Ziņkāre bija apmierināta, un interesentu pūlim atlika tikai doties projām.
Vai ziņkāre bija apmierināta? To īsti apgalvot nevar. Vai šāds atrisinājums bija tik gara, dārga un nogurdinoša ceļojuma vērts? Redzēt meteoru, kad nav iespējams pieiet tam tuvāk par četrsimt metriem, ir visai niecīgs sasniegums. Tomēr ar to bija jāapmierinās.
Vai viņi vismaz varēja cerēt kādreiz gūt gandarījumu? Vai pie mūsu apvāršņa jebkad vēl parādīsies zelta bolīds? Nē. Tādi notikumi neatkārtojas. Protams, varbūt izplatījumā lido vēl citi zelta spīdekļi, bet iespēja, ka tos varētu ietekmēt Zemes pievilkšanas spēks, ir tik niecīga, ka ar to nav ko rēķināties.
Galu galā viss tomēr beidzās laimīgi. Seši triljoni zelta, kas nāktu apgrozībā, padarītu absolūti nevērtīgu šo metālu, kas cilvēkiem, kuriem tā nav, šķiet «nicināms», bet visiem pārējiem tik dārgs. Tāpēc nav ko nožēlot bolīda zaudējumu, jo šis zelta meteors būtu ne tikai radījis apvērsumu pasaules finansu tirgū, bet varbūt pat izraisījis karu, kas pārņemtu visu zemeslodi.
Un tomēr visās ieinteresētajās personās šāds atrisinājums pilnīgi pamatoti radīja vilšanās sajūtu. Ar kādu sarūgtinājumu misters Dins Forsaits un misters Sidnejs Hjudelsons devās apskatīt vietu, kur bija uzsprādzis gaisā viņu bolīds! Cik grūti bija atgriezties mājās, nepārvedot ne kripatiņas debesu zelta! Pat ne tik daudz, lai no tā izgatavotu kaklasaites spraudīti vai aproces podziņu, pat ne drumsliņu, ko viņi būtu glabājuši par piemiņu, cerēdami, ka de Šnaka kungs to nepieprasīs savai zemei.
Šais bēdās abi sāncenši vairs neatcerējās agrāko cīņu. Vai gan citādi varēja būt? Vai gan doktors Hjudelsons varēja turēt naidu uz cilvēku, kurš viņa dēļ bija augstsirdīgi riskējis ar dzīvību? Un, no otras puses, vai gan nav cilvēcīgi pieķerties tam, kura dēļ esi riskējis ar dzīvību? Bolīda pazušana pati par sevi jau būtu viņus samierinājusi. Vai ir vērts strīdēties par to, kā vārdā nosaukt meteoru, kura vairs nav?
Vai abi kādreizējie pretinieki domāja par to, vai apzinājās savas vēlīnās augstsirdības niecīgumu, kad, izrādīdami vislielāko nesavtību, rokrokā pastaigājās savas atjaunotās draudzības medus mēneša pirmajā ceturksnī?
— Tā ir liela nelaime, ka bojā gājis Forsaita bolīds, — sacīja doktors Hjudelsons.
— Nevis Forsaita, bet Hjudelsona bolīds, — pārlaboja misters Dins Forsaits. — Tas bija jūsu bolīds, mīļais draugs, tikai jūsu.
— Nē, nekādā ziņā! — doktors protestēja. — Jūs savus novērojumus izdarījāt pirms manis, dārgais draugs.
— Nē, pēc jums, dārgais draugs.
— Nebūt ne! To pierāda precizitātes trūkums manā vēstulē, kuru nosūtīju Cincinati observatorijai. Man vajadzēja rakstīt tā, kā jūs to darījāt — «no tādas līdz tādai stundai», bet es uzrakstīju «starp tādu un tādu stundu». Tas ir pavisam kas cits!
Jaukais doktors neparko negribēja atkāpties no savām domām, bet arī Dins Forsaits palika pie saviem uzskatiem. Tā sākās atkal jauni strīdi, bet šoreiz tie nebija aizvainojoši.
Tāds aizkustinošs pavērsiens bija arī savā ziņā komisks. Taču vienam cilvēkam nenāca ne prātā par to smieties, un tas bija Frānsiss Gordons, kurš atkal oficiāli tika uzskatīts par savas mīļotās Dženijas līgavaini. Jaunie ļaudis pēc pārlaistajām vētrām centās, cik iespējams, izmantot skaistā laika atgriešanos un atgūt zaudētās stundas.
