Atsevišķi izsaucieni saplūda vienā vienīgā kliedzienā, it kā briesmīgs zvēra rēciens izlauzās no pūļa, tikko zelta bluķis nodrebēja.
Visu skatieni bija vērsti uz vienu pusi. Kas īsti notika? Vai tā nebija halucinācija? Vai meteors tik tiešām bija sakustējies? Ja tas ir tā, tad kāda iemesla dēļ? Vai zeme pamazām neieliecās zem tā svara, tā ka galu galā dārgais bolīds var ieslīdēt jūrā?
— Tas būtu īpatnējs atrisinājums šim notikumam, kas satraucis visu pasauli, — piezīmēja misis Arkādija Vokere.
•— Tas nebūtu ļaunākais atrisinājums, — misters Sets Stenforts sacīja.
— Tas būtu vislabākais atrisinājums! — Frān- siss Gordons piebilda.
Nē, ļaudis nebija pārskatījušies. Bolīds patiešām lēni slīdēja uz jūras pusi. Nav šaubu, ka zemes virskārta pamazām ieliecās. Ja šī kustība nebeigsies, zelta lode galu galā aizripos līdz nogāzes malai un ievclsies jūras dzelmē.
Visus pārņēma apjukums, kam pievienojās zināms nicinājums pret šo zemi, kas bija brīnišķīgās nastas necienīga. Cik žēl, ka meteors nokritis tieši uz šīs salas, nevis uz Grenlandes piekrastes nesatricināmajām bazalta klintīm, kur šiem tūkstošiem miljardu nedraudētu briesmas uz visiem laikiem izslīdēt no alkatīgās cilvēces rokām!
Jā, meteors slīdēja lejup. Varbūt tas ir dažu stundu jautājums, varbūt mazāk — tikai minūšu jautājums, ja plakankalne pēkšņi iebruktu zem bolīda milzīgā svara.
No visiem kliedzieniem, ko izraisīja nenovēršamā nelaime, visšausmīgāk skanēja sāpju rēciens, kas izlauzās no de Šnaka kunga krūtīm. Ardievu, vienīgā iespēja apveltīt savu zemi ar zelta miljardiem! Ardievu, laimīgās izredzes padarīt bagātus visus Grenlandes pilsoņus!
Ja runājam par misteru Dinu Forsaitu un doktoru Hjudelsonu, tad, jāteic, bija iemesls bažīties, vai viņi nezaudēs prātu. Viņi izmisumā izstiepa rokas pret bolīdu un sauca palīgā, it kā te būtu iespējams kaut ko līdzēt.
Kad bolīds mazliet spējāk sakustējās, viņi galīgi zaudēja galvu. Nedomādams par draudošajām briesmām, doktors Hjudelsons izlauzās caur sargu ķēdi un metās pretim zelta lodei.
Necik tālu viņš neaizskrēja. Svelošais gaiss smacēja elpu, pēc kādiem simt soļiem viņš pēkšņi sagrīļojās un kā maiss nogāzās gar zemi.
Misteram Dinām Forsaitam būtu vajadzējis priecāties: līdz ar konkurenta galu izbeigtos konkurences cīņa! Taču misters Dins Forsaits bija ne tikai kaislīgs astronoms: pirmām kārtām viņš bija krietns cilvēks un pārdzīvojuma spraigumā atkal atguva savu īsto dabu. Naids izgaisa, kā, cilvēkam pamostoties, izgaist ļauns sapnis, un sirdī palika tikai seno dienu atmiņas. Un tāpēc Dins Forsaits, pat neapdomādamies (lai slava viņam par to!), drošsirdīgi traucās palīgā vecajam draugam, nevis priecājās par pretiniekam draudošo nāvi.
Taču viņa spēki nevarēja ne tuvu līdzināties viņa drosmei. Tikko viņš bija nokļuvis līdz doktoram Hjudelsonam, tikko bija paguvis atvilkt to dažus metrus atpakaļ, kad pats, savukārt zaudējis elpu šai pekles svelmē, nokrita bez samaņas blakus draugam.
Par laimi, Frānsiss Gordons bija tūlīt meties viņam pakaļ un, ne mirkli nevilcinoties, Gordonam bija sekojis misters Sets Stenforts. Jādomā, ka misis Arkādija Vokere nespēja palikt vienaldzīga.
— Set! Set! — viņa neviļus iekliedzās, it kā izbijusies briesmu, kas draudēja viņas bijušajam vīram.
Frānsiss Gordons un Sets Stenforts, kuriem tūlīt pievienojās daži drosmīgākie no skatītājiem, bija spiesti rāpus virzīties uz priekšu, aizsedzot muti ar kabatas lakatiņu, jo gaiss bija pilnīgi neelpojams. Beidzot viņi sasniedza vietu, kur gulēja misters Forsaits un doktors Hjudelsons. Viņi pacēla abus cietušos un atnesa tos šaipus robežas, kuru nedrīkstēja pārkāpt, ja negribēja apdedzināties līdz pašām iekšām.
