Vienā mirklī ziņa aplidoja visus un satracināja gan tūristus, gan pašus grenlandiešus. Uz kuģiem ostā nepalika pat apkalpes, un vesela ļaužu straume sāka plūst ziņneša norādītajā virzienā.
Ja visu uzmanība nebūtu pievērsta meteoram, tad droši vien kāds ievērotu, ka tieši tajā brīdī notiek kaut kas grūti izskaidrojams. It kā paklausīdams kādam noslēpumainam signālam, viens no līcī noenkurotajiem kuģiem — kāds tvaikonis, no kura skursteņa jau kopš ausmas vēlās dūmu mutuļi, — pacēla enkuru un ar pilnu tvaiku devās jūrā. Tas bija ļoti slaids kuģis, kas droši vien spēja attīstīt ievērojamu ātrumu. Dažās minūtēs tas bija pazudis aiz klinšu raga.
Tas tiešām likās dīvaini. Kādēļ gan braukt uz Upernaviku, lai dotos atkal projām tieši tad, kad notiek kaut kas tāds, ko ir vērts redzēt? Bet visi bija tik satraukti, ka kuģa aizbraukšanu neviens neievēroja, kaut arī tā bija tik pēkšņa un neizskaidrojama.
Pūli, kurā bija arī dažas sievietes un pat bērni, vadīja tikai viena doma — cik iespējams ātrāk tikt uz priekšu. Nekārtīgā barā, cits citu stumdami un grūstīdami, visi devās ceļā. Sai burzmā tomēr viens cilvēks saglabāja pilnīgu mieru. Attaisnodams savu pieredzējuša globe trotter slavu, misters Sets Stenforts likās nesatraucams un vispārējā apjukumā izturējās pat mazliet nicīgi. Vai nu aiz pārlieku izsmalcinātas pieklājības, vai kādu citu jūtu mudināts, viņš tūlīt pagriezās un sāka soļot pretējā virzienā, dodamies pretim misis Ar- kādijai Vokerei, lai piedāvātos viņu pavadīt. Galu galā vai tad, ņemot vērā viņu draudzīgās attiecības, nebija gluži dabiski, ka viņi abi reizē aplūko bolīdu?
— Beidzot tas ir nokritis, mister Stenforti — bija misis Arkādijas Vokeres pirmie vārdi.
— Beidzot tas ir nokritis. — misters Sets Stenforts atbildēja.
— Beidzot tas ir nokritis! — nemitīgi atkārtoja pūlis, virzīdamies uz salas ziemeļrietumu galu.
Pieciem cilvēkiem tomēr bija izdevies izrauties pūļa priekšgalā. Vispirms tas bija Ēvalds de Snaks, Grenlandes delegāts starptautiskajā konferencē, kuram pat visnepacietīgākie soļotāji laipni deva ceļu.
Spraugā, kas tādējādi izveidojās, tūlīt iespraucās divi citi tūristi — misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons, kuri tagad soļoja kolonnas priekšgalā, bet viņiem tūlīt pa pēdām sekoja Frānsiss un Dženija. Jaunie ļaudis joprojām darbojās mainītās lomās, tāpat kā uz «Mozika» klāja. Dženija rūpējās par misteru Dinu Forsaitu, bet Frānsiss Gordons par doktoru Sidneju Hjudelsonu. Jāatzīst, ka viņu gādība ne vienmēr tika uzņemta laipni, šoreiz gan abi sāncenši bija tik briesmīgi satraukti, ka pat neievēroja viens otra klātbūtni. Tātad nevarēja būt runa par kaut kādu iebildi pret viltīgo jauniešu manevru, kuri roku rokā soļoja viņiem blakus.
— Delegāts pirmais iegūs bolīdu savā īpašumā, — misters Forsaits gaudās.
— Un uzliks tam ķepu, — doktors Hjudelsons piebilda, domādams, ka atbild Frānsisam Gordo- nam.
— Bet es tik un tā pieteikšu savas tiesības! — misters Dins Forsaits apgalvoja, vērsdamies pie Dženijas.
— Kāpēc ne! — misters Sidnejs Hjudelsons piekrita, domādams pats par sevi.
Par lielu prieku viena meitai un otra māsas dēlam, patiešām jau likās, ka abi sāncenši, aizmirsuši savstarpējo ķildošanos, vienosies naidā pret kopējo pretinieku.
Par laimi, iegadījās tā, ka laika apstākļi pilnīgi mainījās. Vējam iegriežoties no dienvidiem, vētra pierima. Lai arī saule pacēlās tikai dažus grādus virs apvāršņa, tomēr tās stari izlauzās cauri atlikušajiem retajiem mākonīšiem. Nebija vairs ne lietus, ne brāzmu, laiks bija noskaidrojies, gaiss rāms, temperatūra plus astoņi deviņi grādi pēc Celsija.
No piestātnes līdz bolīdam bija krietna jūdze, un šis attālums bija jānoiet kājām. Velti būtu Upernavikā meklēt kādu satiksmes līdzekli. Starp citu, soļot pa samērā līdzeno, klinšaino apvidu bija viegli; zemes reljefs paaugstinājās tikai salas vidienē un piekrastē, kur pret debesīm slējās diezgan augstas klintis.
Tieši aiz šīm klintīm bolīds bija nokritis. No piestātnes tas nebija redzams.
Iedzimtais, kas pirmais bija atnesis svarīgo vēsti, tagad noderēja par pavadoni. Viņam sekoja de Šnaka kungs, misteri Forsaits un Hjudelsons, Dženija un Frānsiss, kuriem savukārt mina uz papēžiem Omikrons, Bostonas astronoms un viss tūristu bars.
Mazliet atstatu no pārējiem soļoja misters Sets Stenforts un misis Arkādija Vokere. Arī bijušie laulātie draugi zināja par jau leģendāro ķildu starp abām ģimenēm, un Frānsiss, kas ceļojuma laikā bija tuvāk iepazinies ar misteru Setu Sten- fortu, bija pastāstījis viņam par šās ķildas sekām.
— Gan viss nokārtosies, — misis Arkādija Vokere pareģoja, kad savukārt bija iepazīstināta ar apstākļiem.
— Tas būtu vēlami, — misters Sets Stenforts piekrita.
— Protams! — misis Arkādija atsaucās. — Un pēc tam viss būs jo labāk. Redziet, mister Sten- fort, mazliet grūtību vai raižu pirms kāzām nemaz nenāk par ļaunu. Pārāk viegli noslēgtas laulības var tikpat viegli izirt. Vai tā nav?
— Pilnīgi pareizi, misis Arkādija. Mūsu piemērs to apstiprina. Piecās minūtēs … zirgā … tikai pasniedzot roku …
— Lai pēc pusotra mēneša to atkal atrautu, turklāt katrs savu un abi reizē! — misis Arkādija Vokere smaidīdama viņu pārtrauca. — Toties Frānsiss Gordons un mis Dženija Hjudelsone, kuri nelaulāsies, sēdēdami zirga mugurā, drošāk sasniegs laimi.
Velti piebilst, ka ziņkārīgo barā vienīgi misters Sets Stenforts un misis Arkādija Vokere, — ja neminam abus saderinātos, — nedomāja un nerunāja par bolīdu, bet gudri filozofēja, kā to droši vien būtu darījis arī tiesnesis misters Džons Prots, kura nedaudzos toreiz sacītos vārdus un šķelmīgi labsirdīgo seju viņi tagad atcerējās.
Visi raiti soļoja pa līdzenumu, kur vietumis auga sīki krūmi, no kuriem uzspurdza gaisā daudz putnu, ko līdz šim Upernavikas apkaimē vēl neviens nebija izbiedējis. Pusstundā trīs ceturtdaļas jūdzes bija veiktas. Atlika vēl kādi tūkstoš metri līdz bolīdam, kuru skatieniem slēpa klints ieloka izcilnis. Pēc grenlandiešu gida vārdiem, tieši tur tas bija nokritis, un pavadonim varēja ticēt. Strā- dēdams savā zemes gabalā, viņš bija redzējis meteora spožo liesmojumu un dzirdējis kritiena troksni, ko arī citi, kaut atrazdamies daudz tālāk, tāpat bija dzirdējuši.
Kāda šim apvidum pavisam neparasta parādība lika tūristiem mazliet atvilkt elpu. Kļuva karsts. Lai cik neticami tas liktos, daudzi slaucīja pieri, it kā atrastos, daudz siltākos platuma grādos. Vai varbūt ziņkārie ceļinieki svīda no straujās iešanas? Protams, arī tas bija viens no iemesliem, taču nenoliedzami gaisa temperatūra bija ievērojami cēlusies. Šajā vietā, netālu no salas ziemeļrietumu gala, termometrs droši vien rādīja dažus grādus vairāk nekā Upernavikā. Likās pat, ka siltums pieņemas, jo vairāk viņi tuvojas mērķim.
— Vai bolīda nokrišana būtu mainījusi arhi- pelāga klimatu? — misters Stenforts smiedamies vaicāja.
— Grenlandieši par to varētu tikai priecāties, — misis Arkādija Vokere atbildēja tādā pašā tonī.
— Iespējams, ka zelta masa atmosfēras berzes iedarbē ir nokaitusi līdz baltkvēlei un izstaro siltumu līdz pat šejienei, — Bostonas astronoms skaidroja.
— Tā tikai vēl trūka! — misters Sets Stenforts iesaucās. — Vai tad mums būs jāgaida, kamēr meteors atdzisīs?
«Bolīds atdzistu daudz straujāk, ja būtu nokritis nevis uz salas, bet kaut kur ārpus tās,» Frānsiss Gordons domās atkārtoja sev tīkamāko varbūtību.
Arī viņam bija karsti, un viņš nebija vienīgais. Tāpat svīda de Šnaka kungs un Vorfa kungs, viss laužu pūlis un visi grenlandieši, kas kaut ko tamlīdzīgu piedzīvoja pirmo reizi.
