Grenlande nozīmē «zaļā zeme». Šim sniegiem klātajam novadam labāk piederētos nosaukums «baltā zeme». Varbūt Grenlandi ar labsirdīgu ironiju tā nosaucis tās krusttēvs Ēriks Sarkanais, X gadsimta jūrnieks, kas droši vien tikpat maz bija sarkans, cik Grenlande zaļa. Vai arī šis skandināvs cerēja tādējādi pamudināt savus tautiešus, lai tie dodas kolonizēt ziemeļu zaļo novadu? Bez panākumiem. Kolonistus nevilināja jaukais nosaukums, un tāpēc šodien Grenlandes iedzīvotāju skaits, kopā ar iezemiešiem, nepārsniedz desmit tūkstošus.
Ja pasaulē bija zeme, kas nudien nemaz nebija piemērota piectūkstoš septiņsimt astoņdesmit astoņu miljardu franku saņemšanai, tad, jāatzīst, tā bija tieši Grenlande! Ceļotāju pulkā, kuru ziņkāre bija atvedusi Upernavikā, šādas pārdomas izteica ne viens vien pasažieris. Vai tad bolīds labāk nevarēja nokrist dažus simtus jūdžu vairāk uz dienvidiem, Kanādas vai Savienoto Valstu līdzenumos, kur to viegli varētu atrast? Nē, laikmeta nozīmīgākajam notikumam vajadzēja norisināties visnomaļākajā un visneviesmīlīgākajā zemē.
Taisnību sakot, vēsturē gan zināmi arī līdzīgi precedenti. Vai tad senāk Grenlandē nebija krituši bolīdi? Disko salā Nordenskjelds taču bija atradis trīs dzelzs bluķus, droši vien meteorītus, katru divdesmit četras tonnas smagu, kas pašreiz bija aplūkojami Stokholmas muzejā.
Ja vien J. B. K. Loventāls nekļūdījās, bolīdam laimīgā kārtā bija jānokrīt puslīdz pieejamā vietā, turklāt augustā, kad gaisa temperatūra vēl turas virs nulles. Sajā gadalaikā augsne vietumis attaisno ironisko «zaļās zemes» iesauku, kas dota šim Jaunā Kontinenta apgabalam. Dārzos aug daži dārzeņi un graudaugi, lai gan zemes vidienē botāniķis atrastu tikai sūnas un ķērpjus. Piekrastes joslā pēc sniega nokušanas sazaļo ganības, kas ļauj turēt nedaudz mājlopu. Protams, runa
nav par simtiem vērsu un govju, bet šur tur var sastapt vistas un kazas, kas ir visai izturīgi dzīvnieki, un, galvenais, nevajag aizmirst briežu barus un daudzos suņus.
Pēc diviem vai augstākais trim vasaras mēnešiem atgriežas ziema ar nebeidzami garām naktīm, skarbām, saltām, no pola atplūdušām gaisa strāvām un briesmīgām sniega vētrām. Virs ledus kamaras, kas sedz zemi, virpuļo tādi kā pelēki putekļi, ko sauc par ledus putekļiem, un šī smelkne ir pilna mikroskopiskas floras, kuras pirmos paraugus savāca Nordenskjelds.
Bet tas vien, ka meteoram nebija jānokrīt zemes vidienē, vēl nenozīmēja, ka bolīds jau ir drošs Grenlandes īpašums.
Upernavika nav tikai piekrastes pilsēta; jūra to ieskauj no visām pusēm. Tā ir it kā sala daudzu gar krastmalu izkaisītu saliņu vidū, un šī sala, kuras apkārtmērs nesasniedz ne desmit jūdžu, jāatzīst, bija diezgan sīks mērķis debesu lodei. Ja tā nekritīs ar matemātisku precizitāti, tā aizlidos garām un ievelsies Bafina jūras dzīlēs. Šais ziemeļu novados jūra nav sekla; zonde aizsniedz tūkstoš līdz divtūkstoš metru lielu dziļumu. Tad izzvejojiet nu no šī bezdibeņa metāla masu, kas sver bezmaz deviņsimttūkstoš tonnu!
