Nav nekāda iemesla slēpt lasītājiem, ka pilsēta, kur sākas šis neparastais stāsts, atrodas Virdžī- nijā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Ja vēlaties, nosauksim šo pilsētu par Vostonu un novietosim to Potomakas labajā krastā; taču mums liekas nevajadzīgi precīzāk norādīt šās pilsētas koordinātes, jo būtu veltīgi to meklēt pat vislabākajās Savienoto Valstu kartēs.
Togad 12. marta rītā vostonieši, kas tai laikā šķērsoja Ekseterstrītu, varēja ievērot kādu eleganti ģērbušos jātnieku, kurš lēnām jāja augšup un lejup pa stipri kraujo ielu un beidzot apstājās Konstitūcijas laukuma, gandrīz pašā pilsētas centrā.
Jātniekam, kas bija vistīrākā jenkija tipa vīrietis — šim tipam nenoliedzami piemīt savdabīgs aristokrātisms, — nevarēja būt vairak par trīsdesmit gadiem. Viņš bija garāks neka vidēja auguma, ar skaistu un spēcīgu stāvu, tumšiem matiem un kastaņbrūnu bārdu, kas, smaili apcirpta, pagarināja viņa seju, kura ap lūpām bija rūpīgi noskūta. Plats apmetnis sniedzās viņam līdz pat lieliem, aizmugurē veidojot apaļas krokas uz zirga krustiem. Viņš tikpat veikli, cik stingri vadīja savu diezgan straujo jājamzirgu. Visa viņa stāja liecināja, ka viņš ir darbīgs un notrikls cilvēks, un arī visai impulsīvas dabas. Viņš laikam gan nekad nesvārstījās starp vēlēšanos un bailēm, kā to mēdz darīt nenoteikta rakstura cilvēki Un, beidzot, uzmanīgs vērotājs būtu pamanījis, ka aiz arējas vienaldzības viņš velti pūlas slēpt savu nepacietību.
Kāpēc šis jātnieks ieradies te, pilsētā, kur neviens viņu nepazīst, kur neviens viņu nekad nav redzējis? Vai viņš iegriezies šeit tikai pa ceļam vai arī nodomājis palikt kādu laiku? Otrajā gadījumā, ja viņš gribētu atrast viesnīcu, kur apmesties, grūtības sagādātu vienīgi izvēle. Šai ziņā Vostonu var minēt par paraugu. Nekur citur Savienotajās Valstīs vai ārzemēs ceļotāju negaidītu labāka uzņemšana, labāka apkalpošana, labāki ēdieni un tik lielas ērtības par tik mērenām cenām. Patiesi jānožēlo, ka uz ģeogrāfijas kartēm nav precīzi atzīmēta pi 1 sēta, kur rodamas tādas priekšrocības.
Nē, svešinieks acīmredzot nebija nodomājis uzturēties Vostonā, un viesnīcnieku aicinošie smaidi viņu, bez šaubām, neietekmētu ne mazākajā mērā. Domās iegrimis, vienaldzīgs pret visu apkārtni, viņš jāja pa ielu, kas ieskauj Konstitūcijas laukumu, kura plašā teritorija aizņem pašu pilsētas centru, un viņam nenāca ne prātā, ka izraisījis vispārēju ziņkāri.
Un tomēr dievs vien zina, kāda ziņkāre bija visos pamodusies! Kopš jātnieka parādīšanās viesnīcu saimnieki un kalpotāji stāvēja durvīs un apmainījās šādām vai tamlīdzīgām piezīmēm:
— No kurienes viņš uzradās?
— Viņš jāja pa Ekseterstrītu.
— Un no kuras puses?
— Runā, ka no Vilkoksas priekšpilsētas puses.
— Nu jau būs kāda pusstunda, kopš zirgs soļo apkārt laukumam.
— Tas nozīmē, ka viņš kādu gaida.
— Ļoti iespējams. Un pat ar zināmu nepacietību.
— Viņš visu laiku skatās uz Ekseterstrītas pusi.
— No tās puses kādam jāierodas.
— Kas tas ir — «kādam»? Viņam vai viņai?
— Ehehe! Viņš nudien ir smalks virs!
