eksperimentu, viņš steigā atvēra durvis. Bet, ieraudzījis aparātu, kura reflektors bija pavērsts tieši pret griestiem, kā pienaglots palika stāvam uz sliekšņa.
Zefirenu Ksirdalu apšļāca vesels atmiņu vilnis, satraukumā rokas nošļuka un nesamais nokrita zemē. Tas, pakļauts Zemes pievilkšanas spēkam, taisnā līnijā tiecās pretim Zemes centram un, bez šaubām, tur arī būtu nokļuvis, ja nelaimīgā kārtā nesadurtos ar trepju laukumiņu, kur rats pārlūza divās daļās, bet divdesmit septiņas burkas džinkstēdamas saplīsa. Kopā piecdesmit četras burkas nepilnas stundas laikā! Turpinot šādā garā, Zefirens Ksirdals īsā laikā būtu izsmēlis sava bankas konta pārāk lielo aktīvu.
Taču Ksirdals pat lāgā nepamanīja notikušo. Sastindzis uz sliekšņa, viņš domīgs vēroja aparātu.
— Jā, te nu tūlīt redzams atraitnes Tibo pirksts, — viņš noteica un beidzot gāja iekšā.
Paskatījies augšup, viņš griestos un jumtā ieraudzīja mazu caurumiņu tieši iepretim reflektora asij, bet ampula joprojām neprātīgi valsēja reflektora konusā. Caurums zīmuļa resnumā bija ar tik līdzenām malām, it kā tas būtu izsists ar cau- rumsiti.
Zefirena Ksirdala lūpas pavērās platā smaidā, notikums viņu beidzot uzjautrināja.
— Nu, skaties tik! Skaties tik! — viņš murmināja.
Bija laiks kaut ko uzsākt. Noliecies pār aparātu, viņš to izslēdza. Dūkšana mitējās, zilganā gaisma apdzisa, un ampula pamazām apstājās.
— Skaties tik! … Skaties tik! — Zefirens Ksirdals atkārtoja. — Pasaulē laikam notiek jaukas lietas!
Nepacietīgiem pirkstiem pārplēsis bandroli laikrakstiem. kas gulēja uz galda, viņš pa kārtai izlasīja piezīmes, kurās J. B. K. Loventāls ziņoja pasaulei par Vostonas bolīda neizskaidrojamo lēkāšanu. Zefirens Ksirdals vārda pilnā nozīmē locījās aiz smiekliem.
Toties lasīdams citus laikrakstus, viņš domīgi rauca pieri. Kāda velna pēc bija vajadzīga šī starptautiskā konference, kuras pirmajai sēdei pēc vairākām sagatavošanas sanāksmēm vajadzēja notikt tieši šodien? Kāda vajadzība noskaidrot, kam bolīds piederēs? Vai tad ne tam, kurš nomānīs viņu lejā, tam, bez kura iejaukšanās viņš mūžīgi vagotu izplatījumu?
Zefirens Ksirdals piepeši iedomājās, ka neviens taču nezina par viņa darbošanos. To vajadzēja atklāt, lai starptautiskā konference velti nezaudētu laiku, darīdama nekam nevajadzīgu darbu.
Ar kāju pagrūdis divdesmit septiņu burku lauskas, Ksirdals aizsteidzās uz tuvāko pasta kantori un nosūtīja telegrammu, ko misters Harvejs nolasīja, sēdēdams prezidenta krēslā. Protams, neviens nav vainojams, ja parasti tik nosvērtais cilvēks savā izklaidībā aizmirsa telegrammu parakstīt.
Nokārtojis šo lietu un atgriezies dzīvoklī, Zefirens Ksirdals kādā zinātniskā žurnālā izlasīja jaunākās ziņas par meteoru, papīru kaudzē sameklēja savu tālskati un izdarīja attiecīgus novērojumus, lai ķertos pie jauniem aprēķiniem.