Šāda varbūtība visvairāk satrauca de šnaka kungu, kas savas bažas vairākkārt bija uzticējis Setam Stenfortam, ar kuru bija iepazinies ceļojuma laikā. Tomēr pret šīm briesmām nekas nebija iesākams; atlika vienīgi paļauties uz J. B. K. Loventāla aprēķiniem.
Nelaimi, kas biedēja de Šnaka kungu, Frānsiss Gordons un Dženija Hjudelsone turpretim uzskatīja par vislaimīgāko atrisinājumu. Ja bolīds pazustu, tiem, kuru rokās bija viņu laime, vairs nebūtu nekā ko prasīt, pat nebūtu vairs iemesla tīkot, lai bolīdu nosauc viņu vārdā. Tas nozīmētu lielu soli tuvāk tik kārotajai izlīgšanai.
Jāšaubās, vai daudzi pasažieri uz «Mozika» un desmit citu dažādu nāciju kuģu klāja, kuri bija izmetuši enkuru iepretim Upernavikai, domāja tāpat kā jaunie cilvēki. Ja jau braukuši tik tālu ceļu, viņi arī gribēja kaut ko redzēt.
Lai būtu kā būdams, vismaz nakts tumsa viņu vēlmēm ceļā nestājās. Astoņdesmit dienas — četrdesmit pirms un četrdesmit pēc vasaras saulgriežiem — šajos platuma grādos saule ne lec, ne noriet. Tātad, meteoram parādoties, bija izredzes visu jo skaidri novērot, ja vien saskaņā ar J. B. K. Loventāla apgalvojumiem liktenis liks tam nokrist norādītajā vietā.
Nākamajā dienā pēc ierašanās visdažādāko cilvēku bariņi sāka klaiņot ap nedaudzajiem Uperna- vikas koka nameļiem, no kuriem galvenais lepojās ar balto, sarkankrustoto Grenlandes karogu. Nekad vēl grenlandieši un grenlandietes savā tālajā zemē nebija redzējuši tik daudz ļaužu.
Grenlandieši, sevišķi rietumu piekrastes iedzīvotāji, ir diezgan īpatnēji. Maza vai vidēja auguma, drukni, spēcīgi, ar īsām kājām, bet smalkām rokām un locītavām, iedzeltenu ādas krāsu, platu, plakanu seju, gandrīz bez deguna, ar brūnām, mazliet iešķībām acīm un melniem, cietiem matiem, kas daļēji aizsedz seju, viņi atgādina roņus, viņiem ir tā pati maigā izteiksme un zem ādas noderīgā tauku kārta, kas pasargā no aukstuma. Abi dzimumi valkā vienādu apģērbu: zābakus, bikses un «amautu» — sava veida kapuci; tomēr sievietes, kas jaunībā ir koķetas un jautras, matus galvvidū savij mezglā, dižojas ar moderniem audumiem un rotājas ar raibām lentēm.
Tetovēšanās mode, kas kādreiz bija ļoti izplatīta, tagad misionāru ietekmē izzudusi, tomēr tauta saglabājusi kaislīgu tieksmi uz dejani un dziesmām, kas šeit ir vienīgā izklaidēšanās. Grenlan- diešu parastais dzēriens ir ūdens, pārtika — roņu un ēdamu suņu gaļa, zivis un aļģu augļi. Visumā dzīve tur ir diezgan bēdīga.