— Tātad satikšanās?
— Jā, satikšanās… tikai ne tādā nozīmē, kā jūs to domājat.
—• Kas tad jums par to zināms?
— Nu jau trešo reizi šis nepazīstamais apstājas pie mistera Džona Prota durvīm .. .
— Un, tā kā misters Džons Prots ir Vostonas tiesnesis…
— Tas nozīmē, ka šim cilvēkam ir kādas tiesas darīšanas..
— Un ka viņa pretinieks ir nokavējies.
— Jums taisnība.
— Nekas, tiesnesis Prots viņus samierinās viens un divi.
— Jā, viņš ir izveicīgs cilvēks.
— Un turklāt krietns vīrs.
Patiešām, iespējams, ka tas bija īstais iemesls, kāpēc jātnieks ieradies Vostonā. Viņš tik tiešām, nenokāpdams no zirga, bija vairākkārt apstājies pie mistera Džona Prota mājas. Viņš skatījās uz durvīm, ieskatījās logos, tad palika nekustīgs, it kā gaidītu, vai kāds neparādīsies uz sliekšņa, līdz zirgs sāka nepacietīgi dīžāties un viņš bija spiests doties tālāk.
Kad viņš nākamreiz atkal tur apstājās, durvis plaši atvērās un uz mazā lieveņa parādījās kāds vīrs.
Viņu ieraudzījis, svešais tūlīt noņēma cepuri un sacīja:
— Misters Džons Prots, ja nemaldos?
— Jā, tas es esmu, — tiesnesis atbildēja.
Man ir jums kāds vienkāršs jautājums, uz kuru jūs varat atbildēt ar jā vai nē.
Jautājiet, kungs.
— Vai varbūt šorīt kāds te jau ir bijis un prasījis pēc mistera Seta Stenforta?
— Nē, cik man zināms.
— Pateicos.
To pasacījis un vēlreiz pacēlis cepuri, jātnieks palaida zirgu sīkos rikšos augšup pa Ekseterstrītu.
Tagad — par to visi bija vienis prātis — vairs nevarēja būt šaubu, ka nepazīstamajam ir darīšanas pie mistera Džona Prota. Pēc veida, kādā tika izteikts jautājums, kļuva skaidrs, ka viņš pats ir Sets Stenforts un pirmais ieradies uz norunātu satikšanos. Bet radās cits, tikpat uztraucošs jautājums: vai minētās satikšanās stunda nav pagājusi un nepazīstamais jātnieks neatstās pilsētu, lai tajā vairs neatgrieztos?
Tā kā tas notika Amerikā, — un pasaulē nav otras zemes, kuras iedzīvotāji būtu tik traki uz derībām kā amerikāņi, — tad lasītājam nebūs grūti ticēt, ka tūlīt tika noslēgtas derības par to, vai svešinieks atstājis pilsētu pavisam vai vēl atgriezīsies. Viesnīcu darbinieki un ziņkārīgie garāmgājēji, kas bija apstājušies turpat laukumā, saderēja vai nu uz pusdolāru, vai pat tikai uz pieciem sešiem centiem, ne vairāk; taču arī tā bija nauda, kuru katrā gadījumā samaksās zaudētāji un iebāzīs savā kabatā uzvarētāji, kā vieni, tā otri būdami cienījami cilvēki un godavīri.
Turpretī tiesnesis Džons Prots tikai ar skatienu pavadīja jātnieku, kas aizjāja kalnup uz Vilkok- sas priekšpilsētas pusi. Džons Prots bija filozofs, gudrs tiesnesis ar ne mazāk kā piecdesmit gadiem dzīves gudrības un filozofijas, lai gan viņa paša vecums nepārsniedza piecdesmit: tas nozīmē, ka,
nākdams pasaulē, viņš jau bija filozofs un gudrais. Turklāt viņš bija palicis neprecējies, — arī neapstrīdams gudrības pierādījums, un viņa dzīvi nekad nebija satraukušas nekādās rūpes. Jāatzīst, ka tas stipri vien veicina filozofisku domāšanu. Dzimis vostonietis, viņš pat agra jaunībā tikpat kā nemaz nebija atstājis Vostonas robežas, un visi viņa klienti, kas zinaja, ka viņam nepiemīt ne mazākā godkāre, viņu mīlēja un cienīja.