Ap pusnakti, pilnīgi pārliecinājies par rezultātu pareizību, viņš iedarbināja aparātu un iepludināja Visumā enerģijstaru vajadzīgajā stiprumā un virzienā, aparātu pēc pusstundas atkal apstādināja, beidzot mierīgi likās uz auss un aizmiga ciešā pašapmierināta cilvēka miegā.
Zefirens Ksirdals eksperimentu turpināja arī divās nākamajās dienās, un, kad viņš pēcpusdienā bija trešo reizi apturējis aparātu, kāds klauvēja pie durvīm. Tās atvēris, viņš ieraudzīja baņķieri Robēru Lekēru.
— Beidzot sastopu tevi mājās! — tēvocis iesaucās, kāpdams pār slieksni.
— Kā redzat, — Zefirens Ksirdals atbildēja.
— Un paldies dievam! — Lekēra kungs atsaucās. — Es pat nezinu, cik reižu esmu veltīgi kāpis augšā līdz septītajam stāvam! Kur tu biji iekritis?
— Biju izbraucis, — Ksirdals atbildēja, neviļus mazliet nosarkdams.
_— Izbraucis! — Lekēra kungs sašutis iesaucās. — Izbraucis! Bet tas ir nejēdzīgi! Kas tev ļāva sagādāt cilvēkiem tādas raizes un uztraukumu?
Zefirens Ksirdals palūkojās tēvocī ar izbrīnu. Skaidrs, ka krusttēvs viņam zināmā mērā bija pieķēries. Tomēr, lai būtu tik satraukts…
— Nu, un kas tad ir, tēvoci? — viņš jautāja.
— Kas tad ir? — baņķieris atkārtoja. — Vai tu maz zini, nelaimīgais, ka visa mana bagātība tagad ir tavās rokās?
— Neko nesaprotu, — Zefirens Ksirdals teica, apsēzdamies uz galda un vienīgo krēslu piedāvādams ciemiņam.
— Kad tu man izstāstīji savus fantastiskos projektus, — Lekēra kungs atsāka, — atzīstos, tu mani tomēr beidzot pārliecināji.
— Es domāju gan! — Ksirdals piekrita.
— Es droši liku uz tavu laimi un krītošiem vērtspapīriem biržā.
— Krītošiem vērtspapīriem?
— Jā, es sāku pārdot.
— Ko pārdot?
— Zelta raktuves. Saproti taču, ja bolīds nonāks lejā, raktuves kritīsies, un …
— Kritīsies? … Saprotu aizvien mazāk, — Ksirdals viņu pārtrauca. — Es neredzu, kāds manam aparātam sakars ar raktuvju līmeni.
— Ar raktuvju līmeni, protams, nē, — Lekēra kungs atzina. — Bet ar akciju līmeni gan.
— Lai būtu tā, — Ksirdals piekrita, vairāk neuzstādams. — Jūs tātad esat pārdevis zelta raktuvju akcijas. Tas nav nekas briesmīgs. Tas tikai pierāda, ka jums tādas ir.
— Gluži otrādi, man nav nevienas pašas!
— Kā tā?… — Ksirdals likās galīgi apjucis.— Pārdot to, kā nav, laikam gan nav tik vienkārši. Man tas neizdotos.
— To sauc par spekulāciju ar termiņu, mīļo Zefiren, — baņķieris paskaidroja. — Kad akcijas būs jāuzrāda, es tās nopirkšu, un tas ir viss.
— Bet kāds tur labums? … Pārdot, lai pēc tam pirktu, — no pirmā acu uzmetiena tas neliekas vi* sai saprātīgi.
— Tas tev tikai tā šķiet, jo tajā laikā raktuvju akcijas būs lētākas.
— Un kāpēc lai tas tā būtu?
— Tāpēc, ka bolīdā ir daudz vairāk zelta nekā šobrīd visā pasaulē un, kad tas nāks apgrozībā, zelta vērtība kritīsies vismaz uz pusi, un līdz ar to zelta raktuvju akcijām nebūs gandrīz nekādas vērtības. Vai tagad saprati?