Brīdi atpūtušies, visi devas tālāk. Vēl puskilometrs, un aiz klints izciļņa parādīsies meteors savā žilbinošajā krāšņumā.
Diemžēl pēc pāris simt soļiem de Šnaka kungs, kurš soļoja priekšgalā, bija spiests atkal apstāties, aiz viņa to pašu darīja misteri Forsaits un Hjudelsons un aizmugurē viss pārējais bars. Otrreizējā apstāšanās notika nevis karstuma, bet gan kāda negaidīta šķēršļa dēļ; tas bija visnegaidītākais no visiem šķēršļiem, kādus vien varēja paredzēt šajā zemē.
Aizstiepdamies nebeidzamos līkumos, ceļu aizsprostoja no mietiem un trīskāršas dzelzs stieples taisīts žogs, kas pa labi un pa kreisi izbeidzās pludmalē. Ik pa gabalam pie augstajiem mietiem bija piestiprinātas plāksnes ar uzrakstu franču, angļu un dāņu valodā. De Šnaka kungs, kas bija apstājies tieši pie vienas no šīm plāksnēm, apstulbis lasīja: «Privātīpašums. Ieeja aizliegta».
Privātīpašums šai tālajā nomalē — tas bija kaut kas neparasts! Saulainajā Vidusjūras piekrastē vai dažkārt okeāna miglainajos krastos — jā, tur varēja apmesties. Bet Ledus okeāna piekrastē! Ko gan šajā klinšainajā, neauglīgajā zemē varēja uzsākt tās īpašnieks?
Lai nu kā, tā nebija de Šnaka kunga darīšana. Neiedomājami, bet ceļš izbeidzās pie privātīpašuma, un šis gluži morālas dabas šķērslis piepeši apstādināja viņu skrējienu. Oficiālam delegātam, protams, jārespektē principi, uz kuriem balstās civilizētā sabiedrība, un privātas dzīvesvietas neaizskaramība ir vispāratzīta aksioma.
īpašnieks, starp citu, bija pūlējies šo aksiomu atgādināt tiem, kuri varbūt vēlētos to aizmirst. «Ieeja aizliegta» — to nepārprotami atgādināja uzraksti trijās valodās.
De § naka kungs bija neizpratnē. Palikt uz vietas — tas bija no viņa par daudz prasīts. Bet ielauzties svešā īpašumā, par spīti visiem dievu un cilvēku likumiem …
Kolonnas astē atskanēja aizvien skaļāka murdoņa, kas drīz vien aizsniedza pirmās rindas. Aizmugurē soļojošie, nezinādami apstāšanās iemeslu, nepacietīgi protestēja. Uzzinājuši par starpgadījumu, viņi nebūt nelikās mierā, bet savu sašutumu izpauda aizvien skaļāk, tā ka, visiem runājot reizē, izcēlās ellišķīgs troksnis.
Vai tad pie šīs sētas būs jāstāv mūžīgi? yai pēc tam, kad viņi nobraukuši tūkstošiem un tūkstošiem jūdžu, viņus tagad muļķīgā kārtā apturēs nieka stieples gals? Zemes gabala īpašnieks taču nebūs traks un neiedomāsies, ka viņš ir arī bolīda īpašnieks? Viņam nebija nekāda pamata liegt ieeju savā īpašumā. Un kaut arī viņš to aizliegtu, vajadzēja tikai iet iekšā!
Vai de Šnaka kunga pārliecību satricināja tik daudzo spēcīgo argumentu brāzma? Lai nu kā, viņa principi sāka šķobīties. Tieši pretim žogā bija ar tievu aukliņu aizvilkta sprauga. De Šnaka kungs ar kabatas nazīti aukliņu pārgrieza un, nemaz neapdomājies, ka šī ielaušanās pārvērš viņu parastā zaglī, iegāja aizliegtajā teritorijā.
Pārējie sekoja viņam pa pēdām, citi spraukdamies pa spraugu, citi kāpdami pāri dzelzs stieplei. īsā laikā trīs tūkstoši cilvēku bija ieņēmuši «privātīpašumu». Uzbudinātais trokšņainais pūlis skaļi pārsprieda negaidīto starpgadījumu.
Tad, kā par brīnumu, piepeši iestājās klusums.
Simt metru no sētas, aiz neliela pauguriņa, pēkšņi kļuva redzama no dēļiem sasista būdiņa; ēciņas durvis atvērās, un tajās parādījās visai dīvaina izskata cilvēks. Šis dīvainis pievērsās
iebrucējiem, uzrunādams tos tīrā franču valodā.
— E, jūs tur! — viņš raupjā balsī sauca. — Nemaz nekautrējieties! Jūtieties kā mājās!
De Šnaka kungs saprata franciski. Tāpēc viņš uz vietas apstājās, un arī visi tūristi aizmugurē apstājās, un pret neparasto, vīzdegunīgo runātāju vienlaikus pagriezās trīs tūkstoši seju, kurās bija lasāms pārsteigums un ziņkāre.
XIX NODAĻA, kurā Zefirens Ķsirdals izjūt pret bolīdu aizvien lielāku riebumu, un kas no tā izriet.
Ja Zefirens Ksirdals pasaulē būtu bijis viens pats, vai viņš bez kavēkļa nokļūtu vajadzīgajā vietā? Iespējams, jo visādi jau gadās. Tomēr tas, kurš derētu par pretējo, pierādītu, ka ir gaužām prātīgs cilvēks.
Lai kā arī būtu, par šo jautājumu neviens nederēja, jo liktenis viņam dāvāja labu ceļvedi, kura praktiskais prāts līdzsvaroja aizbildināmā pārmērīgo oriģinalitāti. Zefirens Ksirdals tāpēc nemaz nemanīja visumā diezgan sarežģītā ceļojuma grūtības, jo Robērs Lekēra kungs to pārvērta vienkāršā izbraukumā.
Havras ostā, kur ekspresis viņus atvizināja dažās stundās, viņus gaidīja lielisks tvaikonis, kas tūlīt pacēla enkuru un izgāja jūrā, neuzņēmis nevienu citu pasažieri.
«Atlantiks» patiesībā nebija nekāds preču vai pasažieru tvaikonis, bet gan piecsimt vai sešsimt tonnu liela jahta, ko Robērs Lekēra kungs bija noīrējis. Tā kā uz spēles bija liktas lielas vērtī
bas, baņķieris nolēma savā rīcībā iegūt satiksmes līdzekli, kas viņu pēc vēlēšanās nogādātu jebkurā civilizētās pasaules malā. Milzīgās summas, ko viņš bija jau ieguvis, spekulēdams ar zelta raktuvju akcijām, atļāva viņam īstenot šādas karaliskas iegribas un baudīt ērtības uz kuģa, kuru viņš Anglijā bija izvēlējies no simtiem citu kuģu.
«Atlantiks», būvēts pēc kāda lorda multimiljonāra ieceres, bija paredzēts kuģošanai ar maksimālu ātrumu. Ar savu vieglo, smailo formu un četrtūkstoš zirgspēku motoriem tas spēja sasniegt un pat pārsniegt divdesmit mezglu ātrumu stundā. Lekēra kunga izvēle balstījās tieši uz šo apstākli, kas vajadzības gadījumā varēja nodrošināt ievērojamas priekšrocības.
Zefirens Ksirdals nebūt nebrīnījās, ka viņa rīcībā nodots vesels kuģis. Ļoti iespējams, ka viņš tādu sīkumu nemaz neievēroja. Nebildis ne vārda, viņš iegāja savā kajītē un iekārtojās.
Attālums starp Havru un Upernaviku ir apmēram astoņsimt jūras jūdžu, ko «Atlantiks», braukdams ar pilnu tvaiku, varēja veikt sešās dienās. Tomēr Lekēra kungs, kam nebija nekur jāsteidzas, ziedoja šim braucienam divpadsmit dienas un Upernavikā ieradās tikai 18. jūlija vakarā.
Divpadsmit dienas no vietas Zefirens Ksirdals tikpat kā nepavēra lūpas. Ēdiena reizēs, kad viņi gribot negribot sastapās pie galda, Lekēra kungs vai divdesmit reižu mēģināja uzsākt sarunu par brauciena mērķi; viņš nekad nesaņēma atbildi. Velti baņķieris runāja par meteoru: krustdēls šķita to pavisam aizmirsis, un viņa vienaldzīgajā skatienā ne reizi neatplaiksnīja saprāta dzirksts…
Ksirdals šobrīd raudzījās «uz iekšu» un risināja citas problēmas. Kādas? Tās viņš nevienam neuzticēja. Tomēr varēja domāt, ka tām ir kaut kāds sakars ar jūru, jo Ksirdals augām dienām te kuģa priekšgalā, te pakaļgalā neapnicis vērās viļņos. Varbūt nav nemaz tik pārdroši izsacīt minējumu, ka viņš domās turpināja pētījumus par virsmas spriegumu, par kuriem bija stāstījis ne vienam vien garāmgājējam, domādams, ka runā ar draugu Marselu Lerū. Iespējams pat, ka slēdzieniem, pie kuriem viņš toreiz nonāca, ir kāds sakars ar dažiem brīnišķīgiem izgudrojumiem, ar kuriem viņš vēlāk pārsteidza pasauli.
Nākamajā dienā pēc ierašanās Upernavikā Lekēra kungs, kuru jau sāka pārņemt izmisums, mēģināja pamodināt krustdēla uzmanību, nolikdams viņam priekšā aparātu, kam bija nocelts nost futrālis. Aprēķins izrādījās pareizs un līdzeklis iedarbīgs. Ieraudzījis savu aparātu, Zefirens Ksirdals noskurinājās, it kā pamozdamies no sapņiem, un paskatījās visapkārt ar apņēmīgu un vērīgu skatienu kā savās labākajās dienās.
