Kopš savas kļūdīšanās — pirmās neveiksmes, ko tik asi nosodīja J. B. K. Loventāls, un pazemojošā mēģinājuma kaut ko panākt starptautiskajā konferencē misteram Dinām Forsaitam un doktoram Hjudelsonam dzīve vairs nemaz nelikās jautra. Aizmirsti, atkal ierindoti parastu, neievērojamu pilsoņu skaitā, viņi nespēja samierināties ar publikas vienaldzību, jo bija iepazinuši slavas reibumu.
Sarunās ar vēl atlikušajiem piekritējiem viņi dedzīgi nosodīja pūļa aklumu un aizstāvēja savu viedokli, balstīdamies uz visdažādākajiem argumentiem. Ja arī viņi bija pieļāvuši kļūdu, vai tad ir taisnīgi viņus par to vainot? Vai bargais kritiķis, zinātnieks J. B. K. Loventāls arī pats nebija pārskatījies un beigās vēl atzinis savu nevarību? No tā bija vienīgi secināms, ka viņu bolīds ir kaut kas ārkārtējs, anormāls. Un vai šajos apstākļos kļūdīties nebija gluži dabiski un piedodami?
«Protams!» atlikušie piekritēji neiebilda.
Un vai varēja iedomāties kaut ko netaisnīgāku par starptautiskās konferences atzinumu, kas noliedza acīm redzamu patiesību? Būtu tā pieņēmusi vajadzīgos lēmumus, lai pasaulē saglabātu pienācīgu finansiālo kārtību, — to vēl varētu saprast. Bet kā drīkst noliegt meteora atklājēja tiesības? Vai tad bolīds nebūtu palicis neatklāts, un, ja tam beidzot jānokrīt, vai tā nokrišanu kāds varētu paredzēt, ja nebūtu atklājēja, kas to visu darījis zināmu pasaulei?
— Un šis atklājējs esmu es! — misters Dins Forsaits sita sev pie krūtīm.
— Tas esmu es! — doktors Sidnejs Hjudelsons savukārt apgalvoja tikpat enerģiski.
— Protams, — atzina pēdējie piekritēji.
Lai arī kāds morāls atspaids abiem astronomiem bija šī piekrišana, tā nespēja aizstāt pūļa jūsmīgos apsveikumus. Bet, tā kā tīri tehnisku iemeslu dēļ nebija iespējams pārliecināt katru cilvēku atsevišķi, vajadzēja vien apmierināties ar pieticīgo vīraku, ko kvēpināja gaužām nedaudzie apbrīnotāji.
Visi šie sarūgtinājumi nebūt nemazināja viņu degsmi, tieši pretēji. Jo vairāk apstrīdēja viņu tiesības uz bolīdu, jo aizrautīgāk viņi tās aizstāvēja; jo nenopietnāk raudzījās uz viņu prasībām, jo kvēlāk katrs centās apliecināt, ka viņš un tikai viņš ir vienīgais bolīda īpašnieks.
Dabiski, ka šādā situācijā par samierināšanos nevarēja būt ne runas. Par to neviens arī nedomāja. Pat ļaunāk — šķiet, ikkatra nākamā diena vēl vairāk attālināja vienu no otra nelaimīgos saderinātos.
Misters Forsaits un doktors Hjudelsons skaļi apliecināja, ka pret šo laupīšanu, kurai viņi krituši par upuri, viņi cīnīšoties līdz pēdējam elpas vilcienam, izmantojot visas iespējamās tiesu instances. Kas tas būtu par brīnišķu skatu! Vienā pusē — misters Forsaits, otrā — doktors Hjudelsons, un pret viņiem — visa pārējā pasaule! Tā tik būtu grandioza prāva! Ja vien varētu atrast kompetentu tiesu..
