27. jūlija rītā liels ļaužu pūlis vēroja «Mozika» atiešanu. Tvaikonim vajadzēja atstāt Carlstonu, lielo Dienvidkarolīnas ostu. Ziņkārīgo pieplūdums,
kuri vēlējās doties uz Grenlandi, bija tik liels, ka jau kopš vairākām dienām uz šī piecpadsmittūk- stoš tonnu lielā kuģa vairs nebija nevienas brīvas kajītes, kaut gan uz Grenlandi bija norīkoti arī citi peldoši milzeņi. Visdažādāko zemju tvaikoņi bija nolēmuši šķērsot Atlantijas okeāna ziemeļu daļu līdz Devisa šaurumam un tālāk līdz Bafina jūrai aiz polārā loka.
Kopš J. B. K. Loventāla sensacionālā paziņojuma prāti bija tik satraukti, ka par šādu ļaužu pieplūdumu nebija ko brīnīties.
Slavenais astronoms nevarēja kļūdīties. Pēc tam, kad viņš tik stingri bija norājis misterus Forsaitu un Hjudelsonu, viņš nebūtu riskējis pats saņemt tamlīdzīgus pārmetumus. Sais ārkārtējos apstākļos būtu nepiedodami sacīt kaut ko uz labu laimi: ar to varētu tikai iemantot publikas nosodījumu, un tas viņam bija skaidrs.
Tāpēc viņa secinājumiem vajadzēja būt neapšaubāmiem. Bolīdam nebija jānokrīt ne neaizsniedzamos polāros apgabalos, ne okeāna dzīlēs, no kurām cilvēks to nekādi nespētu izvilkt ārā. Nē, tam bija jāsašķīst pret Grenlandes zemi.
No visām pasaules zemēm liktenis bija izraudzījies šo lielo apgabalu, kas kādreiz bija piederējis Dānijai un kam šī karaliste dažus gadus pirms meteora parādīšanās augstsirdīgi bija piešķīrusi neatkarību.
Apgabals patiešām ir milzīgs, un neviens pat nevar pasacīt, vai tas ir kontinents vai sala. Varēja gadīties, ka zelta lode triecas lejup ļoti tālu no krasta, simtiem jūdžu iekšzemē, kur tā būtu sasniedzama tikai ar lielām grūtībām. Skaidrs, ka grūtības tiktu pārvarētas, par spīti arktiskajam salam un sniega vētrām, vajadzības gadījumā ļaudis būtu ar mieru kaut kā aizkulties līdz pašam polam, lai tikai tiktu klāt tūkstoškārtīgajiem miljardiem.
Tāpēc visi priecājās, ka nebūs jāsaduras ar šādām grūtībām un ka nokrišanas vieta noteikta tik precīzi. Grenlande bija pietiekami liela visiem, un neviens neapskauda Pīrija, Nansena un citu ziemeļpola pētnieku mazliet pavēso slavu.
Ja arī lasītājs būtu uzkāpis uz «Mozika» klāja, tas starp simtiem pasažieru, kuru vidū bija arī dažas sievietes, sastaptu piecus ceļotājus, kas viņam nebūtu sveši. Vismaz par četriem viņš nemaz nebūtu izbrīnījies.
Viens no tiem bija misters Dins Forsaits, kas Omikrona pavadībā peldēja tālu no sava Eliza- betstrītas torņa; otrs bija doktors Sidnejs Hjudelsons, kas tāpat bija pametis savu Morisstrī- tas torni.
Tiklīdz veiklākās transporta sabiedrības bija noorganizējušas ceļojumus uz Grenlandi, abi sāncenši bez šaubīšanās bija iegādājušies turp un atpakaļ biļetes. Vajadzības gadījumā viņi pat būtu devušies uz Upernaviku katrs ar savu speciālu kuģi. Protams, viņiem nebija nolūka savākt zeltu, piesavināties to un pārvest mājās Vostonā. Viņi tomēr vēlējās būt klāt, kad bolīds nokritīs zemē.
Kas zina, varbūt Grenlandes valdība, pārņēmusi bolīdu īpašumā, arī viņiem piešķir kādu daļu no miljardiem, kas nokritīs no debesīm?
Skaidrs, ka uz «Mozika» misters Forsaits un doktors Hjudelsons nebija izvēlējušies kajītes viens otram kaimiņos. Visu ceļojuma laiku, tāpat kā Vostonā, viņi neuzturēja nekādus sakarus.