— Kur mēs esam? — viņš jautāja.
— Upernavikā, — Lekēra kungs atbildēja.
— Un mans zemes gabals?
— Mēs tūlīt dosimies turp.
Gluži tā vis nebija. Vispirms vajadzēja aiziet pie Bjema Ilaldorsena kunga, Ziemeļu inspekto- rāta priekšnieka, kura mītne bija viegli atrodama pēc karoga, kas virs tās plīvoja. Apmainījušies pieklājības frāzēm, kungi uzsāka nopietnas darījumu valodas ar tulka palīdzību, kuru Lekēra kungs laikus bija sarunājis.
Jau sākumā radās pirmās grūtības. Nevis tāpēc, ka Bjerns Haldorsena kungs apstrīdētu uzrādītos īpašuma tiesību dokumentus, bet viņam nebija īsti skaidrs, kā tie iztulkojami. Ļoti kārtīgi izpildītie un ar nepieciešamajiem oficiālajiem parakstiem un zīmogiem apstiprinātie papīri apliecināja, ka sava Kopenhāgenas diplomātiskā pilnvarotā pārstāvētā Grenlandes valdība pārdod Zefirenam Ksirdalam deviņus kvadrātkilometrus lielu platību taisnstūra formā ar četrām vienlīdzīgām, trīs kilometrus garām sānu malām, kas stūros izveido taisnu leņķi vienādā atstatumā no centra, kurš atrodas uz ziemeļu platuma 72°5l/ 30// un rietuma garuma 55° 35' 18". Par to Zefirens Ksirdals maksā piecsimt kronu kvadrātkilometrā jeb mazliet vairāk par sešiem tūkstošiem franku par visu gabalu.
Bjerns Haldorsena kungs neapstrīdēja pirkšanas aktu, vajadzēja tikai uzzināt, kur atrodas zemes gabala centrs. Protams, viņš bija gan dzirdējis par platuma un garuma grādiem un zināja, ka tādi vispār eksistē. Bet ar to Bjerna Haldorsena kunga zināšanas arī aprobežojās. Vai garuma grādos mērojams kāds dzīvnieks vai augs un platuma grādos — kāds iezis vai mēbeles gabals, tas viņam bija gaužām neskaidrs un šķita tiklab iespējams, kā neiespējams.
Zefirens Ksirdals ar dažiem teikumiem papildināja Ziemeļu inspektorāta priekšnieka kosmogrā- fiskās zināšanas un izlaboja tajās ieviesušās kļūdas. Tad viņš piesolījās pats ķerties pie mērīšanas darbiem, izmantojot «Atlantika» instrumentus. Kāds kapteinis no dāņu kuģa, kas pašreiz bija noenkurojies ostā, starp citu, varēja pārbaudīt aprēķinus, lai tādā kārtā pilnīgi apmierinātu viņa ekselenci Bjernu Haldorsena kungu.
Tā arī notika.
Zefirens Ksirdals divās dienās paveica savu darbu, un dāņu kapteinim atlika tikai apliecināt, ka tas veikts ar lielu precizitāti. Tad radās nākamās grūtības.
Punkts, kura koordinātes ir ziemeļu platuma 72°51/ 30// un rietumu garuma 55°35/ 18// , atrodas jura apmēram divsimt piecdesmit metru no Uper- navikas salas ziemeļu krasta!
Lekēra kungs, kuru šis atklājums galīgi satrieca, izplūda skaļos pārmetumos. Ko tagad iesākt? Viņi tātad bija ieradušies šais dieva aizmirstajos novados, lai kā muļķi noraudzītos, kā bolīds iekrīt ūdenī! Kā var rīkoties tik vieglprātīgi! Kā Zefirens Ksirdals, zinātnieks būdams, varēja pieļaut tik rupju kļūdu?
Kļūda bija izskaidrojama ļoti vienkārši. Zefirens Ksirdals nebija zinājis, ka Upernavika ir ne tikai apdzīvota vieta, bet arī sala. Matemātiski noteicis bolīda nokrišanas vietu, viņš bija paļāvies uz nepilnīgu, no skolas atlanta izplēstu karti, ko tagad atrada vienā no savām daudzajām kabatām un pabāza saniknotajam baņķierim zem de-' guna. Kartē bija skaidri parādīts, ka punkts ziemeļu platuma 72°51/ 30// un rietumu garuma 55°35' 18" atrodas Upernavikas miesta tuvumā, bet nebija redzams, ka šis miests, kam, spriežot pēc kartes, jāatrodas diezgan tālu cietzemes vidienē, īstenībā atrodas uz tāda paša nosaukuma salas, tieši jūras krastā. Nepētīdams neko tālāk, Zefirens Ksirdals bija uzticējies šai pārāk neprecīzajai kartei.
Lai tas nākamībā noder par mācību! Lai šī stāsta lasītāji vairāk studē ģeogrāfiju un neaizmirst, ka Upernavika ir sala! Zināšanas var noderēt, ja viņi kādreiz dosies meklēt meteoru piectūkstoš septiņsimt astoņdesmit astoņu miljardu vērtībā!
Turpretim šai gadījumā tas vairs neko nelīdzēja.
Ja vēl varētu zemes gabala robežas pārcelt mazliet uz dienvidiem! Sī blēdība varētu būt izdevīga, ja meteors novirzītos no paredzētās trajektorijas. Bet, tā kā Zefirens Ksirdals ļoti nepiesardzīgi bija papildinājis viņa ekselences Bjerna Haldorsena kunga kosmogrāfijas zināšanas un pakļā- vies viņa kontrolei, kas tagad sagādāja zināmas neērtības, tad pat šī sīkā blēdīšanās vairs nebija iespējama. Neko nevarēja darīt, bija jāsamierinās ar apstākļiem un jāatzīst, ka nopirktajā gruntsgabalā ietilpst kā ūdens, tā sauszemes platība.
Sauszemes daļas dienvidu robeža, spriežot pēc pēdējiem mērījumiem, stiepās tūkstoš divsimt piecdesmit vienu metru no Upernavikas ziemeļu krasta, un tās garums — trīs kilometri — pārsniedza salas platumu šajā vietā, tā ka austrumu un rietumu stūri bija jāiezīmē okeānā. Zefirens Ksirdals tātad īstenībā ieguva mazliet vairāk par divsimt septiņdesmit diviem hektāriem, lai gan pērkot bija samaksājis par deviņiem kvadrātkilometriem, tāpēc šis nekustamā īpašuma pirkums bija jāuzskata par gaužām neizdevīgu darījumu.
Ja vēl ņemam vērā neparedzēto bolīda nokrišanas vietu, tad darījums bija vienkārši draņķīgs. Punkts, uz kuru Zefirens Ksirdals tik veikli virzīja vērtīgo bolīdu, atradās jūrā! Protams, Ksirdals bija paredzējis iespējamu novirzi, jo bija «ieplēties» pusotra kilometra rādiusā ap doto punktu. Bet uz kuru pusi notiks novirze? To viņš nezināja. Protams, meteors varēja nokrist atlikušajā šaurajā strēmelē, kas viņam vēl piederēja, bet iespējama bija arī pretēja varbūtība. Tāpēc Lekēra kungs bija tik apmulsis.
' — Ko tu tagad iesāksi? — viņš jautāja krustdēlam.
Tas neziņā pacēla rokas pret debesim.
— Tomēr kaut kas ir jādara, — tēvocis saniknots turpināja. — No šī strupceļa mums kaut kā jāizkļūst.
Zefirens Ksirdals brīdi pārdomāja.
— Pirmais, pie kā jāķeras, — viņš beidzot pavēstīja, — ir gruntsgabala iežogošana. Tur jāuzceļ baraka, kurā varam apmesties. Par tālāko es padomāšu.
Lekēra kungs ķērās pie darba. Astoņās dienās «Atlantika» matroži, piepalīdzot dažiem grenlan- diešiem, kurus vilināja augstais atalgojums, uzcēla stiepļu žogu, kura abi gali iesniedzās jūrā, un uzslēja dēļu būdu, ko iekārtoja tikai ar visnepieciešamākajiem sadzīves priekšmetiem.
26. jūlijā, trīs nedēļas pirms dienas, kad bolīdam bija jānokrīt, Zefirens Ksirdals ķērās pie sava darba. Vairākkārt novērojis meteoru atmosfēras augstākajos slāņos, viņš pats pacēlās matemātikas augstākajās sfērās. Jaunie aprēķini tikai apliecināja iepriekšējo aplēšu nekļūdīgumu. Viņš nebija pārskatījies nekur. Nekāda novirze nebija notikusi. Bolīdam bija jānokrīt precīzi paredzētajā vietā, tas ir, ziemeļu platuma 72°5r30" un rietumu garuma 55c 35'18".
— Tātad jūrā, — Lekēra kungs secināja, ar pūlēm valdīdams dusmas.
— Protams, jūrā, — Ksirdals mierīgi atbildēja, jo, kā jau īsts matemātiķis, izjuta lielu gandarījumu, konstatēdams savu aprēķinu izcilo precizitāti.
Tad piepeši viņa apziņā atausa jautājuma otra puse.
— Pie velna! — viņš izsaucās jau citā tonī un nedroši pavērās tēvocī.
Baņķieris centās saglabāt mieru.
— Klausies, Zefiren, — viņš atsāka pieglaimīgi, kā mēdz runāt ar bērniem, — man šķiet, mēs taču te nesēdēsim, rokas klēpī salikuši. Esam nošāvuši buku; tagad k|ūda jāizlabo. Ja jau tu spēji notvert bolīdu augstu debesīs, tad tagad tev būs tīrais nieks likt tam novirzīties par dažiem simtiem metru.