Tiesnesis allaž rīkojās pēc labākās sirdsapziņas. Viņš vienmēr izturējās iecietīgi pret citu cilvēku vājībām un dažkārt arī pret kļūdām. Nokār-, tot ierosinātās lietas, samierināt pretiniekus, kas ieradās viņa vienkāršajā tiesas zālē, nogludināt asumus, ieeļļot zobratiņus, izlīdzināt sadursmes, kādas gadās jebkurā sabiedriskā iekārtā, lai cik pilnīga tā būtu, — tā viņš saprata savu uzdevumu.
Džons Prots dzīvoja zināmā pārticībā. Ja viņš veica tiesneša pienākumus, tad tikai tāpēc, ka tas viņam patika, un viņš nebūt nedomāja kādreiz ieņemt augstāku amatu tieslietu sistēmā. Viņš tiecās pēc miera sev un citiem. Cilvēkus viņš uzskatīja par saviem šās dzīves kaimiņiem, ar kuriem jācenšas dzīvot saderīgi. Viņš cēlās agri un agri gāja gulēt. Ja viņš lasīja dažus iemīļotus Vecās un Jaunās Pasaules autorus, tad no avīzēm gan vienīgi godīgo pilsētas laikrakstu «Whaston News», kurā sludinājumi aizņēma vairāk vietas nekā politika. Katru dienu viņš devās stundu vai divas stundas ilgā pastaigā, kuras laikā diltin dila, viņu sveicinot, paceltās cepures, un arī viņš savukārt bija spiests ik pēc trim mēnešiem iegādāties jaunu galvassegu. Nerunājot par šīm pastaigām un tām stundām, kas tika veltītas amata pienākumiem, visu pārējo laiku viņš pavadīja savā klusajā un ērtajā mājā un kopa dārzā puķes, kas
atalgoja viņa pūles, iepriecinot viņu ar košām krāsām un brīnum jauku smaržu.
Tagad, kad ar dažām līnijām uzzīmēts mistera Džona Prota raksturs un viņa portrets ielikts īstajā rāmī, lasītājs sapratīs, ka tiesnesi īpaši nenodarbināja svešinieka jautājums. Ja svešais nebūtu uzrunājis mājas saimnieku, bet vērsies ar savu jautājumu pie viņa vecās kalpones Ketes, tad loti iespējams, ka Kete būtu vēlējusies uzzināt ko vairāk. Viņa būtu noprasījusi, kas ir šis Sets Stenforts un ko vajadzētu atbildēt, ja kāds pēc viņa vaicātu. Un, bez šaubām, cienījamā Kete gribētu zināt, vai nepazīstamais vēl atgriezīsies pie mistera Džona Prota un kad tas varētu būt — rīta pusē vai pēcpusdienā.
Pats misters Prots gan uzskatītu par nepieļaujamu tādu ziņkāri un nekautrību, lai gan kalponei tas piedodams, jo viņa taču galu galā ir sieviete. Nē, misters Džons Prots pat nebija pamanījis, ka svešinieka parādīšanās, klātbūtne un aizjāšana izraisījusi ievērību dīkdieņos, kas slaistījās pa laukumu, un, aizvēris durvis, viņš atgriezās dārzā padzirdīt savas rozes, īrisus, ģerānijas un rezēdas.
Ziņkārīgie tomēr nesekoja viņa piemēram un palika savos novērošanas posteņos.
Pa to laiku nepazīstamais bija aizjājis līdz Ek- seterstrītas galam, no kurienes pārskatāma visa pilsētas rietumu puse. Sasniedzis Vilkoksas priekšpilsētu, ko šī iela savieno ar Vostonas centru, viņš apturēja zirgu un, nenokāpdams no segliem, raudzījās apkārt. No šīs vietas skatienam pavērās apkārtne apmēram jūdzi tālu un kādas trīs jūdzes bija pārredzams līkumotais ce]š, kas aizvijās līdz Stillas ciemam, kura zvanu torņi skaidri iezīmējās pret apvarsni viņpus Potomakas. Velti jātnieka skatiens pētīja cclu. Viņš acīmredzot neatrada to, ko meklēja. Aiz nepacietības viņš strauji sakustējās, zirgs kļuva tramīgs, un to atkal vajadzēja savaldīt.