Tāds svešzemnieku pieplūdums Upernavikas salā ļoti pārsteidza dažus simtus iedzimto, kas tur dzīvo, un, kad viņi uzzināja, kāpēc tie ieradušies, viņu pārsteigums nebūt nemazinājās. Kaut arī bija nabagi, viņi tomēr zināja zelta vērtību. Taču negaidītā laime nebija domāta viņiem. Ja miljardi nokritīs uz viņu zemes, tad ne jau viņi piepildīs savas kabatas, kaut arī kabatu grenlan- diešu apģērbam netrūka, — gluži dabīgi, tas taču nebija polinēziešu apģērbs! Miljardi nozudīs valsts kasē, no kurienes, kā jau parasts, tie vairs neparādīsies nekad. Par «notikumu» iezemieši tomēr interesējās. Kas zina, varbūt tomēr kaut kas atkritīs arī Grenlandes nabaga pilsoņiem?
Lai kā tas būtu, nupat bija pienācis laiks «notikumam» atrisināties.
Ja pienāks vēl jauni tvaikoņi, tie Upernavikas ostā vairs nevarēs iebraukt. Turklāt augusts gāja uz beigām, un kuģi tik tālos platuma grādos nevarēja ilgi uzkavēties. Septembris jau nozīmē ziemu, jo no jūras šaurumiem un ziemeļu kanāliem atpeld pirmie ledāji un Bafina jūra drīz vien vairs nav kuģojama. No šiem novadiem bēgšus jābēg, tie jāpamet, jāatstāj aiz muguras Fervelas zemesrags, jo citādi ledus var aizsprostot ceļu un paturēt gūstā uz septiņiem astoņiem Ziemeļu Ledus okeāna ziemas mēnešiem.
Laiku īsinādami, uzņēmīgākie tūristi devās tālās pastaigās pa salu. Akmeņainais, gandrīz pilnīgi līdzenais apvidus ar mazu pacēlumu salas vidienē ir ļoti piemērots soļošanai. Šur tur plešas pļavas, kur virs sūnu paklāja un drīzāk dzeltenas nekā zaļas zāles slejas kociņi, kas nekad neizstiepsies par kokiem, — sačervelējuši bērziņi, kuri vēl aug aiz septiņdesmit otrās paralēles.
Debesis parasti bija miglainas, un austrumu vēji dzenāja visbiežāk smagus, zemus mākoņus. Temperatūra nepārsniedza desmit grādus virs nulles. Tāpēc pasažieri bija priecīgi, ka uz saviem kuģiem varēja baudīt komfortu, kādu pilsētiņa nevarēja sniegt, un ēdienus, kas nebija atrodami ne Godhavnā, ne kādā citā piekrastes centrā.
Kopš «Mozika» pienākšanas bija pagājušas piecas dienas, kad 16. augusta rītā Upernavikas selgā parādījās pēdējais kuģis. Tas bija tvaikonis, kas peldēja gar arhipelāga salām un saliņām, lai izmestu enkuru ostā. Tā mastā plīvoja Amerikas Savienoto Valstu karogs ar piecdesmit vienu zvaigzni.
Nebija šaubu, ka tvaikonis uz lielo meteoroloģisko izrādi atvedis jaunu ziņkārīgo baru, nokavējušos skatītājus, kas, starp citu, neko nebija nokavējuši, jo zelta lode vēl joprojām riņķoja gaisā.
Ap vienpadsmitiem rītā tvaikonis «Oregona» izmeta enkuru flotiles vidū. No tā tūlīt nolaida ūdenī laivu, kas izcēla krastā kādu pasažieri, kurš acīmredzot steidzās vairāk nekā citi ceļotāji.
Tūlīt paklīda valodas, ka tas ir kāds no Bos- tonas observatorijas astronomiem vārdā Vorfs. Viņš tūlīt devās pie valdības galvas. Pēdējais nekavējoties izsauca de Šnaka kungu, un delegāts aizsteidzās uz mājiņu, virs kuras plīvoja nacionālais karogs.
Satraukums bija liels. Vai bolīds varbūt nedomāja visiem parādīt garu degunu un «pa angļu modei» [15] aizlaisties uz citu debess malu, ka to vēlējās Frānsiss Gordons?