— Tā jums šķiet, — Zefirens Ksirdals atbildēja, purinādams galvu. — Kad es iedarbojos uz meteoru, tas atradās četrsimt kilometru tālu. Tādā attālumā zemes pievilkšanas spēks bija tik niecīgs, ka enerģijas daudzums, ko es raidīju uz bolīdu, spēja radīt ievērojamus līdzsvara traucējumus. Tagad tas tā vairs nav. Bolīds ir daudz tuvāk, un Zeme to pievelk ar tādu spēku, ka niecīga enerģijas deva to no orbītas vairs neizkustinās. No otras puses, ja bolīda absolūtais ātrums ir mazinājies, tā leņķa ātrums toties ievērojami pieaudzis. Pat vislabvēlīgākajos apstākļos tas tagad aizšaujas garām kā zibens, un man neatliek laika uz to iedarboties.
— Tātad tu neko nespēj izdarīt? — Lekēra kungs jautāja, kodīdams lūpas, lai novaldītu dusmas.
— Tā es neteicu, — Zefirens Ksirdals viņu pārlaboja. — Bet tas nav tik viegli. Tomēr mēģināt, protams, var.
Un viņš mēģināja, turklāt tik neatlaidīgi, ka 17. augustā bija pārliecināts par panākumiem. No orbītas novirzītajam bolīdam bija jānokrīt uz cietzemes, metrus piecdesmit no krasta, un tas bija pietiekams attālums, lai nedraudētu nekādas briesmas.
Nākamajās dienās diemžēl niknā vētra, kas svaidīja kuģus Upernavikas ostā, ar tādu spēku brāzās pār zemi, ka Ksirdals pamatoti bažījās, vai tikai briesmīgās gaisa strāvas nebūs ietekmējušas meteora trajektoriju.
Kā jau zinām, vētra norima naktī no astoņpadsmitā uz deviņpadsmito augustu, tomēr būdas iemītnieki neizmantoja atelpu, ko piešķīra norimusī stihija. Gaidot lielo notikumu, viņi ne mirkli neatpūtās. Sagaidījuši saules rietu, mazliet pēc pusvienpadsmitiem vakarā, viņi redzēja, ka debesu spīdeklis pēc nepilnām trim stundām atkal uzlēca gandrīz pilnīgi skaidrajās debesīs.
Kritiens notika tieši Zefirena Ksirdala norādītajā laikā. Pulksten sešos piecdesmit septiņās minūtēs trīsdesmit piecās sekundēs ziemeļu pusi pāršķēla apžilbinoša gaisma, pa daļai laupīdama redzi Lekēra kungam un viņa krustdēlam, kas abi, apvārsni vērodami, stāvēja durvīs. Gandrīz vienlaikus bija dzirdams dobjš troksnis un zeme no drausmīgā trieciena nodrebēja. Meteors bija nokritis.
Kad Zefirens Ksirdals un Lekēra kungs atkal atguva acu gaismu, pirmais, ko viņi ieraudzīja, bija zelta bluķis puskilometra attālumā.
— Tas deg, — Lekēra kungs nomurmināja, ārkārtīgi uzbudināts.
— Jā, — atbildēja Zefirens Ksirdals, kas spēja pārdabūt pār lūpām tikai šo vienu zilbi.
Pamazām viņi tomēr atguva mieru un spēju novērtēt to, ko redzēja.
Bolīds patiešām bija nokaitis līdz baltkvēlei. Tā temperatūra droši vien pārsniedza tūkstoš grādu un tuvojās kušanas temperatūrai. Skaidri varēja saskatīt tā poraino struktūru: pilnīgi pareizi Grī- ničas observatorija to bija salīdzinājusi ar sūkli. Meteora virsmu, kas atdzisdama vietumis likās tumšāka, šķērsoja neskaitāmi kanāli, kas ļāva ieskatīties lodes iekšienē, kur metāls kvēloja spoži sarkans. Sazarodamies, krustodamies, izvīdamies tūkstoš līkumos, kanāli veidoja neskaitāmu daudzumu kavernu, no kurām šņākdams plūda laukā pārkarsušais gaiss.
Kaut arī bolīds straujā kritienā bija krietni vien saplacis, joprojām bija skaidri redzama tā lodes forma. Virsdaja vēl bija saglabājusi diezgan pareizu apaļumu, bet sašķaidītais, sadragātais pamats cieši sakļāvās ar nelīdzeno reljefu.
— Bet… tas ieslīdēs jūrā! — Lekēra kungs pēc brīža iesaucās.
Krustdēls klusēja.
— Tu apgalvoji, ka tas nokritīs piecdesmit metrus no krasta!
— Tagad tas ir desmit metru attālumā, jo jāņem vērā taču lodes rādiuss!
— Desmit nav piecdesmit.
— Iespējams, ka to novirzījusi vētra.
Vairāk nekas netika runāts; abi vīrieši klusēdami raudzījās zelta lodē.
Taisnību sakot, Lekēra kunga bažām bija zināms pamats. Bolīds bija nokritis desmit metrus no klints šķautnes, uz slīpnes, kas savienoja šķautni ar salu. Kā Grīničas observatorija pareizi bija aprēķinājusi, bolīda diametrs sasniedza piecdesmit piecus metrus, tāpēc tā četrdesmit pieci metri pārkareni gulēja virs tukšuma. Milzīgā metāla masa, karstumā kļuvusi mīksta un palikusi bez atbalsta punkta, bija daļēji izplūdusi, ja tā var sacīt, gar stāvo klints sienu un sniedzās gandrīz līdz jūras līmenim. Bet otra puse, vārda pilnā nozīmē iespiedusies akmenī, visu masu noturēja virs okeāna.
Tik tiešām, ja jau bolīds nekrita jūrā, tad tas atradās līdzsvara stāvoklī. Tomēr šis līdzsvars likās ļoti nedrošs; bija skaidrs, ka niecīgākais grūdiens var pasakaino bagātību iegāzt bezdibenī. Ja tas sāks slīdēt lejup, nekāda vara pasaulē nespēs to apturēt, un to neizbēgami aprīs jūra.
«Jo vairāk iemesla pasteigties!» piepeši nodomāja Lekēra kungs, atkal atguvies. Bija muļķīgi tā blenzt uz bolīdu un velti šķiest dārgo laiku, pašiem kaitējot savām interesēm.
Vairs nezaudēdams ne minūti, viņš pazuda aiz mājiņas un jau iepriekš uzslietā pietiekami augstā mastā, tā ka to vajadzēja pamanīt Upernavikas reidā noenkurotajiem kuģiem, uzvilka Francijas karogu. Mēs jau zinām, ka šis signāls tika pamanīts un saprasts. «Atlantiks» nekavējoties devās jūrā, lai sasniegtu tuvāko telegrāfa staciju un noraidītu Robēra Lekēra bankai Druo ielā Parīzē telegrammu, kas deva skaidru rīkojumu: «Bolīds nokritis. Pārdodiet.»
Parīzē bankas darbinieki pavēli steigšus izpildīs, un Lekēra kungs atkal gūs milzu peļņu, jo viņš spēlēja ar drošām kārtīm. Kad pasaule uzzinās par bolīda nokrišanu, skaidrs, ka zelta raktuves saņems pēdējo triecienu. Lekēra kungs tad atpirks akcijas ar lieliskiem noteikumiem. Darījums bija izdevīgs jebkurā gadījumā, un Lekēra kungs katrā ziņā iebāzīs savā kabatā daudzus miljonus.
Zefirenu Ksirdalu tik vulgāri darījumi neinteresēja, viņš joprojām stāvēja un vēroja meteoru, kad pēkšņi izdzirda lielu troksni. Pagriezies viņš ieraudzīja tūristu pūli, kas ar de Šnaka kungu priekšgalā bija pārdroši ielauzies viņa īpašumā. Bet tas taču nebija ciešams! Ksirdals, kurš zemes gabalu bija iegādājies tāpēc, lai justos pats kā savās mājās, par šādu nekautrību bija pagalam sašutis.
Ašā solī viņš devās pretim nekaunīgajiem iebrucējiem.
Grenlandes delegāts viņam aiztaupīja pusi ceļa.
— Kā tas izskaidrojams, mans kungs, — Ksirdals viņu uzrunāja, — ka jūs esat ienākuši manā īpašumā? Vai tad jūs neredzējāt uzrakstus?
— Piedodiet, kungs, — de Šnaks pieklājīgi atbildēja, — mēs tos redzējām, taču domājām, ka šais ārkārtējos apstākļos drīkst arī neievērot vispārpieņemtus noteikumus.
— Ārkārtējos apstākļos? — Ksirdals pārjautāja.
— Kādos ārkārtējos apstākļos?
De Šnaka kunga izturēšanās liecināja par pamatotu izbrīnu.
— Kādos ārkārtējos apstākļos? — viņš atkārtoja. — Vai tad man jums jāpaskaidro, kungs, ka Vostonas bolīds nokritis uz šīs salas?
— To es zinu ļoti labi, — Ksirdals apliecināja.
— Bet tas nav nekas ārkārtējs. Bolīda nokrišana ir ļoti parasts notikums.
— Ja tas nav no zelta!
— Vienalga, no zelta vai ne, bolīds paliek bolīds.
— Šie kungi un dāmas tā nedomā, — de Šnaka kungs atbildēja, norādīdams uz tūristu baru, no kuriem lielākā daļa nesaprata no dialoga ne vārda. — Visi šie ļaudis ir šeit, lai vērotu, kā nokrīt Vostonas bolīds. Jums jāatzīst, ka pēc šāda ceļojuma būtu diezgan sāpīgi apstāties pie stiepļu žoga.
— Tā jau nu ir, — miermīlīgi noskaņotais Ksirdals atzina.
Tiktāl viss bija labi, bet de Šnaka kungs neapdomīgi piebilda:
— Kas attiecas uz mani, es nevarēju apstāties pie jūsu žoga tāpēc, ka tas kavētu mani izpildīt oficiālo misiju, kurai esmu pilnvarots.