Tā pagāja desmit minūtes, tad jātnieks atkal iegriezās Ekseterstrītā un piekto reizi lēnām jāja uz laukuma pusi.
— Galu galā vēl jau nav nokavēts … — viņš, paskatījies pulkstenī, savā nodabā atkārtoja. — Norunāts bija desmitos un septiņās minūtēs, un patlaban ir tikai pusdesmit… Stiila, no kuras viņai jāierodas, ir tikpat tālu no Vostonas kā Braijala, no kurienes jāju es, un šo ceļa gabalu var nojāt nepilnās divdesmit minūtēs… Ceļš ir labs, laiks — jauks un neesmu dzirdējis, ka plūdi būtu aiznesuši tiltu… Tātad nekādu kavēkļu, nedz šķēršļu nav… Ja šai gadījumā viņa nokavē satikšanos, tas nozīmē, ka dara to tīšām… Starp citu, precizitāte gan ir ierasties noteiktajā stundā, nevis par agru … īstenībā es esmu neprecīzs, jo atjāju tik daudz agrāk par viņu, ka tas nepiedien kārtīgam cilvēkam… Lai gan, pat ja nebūtu nekādu citu jūtu, pieklājība vien jau prasa, lai es pirmais ierastos uz satikšanos!
Šis monologs ilga visu laiku, kamēr nepazīstamais jāja lejup pa Ekseterstrītu, un beidzās tikai tad, kad zirga pakavi atkal klaudzēja pa laukuma bruģi.
Tā nu tie, kuri bija saderējuši, ka svešais atgriezīsies, uzvarēja derībās, un tāpēc, kad viņš atkal jāja gar viesnīcu, tie viņam laipni uzsmaidīja, turpretim zaudētāji tikai nīgri paraustīja plecus.
Beidzot pilsētiņas torņa pulkstenis nosita desmit. Apturējis zirgu, svešinieks skaitīja sitienus un pārliecinājās, ka pilsētas stundenis rāda tieši tikpat, cik pulkstenis, ko viņš izvilka no kabatas.
Vel tikai septiņas minūtes, un tikšanās laiks !)us pienācis, tad — jau pagājis.
Sets Stenforts devās atpakaļ uz Ekseterstrītas sakumu. Acīmredzot ne viņa zirgs, ne viņš pats nespēja palikt mierā.
Tobrīd uz šis ielas bija diezgan daudz ļaužu. Gar tiem, kas kāpa augšup, Sets Stenforts nelikās ne zinis. Visa viņa uzmanība bija pievērsta gājējiem, jātniekiem un pajūgiem, kas devās lejup uz laukuma pusi, un viņa skatiens tos notvēra, tiklīdz tie parādījās nogāzes galā. Ekseterstrīta bija tik gara, ka gājējs pa to soļotu minūtes desmit, toties ātri braucošam pajūgam vai auļojošam zirgam pietiktu ar trim četrām minūtēm.
Bet gar gājējiem mūsu jātniekam nebija daļas. Viņš tos pat neredzēja. Ja viņam paietu garām pats labākais draugs, arī tad viņš to nepamanītu. Gaidāmā persona varēja ierasties tikai jāšus vai pajūgā.
Bet vai viņa ieradīsies norunatajā stunda? Vairs bija atlikušas tikai trīs minūtes — tieši tik daudz, cik bija nepieciešams, lai nobrauktu lejā pa Ekseterstrītu, taču kalna galā neredzēja neviena satiksmes līdzekļa, ne motocikla, ne velosipēda, ne automašīnas, kura, drāzdamās ar astoņdesmit kilometru ātrumu stundā, sasniegtu satikšanās vietu vēl pirms noteiktā laika.
Sets Stenforts uzmeta Ekseterstrītai pēdējo skatienu. Viņa acis spoži iedzirkstījās, kad viņš ar nesatricināmu apņēmību sevī nomurmināja:
— Ja viņa neieradīsies desmitos un septiņās minūtēs, es viņu neprecēšu.