Bija 16. augusts. Tātad vēl vajadzēja paiet trīsreiz divdesmit četrām stundām, iekāms bolīds sadursies ar Grenlandes zemi.
— Kaut viņš aizietu dibenā! — norūca Frānsiss Gordons, starp citu, vienīgais, kas loloja šādu domu un izteica šādu cerību.
Bet vajadzēja vēl paiet trim dienām, lai viss atrisinātos tā vai citādi. Trīs dienas kādreiz ir īss, citreiz — ļoti ilgs laiks, īpaši vēl Grenlandē, par kuru nezin vai varētu sacīt, ka tur netrūkst izklaidēšanās iespēju. Visi garlaikojās, un bezdarbīgie tūristi gandrīz vai izmežģīja žokļus lipīgās žāvās.
Viens no tiem, kuram laiks nebūt nešķita ritam lēni, bija misters Sets Stenforts. Būdams rūdīts globe trotter, [16] kas allaž traucās turp, kur bija redzams kaut kas īpašs, viņš bija pieradis pie vientulības un mācēja, kā saka, «pats sev pakavēt laiku».
Un tomēr — tāda ir mūžīgā netaisnība virs zemes — apnicīgā pēdējo dienu gaidīšana beidzās tikai viņam vienīgajam.
Misters Sets Stenforts patlaban pastaigājās pa liedagu, vērodams «Oregonas» pasažieru izcelšanos krastā, un tad piepeši apstājās, ieraudzījis kādu dāmu, ko laiva bija nule atvedusi.
Neticēdams savām acīm, Sets Stenforts piegāja tuvāk un teica balsī, kas pauda pārsteigumu, nevis nepatiku:
— Misis Arkādija Vokere, ja nemaldos?
— Misters Stenforts! — sieviete atbildēja.
— Es tiešām negaidīju, misis Arkādija, ka sastapšu jūs šai tālīnajā salā.
— Es arī nebūt necerēju jūs šeit ieraudzīt, mister Stenfort.
— Kā jums klājas, misis Arkādija?
— Ļoti labi. Un jums?
— Lieliski. Labāk nemaz nevar būt!
Un viņi sāka tērzēt kā nejauši sastapušies seni paziņas.
Pacēlusi roku pret debesīm, misis Arkādija Vokere vispirms vaicāja:
— Un šis vēl nav nokritis?
— Nē, esiet bez rūpēm, vēl ne, bet ilgi vairs nebūs jāgaida.
— Tātad es to redzēšu! — misis Arkādija Vokere iesaucās, dziļi apmierināta.
— Tāpat kā es, — misters Sets Stenforts atbildēja.
Patiešām, tie bija ļoti izsmalcināti ļaudis, labākās sabiedrības pārstāvji, lai neteiktu — divi seni draugi, kas, ziņkāres urdīti, satikušies Upernavikas liedagā.
Un kāpēc gan lai tas būtu citādi? Misis Arkādija Vokere, protams, nebija sastapusi Setā Sten- fortā savu ideālu, bet ļoti iespējams, ka šāda ideāla vispār nemaz nebija, ja jau viņa to neatrada nevienā vīrietī. Viņā nekad nebija uzliesmojusi dzirkstele, ko romānos dēvē par «mīlestību no pirmā acu uzmetiena», un, trūkstot šai leģendārajai dzirkstelei, neviens arī nebija iekarojis viņas sirdi, izdarīdams kādu neparasti spožu pakalpojumu. Viņu abu godīgais kopdzīves mēģinājums pierādīja, ka laulība ne Arkādijai Vokerei, ne misteram Setam Štenfortam nav piemērota. Tagad viņa izjuta lielas simpātijas pret vīrieti, kas tik smalkjūtīgi bija atteicies no vīra tiesībām, bet Sets Stenforts atcerējās savu bijušo sievu kā ļoti inteliģentu, oriģinālu sievieti, kas atguvusi pilnību tai brīdī, kad pārtraukusi būt viņa sieva.