— Kas tā par misiju?
— Grenlandes vārdā, kuras pārstāvis es šeit esmu, man jāpārņem īpašumā bolīds.
Ksirdals salēcās.
— Jāpārņem īpašumā bolīds! — viņš iesaucās.
— Jūs esat traks, mans kungs!
— Es gan nesaprotu, kāpēc man jābūt trakam, — de Šnaka kungs atcirta aizvainotā balsī.
— Bolīds ir nokritis Grenlandes teritorijā, tātad tas pieder Grenlandes valdībai, jo nepieder nevienam.
— Cik vārdu, tik kļūdu, — Zefirens Ksirdals protestēja ar pieaugošām dusmām. — Vispirms, bolīds nokritis nevis Grenlandes, bet gan manā teritorijā, jo Grenlande man to labprātīgi pārdevusi par valūtu. Turklāt bolīds kādam tomēr pieder, un šis kāds esmu es!
— Jūs?
— Tieši ta.
— Ar kādām tiesībām?
— Ar kādām vēlaties, mans mīļais! Bez manis bolīds vēl joprojām gravitētu debesu telpā, kur jums, lai ko jūs pārstāvētu, būtu pagrūti to sameklēt. Kā gan lai tas nebūtu mans, ja atrodas uz mana zemes gabala un es tam liku nokrist?
— Jūs sakāt…? — de Šnaka kungs pārjautāja.
— Es teicu, ka tam liku nokrist es. Starp citu, es par to ziņoju starptautiskajai konferencei, kas, šķiet, sanākusi Vašingtonā. Domāju, ka pēc mana paziņojuma saņemšanas tā pārtrauca darbu.
De Šnaka kungs neizpratnē vēroja sarunas biedru. Vai te bija darīšana ar jokdari vai jukušo?
— Mans kungs, — viņš sacīja, — es piedalījos starptautiskajā konferencē un varu jums apgalvot, ka tā joprojām darbojās, kad es aizbraucu no Vašingtonas. Turklāt varu jums apgalvot, ka neko nezinu par telegrammu, kuru jūs minējāt.
De Šnaka kungs nemeloja. Pakurls būdams, viņš nebija dzirdējis ne vārda, jo telegramma, kā tas parasti notiek autoritatīvās sanāksmēs, tika nolasīta ellišķīgā troksnī, ko radīja atsevišķas sarunas.
— Es tomēr to nosūtīju, — Zefirens Ksirdals apgalvoja, sākdams iekaist. — Vai nu adresāts to saņēmis vai ne, tas manas tiesības neietekmē.
— Jūsu tiesības? — de Šnaka kungs jautāja, savukārt aizsvildamies. — Un jūs tiešām nekautrējoties izvirzāt nopietnas pretenzijas uz bolīdu?
— Nē! Tā tikai vēl trūka! Lai kautrētos? — Ksirdals ar izsmieklu attrauca.
— Uz bolīdu, kas vērts sešus triljonus franku!
— Un tad? Kaut arī tas būtu trīssimttūkstoš miljonu miljardu, biljardu, triljardu vērts, tas tik un tā pieder man!
— Jums … Jūs jokojat! Lai vienam cilvēkam piederētu vairāk zelta nekā visai pārējai pasaulei! Tas nav pieaļujams.
— Nezinu, vai tas ir vai nav pieļaujams! — Zefirens Ksirdals pārskaities kliedza. — Zinu tikai vienu — ka bolīds ir mans!
— To mēs vēl redzēsim, — de Šnaka kungs noteica asā tonī. — Šimbrīžam jums būs vien jāpacieš, ka mēs turpinām savu ceļu.
Pēc šiem vārdiem delegāts viegli pieskārās cepures malai un deva iedzimto pavadonim zīmi turpināt ceļu. De Šnaka kungs sekoja viņam pa pēdām, un trīs tūkstoši tūristu devās de Šnaka kungam pa pēdām.
Stingri balstīdamies uz garajām kājām, Zefirens Ksirdals vēroja pūli, kas, šķiet, nelikās gar viņu zinis. Viņš bija bezgala sašutis. Ielauzties viņa īpašumā un uzvesties tur kā iekarotā zemē! Apstrīdēt viņa tiesības! Tas gāja pāri visām robežām.
Tomēr pret tādu pūli neko nevarēja uzsākt. Kad pēdējais svešinieks bija pagājis garām, viņam neatlika nekas cits kā atkāpties uz savu būdu. Bet, kaut arī uzvarēts, Zefirens Ksirdals nejutās pieveikts un pārliecināts un pa ceļam ļāva vaļu žultainām pārdomām.
— Tas ir riebīgi… Riebīgi! — viņš atkārtoja, plātīdamies ar rokām kā semafors.
Pūlis tikmēr steidzās pakaļ pavadonim. Beidzot salas galā tas apstājās. Tālāk vairs nevarēja iet.
De Šnaka kungs un Vorfa kungs tūlīt bija klāt. Tad piesteidzās Forsaita un Hjudelsona kungi, Frānsiss un Dženija, Omikrons, misters Sets Stenforts un misis Arkādija Vokere, un beidzot viss ziņkārīgo bars, ko flotile bija izmetusi Bafina jūras krastā.
Jā, tālāk iet nebija iespējams. Karstums kļuva tik nepanesams, ka neviens vairs nevarēja paspert ne soli uz priekšu.
Nebija arī nekādas vajadzības šo soli spert. Nepilnu četrsimt metru attālumā zelta lode bija saredzama jo skaidri, un visi varēja to aplūkot, tāpat kā pirms stundas Zefirens un Lekēra kungs. Tā vairs nestaroja kā tai laikā, kad zīmēja savu orbītu debesīs, tomēr spožums joprojām bija tik liels, ka acis to tikko spēja paciest. Ar vienu vārdu sakot, zelta lode uz zemes bija tikpat nesasniedzama kā gaisā.
Šajā vietā krastmala veidoja kaut ko līdzīgu noapaļotai plakankalnei, un klinti iedzimto valodā
sauca par Unaleku. Nosvērusies uz selgas pusi, tā beidzās ar vertikālu sienu, kas pacēlās metrus trīsdesmit virs jūras līmeņa. Bolīds bija nokritis šīs plakankalnes malā. Ja tas būtu nokritis vēl dažus metrus pa labi, to būtu aprijis bezdibenis, kurā pazuda klints pamats.
— Jā, — Frānsiss Gordons nenocietās neno- murminājis, — vēl divdesmit so|u, un dibenā šis būtu!
— No turienes to tik viegli vis ārā neizvil- ktu, — misis Arkādija Vokere nobeidza.
— Ha-ha! De Šnaka kungam tas vēl nebūt nav rokā, — aizrādīja misters Sets Stenforts. — Grenlandes valdībai nebūs tik viegli ieslēgt to savos seifos.
Tāda, protams, bija pašreizējā situācija, bet tā varēja mainīties nākotnē. Jāapbruņojas ar pacietību. Jānogaida, kamēr bolīds atdziest, un, tā kā arktiskā ziema bija tuvu, šis process nevarēja ieilgt.
Misters Dins Forsaits un misters Sidnejs Hjudelsons stāvēja turpat nekustīgi, it kā hipnotizēti vērdamies zelta masā, kas svilināja acis. Abi bija mēģinājuši tuvoties bolīdam un abi atkāpušies, tāpat kā nepacietīgais Omikrons, kas gandrīz izcepa kā rostbifs. Četrsimt metru rādiusā temperatūra sasniedza piecdesmit grādu pēc Celsija, un meteora izstarotais karstums padarīja gaisu neelpojamu.
— Galu galā tur jau viņš ir… Tepat uz salas… Meteors taču neguļ jūras dibenā … Tas nav pasaulei pazudis… Tas pieder laimīgajai Grenlandei. Jāgaida. Atliek vienīgi gaidīt…
Šādus un tamlīdzīgus apsvērumus izteica ziņkārīgie, kurus pagriezienā aiz klints bija apstādinājis smacējošais karstums.
Jā, gaidīt… Bet cik iigi? Vai bolīds nedzisīs veselu mēnesi, varbūt divus? Tāda metāla masa, kas sakarsēta līdz baltkvēlei, var ilgi saglabāt augsto temperatūru. Tas jau piedzīvots ar daudz mazāka apjoma meteoriem.
Apritēja trīs stundas, un neviens ir nedomāja izkustēties no vietas. Vai ļaudis varbūt gaidīja, kad varēs bolīdam pieiet tuvāk? Tas nebūs ne šodien, ne rīt. Ja negribēja ierīkot te apmetni un apgādāties ar pārtiku, tad vajadzēja atgriezties uz kuģiem.
— Mister Stenfort, — misis Arkādija Vokere teica, — vai jūs domājat, ka bolīds atdzisīs dažās stundās?
— Ne dažās stundās, ne dažās dienās, misis Vokere.
— Tad es došos atpakaļ uz «Oregonu» un varbūt atgriezīšos vēlāk.
— Jums taisnība, — misters Stenforts atbildēja, — un, sekodams jūsu piemēram, es došos uz «Moziku». Man liekas, ka brokastlaiks jau pāri.
Tas bija visprātīgākais lēmums, bet ne Frānsi* sam Gordonam, ne Dženijai neizdevās to iestāstīt misteriem Forsaitam un Hjudelsonam.
Lai gan pūlis pamazām izklīda, lai gan de Šnaka kungs pēdējais nolēma atgriezties Upernavikā, abi apsēstie tomēr palika stūrgalvīgi stāvam pie sava meteora.
— Tēt, vai mēs beidzot neiesim? — Dženija vaicāja Hjudelsonam vai desmito reizi ap diviem pēcpusdienā.