Kā atbilde uz to ielas augšgalā atskanēja auļojoša zirga pakavu troksnis. Zirga mugurā sēdēja jauna sieviete un vadīja lielisko rikšotāju ar vienlīdz maigu un drošu roku. Garāmgājēji pašķīrās, dodami ceļu; bija skaidrs, ka jātniece/laukumu sasniegs bez kavēkļiem.
Sets Stenforts tūlīt pazina sievieti, kuru visu laiku bija gaidījis. Viņa seja atkal kļuva vienaldzīga. Neizrunājis neviena vārda, neizdarījis ne mazāko kustību, viņš pagrieza zirgu un lenā solī piejāja pie tiesneša mājas.
Tas izraisīja apkārtējos vēl lielāku ziņkāri, un viņi visi pienāca tuvāk, lai gan svešais likās viņus pat neredzam.
Dažus mirkļus vēlāk jātniece ieauļoja laukumā, un baltais, putās nodzītais zirgs apstājās divus soļus no durvīm.
Svešais vīrietis noņēma cepuri un sacīja:
— Esiet sveicināta, mis Arkādija Vokere …
— Arī jūs, mister Set Stenfort, — Arkādija Vokere atbildēja, graciozi palocīdama galvu.
Varat ticēt, ka vietējie ne brīdi neizlaida no acīm pāri, kas viņiem bija pilnīgi svešs. Savā starpā viņi spriedelēja:
— Ja šie ieradušies tiesāties, tad jācer, ka prāvā uzvarēs abi.
— Noteikti! Ne velti misters Prots ir veikls tiesnesis!
— Un, ja ne viens, ne otrs nav precējušies, vislabāk būtu, ja tas viss beigtos ar laulībām.
Tā ļaudis mēļoja, pārspriezdami šo gadījumu.
Taču Sets Stenforts un Arkādija Vokere šķita nemanām ziņkāri, ko bija modinājuši, lai gan tā jau robežojas ar nepieklājību.
Sets Stenforts grasījās nokāpt no zirga un pieklauvēt pie mistera Džona Prota durvīm, bet tās jau pašas atvērās.
Misters Džons Prots parādījās uz sliekšņa, un šoreiz vecā kalpone Kete palika viņam aiz muguras.
Viņi abi bija dzirdējuši zirgus dīžājamies pie mājas un, viens nākdams no dārza, otrs — no virtuves, gribēja uzzināt, kas tur notiek.
Sets Stenforts tāpēc palika seglos un uzrunāja tiesnesi šādiem vārdiem:
— Cienījamais tiesnesi Džon Prot, es esmu Sets Stenforts no Bostonas, Masačūsetsas štata.
— Priecājos ar jums iepazīties, mister Set Stenfort!
— Un šī dāma ir Arkādija Vokere no Trcnto- nas, Ņūdžersijas štata.
— Jūtos ļoti pagodināts, sastopoties ar mis Arkādiju Vokeri.
Un misters Džons Prots, uzmetis skatienu svešiniekam, pievērsa visu uzmanību dāmai.
Mis Arkādija Vokere bija apburoša sieviete, un ikviens būs man pateicīgs, ja ātrumā uzskicēšu viņas portretu: vecums — divdesmit četri gadi; acis — gaišzilas; mati — kastaņbrūni; seja — apbrīnojami svaiga, brīvā dabā nedaudz iedegusi; zobi — lieliska baltu, vienādu pērļu virkne; valdzinoša stāja, graciozi eleganta, lokana un vingra gaita. Ģērbusies amazones kostīmā, viņa līgani pielāgojās nemierīgajam zirgam, kurš kārpīja zemi tāpat kā Seta Stenforta zirgs. Smalkādas cimdos tērptās rokas rotaļājās ar pavadu; lietpratējs tūlīt būtu ievērojis, ka viņa ir izveicīga jātniece. Visa viņas izturēšanās liecināja par ārkārtīgu izsmalcinātību, par kaut ko vārdos neizsakāmu, kas raksturīgs Savienoto Valstu augstākajai šķirai, kuru varētu nosaukt par amerikāņu aristokrātiju, ja vien šis apzīmējums nerunātu pretim Jaunās Pasaules iedzīvotāju demokrātiskajiem centieniem.