Pagaidām senie draugi, pārvērtušies naidīgos sāncenšos, vairs neizgāja no mājas. Nikni un vientuļi viņi pavadīja laiku savos torņos. No turienes varēja sekot meteoram, kas bija laupījis viņu veselo saprātu, un vairākas reizes dienā pārliecināties, ka tas joprojām zīmē spožu līkni zvaigžņu telpas dziļumos. Abi tikai retumis nolaidās lejā no šiem augstumiem, kur viņus vismaz netraucēja ģimenes locekļi, kuru neslēptais naidīgums pievienoja ne vienu vien rūgtu pilienu biķerī, kas viņiem bija dzerams.
Frānsiss Gordons, kuru tūkstošiem bērnības atmiņu saistīja ar Elizabetstrītas māju, nebija no tās aizgājis, tomēr ar tēvoci nerunāja ne vārda. Brokastis un pusdienas pagāja pilnīgā klusumā. Pat Mica vairs nekad nepavēra lūpas, ne reizi vairs nedeva vaļu savai sulīgajai daiļrunībai un māja bija rimta un drūma kā klosteris.
Arī doktora Hjudelsona ģimenes attiecības nebija daudz patīkamākas. Lū allaž bija sabozusies, lai cik lūdzošiem skatieniem tēvs viņu uzlūkoja, Dženija bez mitas raudāja un nemaz neklausījās mātes mierinājumos. Bet māte tikai nopūtās, cerēdama, ka ar laiku beidzot mainīsies šis stāvoklis, kas bija tikpat muļķīgs, cik pretīgs.
Misis Hjudelsonei bija taisnība, jo laiks, kā saka, dziedē visas rētas. Tikai jāatzīst, ka šoreiz
tas nešķita visai steidzamies nokārtot abu nelaimīgo ģimeņu attiecības. Kaut arī misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons nepalika nejūtīgi pret pārmetumiem, ar kuriem nācās sadurties mājās, viņi tomēr neizjūta tos tik krasi, kā tas būtu citos apstākļos. Neatlaidīgā doma, kas bija ieperinājusies galvā, viņus aizsargāja pret jebkuru citu satraukumu, kam par iemeslu nebija bolīds. Ak, šis bolīds! Tam piederēja visa mīlestība, visas domas, visas tieksmes!
Cik aizrautīgi viņi ik dienas lasīja J. B. K. Lo- ventāla piezīmes un starptautiskās konferences sēžu atreferējumus! Tur sēdēja viņu kopējie ienaidnieki, vismaz naidā pret tiem viņi bija vienprātīgi!
Ar lielu apmierinājumu viņi uzņēma vēsti par grūtībām, ar kādām bija sadūrusies sagatavošanas sanāksme, un ar vēl lielāku gandarījumu uzzināja, cik lēni un pa kādiem līču loču ceļiem beidzot pilnīgi sakomplektētā starptautiskā konference cenšas panākt vienprātīgu lēmumu, kas joprojām palika problemātisks un nedrošs.
Ja runātu familiāri, tad būtu jāteic, ka Vašingtonā patiešām notika «stīvēšanās».
Sākot ar otru sēdi, starptautiskajā konferencē radās iespaids, ka tā savu svarīgo darbu spēs veikt tikai ar lielām grūtībām. Par spīti apakškomisiju teicami izstrādātajiem priekšlikumiem, jau pašā sākumā likās, ka panākt saprašanos nebūt nenāksies viegli.
Pirmais konkrēti izteiktais priekšlikums bija piešķirt bolīdu tai zemei, kurā tas nokritīs. Tas nozīmēja, ka problēmas atrisinājumu pielīdzina loterijai, kurā ir tikai viens laimests, lielais laimests!
Priekšlikums, kura autori bija Krievija, Anglija un Ķīna, — valstis ar plašu teritoriju, — izraisīja to, ko parlamentārā valodā sauc par «dažādiem strāvojumiem». Pārējās valstis šķita ļoti svārstīgas. Sēdi nācās pārtraukt. Notika apspriedes, kuluāros vijās intrigas… Beidzot, lai nebūtu jāķeras pie ne visai patīkamās balsošanas, Šveice ierosināja jautājumu atlikt, un par šo rezolūciju tad arī nobalsoja vairākums.