Atbildes vietā doktors Iljudelsons paspēra soļus desmit uz priekšu. Viņš bija spiests steigšus griezties atpakaļ. Tas bija tā, it kā viņš būtu mēģinājis līst krāsns mutē. Misters Dins Forsaits, kas bija meties viņam pakaļ, atkāpās tikpat steidzīgi.
— Klausieties, tēvoci, — savukārt atsāka Frānsiss Gordons, — un jūs, mister Hjudelson, ir laiks atgriezties uz kuģa. Pie velna! Bolīds taču nekur neaizbēgs. Aprijot to ar acīm, vēders nekļūst pilnāks.
Veltas pūles. Tikai vakarā, aiz paguruma un nespēka vai krizdami no kājām, misters Forsaits un misters Hjudelsons bija ar mieru atkāpties, stingri nolēmuši atgriezties nākamajā dienā.
Viņi tiešām atgriezās no paša rīta, bet atdūrās pret apmēram piecdesmit bruņotiem vīriem — visu Grenlandes armiju, — kas nodrošināja kārtību vērtīgā meteora tuvumā.
Pret ko bija vērsta valdības piesardzība? Vai pret Zefirenu Ksirdalu? Tādā gadījumā piecdesmit vīru bija daudz. Jo sevišķi tāpēc, ka bolīds ļoti veiksmīgi aizstāvēja pats sevi. Neciešamais karstums pat lielākos pārdrošniekus turēja pienācīgā attālumā. Kopš vakardienas labi ja bija iespējams meteoram pieiet par soli tuvāk. Ja tā turpināsies, tad tikai pēc vairākiem mēnešiem de Šnaka kungs Grenlandes vārdā varēs pārņemt dārgumu īpašumā.
Vienalga, dārgumu apsargāja jau tagad. Ja runa ir par piectūkstoš septiņsimt astoņdesmit astoņiem miljardiem, piesardzība nekad nav lieka.
Paklausot de Šnaka kunga lūgumam, viens no reidā noenkurotajiem kuģiem bija aizbraucis, lai pa telegrāfu paziņotu visai pasaulei nozīmīgo vesti. Pēc četrdesmit astoņām stundām par bolīda nokrišanu zinās visa zemeslode. Vai tas nekaitēs Lekēra kunga plāniem? Nekādā ziņā. «Atlantiks» jau bija aizbraucis pirms divdesmit četrām stun- nām, un, tā kā jahtas gaita bija daudz ātrāka, baņķiera rīcība bija trīsdesmit sešas liekas stundas — pietiekami daudz laika, lai sekmīgi veiktu visas finansu spekulācijas.
Ja Grenlandes valdību piecdesmit sargu klātbūtne nomierināja, tad tās pašas dienas pēcpusdienā tai vajadzēja justies vēl daudzkārt drošākai, konstatējot, ka meteoru tagad jau apsargā septiņdesmit vīru.
Pusdienas laikā pilsētai iepretim bija izmetis enkuru kāds kreiseris. Tā mastā plīvoja Amerikas Savienoto Valstu zvaigžņotais karogs. Kreiseris nekavējoties bija izsēdinājis krastā divdesmit vīrus, kas tagad midšipmaņa (flotes kadeta) vadībā bija apmetušies bolīda apkaimē.
Uzzinot par kārtības dienesta pastiprinājumu, de Šnaka kungu pārņēma pretrunīgas jūtas. Ja viņš bija apmierināts ar to, ka vērtīgo bolīdu tik cītīgi apsargā, tad bruņotu amerikāņu jūrnieku izcelšanās krastā Grenlandes teritorijā modināja viņā nopietnas bažas. Midšipmanis, kuru viņš uzrunāja, neko nemācēja paskaidrot. Flotes kadets tikai klausīja priekšniecības pavēlēm un vairāk neko nezināja.
Tāpēc de Šnaka kungs nolēma otrā dienā ierasties uz kreisera ar savu sūdzību, bet, kad gribēja nodomu izpildīt, sadūrās ar jaunām grūtībām.
Naktī bija pienācis vēl otrs kreiseris, šoreiz angļu. Uzzinājis, ka bolīds nokritis, tā kapteinis, sekodams amerikāņu kolēģa priekšzīmei, bija izcēlis krastā divdesmit vīrus, kuri, paklausot cita midšipmaņa pavēlei, straujā solī devās uz salas ziemeļrietumu galu.
De Šnaka kungs samulsa. Ko tas viss nozīmēja? Un viņa apmulsums vēl pieauga, uzzinot turpmākos notikumus. Pēcpusdienā pienāca ziņa par trešo kreiseri ar trejkrāsainu karogu mastā, un pec divām stundām divdesmit franču matroži mičmana pavadībā savukārt devās apsargāt bolīdu.
Stāvoklis kļuva aizvien sarežģītāks. Un tas vēl nebūt nebija viss. Naktī no divdesmit pirmā uz divdesmit otro augustu ceturtais ieradās krievu kreiseris. Tad divdesmit otrajā datumā cits aiz cita ostā iepeldēja viens japāņu, viens itāliešu un viens vācu kuģis. Nākamajā dienā, divdesmit trešajā augustā, pa vienam kreiserim no Argentīnas un Spānijas atpeldēja tikai mazliet agrāk par kādu čīlieti, kuram savukārt sekoja viens portugāļu un viens holandiešu karakuģis.
Divdesmit piektajā augustā sešpadsmit karakuģu, kuru vidū paklusām atkal bija izmetis enkuru «Atlantiks», Upernavikas reidā veidoja tāda apmēra starptautisku eskadru, kāda šais ziemeļu apgabalos vēl nekad nebija redzēta. Un, tā kā katrs kuģis bija virsnieka vadībā izcēlis krastā divdesmit vīrus, trīssimt divdesmit dažādu tautību matrožu un sešpadsmit virsnieku tagad staigāja pa Grenlandes zemi, kuru ar vislabāko gribu nekādi nespētu aizsargāt turienes piecdesmit drošsirdīgie kareivji.
Katrs kuģis atveda savas ziņas, un šīs ziņas, spriežot pēc to darītā iespaida, nebija visai iepriecinošas. Noskaidrojās, ka Vašingtonā vēl joprojām darbojas starptautiskā konference, kaut gan bija skaidrs, ka tā turpina sēdes tikai formas pēc. Vārds bija dots diplomātiem… (pagaidām, kā čukstus tika piemetināts), kamēr nerunā lielgabali. Ministriju kancelejās notika diskusijas, kas ne vienmēr bija miermīlīgas.
Kuģu skaitam pieaugot, ziņas kļuva aizvien satraucošākas. Nekas īsti skaidri nebija zināms, taču baumas izplatījās gan virsnieku, gan matrožu aprindās, un dažādo okupācijas daju savstarpējās attiecības ar katru dienu kļuva aizvien saspīlētākas.
Amerikāņu komandieris vēl nesen pie sava galda bija ielūdzis angļu kolēģi, un pēdējais, dodoties atbildes vizītē, bija izmantojis gadījumu, lai nodotu sirsnīgus cieņas apliecinājumus franču kreisera kapteinim, turpretī tagad starptautiskām laipnības izpausmēm bija pienācis gals. Pašreiz ikviens noslēdzās sevī un vēroja, no kuras puses pūtīs vējš, kura pirmās vēsmas vēstīja vētras tuvošanos.
Zefirena Ksirdala dusmas nerimās. Lekēra kungs tik tikko spēja uzklausīt nemitīgos pārmetumus un veltīgi mēģināja apelēt pie krustdēla veselā saprāta.
— Tev taču jāsaprot, mījo Zefiren, — viņš teica, — ka de Snaka kungam ir taisnība un viena cilvēka rokās nevar atstāt tik ievērojamu summu. Ir gluži dabiski, ka šai jautājumā iejaucas valsts vara. Bet dod man vāju. Kad pirmais satraukums būs rimies, sākšu rīkoties es, un es uzskatu, ka mūsu taisnīgās prasības ņems vērā. Kaut ko jau es panākšu, par to nav šaubu.
— Kaut ko! — Ksirdals iesaucās. — Bet es uzspļauju jūsu «kaut kam». Ko es ar šo zeltu darīšu? Vai-man tas vajadzīgs?
— Bet kāpēc tad tu tik briesmīgi uztraucies? — Lekēra kungs iebilda.
— Tāpēc, ka bolīds pieder man. Esmu sašutis, ka man to grib atņemt. To es necietīšu!
— Ko tu vari iesākt pret visu pasauli, manu Zefiren?
— Ja es to zinātu, tad būtu jau izdarījis. Bet nekas, pacietību . .. Kad šis tā sauktais delegāts izteica domu atņemt man manu bolīdu, tas bija riebīgi. Ko lai saka šodien? Cik zemju pasaulē, tik zagļu! Nemaz jau nerunājot par to, ka viņi gatavi cits citu saplosīt, cik dzirdams … Kāda velna pēc es neatstāju bolīdu tur, kur tas bija? Likt tam nokrist man šķita joks. Iedomājos, ka eksperiments būs interesants… Būtu es zinājis! Nabaga tukšinieki, kam kabatā nav ne desmit sū, tagad plēsīsies par miljardiem! Sakiet, ko gribat, bet tas viss ir nejēdzība!
Tādas bija Ksirdala domas.
Lai nu kā, viņš velti dusmojās uz de Šnaka kungu. Nelaimīgais delegāts, runājot tautas mēlē, pats nejutās savā ādā. Iebrukums Grenlandes teritorijā nesolīja neko labu, un republikas nākamās pasakainās bagātības pamats bija visai nedrošs. Bet ko iesākt? Vai viņš ar saviem piecdesmit vīriem varēja iemest jūrā trīssimt divdesmit ārzemju jūrniekus un šaut, torpedēt un nogremdēt sešpadsmit bruņotos milzeņus, kas viņu ielenca?
Protams, nē. Vienīgais, ko viņš varēja un kas viņam arī bija jādara, — savas zemes vārdā protestēt pret ielaušanos tās teritorijā.