Ņūdžersiete Arkādija Vokere, kurai bija tikai nedaudzi attāli radinieki, kurai bagātība sniedza
neatkarību un brīvību un kurai piemita jauno amerikāniešu dēkainais gars, dzīvoja saskaņā ar savam vēlmēm. Jau vairākus gadus ceļodama pa I iropas ievērojamākajām valstīm, viņa zināja, Ka notiek un par ko runā Parīzē, Londonā, Berlīne, Vīnē un Romā. Un par to, ko viņa bija redzējusi vai dzirdējusi savos nemitīgajos klaiņojumos, viņa varēja sarunāties gan ar frančiem, gan angļiem, vāciešiem vai itāļiem to dzimtajā valodā. Viņa bija izglītota sieviete, kurai ļoti vispusīgu audzināšanu bija devis nesen mirušais aizbildnis. Viņa labi orientējās pat veikalnieciskos darījumos un, pārvaldīdama savus īpašumus, bija pieradījusi, ka jebkurā gadījumā spēj aizstāvēt savas intereses.
To pašu, kas sacīts par Arkādiju Vokeri, var attiecināt uz misteru Setu Stenfortu, Būdams brīvs, tikpat bagāts un arī tikpat kaislīgs ceļotājs, viņš bija apbraukājis visu pasauli un reti kad ilgāku laiku uzturējās savā dzimtajā pilsētā Bostonā. Ziemu viņš parasti pavadīja Vecajā Kon tinentā un tā galvaspilsētās, kur,- bieži sastapa savu dēkaino tautieti. Vasaru viņš atgriezās dzimtenē un pavadīja dienas pludmalēs, kur pulcējās pārtikušie jenkiji, kas labi pazina cits citu. Arī tur viņš bija ticies ar mis Arkādiju Vokeri.
Vienādās tieksmes bija pamazam tuvinājušas jaunos un uzņēmīgos cilvēkus, par. kuriem viszinī- gie dīkdieņi un it īpaši viszinīgās dīkdie'nes domāja, ka viņi ir kā radīti viens otram. Un, taisnību sakot, kā gan lai viņi neatrastu kopīgu valodu, ja abi bija kaislīgi ceļotāji un allaž traucās turp, kur kāds politiska vai militāra rakstura starpgadījums bija modinājis vispārēju interesi? Tādēļ nebija brīnums, ka ar laiku misteram Setam Stenfortam un mis Arkādijai Vokerei radās doma savienot savas dzīves, neko nemainot savos ieradumos. Viņi tad vairs nebūs kā divi kuģi, kas peld blakus, bet gan kā viens lieliski būvēts un iekārtots — kuģis visu pasaules jūru apbraukā- šanai.
Nē, ne tiesas prāvas, strīda vai veikalnieciska darījuma dēļ misters Sets Stenforts un mis Arkādija Vokere bija ieradušies pie pilsētas tiesneša! Nokārtojuši visas likumos paredzētās formalitātes Masačūsetsas un Ņūdžersijas štata iestādēs, viņi bija norunājuši šai dienā, 12. martā, pulksten desmitos un septiņās minūtēs, satikties Vos- tonā, lai noslēgtu vienošanos, ko mēdz saukt par svarīgāko cilvēka dzīvē.
Kad misters Sets Stenforts un mis Arkādija Vokere, kā jau teikts, bija stādījušies tiesnesim priekšā, misteram Džonam Protam neatlika nekas cits kā pavaicāt ceļiniekam un ceļiniecei, kāda vajadzība viņus atvedusi šurp.
— Sets Stenforts vēlas kļūt par mis Arkādijas Vokeres vīru, — vīrietis atbildēja.
— Un mis Arkādija Vokere vēlas kļūt par mistera Seta Stenforta sievu, — piebilda sieviete.
Tiesnesis palocījās un teica:
— Esmu jūsu rīcībā, mister Stenfort, kā arī jūsu rīcībā, mis Arkādija Vokere!
Abi jaunie cilvēki savukārt paklanījās.