Palika tā, ka minēto priekšlikumu apspriedīs, ja nebūs iespējams vienoties par taisnīgu bolīda sadali.
Bet kā gan šajā gadījumā lai izspriež, kas ir taisnīgi un kas netaisnīgi? Jautājums bija pārāk delikāts. Starptautiskās konferences sēžu skaits auga augumā, tomēr diskusijās ne pie kāda noteikta viedok]a tā arī nenonāca, lai gan daudzas no šīm sēdēm bija tik vētrainas, ka misteram Har- vejam vajadzēja bēgšus glābties no prezidenta krēsla.
Ja līdz šim ar to bija pieticis, lai nomierinātu satracināto asambleju, tad nebija nekādas garantijas, ka ar to pietiks arī turpmāk. Ja sprieda pēc sakarsētajiem prātiem un lietoto izteicienu spēcīguma, par to varēja šaubīties. īstenībā vispārējais satraukums bija tik liels, ka lika domāt par bruņoto spēku iejaukšanās nepieciešamību, kaut arī tas stipri vien kaitētu konferencē pārstāvēto suverēno valstu cieņai.
Tomēr šāds skandāls gluži loģiski bija iespējams. Nebija nekāda iemesla gaidīt satraukuma mazināšanos. Gluži pretēji, tas dienu no dienas varēja tikai pieaugt, jo J. B. K. Loventāla ikdie- nējās piezīmes vēstīja, ka bolīda krišana jāuzskata par aizvien vairāk iespējamu..
Pēc apmēram desmit satraucošiem ziņojumiem,
kas vēstīja tiklab par meteora neprātīgo dejošanu, kā par tā novērotāja izmisumu, tagad šķita, ka astronoms atkal atguvis pašsavaldīšanos. Naktī no 11. uz 12. jūniju viņš piepeši bija atkal nomierinājies, konstatēdams, ka meteors, izbeidzis savu fantastisko mētāšanos, pakļaujas kāda regulāra pastāvīga spēka iedarbei, un, lai gfan šis spēks nav noskaidrots, taču tas arī vairs nedarbojās pretēji jebkuriem likumiem. Kopš šī brīža J. B. K- Loventāls, solīdamies kādreiz izpētīt, kāpēc desmit dienas no vietas debesu ķermenis bija lēkājis kā neprātīgs, atguva mieru, kas, gluži dabiski, nepieciešams jebkuram matemātiķim.
Ar viņa gādību pasaule tūlīt uzzināja, ka atkal iestājies normāls periods, un kopš šīs dienas kārtējās piezīmes vienmēr vēstīja par lēnu perturbāciju meteora gaitā, kura orbīta atkal bija sākusi nosvērties uz ziemeļaustrumiem—dienvidrietumiem un kura attālums no Zemes mazinājās pēc progresijas, kuras likumus gan J. B. K. Lo- ventālam tā arī nebija izdevies noteikt. Nokrišanas iespēja kļuva aizvien lielāka. Ja tā vēl nebija pilnīgi droša, tad dienu no dienas tāda varbūtība kļuva jo vairāk ticama.
Cik svarīgs iemesls starptautiskajai konferencei pasteidzināt darbu!
Savās pēdējās piezīmēs no 5. līdz 14. jūlijam Bostonas observatorijas direktors izteica vēl pārdrošākas prognozes. Lietodams aizvien tiešākus apzīmējumus, viņš ziņoja, ka bolīda gaitā radušās jaunas, ļoti nopietnas pārmaiņas un ka, spriežot pēc visām pazīmēm, sabiedrību drīz vien varēs iepazīstināt ar šo pārmaiņu sekām.