Viņi bija šķīrušies bez pārmetumiem un savstarpējiem apvainojumiem. Misters Sets Stenforts bija devies ceļā viens, misis Arkādija tāpat. Fantāzijas lidojums viņus atkal saveda kopā Grenlandes salā.
Kāpēc lai viņi izliktos, ka viens otru nepazīst? Kas var būt aplamāks par pakļaušanos aizspriedumiem un vismuļķīgākajām konvencijām? Kad viņi bija pārmijuši pirmos teikumus, misters Sets Stenforts piedāvājās misis Arkādijai Vokerei par pavadoni, un viņa labprāt pieņēma mistera Seta Stenforta pakalpojumus, un tālākā sarunā skāra vairs tikai neparasto meteoroloģisko parādību, kuras atrisinājums bija tik tuvu.
Laikam ritot, ziņkārīgie, kas bija sapulcējušies šai tālīnajā krastā, sāka nervozēt, bet visvairāk satraukti bija galvenie «pretendenti», pie kuriem līdz ar grenlandiešiem jāpieskaita arī misters Dins Forsaits un doktors Sidnejs Hjudelsons, jo viņi ne par kādu cenu negribēja atteikties no savām «tiesībām».
«Kaut nu tas nokristu uz salas!» domāja misteri Forsaits un Hjudelsons.
«Un nevis kaut kur blakus!» domāja Grenlandes valdības galva.
— Tikai ne mums uz galvas! — klusībā piebilda daži bailīgie.
Tikai ne par tuvu vai par tālu — tas patiešām bija vienīgais satraukuma cēlonis.
Sešpadsmitais un septiņpadsmitais augusts pagāja bez jebkādiem starpgadījumiem. Par nelaimi, laiks apmācās un temperatūra strauji kritās. Varbūt ziema šogad iestāsies agrāk? Krastmalas augstienes jau sedza sniegs, un, kad vējš pūta no tās puses, tas bija tik spīvs, tik caururbjošs, ka vajadzēja glābties kuģu salonos. Par dzīvošanu šādos platuma grādos nebija ko domāt, tāpēc ziņkārīgie, apmierinājuši savu kaislību, labprāt būtu drīzāk atkal devušies uz dienvidiem.
Varbūt vienīgi abi sāncenši, iespītējušies jautājumā par savām tiesībām, gribētu palikt dārguma tuvumā. No tik neprātīgiem cilvēkiem varēja sagaidīt visu, un Frānsiss Gordons, domādams par savu mīļo Dženiju, ar bažām apcerēja izredzes uz ilgu ziemošanu.
Naktī no septiņpadsmitā uz astoņpadsmito augustu pār arhipelāgu plosījās īsta vētra. Pirms divdesmit stundām Bostonas astronomam bija izdevies īsu brīdi novērot bolīdu, kura ātrums nemitīgi samazinājās. Bet auka bija tik neganta, ka neviļus radās jautājums, vai tā bolīdu neaiznesīs kaut kur sānis.
Vējš nepierima arī. astoņpadsmitajā augustā, un nakts sākās tik nemierīgi, ka ostā noenkuroto kuģu kapteiņi bija nopietni nobažījušies.
Tomēr pret pusnakti vētra manāmi pierima. To izmantoja visi pasažieri, jau piecos no rīta sākdami izcelties krastā. Vai tad 19. augusts nebija paredzētais datums, kad bolīdam jākrīt?
Bija pēdējais laiks. Septiņos bija dzirdams dobjš troksnis, no kura nodrebēja visa sala.
Mirkli vēlāk kāds iedzimtais ieskrēja de šnaka kunga mājā. Viņš nesa ilgi gaidīto vēsti…
Bolīds bija nokritis Upernavikas salas ziemeļrietumu galā.