— Protams, — Ksirdals nepārliecināti atbildēja.
— Vispirms, — baņķieris turpināja, — es nopriecājos, ka esmu tev uzticējies. Traucējumi bolīda gaitā un paziņojums par tā gaidāmo krišanu radīja raktuvju akciju vērtības pirmo pazemināšanos par divdesmit pieciem procentiem. Pārliecināts, ka akcijas arvien vairāk kritīsies, es pārlieku aizrāvos.
— Tas nozīmē? …
— Tas nozīmē, ka pārdevu lielu vairumu zelta raktuvju akciju.
— Kuru jums tomēr nebija?
— Protams… Tu vari iedomāties manu satraukumu, kad konstatēju, kas notiek: tu biji pazudis, bolīds vairs nekrita, bet kaut kur mētājās pa visām četrām debesu pusēm. Rezultātā raktuvju akcijas atkal sāka celties un es zaudēju milzu summas. Ko es par to visu lai saku?
Zefirens Ksirdals ziņkāri nopētīja tēvoci. Viņš pirmo reizi redzēja nosvērto cilvēku tik satrauktu.
— Es īsti neizprotu jūsu kombināciju, — viņš beidzot teica, — tā ir pārāk sarežģīta manam prātam. Man tikai skaidrs, ka bolīda nokrišana jums nepieciešama. Nu, tad esiet bez rūpēm, tas nokritīs!
— Tu par to galvo?
— Galvoju!
— Noteikti?
— Noteikti! Bet vai jūs neesat aizmirsis nopirkt man zemes gabalu?
— Nē, — Lekēra kungs atbildēja. — Viss ir nokārtots. Man kabatā ir akts par īpašuma tiesībām.
— Tad patiešām viss ir kārtībā, — Zefirens Ksirdals piekrita. — Es pat varu jums pavēstīt, ka mans eksperiments beigsies 5. jūlijā. Tad es došos projām no Parīzes un steigšos pie sava bolīda.
— Kas nokritīs?
— Nokritīs.
— Es braukšu tev līdzi! — Lekēra kungs sajūsmināts iesaucās.
— Kā vēlaties! — Zefirens Ksirdals atteica.
Vai nu jūtot atbildību pret Robēru Lekēra kungu,
vai arī aiz zinātniskas intereses, kas viņu atkal bija pārņēmusi, viņš šoreiz neizdarīja nevienu jaunu muļķību. Iesāktais eksperiments tika metodiski turpināts, un noslēpumainais aparāts dūca līdz 5. jūlijam mazliet vairāk nekā četrpadsmit reizes diennaktī.
Laiku pa laikam Zefirens Ksirdals izdarīja meteora astronomisku novērojumu. Tādā veidā viņš pārliecinājās, ka viss norit bez traucējumiem un saskaņā ar viņa paredzējumiem.
5. jūlijā no rīta viņš pēdējo reizi pagrieza sava tālskata objektīvu pret debesīm.
— Tā, — Zefirens noteica, atgājis nost no instrumenta, — tik tālu nu ir. Tagad var ļaut tam pašam skriet.
Un Zefirens Ksirdals tūlīt ķērās pie vajadzīgo lietu iesaiņošanas.
Vispirms — aparātu ar dažām rezerves ampulām un tālskati. Viņš visu ļoti veikli ievīstīja iz- popētos futrāļos, lai nodrošinātu pret nejaušiem sitieniem ceļojuma laikā. Tad nāca kārta viņa paša bagāžai.
Jau ar pirmo soli viņš atdūrās pret nopietnu šķērsli. Kur lai iesaiņo līdzi ņemamās mantas? Ceļasoma? Tāda Zefirenam Ksirdalam nekad nebija piederējusi. Varbūt čemodānā?