Karakuģi un pasta kuģi, kas stāvēja Upernavikas ostā, ceturtā septembra rītā pacēla enkuru, lai dotos uz siltākiem krastiem. No visiem ziņkārīgajiem tūristiem, kas vairākas dienas bija atdzīvinājuši šo arktisko apvidu, palika vienīgi Ro- bērs Lekēra kungs un viņa tā sauktais brāļadēls, kuri gaidīja «Atlantika» atgriešanos. Jahta parādījās tikai nākamajā dienā. Lekēra kungs un Zefirens Ksirdals nekavējoties uzkāpa uz tās klāja. Viņiem bija apnikusi šī divdesmit četras stundas ilgā papildu uzkavēšanās Upernavikas salā.
Viņu dēļu būdu bija izpostījis paisuma vilnis, kas sekoja sprādzienam, un nakti viņi bija pārlaiduši zem klajas debess visnožēlojamākos apstākļos. Jūra ne tikai bija aizskalojusi viņu mājokli, bet arī viņus pašus izmērcējusi līdz kauliem. Polāro apgabalu bālā saule nespēja viņus sasildīt, un viņiem pat nebija segas, lai nedau- dzajās tumsas stundās paglābtos no aukstuma. Viss bija aizgājis-bojā katastrofā, pat sīkākais nometnes saimniecības piederums, pat Zefirena Ksirdala ceļasoma un instrumenti. Pagalam bija arī uzticīgais tālskatis, ar kuru Zefirens bija tik daudz reižu vērojis meteoru. Pagalam mašīna, kas bija pievilkusi meteoru pie Zemes un pēc tam iegrūdusi jūrā.
Lekēra kungs nespēja samierināties ar brīnišķīgā aparāta zaudējumu. Turpretim Ksirdals par to tikai pasmējās. Ja jau viņš bija tādu mašīnu konstruējis, tad nekas nekavēja viņu konstruēt otru tādu pašu, varbūt vēl labaku un spēcīgāku.
Protams, tas bija viņa spēkos. Tikai diemžēl viņš par to vairs nedomāja. Aizbildnis velti skubi- naja viņu ķerties pie šī darba: viņš to atlika no dienas uz dienu, līdz, sasniedzis cienījamu vecumu, paņēma savu noslēpumu līdzi kapā.
Tatad jāsamierinās ar faktu: šī varenā mašīna ir cilvēcei uz visiem laikiem zudusi, un principi, pēc kādiem tā konstruēta, paliks nezināmi, kamēr virs zemes neuzradīsies jauns Zefirens Ksirdals.
Vispār Ksirdals atgriezās no Grenlandes nabagāks, nekā turp aizbrauca. Nerunājot nemaz par instrumentiem un apģērba piederumiem, viņš tur atstāja lielu zemes gabalu, kuru bija jo grūtāk pārdot tāpēc, ka tā lielākā daļa atradās zem ūdens.
Toties viņa krusttēvs ceļojuma laikā bija ievācis miljonus! Sie miljoni gaidīja viņu Druo ielā un kļuva par pamatu pasakainajai bagātībai, kas padarīja Lekēra banku par vienu no varenākajām finansu iestādēm.
Šīs varenības stiprināšanā, taisnību sakot, Ze- firenam Ksirdalam nebija mazā loma. Tagad, kad Lekēra kungs zināja, uz ko spējīgs viņa krustdēls, viņš plaši izmantoja tā spējas. Visus Ksir- dala ģeniālo smadzeņu izgudrojumus praktiski realizēja Lekēra banka. Un tā nevarēja sūdzēties. Debesu zelts gan bija gājis zudumā, toties tā savāca savos seifos ievērojamu daļu visas zemes zelta.
Protams, Lekēra kungs nebija nekāds Šeiloks.
No bagātības, kas bija Zefirena Ksirdala paša roku darbs, Zefirens varēja saņemt savu daļu, pat lielāko daļu, ja to vēlētos. Bet Ksirdals, kad viņam par to ieminējās, paraudzījās krusttēvā ar tik aplam muļķīgu skatienu, ka Lekēra kungs atzina par labāku likties mierā. Nauda? Zelts? Ko viņš lai ar to iesākot? Pietika ar to, ka viņš laiku pa laikam saņēma no tēvoča nelielas summas savām pieticīgajām vajadzībām. Līdz pat mūža galam viņš tādā nolūkā apciemoja savu tēvoci baņķieri, kuram tā arī neizdevās viņu pierunāt atstāt dzīvokli Kasetes ielas septītajā stāvā un šķirties no atraitnes Tibo, bijušās miesnieces, kura līdz pēdējai dienai palika viņa pļāpīgā kalpone.
Septiņas dienas pēc brīdinājuma, ko Lekēra kungs bija nosūtījis savam Parīzes pilnvarotajam, visa pasaule uzzināja par bolīda bojāeju. Franču kreiseris, atgriežoties no Upernavikas, noraidīja šo vēsti pa pirmo telegrāfu, kas gadījās ceļā, un tā neticami ātri aplidoja visu pasauli.