— Un kad, pēc jūsu vēlēšanās, šīm laulībām jānotiek? — misters Džons Prots jautāja.
— Nekavējoties, ja esat brīvs, — atbildēja Sets Stenforts.
— Jo mēs aizbrauksim no Vostonas, tiklīdz būšu kļuvusi par misis Stenforti, — mis Arkādija Vokere pavēstīja.
Misters Džons Prots ar žestu lika manīt, cik viņam mi visai pilsētai žēl, ka burvīgais pāris, kura klātbūtne pagodina visu pilsētu, šeit neuzkavēšos ilgāk.
tad viņš piebilda:
Esmu jūsu rīcībā, — un atkāpās dažus soļus, atbrīvodams durvis.
Taču misters Sets Stenforts ar mājienu viņu aizturēja.
Vai ir nepieciešami mis Arkādijai un man nokāpt no zirgiem? — viņš vaicāja.
Misters Džons Prots brīdi pārdomāja.
— Nebūt ne, — viņš atbildēja. — Laulāties var tiklab jāšus, kā stāvot kājās.
Grūti būtu atrast piekāpīgāku tiesnesi pat tādā dīvainību zemē kā Amerika!
— Tikai vienu jautājumu, — misters Džons Prots turpināja. — Vai visas likumā paredzētās formalitātes nokārtotas?
— Visas nokārtotas, — Sets Stenforts atbildēja.
Un viņš pasniedza tiesnesim divas pēc visiem
noteikumiem izpildītas veidlapas, ko pēc nodokļu samaksāšanas bija izsniegušas Bostonas un Tren- tonas tiesu kancelejas.
Misters Džons Prots paņēma papīrus, uzlika uz deguna acenes zelta ietvarā un uzmanīgi izlasīja apstiprinātos un ar zīmogmarkām apmaksātos dokumentus.
—• Papīri ir kārtībā, — viņš teica, — un esmu ar mieru izsniegt jums laulības apliecību.
Nav brīnums, ka aizvien vairāk ziņkārīgo drūzmējās ap jauno pāri it kā liecinieki laulībām, kuras notika apstākļos, kas liktos gaužām neparasti jebkurā citā zemē; taču nevienam no klātesošajiem nebija ne prātā viņus traucēt vai apgrūtināt.
Misters Džons Prots pakāpās uz lieveņa un visiem skaidri dzirdamā balsī jautāja:
— Mister Set Stenfort, vai esat ar mieru ņemt par sievu mis Arkādiju Vokeri?
— Jā.
— Mis Arkādijā Vokere, vai esat ar mieru ņemt par vīru misteru Setu Stenfortu?
— Jā.
Tiesnesis brīdi klusēja, tad — nopietns ka fotogrāfs, kas uzņemšanas brīdī uzsauc: «Uzmanību, nekustēties!» — sacīja:
— Likuma vārdā pasludinu, ka misters Sets Stenforts no Bostonas un mis Arkādija Vokere no Trentonas ir salaulāti.
Jaunlaulātie pavirzījās viens otram tuvāk un sadevās rokās, it kā apzīmogodami noslēgto vienošanos.
Tad katrs pasniedza tiesnesim piecsimt dolāru banknoti. r
Jūsu honorārs, — misters Sets Stenforts
teica.
Trūkumcietējiem, misis Arkādija Sten- forte piebilda.
Un abi, paklanījušies tiesnesim, pievilka pavadu, un zirgi aizauļoja Vilkoksas priekšpilsētas virzienā.
— Vai dieviņ, vai dieviņ! — izdvesa Kete, kas aiz pārsteiguma minūtes desmit bija palikusi bez valodas.
— Ko jūs gribat sacīt, Kete? — misters Džons Prots vaicāja.
Vecā Kete palaida vaļā priekšauta stūri, ko jau labu brīdi grieza saujā, kā virvi vīdama.
— Man domāt, tiesneša kungs, — viņa teica,— šie ļautiņi ir traki!
I'i oļains, cienījamā Kete, protams, — mis- li i I) mm Prots piekrita, atkal paņemdams lej - U it ii i ii t liet kas tur ko brīnīties? Vai tad visi, Lr. |'i i ra ,, nav mazliet traki?