Pēc ilgām pārdomām Zefirens atcerējās, ka viņam patiešām ir čemodāns. Pēc rūpīgas meklēšanas čemodāns arī atradās kāda tumša bunkura dziļumā, kur čupu čupām mētājās dažādas no saimniecības excreta[13] lauskas, kurās nebūtu orientējies pat viszinīgākais antikvārs.
Čemodāns, ko Zefirens Ksirdals izvilka dienas gaismā, kādreiz bija bijis apvilkts ar audeklu. To nevarēja apstrīdēt, jo dažas auduma skrandas vēl turējās pie kartona skeleta. Toties par siksnām nevarēja droši zināt, vai tās bijušas vai ne, jo no tām nebija ne miņas. Zefirens Ksirdals atvēra čemodānu istabas vidū un ilgu laiku sapņaini noraudzījās tā tukšajos sānos. Ko lai tur liek iekšā?
«Tikai pašu nepieciešamāko,» viņš mēģināja iegalvot pats sev. «Tātad jārīkojas metodiski un jāķeras pie saprātīgas atlases.»
Vadoties pēc šī principa, viņš čemodānā vispirms ielika trīs apavus. Vēlāk viņam bija ļoti žēl, ka nelaimīgas sagadīšanās dēļ viens no tiem bija pogājams zābaks, otrs — kurpe ar aukliņu un trešais — tupele. Pagaidām, protams, tas nesagādāja nekādas neērtības, un čemodāna viens stūris jau bija aizpildīts. Kaut kas jau izdarīts.
Iepakojis trīs apavus, Zefirens Ksirdals noguris noslaucīja pieri. Tad atkal iegrima pārdomās.
Pārdomu rezultātā viņš kaut cik apjēdza, cik nepilnīga ir viņa saiņošanas māksla; tādēļ, necerēdams neko labu sasniegt ar klasiskajām metodēm, viņš nolēma paļauties uz iedvesmu.
Viņš sāka rakņāties pa atvilktnēm un drēbju kaudzi, vilkdams laukā savas garderobes piederumus. Drīz vien vesels klēpis nesaderīgu priekšmetu līdz malām aizpildīja vienu čemodāna pusi. Iespējams, ka otra puse palika tukša, taču Zefirens Ksirdals to nepamanīja. Tāpēc arī viņš bija spiests visu kravu dūšīgi piemīdīt ar papēdi, lai sasniegtu līdzsvaru starp ietvaru un saturu.
Tālāk čemodāns tika notīts ar stipru auklu un aukla sasieta daudzos tik sarežģītos mezglos, ka sējējs vēlāk tos vairs nespēja atraisīt. Kad viss beidzot bija paveikts, viņš ar lepnu paš- apmierinājumu noraudzījās uz sava darba rezultātu.
Tagad tikai vajadzēja nokļūt stacijā. Lai cik veicīgs soļotājs bija Zefirens Ksirdals, tomēr aiznest līdz stacijai aparātu, tālskati un čemodānu, ejot kājām, šoreiz nevarēja. Ļoti neparasts gadījums.
Jādomā, viņš beidzot būtu atklājis, ka Parīzē pastāv arī ormaņi. Taču tāda garīga piepūle šoreiz nebija nepieciešama. Uz sliekšņa parādījās Robērs Lekēra kungs.
— Nu, Zefiren, — viņš jautāja, — vai esi gatavs?
— Kā redzat, es jūs gaidīju, — Ksirdals atbildēja kautrīgi, jo bija pilnīgi aizmirsis, ka tēvocis gribēja braukt ar viņu reizē.
— Tad dodamies ceļā, — Lekēra kungs mudināja. — Cik tev saiņu?
— Trīs: aparāts, tālskatis un čemodāns.
— Dod man vienu un ņem abus pārējos! Mana mašīna gaida lejā.
— Cik laba iedoma! — Zefirens Ksirdals nobrīnījās, aizvērdams dzīvokļa durvis.