Kādudien, kad angļu un franču kapteiņi tāpat vien aiz ziņkāres bija izkāpuši krastā, de Šnaka kungs izmantoja gadījumu, lai prasītu no viņiem paskaidrojumus un iesniegtu oficiālu protestu, kas, lai gan bija sastādīts diplomātiskos terminos, tomēr skanēja visai skarbi.
Angļu komandieris atbildēja. Viņš apgalvoja, ka de Šnaka kungs uztraucoties velti. Reidā noenkuroto kuģu kapteiņi tikai paklausot savām admiralitātēm. Viņiem neesot tiesību ne apstrīdēt, ne izskaidrot šos rīkojumus, viņu pienākums esot tos izpildīt. Tomēr jādomājot, ka starptautiskā akcija paredzēta vienīgi kārtības uzturēšanai daudzo ziņkārīgo dēļ, kuru skaits laikam gan bija aplēsts
vēl lielāks. Par tālāko de Šnaka kungam neesot jāraizējas. Jautājumu apspriežot, un augstākās instancēs neesot ne mazāko šaubu, ka ikviena tiesības tikšot respektētas.
— Pilnīgi pareizi, — franču komandieris apliecināja.
— Ja jau ikviena tiesības respektēs, tad es varēšu aizstāvēt arī savas tiesības! — piepeši iesaucās kāds cilvēks, iejaukdamies sarunā.
— Ar ko man tas gods? — komandieris pavaicāja.
— Dins Forsaits, astronoms Vostonā, bolīda īstenais tēvs un likumīgais īpašnieks, — sarunas pārtraucējs atbildēja, bet de Šnaka kungs tikai paraustīja plecus.
— Ļoti jauki! — komandieris nopriecājās. — Esmu dzirdējis jūsu vārdu, mister Forsait. Protams, ja jums ir tiesības, kāpēc gan tās neaizstāvēt?
— Tiesības? — šajā brīdī vēl kāds iejaucās sarunā. — Ko tad lai es saku par savām tiesībām? Vai gan es, doktors Sidnejs Hjudelsons, pirmais nepaziņoju visai pasaulei par meteoru?
— Jūs? — misters Dins Forsaits atvaicāja, apsviezdamies kā čūskas sadzelts.
— Es.
— Kaktu dakteris, kas pats sev piešķir tādu atklājumu!
— Tāpat kā jūs, pēdīgais nejēga!
— Lielībnieks, kas pat nezina, pa kuru galu skatās_ tālskatī.
— Āksts, kas teleskopu nav pat redzējis!
— Es — nejēga?
— Es — kaktu dakteris?
— Ne jau tāds nejēga, lai neprastu atmaskot krāpnieku!
— Ne jau tāds kaktu dakteris, lai nespētu atšķirt godīgu cilvēku no zagļa!
— Tas nu ir par daudz! — misters Dins Forsaits iesaucās aizžņaugtā balsī. — Piesargieties, kungs!
Abi sāncenši, dūres sažņauguši, apmainījās nikniem skatieniem un draudīgi tuvojās viens otram, un šī ķilda droši vien slikti beigtos, ja neiejauktos Frānsiss un Dženija.
— Tēvoci! — Frānsiss izsaucās, ar stingru roku savaldīdams misteru Dinu Forsaitu.
— Tēt! Es jūs lūdzu… Tēt… — Dženija lūdzās asarām acīs.
— Kas ir šie divi velna apsēstie? — misteram Setam Stenfortam jautāja Zefirens Ksirdals, kurš tobrīd, stāvēdams viņam blakus, vēroja traģikomisko ainu.
Ceļojuma laikā pieklājības formalitātes daudz neievēro. Un misters Sets Stenforts bez aplinkiem atbildēja uz jautājumu, ko bez aplinkiem izteica kāds nepazīstamais.
— Jūs droši vien esat kaut ko dzirdējis par misteru Dinu Forsaitu un doktoru Sidneju Hjudel- sonu?
— Par Vostonas astronomiem amatieriem?
— Tieši tā.
— Par tiem, kas atklāja šeit nokritušo bolīdu?
— Tie ir viņi.
— Un par ko tad viņi strīdas?
— Viņi nevar vienoties par to, kuram pieder atklājuma prioritāte.
Zefirens Ksirdals nicīgi paraustīja plecus.
— Ir nu gan par ko ķildoties! — viņš noteica.
— Turklāt abi pieprasa tiesības uz bolīdu, — misters Sets Stenforts turpināja.
Tikai tāpēc, ka nejauši pamanījuši to debesīs?
— Tieši tā.
— Viņiem netrūkst nekaunības, — Zefirens Ksirdals noteica. — Bet kāds tam visam sakars ar jauno cilvēku un meiteni?
Misters Sets Stenforts labprāt paskaidroja. Viņš pastāstīja, ka apstākļi sazvērējušies pret abiem saderinātajiem un izjaukuši paredzētās kāzas un ka bezjēdzīgas skaudības pēc kādreiz draudzīgās ģimenes sanaidojušās.
Ksirdals bija satriekts. Viņš raudzījās uz misteru Dinu Forsaitu, ko turēja Frānsiss Gordons, un Dženiju Hjudelsoni, kura ar savām vārajām rokām bija apskāvusi satracināto tēvu, kā uz pārdabiskām parādībām. Kad misters Sets Stenforts bija beidzis runāt, Zefirens Ksirdals, ne ar vārdu nepateicies par paskaidrojumu, izgrūda skalu: «Šoreiz tas nu ir par daudz!» un aizdrāzās lieliem soļiem. Ar skatienu laiski pavadījis īpatni, Stenforts viņu tūlīt aizmirsa un atgriezās pie misis Arkādijas Vokeres, kuru īsās sarunas laikā bija pametis vienu.
Zefirens Ksirdals vairs nevaldīja pār sevi. Ar strauju vēzienu viņš atrāva būdiņas durvis.
— Tēvoci! — viņš uzsauca Lekēra kungam, kuram dzēlīgā uzruna lika satrūkties. — Es apgalvoju, ka tas ir pārāk riebīgi.
— Kas tad atkal? — Lekēra kungs jautāja.
— Nu, bolīds, protams! Joprojām nolādētais bolīds!
— Ko tas tev atkal nodarījis?
— Tas pašreiz jauki noposta visu zemi. Tā ļaundarībām nav vairs skaita. Tas ne tikai padara visus cilvēkus par zagļiem, bet grib visu pasauli noslīcināt asinīs un sadedzināt ugunī, tas visur sēj nemieru un karus. Un tas vēl nav viss. Bolīds pat atļaujas sanaidot saderinātos. Ejiet un paskatieties uz meiteni, tēvoci, un jums kaut kas kļūs skaidrs! Viņus uzlūkojot, varētu raudāt pat kilometra stabs! Tas viss galu galā ir par daudz riebīgi.
— Kādus saderinātos? Par kādu meiteni tu runā? Kas tā atkal par jaunu iedomu? — Lekēra kungs apstulbis taujāja.
Zefirens Ksirdals viņu nepagodināja ar atbildi.
— Jā, tas ir pārāk riebīgi, — viņš vēlreiz dedzīgi pasludināja. — Bet pagaidiet vien, tā tas nebeigsies! Es viņus visus samierināšu, un kā vēl!
— Kādas muļķības tev atkal prātā, Zefiren?
— Velns lai parauj, to nav grūti uzminēt. Es viņu bolīdu iegrūdīšu jūrā.
Lekēra kungs pielēca kājās. Satraukumā viņam sažņaudzās sirds un nobālēja seja. Ne mirkli viņš nepieļāva domu, ka Ksirdals varētu apvaldīt savu neganto iedvesmu un neizpildīt draudus, kas bija viņam pa spēkam. Viņš jau bija pierādījis, ko spēj. No viņa varēja sagaidīt visu.
— To tu nedarīsi, Zefiren, — Lekēra kungs iesaucās.
— Nekā nebija! Darīšu gan! Un neviens mani neaizkavēs. Man nu reiz pietiek, un es ķeršos pie darba tūlīt!
— Bet, nelaimīgais, tu taču nemaz nepadomā …
Lekēra kungs piepeši apklusa. Viņa smadzenēs
pēkšņa un spilgta kā zibens iešāvās ģeniāla doma. Dažos acumirkļos lielais finansu cīņu kapteinis apsvēra šīs idejas stiprās un vājās puses.
— Patiesi… — viņš nomurmināja.
Vēlreiz visu pārdomājis, viņš pārliecinājās, cik lielisks ir šis projekts. Pagriezies pret Zefirenu
Ksirdalu, viņš teica ar uzsvaru ka steidzīgs cilvēks, kuram katra minūte stundas vērta:
— Labi, es tev vairs nerunāšu pretim. Tu gribi bolīdu iegrūst jūrā? Lai notiek! Bet vai tu nevari dot man dažas dienas atelpai?
— Diemžēl tas man jādara, — Ksirdals iesaucās. — Man jāpārbūvē aparāts, lai tas veiktu to, ko es gribu. Šī pārbūve ilgs piecas sešas dienas.
— Tātad līdz trešajam septembrim?
— Jā.
— Ļoti labi, — Lekēra kungs noteica un aizsteidzās uz Upernaviku, bet krustdēls ķērās pie darba.
Lekēra kungs lika sevi nekavējoties aizvest uz «Atlantiku», kura skurstenis tūlīt sāka velt biezus melnus dūmu vālus. Pēc divām stundām, kad īpašnieks bija atgriezies krastā, «Atlantiks», braukdams ar pilnu tvaiku, jau nozuda aiz apvāršņa.
Tāpat kā viss, kas ir ģeniāls, Lekēra kunga plāns bija ārkārtīgi vienkāršs.