Misis Hjudelsone nebija pretojusies vīra aizbraukšanai, tāpat kā Mica nebija mēģinājusi atrunāt savu saimnieku no ceļojuma. Tomēr vecākā meita tik ļoti bija lūgusi tēvu, lai ņem viņu līdzi, ka doktors, zinādams, kādas sāpes viņai sagādājis ar savu stūrgalvību, beidzot bija padevies un piekritis. Tātad Dženija pavadīja tēvu.
Meitene bija rīkojusies tik neatlaidīgi, skaidri apzinādamās, ko dara. Kopš vētrainajām scēnām, kas abas ģimenes saveda galīgā naidā, viņa bija šķirta no Frānsisa Gordona un tagad iedomājās, ka viņas mīļotais varbūt pavadīs savu tēvoci. Tadā gadījumā abiem saderinātajiem vēlreiz uzsmaidītu laime dzīvot līdzās, nemaz jau nerunājot par iespējām satikties, kā tas parasti mēdz būt ceļojuma laikā.
Notikumi pierādīja, ka Dženija bija spriedusi pareizi. Frānsiss Gordons patiešām bija nolēmis pavadīt tēvoci. Doktora prombūtnē viņš negribēja pārkāpt tā stingro rīkojumu, kas viņam aizliedza parādīties Morisstrītas namā. Tad jau labāk doties ceļojumā, kā to darīja Omikrons, lai vajadzības gadījumā nostātos starp abiem sāncenšiem un izmantotu jebkuru iespēju, kas varētu grozīt nožēlojamo stāvokli. Iespējams, ka atslābums abu attiecībās iestāsies pats no sevis pēc bolīda nokrišanas, kad tas būs kļuvis par Grenlandes tautas īpašumu vai arī pazudis Arktiskā okeāna dzīlēs. J. B. K- Loventāls arī galu galā bija tikai cilvēks un varēja kļūdīties. Un vai Grenlande neatrodas starp divām jūrām? Pietiktu ar nelielu, atmosfērisku traucējumu radītu novirzi, lai šis vispārējās iekāres objekts nenonāktu alkatīgu cilvēku rokās.
Bija arī kāda persona, kuru šads atrisinājums nebūt neapmierinātu: tas bija Ēvalds de Snaks, Grenlandes delegāts starptautiskajā konferencē, kurš tāpat piederēja pie «Mozika» pasažieriem. Viņa zemei gaužām vienkāršā veidā bija lemts kļūt par bagātāko valsti pasaulē. Lai glabātu tik daudz triljonu, valdības seifi bija noteikti par maziem; arī pašu seifu bija par maz. Laimīga tauta, kurai vairs nebūs jāmaksā nekādi nodokļi, laimīga zeme, kur vairs nebūs nabadzības! Ņemot vērā skandināvu rases mērenību un prātīgumu, nav ne mazāko šaubu, ka lielos zelta krājumus tērēs ārkārtīgi piesardzīgi. Tāpēc varēja cerēt, ka valūtas tirgu pārāk nesatricinās šis zelta lietutiņš, kuram Jupiters kādreiz licis nolit pār skaisto Da- naju, ja ticam mitoloģijai.
De Šnaka kungs uz kuģa bija varonis. Mistera Dina Forsaita un doktora Hjudelsona personības Grenlandes pārstāvja priekšā pagaisa, un abus sāncenšus tagad vienoja kopīgs naids pret tās zemes dēlu, kura viņiem nepiešķīra nekādu daļu — pat ne mazāko gandarījumu viņu godkārei — par nemirstīgo atklājumu.
Attālums no Carlstonas līdz Grenlandes galvaspilsētai ir apmēram trīs tūkstoši trīssimt jūdžu jeb mazliet vairāk par seštūkstoš kilometriem. Pārbraucienam vajadzēja ilgt ap divi nedēļām, ieskaitot apstāšanos Bostonā, kur «Mozikam» bija jāuzņem ogles. Pārtika, tāpat kā uz citiem kuģiem, kas devās šai pašā reisā, bija paņemta vairākiem mēnešiem, jo ziņkārīgo pieplūdums bija paredzēts tik liels, ka tos nekādi nevarētu apgādāt Upernavikas pilsēta.