Par laimi, abi savas nepiesardzības upuri tika laikus izglābti. Ar apkārtējo rūpēm un gādību viņi atguva samaņu. Bet — ak vai! — viņi atgriezās dzīvē, lai skatītu savu cerību sabrukumu.
Bolīds joprojām lēnām slīdēja pa nogāzi vai nu pats sava smaguma dēļ, vai arī tāpēc, ka zemes virskārta aizvien vairāk iegrima zem tā svara. Tā smaguma centrs vairs nebija tālu no kores, aiz kuras klints vertikāli sniedzās līdz ūdenim.
No visām pusēm skanēja kliedzieni, kas liecināja par pūļa ārkārtīgo satraukumu. Ļaudis skraidīja šurp un turp, paši nezinādami, kāpēc. Daži — to vidū arī misters Sets Stenforts un misis Arkādija Vokere — skrēja lejā pie jūras, lai vismaz nepalaistu garām nevienu gaidāmās katastrofas detaļu.
Vienu brīdi it kā atausa cerība: zelta lode stāvēja nekustīgi!
Bet tas bija tikai īss mirklis. Pēkšņi atskanēja apdullinošs brīkšķis … Klints neizturēja, un meteors nogrima jūrā.
Ja piekrastē neatbalsojās pūla skaļais žēlabu sauciens, tad tikai tāpēc, ka to tūlīt nomāca sprādziena dārdoņa, kas bija spēcīgāka par visstiprāko pērkona grāvienu. Tai pašā laikā salas virsmu kā slaucīt noslaucīja briesmīgs virpuļviesulis, kas nogāza gar zemi bez izņēmuma visus skatītājus.
Bolīds bija eksplodējis. Ūdens, pa tūkstoš porām iesūkdamies šī milzīgā zelta sūkņa neskaitāmajās alveolās, saskarē ar nokaitēto metālu bija acumirklī pārvērties tvaikā, un meteors bija sprādzis kā pārkarsēts katls. Tagad tā šķembas ar apdullinošu svilpoņu un šņākoņu krita viļņos.
Spēcīgais sprādziens sabangoja jūru. Varens vilnis triecās pret krastu ar neticamu spēku. Nepiesardzīgākie skatītāji, kas bija piegājuši pārāk tuvu jūras malai, izbīlī metās bēgt un centās uzrāpties nogāzes augšā.
Tomēr ne visiem tas izdevās. Daži zaķapastalas, kurus bailes bija pārvērtušas par zvēriem, pagrūda sāņus un nogāza gar zemi misis Arkādiju Vokeri. Viņu neizbēgami būtu ierāvis jūrā nākamais vilnis, kas šļāktos pret krastu!
Bet misters Sets Stenforts bija modrs. Kad vairs, šķiet, nebija cerības uz glābiņu, viņš, riskēdams pats ar savu dzīvību, steidzās palīgā misis Vokerei, un tas notika tādos apstākļos, ka visi jau rēķinājās ar diviem upuriem viena vietā…
Tomēr nē. Setam Stenfortam izdevās nokļūt līdz tai vietai, kur gulēja jaunā sieviete. Atbalstījies pret klints izcilni, viņš izturēja drausmīgās bangas atplūdu. Vairāki tūristi tūlīt steidzās viņiem abiem palīgā un atveda atpakaļ misis Arkādiju Vokeri un misteru Setu Stenfortu. Abi bija glābti.
Misters Sets Stenforts nebija pat zaudējis samaņu, bet Arkādija Vokere gulēja bez dzīvības zīmēm. Klātesošie darīja visu, lai jaunā dāma atkal nāktu pie samaņas. Viņas pirmie vārdi tika sacīti bijušajam vīram.
— Ja man vajadzēja tapt izglābtai, tad pats par sevi saprotams, ka jūs bijāt izredzēts par manu glābēju, — viņa teica, spiezdama Setam Stenfortam roku un uzlūkodama viņu ar maigas pateicības pilnu skatienu.
Brīnišķīgais bolīds nebija tik laimīgs kā misis Arkādija Vokere un nespēja izbēgt savam bēdīgajam liktenim. Tā lauskas, cilvēkiem nesasniedzamas, tagad gulēja jūras dzīlē. Kaut arī ar neiedomājamām pūlēm būtu iespējams izvilkt no neizmērojamās dzelmes tādu milzeni, taču tik un tā no šīs cerības vajadzēja atteikties. Sasprāgušā kodola neskaitāmās šķembas bija izkaisījušās pa visu jūru. Velti de Snaka kungs, misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons meklēja piekrastē kaut niecīgāko zelta drumsliņu. Velti. Visi pieci tūkstoši septiņi simti astoņdesmit astoņi miljardi bija pazuduši līdz pēdējam santīmam. No neparastā meteora pāri nebija palicis nekas.