Tieši 14. jūlijā starptautiskā konference nonāca strupceļā. Kad visas iespējamās kombinācijas bija pārspriestas un noraidītas, turpmākajām diskusijām pietrūka vielas. Delegāti samulsusi vērās cits citā. No kura gala lai atkal ķeras pie jautājuma, kas bez jebkāda rezultāta jau apskatīts no visām pusēm?
Jau pirmajās sēdēs noraidīja ierosinājumu sadalīt meteora miljardus starp visām valstīm proporcionāli to platībai. Un tomēr šī kombinācija būtu ievērojusi taisnīguma principu, pēc kura visi tā tiecās, jo nācijām ar lielu zemes platību ir vairāk vajadzību un, no otras puses, piekrizda- mas sadalei, tās upurē daļu no savām iespējām, bet šis upuris prasa kompensāciju. Ierosinājumu beidzot noraidīja, jo tam par katru cenu pretojās biezi apdzīvotās zemes.
Tās savukārt ierosināja ķerties pie sadales, nevis ņemot vērā kvadrātkilometrus, bet gan iedzīvotāju skaitu. Šo viedokli, kas arī respektēja zināmu taisnīgumu, jo saskanēja ar principu, ka pasaulē visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības, apstrīdēja Krievija, Brazīlija, Argentīna un vairākas citas reti apdzīvotas zemes. Prezidents Harvejs, pārliecināts Monro doktrīnas [14] piekritējs, nevarēja darīt neko citu kā pievienoties viedoklim, ko aizstāvēja divas Amerikas valstis, un viņa nostāja ietekmēja balsošanas rezultātu. Divdesmit delegātiem atturoties un deviņpadsmit balsojot «pret», svari nosvērās par labu negatīvam rezultātiem.
Valdības, kuras bija nokļuvušas finansiālās grūtībās un kuras šeit labāk nesaukt vārdā, nāca klajā ar priekšlikumu, ka no debesīm nokritušo zeltu vistaisnīgāk būtu sadalīt tā, lai visiem zemeslodes iedzīvotājiem, cik iespējams, būtu vienāds liktenis. Tūlīt radās iebildumi, ka šāda sistēma ar savu sociālistisko ievirzi it kā godalgojot slinkumu un novedot pie tik sarežģītas sadales, ka praktiski tā jāuzskatot par neīstenojamu. Tas viss nekavēja citus runātājus nākt klajā ar vēl sarežģītākiem projektiem un apgalvot, ka, uzlabojot iepriekšējos ierosinājumus, sadalē jāņemot vērā trīs faktori — valsts platība, iedzīvotāju skaits un bagātība, turklāt katram faktoram jāap- rēķinot taisnīguma koeficients.
Taisnīgums! Visiem mutē bija tikai šis vārds. Par to, vai tas bija arī sirdīs, jau varēja šaubīties, un droši vien tādēļ, katram cerot, ka laiks atnesīs kādas priekšrocības, visi turpmākie ierosinājumi tika noraidīti tāpat kā iepriekšējie.
Pēdējā balsošana notika 14. jūlijā, un pēc tās delegāti neveikli saskatījās. Priekšā bija tikai tukšums.
Krievija un Ķīna uzskatīja, ka pienācis brīdis atkal celt dienas gaismā sākumā atlikto priekšlikumu, tomēr šoreiz mīkstinot pārlieku stingros paragrāfus. Abas valstis ierosināja, ka debesu miljardi piešķirami zemei, kuru izraudzīs pats liktenis, bet ar noteikumu, ka tā izmaksās pārējām zemēm kompensāciju — tūkstoš franku par katru pilsoni.
Vispārējais pagurums bija tik liels, ka šis ierosinājums, iespējams, būtu nobalsots tajā pašā vakarā, ja tas neatdurtos pret Andoras republikas obstrukciju. Tās pārstāvis Ramončo sāka garu garo runu, kas varbūt vēl ilgi nebeigtos, ja prezidents, konstatējis, ka visi krēsli tukši, nebūtu nolēmis sēdi beigt un diskusiju atlikt uz nākamo dienu.