«Moziks» vispirms virzījās uz ziemeļiem gar Savienoto Valstu austrumu krastu. Nākamajā dienā, pabraucis garām Haterasas ragam, Ziemeļ- karolīnas galējam ziemeļu punktam, tas devās tālāk selgā.
Jūlijā šajā Atlantijas daļā debesis parasti ir skaidras, un, kamēr vējš pūta no rietumiem, krasta aizsargātais tvaikonis slīdēja pa mierīgu jūru. Reizēm diemžēl vējš apsviedās no selgas puses, un kuģa gareniskā un sāniskā zvalstīša- nās radīja šādos apstākļos gaužarn parastu iespaidu.
Ja de Šnaka kunga krūtīs pukstēja triljonāra spēcīgā sirds, tad to pašu nebūt nevarēja sacīt par misteru Dinu Forsaitti un doktoru Hjudelsonu.
Tās bija viņu pirmās ūdenskristības, un viņi maksāja bagātīgus meslus dievam Neptūnam. Tomēr ne brīdi nenožēloja, ka devušies šādā dēkā.
Velti sacīt, ka abu kungu nelāgo veselību un nespēku cik spēdami izmantoja abi saderinātie. Viņi no jūras slimības necieta. Tagad, kamēr tēvs un tēvocis žēli vaidēja, viltīgās Amfitrītes mētāti, viņi atguva zaudēto laiku. Abi šķīrās tikai tad, kad vajadzēja apkopt slimniekus. Arī pati kopšana bija ieplānota diezgan viltīgi. Kamēr Dženija mierināja misteru Dinu Forsaitu, Frānsiss Gordons mēģināja uzmundrināt doktoru Hjudelsonu.
Kad jūra viļņojās mazāk, Frānsiss un Dženija izveda abus nelaimīgos astronomus laukā no kajītes svaigā gaisā uz kuģa klāja un nosēdināja pītā krēslā ne pārāk tālu vienu no otra, turklāt ar katru dienu samazinādami attālumu.
— Kā jūtaties? — Dženija jautāja, uzvilkdama segu misteram Forsaitam uz kājām.
— Man ir tik slikti! — slimnieks vaidēja, pat īsti nezinādams, kas ar viņu runājis.
Un, atbalstījis doktoru pret rūpīgi sakārtotiem spilveniem, it kā nekad nebūtu bijis padzīts no Morisstrītas mājas, Frānsiss kā atbalss atkārtoja piemīlīgā balsī:
— Kā jūtas misters Hjudelsons?
Abi sāncenši tā palika sēžam vairākas stundas, tikko nojauzdami, ka sēž viens otram kaimiņos. Viņos mazliet atgriezās dzīvība vienīgi tad, kad garām pagāja de Snaka kungs, kas turējās stingri uz kājām kā vecs jūras vilks un smējās par vētru, izslējis galvu kā cilvēks, kuram sapņos rādās tikai zelts un kurš visu redz tikai zeltainā krāsā. Mistera Forsaita un mistera Hjudelsona acis tad vārgi iemirgojās un viņi ar pēdējiem spēkiem paši savā nodabā naidīgi šļupstēja.
— Bolīdu laupītājs! — čukstēja misters Forsaits.
— Meteoru zaglis! — atsaucās doktors Hjudelsons.
De Šnaka kungs to visu laida gar ausīm; viņš pat nedomāja ievērot abu kungu klātieni uz klāja. Viņš augstprātīgi soļoja šurp un turp kā cilvēks, kas savā zemē atradis vairāk naudas, nekā vajadzīgs, lai simtkārt samaksātu visas pasaules parādus.
Vispār brauciens noritēja samērā labvēlīgos apstākļos. Jādomā, arī citi kuģi, nākdami no austrumu piekrastes ostām, devās uz ziemēļiem, virzīdamies uz Devisa šaurumu, un vēl citi, izraudzījušies tādu pašu mērķi, pašreiz šķērsoja Atlantijas okeānu.
«Moziks» neapstājies pabrauca garām Ņujorkai un, uzņēmis kursu uz ziemeļaustrumiem, turpināja ceļu uz Bostonu. 30. jūlija rītā tas samazināja ātrumu iepretim Masačūsetsas štata galvaspilsētai. Ar vienu dienu vajadzēja pietikt, lai papildinātu kuģa ogļu tilpnes, jo Grenlande nebija zeme, kur varētu uzņemt kurināmo.