Ja sākumā satraukums bija liels, tad drīz vien tomēr tas pats no sevis norima. Fakts bija noticis, un labākais bija par to vairs nedomāt. Drīz vienkāršie mirstīgie, nogrimuši savās ikdienas rūpēs, vairs neatcerējās debesu vēstnesi, kas bija gājis bojā tik nožēlojamā, varētu pat sacīt, muļķīgā kārtā.
Neviens par to vairs nerunāja, kad «Moziks» astoņpadsmitajā septembrī izmeta enkuru Carl- stonas ostā.
To pasažieru vidū, kuri izkāpa krastā, bija arī kāda dāma, kas, «Mozikam» dodoties reisā, neietilpa pasažieru skaitā. Tā bija misis Arkādija Vokere, kas, vēlēdamās pēc iespējas ilgāk izrādīt pateicību savam bijušajam vīram, bija steigusies aizņemt de Šnaka kunga atbrīvoto kajīti.
No Dienvidkarolīnas līdz Virdžīnijai nav tālu, turklāt Savienotajās Valstīs dzelzceļu netrūkst. Tāpēc otrā dienā, deviņpadsmitajā septembrī, misters Dins Forsaits, Frānsiss un Omikrons jau bija mājās Elizabetstrītā, bet misters Sidnejs Hjudelsons ar meitu — Morisstrītā.
Mājinieki ar nepacietību gaidīja viņu atgriešanos. Misis Hjudelsone ar meitu Lū, tāpat cienījamā Mica, bija Vostonas stacijā, kad ceļotāji izkāpa no Carlstonas vilciena. Un atbraucējus sagaidīšana dziļi aizkustināja. Frānsiss Gordons noskūpstīja savu nākamo sievasmāti, un misters Dins Forsaits sirsnīgi spieda roku misis Hjudel- sonei, it kā nekas nebūtu noticis. Neviens pat aplinkus nepieminēja pagājušās grūtās dienas, tikai mis Lū, kas vēl arvien bija mazliet nobažījusies, gribēja tikt skaidrībā.
— Tagad taču tas viss ir beidzies, vai ne? — viņa iesaucās, mezdamās ap kaklu misteram For- saitam.
Jā, tas bija beidzies un labi beidzies. To apliecināja Svētā Andreja katedrāles zvani, kuru skaņas viļņoja pār šo Virdžīnijas pilsētiņu. Klāt esot izcilai sabiedrībai — vecākiem, abu ģimeņu draugiem un pilsētas ievērojamākajiem cilvēkiem, godājamais garīdznieks O'Gārts salaulāja Frānsisu Gordonu un Dženiju Hjudelsoni, kas pēc tik daudziem kavēkļiem un vētrām bija laimīgi sasnieguši ostu.
Bez šaubām, ceremonijā piedalījās arī «līgavas māsa» Lū, kura izskatījās apburoša savā skaistajā tērpā, kas bija pašūts jau pirms četriem mēnešiem. Tur bija arī Mica, kas aiz laimes reizē smējās un raudāja par savu «dēlēnu». Nekad mūžā viņa neesot bijusi tik «aizkustīta» — to viņa apliecināja visiem, kas vēlējās dzirdēt.
Gandrīz tai pašā stundā citā pilsētas puse ari notika laulības, gan ne tik svinīgas. Šoreiz misters Sets Stenforts un misis Arkādija Vokere neieradās pie tiesneša Džona Prota ne jāšus, ne kājām, ne balonā. Nē, viņi devās turp, sēdēdami viens otram blakus ērtā karietē, un pirmo reizi zem rokas iegāja tiesneša mājā, lai ne tik fantastiskos apstākļos kā agrāk uzrādītu viņam savus dokumentus.
Tiesnesis izpildīja savu pienākumu un vēlreiz salaulāja bijušo vīru un sievu, kas uz dažām nedēļām bija šķīrušies, pēc tam — galanti paklanījās.
— Pateicos, mister Prot, — misis Stenforte sacīja.
— Ardievu, — misters Sets Stenforts piebilda.
— Ardievu, misis un mister Stenforti, — tiesnesis Džons Prots atbildēja un atkal atgriezās dārzā pie savām puķēm.
Taču cienījamo filozofu sāka mākt šaubas. Pēc otrās lejkannas viņa roka sastinga un mitējās ap- rasināt ar svētīgo lietutiņu slāpstošās ģerānijas.
— Ardievu? — viņš aizdomājies nomurmināja, apstājies celiņa vidū. — Varbūt labāk vajadzēja sacīt: «uz redzēšanos» …