Ja Andoras republika, kura deva priekšroku sadalei, kas bāzējās vienīgi uz iedzīvotāju daudzumu, bija domājusi, ka rīkojas politiski gudri, aizkavēdama tūlīt nobalsot Krievijas priekšlikumu, tad tā rūgti maldījās. Šis priekšlikums tai jebkurā gadījumā būtu nodrošinājis ievērojamas priekšrocības; tagad tā riskēja nedabūt ne santīmu, un par šo bēdīgo rezultātu tā varēja pateikties Ramončo kungam, kas palaida garām labu izdevību ciest klusu.
Nākamās dienas, 15. jūlija, rītā patiešām notika kaut kas tāds, kas diskreditēja starptautiskās konferences darbu un padarīja neiespējamu jebkuru jautājuma atrisinājumu. Ja vēl varēja diskutēt par to, kā sadalīt bolīdu, kamēr neviens nezināja, kur tas nokritīs, tad, neziņai beidzoties, diskusijām vairs nebija nekādas jēgas. Kā gan var prasīt, lai vinnētājs dalās lielajā laimestā pēc tam, kad loterija jau notikusi?
Katrā ziņā viens bija skaidrs: nekāda sadale vairs nav panākama ar labu. Likteņa aplaimotā zeme labprātīgi nekad tai nepiekritīs. Starptautiskajai konferencei vairs nebija lemts redzēt savās sēdēs piedalāmies de šnaka kungu, Grenlan- des delegātu, laimīgo vinnētāju, kuram kārtējais J. B. K. Loventāla paziņojums torīt piešķīra klejojošos miljardus.
«Apmēram kopš desmit dienām,» rakstīja Bos- tonas observatorijas gudrais direktors, «mēs vairākkārt esam ziņojuši par svarīgu pārmaiņu meteora gaitā. Sākot ar šo dienu, vairs nav novērota ne mazākā novirze no orbītas, un bolīds ir tuvojies Zemei tieši par tik, cik to prasa attiecīgie apstākļi. Šodien to no Zemes šķir apmēram piecdesmit kilometru.
Ja spēks, kas iedarbojās uz bolīdu, būtu izzudis dažas dienas agrāk, bolīds centrbēdzes rezultātā būtu varējis atkal atrauties no mūsu planētas līdz sākotnējam attālumam. Tagad tas tā vairs nav. Meteora ātrums, ko mazina biezāko atmosfēras slāņu berze, ir tikai pietiekams, lai to noturētu pašreizējā trajektorijā. Pa to tas varētu riņķot mūžīgi, ja tiktu likvidēts cēlonis, kas rada palēninājumu, proti — gaisa pretestība. Bet, tā kā šis cēlonis ir pastāvīgs, tad var uzskatīt par drošu, ka bolīds nokritīs.
Vēl vairāk. Tā kā gaisa pretestība ir zinātniski izpētīta un pazīstama parādība, tad jau šodien iespējams novilkt meteora krišanas līkni. Ja vien atkal neradīsies kādas negaidītas komplikācijas (ar kādām mums liek rēķināties iepriekšējā pieredze), tad jau tagad varam apgalvot:
1) bolīds nokritīs;
2) tas nokritīs 19. augustā starp pulksten diviem un vienpadsmitiem rītā;
3) bolīds nokritīs desmit kilometru rādiusā no Upernavikas, Grenlandes galvaspilsētas.»
Ja baņķierim Robēram Lekēram būtu bijusi iespēja uzzināt J. B. K. Loventāla paziņojumu, viņš būtu ļoti priecājies. Patiešām, tiklīdz šī vēsts kļuva zināma, visās biržās notika pilnīgs akciju sabrukums un Jaunās un Vecās Pasaules zelta ieguvju vērtība kritās par četrām piektdaļām.