Kaut arī pārbrauciens bija noritējis gluži veiksmīgi, lielākā daļa pasažieru tomēr bija cietuši no jūras slimības. Pieci vai seši pasažieri nolēma, ka diezgan ceļots, un palika Bostonā. Tomēr tie nebija ne misters Dins Forsaits, ne doktors Sid- nejs Hjudelsons. Kaut arī gareniskā un sāniskā zvalstīšanās viņiem aizrautu pēdējo elpu, viņi galu galā tomēr nokļūtu līdz meteoram, savu dedzīgāko ilgu objektam.
Kad daži neizturīgāki pasažieri izkāpa krastā, vairākas «Mozika» kajītes atbrīvojās. Tūlīt arī radās citi, kas tās aizņēma, lai sāktu ceļojumu no Bostonas.
To vidū varēja ievērot glīta izskata džentlmeni, kas bija ieradies viens no pirmajiem, lai aizrunātu sev tukšo kajīti. Sis džentlmenis nebija neviens cits kā misters Sets Stenforts, misis Arkā- dijas Vokeres vīrs, kuru bija salaulājis un vēlāk, kā jau zinām, šķīris Vostonas tiesnesis Prots.
Pēc šķiršanās, kas bija notikusi pirms kādiem diviem mēnešiem, misters Sets Stenforts atgriezās Bostonā. Viņš joprojām bija aizrāvies ar ceļojumiem, un, tā kā J. B. K- Loventāla paziņojums lika atteikties no Japānas, viņš bija apmeklējis Kanādas galvenās pilsētas Kvebeku, Toronto, Monreālu un Otavu. Vai viņš mēģināja aizmirst bijušo laulāto draudzeni? Maz ticams. Sākumā viņi viens otram bija patikuši, vēlāk vairs ne. Tāpēc arī bija notikusi šķiršanās, tikpat oriģināla kā laulības. Viss bija beidzies. Viņi droši vien vairs nekad neredzēsies, un, ja arī redzēsies, tad varbūt viens otru vairs nepazīs.
Misters Sets Stenforts bija ieradies Toronto, domīnijas pašreizējā galvaspilsētā, kad viņu sasniedza J. B. K- Loventāla sensacionālā ziņa. Pat ja bolīda nokrišana būtu bijusi gaidāma tūkstošiem jūdžu tālu, Āzijas vai Āfrikas vismazāk pieejamajos apgabalos, viņš būtu darījis neiespējamo, lai tur nokļūtu. Pati dabas parādība viņu īpaši neinteresēja, tomēr iespēja piedalīties izrādē, kuru noskatīsies tikai neliels skatītāju skaits un kuru miljoniem cilvēku neredzēs, pārāk vilināja piedzīvojumu kāro džentlmeni, kam tik ļoti patika kustība un kam bagātība deva iespēju atļauties visneticamākos ceļojumus.
Turklāt nemaz nebija jābrauc uz pasaules otru malu. Brīnumainā teātra skatuve atradās tepat aiz Kanādas robežām.
Misters Sets Stenforts tāpēc sēdās pirmajā vilcienā, kas gāja uz Kvebeku un tālāk, cauri do- mīnijas un Jaunās Anglijas līdzenumiem, uz Bostonu.
Četrdesmit astoņas stundas pēc šā džentlmeņa iesēšanās kuģī, visu laiku turēdamies gar piekrasti, «Moziks» iepeldēja Portsmutas un pēc tam Portlendas ūdeņos. To vēl vienmēr sasniedza bāku uguns, iespējams, ka tās varēja pastāstīt ko jaunu par bolīdu, kas tagad bija redzams ar neapbruņotu aci, kad debesis noskaidrojās.
Bākas joprojām bija mēmas, un, kad tvaikonis peldēja garām Jaunās Skotijas lielajai ostai, arī Halifaksas bāka nepauda neko.
Cik daudzi ceļotāji nožēloja, ka Fandija līcim starp Jauno Skotiju un Jauno Bransviku nav nevienas izejas uz austrumiem vai ziemeļiem! Tad nebūtu jācieš negantā viļņošanās, kas turpinājās līdz pašai Bretona raga salai. Jūras slimnieku bija cik uziet, un viņu vidū, par spīti Dženijas un Frānsisa kopšanai, īpašu uzmanību pievērsa misters Forsaits un doktors Hjudelsons.