Iespējami bija divi atrisinājumi: nosūdzēt krustdēlu starptautiskajām karaspēka vienībām un aizkavēt viņu darboties vai arī Jaut visam iet savu gaitu; Lekēra kungs izvēlējās pēdējo.
Pirmajā gadījumā viņš varēja rēķināties ar ieinteresēto valdību pateicību. Viņš katrā ziņā saņemtu daļu no vērtības, kas izglābta ar viņa piesardzīgo gādību. Bet cik liela tā būtu? Droši vien smieklīgi maza un jo niecīgāka, ņemot vērā zelta vērtības krišanos, ko neizbēgami radītu liels šā metāla pieplūdums tirgū.
Turpretim, ja viņš joprojām cieta klusu, tad līdz ar to ne tikai paglābās no visām nelaimēm, ko iedīglī ietvēra sevī zelta masa un ar ko tā varēja pārplūdināt zemi kā grēku plūdos, bet arī izvai- rijās no gluži personiskām neērtībām un vienlaikus nodrošināja sev lielas priekšrocības. Piecas sešas dienas viens pats zinādams noslēpumu, viņš varēja to izmantot savā labā. Tāpēc vajadzēja tikai aizsūtīt «Atlantiku» ar jaunu telegrammu, pēc kuras atšifrēšanas ierēdņi Druo ielā lasītu: «Gaidams sensacionāls notikums. Pērciet raktuves neierobežotā skaitā.»
Rīkojums bija izpildāms bez grūtībām. Par bolīda krišanu tagad acīmredzot bija zināms visiem, un zelta raktuvju akciju vērtība droši vien bija pazeminājusies gandrīz līdz nullei. Tās, bez šaubām, pašreiz piedāvāja visur par niecīgām cenām, un pircēju tām nebija… Turpretim kas tas būs par bumu, kad kļūs zināms, kā viss beidzies! Cik strauji tās atkal celsies līdz iepriekšejai vērtībai, nesot milzu peļņu laimīgajam uzpircējam!
Sacīsim jau tūlīt, ka Lekēra kunga acs bija nekļūdīga. Kad telegramma pienāca Druo ielā, biržā tika akurāti izpildīti viņa norādījumi. Lekēra banka termiņā un par skaidru naudu iepirka visas zelta raktuvju akcijas, kuras todien piedāvāja, un nākamajā dienā notika tas pats.
Kādu ražu viņš ievāca šais divās dienās! Neievērojamu raktuvju akcijas par dažiem santīmiem gabalā, kādreiz plaukstošu raktuvju akcijas par diviem trim frankiem, pirmšķirīgas raktuves par desmit vai divpadsmit frankiem — banka savāca visu.
Pēc četrdesmit astoņām stundām visās pasaules biržās paklīda baumas par šiem iepirkumiem, modinot arī zināmu satraukumu. Lekēra banka, kas bija pazīstama kā nopietna, labi informēta iestāde, droši vien nerīkojās uz labu laimi. Tur kaut kas slēpās. Tādas bija vispārējās domas, un akciju kurss atkal ievērojami cēlās.
Bet bija jau par vēlu. Apvērsums bija noticis. Robēram Lekēra kungam tagad piederēja lielākā puse no visas zemeslodes zelta ieguves.
Kamēr Parīzē risinājās šie notikumi, Zefirens Ksirdals lika lietā visas rezerves daļas, ko aizbraucot bija pamanījies paņemt līdzi, lai pārveidotu savu aparātu. Kastes iekšienē viņš radīja jaunus strāvas ceļus, savienodams un atvienodams vadus, ārpusē diviem jauniem reflektoriem pievienoja dīvainas formas ampulas. Noteiktajā datumā, trešajā septembrī, viss bija galā, un Zefirens Ksirdals teicās ķerties pie darba.
Tēvoča klātbūtne izņēmuma kārtā nodrošināja viņam īstu auditoriju. Tā viņam bija vienreizēja izdevība likt lietā savu oratora talantu.
— Mans aparāts, — viņš teica, ieslēgdams strāvu, — nav ne noslēpumains, ne ellišķīgs. Tas ir tikai savdabīgs transformators. Tas gluži parastā veidā saņem elektrisko strāvu un atdod to tālāk augstākā, manis atklātā veidā. Šī ampula, ko jūs te redzat un kas griežas kā dulla, ir tā pati, kas man palīdzēja pievilkt bolīdu. Ar reflektoru, kura centrā tā novietota, tā raida telpā īpašu strāvu, ko esmu nosaucis par neitrālo spirālveida strāvu. Kā jau vārds norāda, tā kustas spirālveidīgi. Turklāt tai ir īpašība strauji atgrūst jebkuru materiālu priekšmetu, kas tai stājas ceļā. Visas spirāles kopā veido tukšu cilindru, no kura gaiss, kā arī jebkura cita viela izspiesti laukā, tā ka cilindra iekšpusē nav nekā. Vai jūs, tēvoci, saprotat, ko īsti nozīmē NEKAS? Jūs taču varat iedomāties, ka bezgalīgajā telpā vienmēr un visur ir kaut kas un ka mans neredzamais cilindrs, kas urbjas atmosfērā, uz neilgu brīdi ir vienīgā vieta Visumā, kur nav NEKA. Šis brīdis ir ļoti īss, īsāks par zibens uzliesmojumu. Šis vienīgais punkts, kur valda absolūts tukšums, ir ventilis, pa kuru straujiem viļņiem izplūst neiznīcināmā enerģija, ko zemeslode kondensētu tur gūstā vielas smagajās bruņās. Mans uzdevums ir tikai novērst kādu šķērsli.
Lekēra kungs ļoti uzmanīgi sekoja interesantajam izklāstam.
— Vienīgās grūtības sagādā neitrālās spirālveida strāvas viļņu garuma noregulēšana, — Zefirens Ksirdals turpināja. — Ja šī strāva sasniedz priekšmetu, uz kuru gribam iedarboties, tad tā šo priekšmetu atgrūž, nevis pievelk. Tātad jāpanāk, lai tā «pārtrūktu» zināmā attālumā no šī priekšmeta un lai atbrīvotās enerģijas stari būtu cik iespējams tuvu tam.
— Bet, lai bolīds iegāztos jūrā, tas taču ir jā- atgrūž, nevis jāpievelk, — Lekēra kungs iebilda.
— Jā un nē, — Zefirens Ksirdals atbildēja.
— Klausieties uzmanīgi, tēvoci. Man precīzi zināms attālums, kas mūs šķir no bolīda. Šis attālums ir tieši piecsimt vienpadsmit metru četrdesmit astoņi centimetri. Pēc tā vadoties, es regulēju strāvas stiprumu.
Joprojām runādams, Ksirdals darbojās ap reostatu, kas bija savienots ar elektrības avotu un mašīnu.
— Tā, tas nu ir kārtībā, — viņš turpināja.
— Tagad strāva izbeidzas vismaz trīs centimetrus no bolīda, tai vietā, kur tas izliecas ziemeļaustrumu virzienā. Atbrīvotās enerģijas spēcīgais starojums tātad ietver to no šīs puses. Varbūt tomēr ar to nepietiks, lai izkustinātu tādu masu, kas turklāt tik cieši piekļauta pie zemes. Tāpēc es, drošs paliek drošs, izmantošu vēl divus citus palīglīdzekļus. .
Ksirdals iebāza roku mašīnā. Tūlīt viena no abām jaunajām ampulām sāka neganti sprēgāt.
— Ņemiet vērā, tēvoci, — viņš skaidroja, — šī ampula negriežas tāpat kā pirmā. Tā iedarbojas citādi. No tās plūst pavisam īpašas strāvas. Lai atšķirtu no iepriekšējām, nosauksim tās par neitrālām taisnvirziena strāvām. Šo taisnvirziena strāvu garums nav jāregulē. Tās ir neredzamas un izgaistu bezgalībā, ja es tās nevirzītu uz meteora dienvidrietumu stūri, kas tās aiztur. Es jums neieteiktu gadīties tām ceļā. Tās jūs «noliktu uz lāpstiņām», kā saka sportisti… Bet nenovirzīsimies to temata. Kas tad īsti ir šīs taisnvirziena strāvas? Tās, tāpat kā spirālveida strāvas un, starp citu, kā jebkura elektriskā strāva, lai kādas dabas tā būtu, tāpat kā skaņa, tāpat kā siltums, tāpat kā gaisma, nav nekas cits kā matērijas atomu pēdējā vienkāršotības pakāpe. Lai jums būtu priekšstats, cik ārkārtīgi sīki ir šie atomi, varu sacīt, ka pašreiz pret zelta bluķa virsmu atduras ne mazāk kā septiņsimt piecdesmit miljoni tādu atomu sekundē. Tā ir īsta bombardēšana, kurā šāviņu vieglumu kompensē to bezgalīgais skaits un ātrums. Ja pievienojam šos triecienus pievilkšanas spēkam, kas iedarbojas uz zelta bluķi no pretējās puses, varam sasniegt vēlamo rezultātu.
— Un tomēr bolīds nekustas, — Lekēra kungs sacīja.
— Tas kustēsies, — Zefirens Ksirdals mierīgi apgalvoja. — Tikai mazliet pacietības! Piedevām man ir vēl kaut kas, lai paātrinātu visa norisi. No šī trešā reflektora es raidīšu vēl citus atomu lādiņus, virzīdams tos nevis uz pašu meteoru, bet gan uz augsni, kas to balsta jūras pusē. Jūs redzēsit, kā augsnes kārtiņa pamazām kļūs irdena, izburbēs un bolīds, ņemot vēra tā paša smagumu, sāks slīdēt lejup pa slīpni.
Zefirens Ksirdals atkal iebāza roku mašīnā. Sāka sprakšķēt trešā ampula.
— Turiet nu abas acis vajā, tēvoci, — viņš sacīja. — Man liekas, mēs dabūsim pasmieties!