«Mozika» kapteinis apžēlojās par saviem pasažieriem, kas jutās pagalam slikti. Viņš iebrauca Svētā Labrenča līcī, lai atgrieztos atklātā jūrā caur Belailas šaurumu Ņūfaundlendas krastu aizsegā. Tālākā ceļā viņš tuvojās Grenlandes rietumu krastam, šķērsojot Devisa šaurumu visā tā platumā. Tagad tvaikonis tik ļoti nezvārojās.
7. augusta rītā kļuva redzams Konforta rags. Grenlandes robežas sniedzas mazliet vairāk uz austrumiem, līdz Fervelas zemesragam, pret kuru veļas Atlantijas okeāna ziemeļu daļas bangas. Cik tās brāzmainas, zina vienīgi Ņūfaundlendas un Islandes varonīgie zvejnieki.
Par laimi, nebija jābrauc gar Grenlandes krastiem. Šī piekraste ir gandrīz nepieejama. Tur nav nevienas ostas, kur iegriezties kuģiem, un jūras bangas tos šausta bez atelpas. Turpretim Devisa šaurumā patvēruma vietu netrūkst. Gan fjordos, gan salu aizsegā var viegli paglābties, un, vienīgi dienvidu vējiem pūšot, navigācija kļūst grūtāka.
Ceļojums turpinājās, un pasažieriem nebija iemesla pārlieku žēloties.
Šo Grenlandes piekrastes joslu no Fervelas zemesraga līdz Disko salai lielākoties ieskauj mežonīgas, ļoti augstas klintis, kas aiztur jūras vējus. Pat ziemas sezonā šo krastu mazāk aizsprosto ledāji, ko no pola atnes Ziemeļu Ledus okeāna straumes.
Tādi bija apstākļi, kad «Mozika» ašā skrūve kūla Zilbera līča udeņus. Tvaikonis uz dažām stundām iegriezās Gothobas ostā, lai pavārs varētu lielākos vairumos iepirkt svaigas zivis. Jo vai tad Grenlandes iedzīvotāji galvenokārt nepār- tiek no jūras dāvanām? Tad kuģis aizpeldēja garām Holšteinborgas un Kristjanshobas ostām, kuras slēpjas Disko līča pašā galā un ir pilnīgi ieslēgtas klinšu sienās, tā ka pat grūti uzminēt to atrašanās vietu. Šie ciemati noder par labu patvērumu daudzajiem zvejniekiem, kas vago Devisa šaurumu, medīdami valzivis, narvaļus, valzirgus un roņus, dažkārt aizkuģodami līdz Ba- fina jūras pašai ziemeļu robežai.
Disko sala, ko tvaikonis sasniedza 9. augusta agrā rītā, ir pati ievērojamākā no visām salām, kas virknējas gar Grenlandes piekrasti. Salu veido bazalta klintis, un tās dienvidu pusē ir miests Godhavna. Apdzīvotajā vietā neredz akmens māju, visas mājas celtas no koka, ar nedaudz aptēstu baļķu sienām, kas notrieptas ar biezu darvas kārtu, kura neļauj kokam saskarties ar gaisu. Frānsisu Gordonu un Setu Stenfortu, kas bija ceļotāji, kurus nebūt tik ļoti nevilināja izredzes skatīt pašiem savām acīm meteora nokrišanu, ļoti pārsteidza melnganais, tumšais ciemats, ko atdzīvināja viens otrs sarkans jumts vai aizvirtnis. Kā gan še ļaudis dzīvoja garajās ziemās? Viņi ļoti brīnītos, dzirdēdami, ka dzīve šeit rit gandrīz tāpat kā Stokholmā vai Kopenhāgenā. Daudzas mājas, kaut arī trūcīgi mēbelētas, ir ļoti ērti iekārtotas. Tajās ir salons, guļamistaba un pat bibliotēka, jo «labākā sabiedrība», ja tā var izteikties, ir dāņu izcelsmes un pietiekami izglītota. Valsts varu pārstāv kāds valdības delegāts, kura sēdeklis atrodas Upernavikā.
10. augustā, ap sešiem vakarā, pabraucis garām Disko salai, «Moziks» noenkurojās šās pilsētas ostā.