Mical… Mica!
Kas ir, bērniņ?
Kas manam tēvocim Dinām īsti lēcies?
Nudien nezinu.
Vai viņš ir slims?
Kas par niekiem! Bet, ja tā turpināsies, viņš noteikti saslims.
Si saruna norisinājās starp kādu divdesmittrīs- gadīgu jaunekli un sešdesmit piecus gadus vecu sievieti kādā Elizabetstrītas mājas ēdamistabā laja pašā Vostonas pilsētā, kur nule bija notikušas visoriģinālākās laulības amerikāņu gaumē.
Māja Elizabctstrītā piederēja misteram Dinām Forša itarn.
Misteram Dinām Forsaitam bija četrdesmit pieci gadi, un neviens viņam nebūtu devis mazāk. Liela galva izspūrušiem matiem, mazas ačeles aiz bieziem aceņu stikliem, mazliet sakumpuši pleci, spēcīgs kakls, visos gadalaikos ievīstīts divreiz aptītā kaklautā, kas sniedzās līdz zodam, kupla, saņurcīta žakete, vaļīga veste, kuras apakšējās pogas nekad netika izmantotas, pārāk īsas bikses, kas tikko nosedza pārlieku platos zābakus, nesukāti, iesirmi mati un pakausī uzbāzta mice ar pušķi, seja tūkstoš rievas, ar Ziemeļamerikā» ņiem īpatnējo ķīļbārdiņu, viegli aizkaitināms raksturs, allaž par matu no dusmām, — tāds bija misters Dins Forsaits, par kuru šajā 21. marta rītā sarunājās Frānsiss Gordons, viņa māsas dēls, un Mica, vecā kalpone.
Frānsisu Gordonu, kas bija zaudējis vecākus agrā bērnībā, bija uzaudzinājis mātes brālis misters Dins Forsaits. Kaut arī viņam no tēvoča vajadzēja mantot zināmu bagātību, viņš tāpēc negribēja iztikt bez darba, un misters Forsaits domāja gluži tāpat. Beidzis humanitāro zinātņu studijas slavenajā ITārvarda universitātē, māsas dēls papildus bija mācījies tieslietas un pašreiz darbojās par advokātu Vostonas pilsētā, kur atraitnes, bāreņi un vidusšķiras ļaudis nespētu sev atrast dedzīgāku aizstāvi. Viņš līdz pamatiem pārzināja likumus un tiesu iekārtu un prata sirsnīgā, siltā, līdzjūtīgā balsī skaidri izteikt savas domas. Visi viņa kolēģi, tiklab jauni, kā veci, viņu cienīja, un viņš vēl līdz šim nebija iemantojis neviena ienaidnieka. Tā kā viņš bija ļoti izskatīgs, ar kupliem, kastaņbrūniem matiem un skaistām melnām acīm, ar nevainojamu uzvedību, asprātīgs bez ļaunprātības, pakalpīgs bez uzmācības, pietiekami veikls dažādos sporta veidos, ar ko aizraujas amerikāņu gentry*, tad kādēļ gan lai viņš, nemīlētu apburošo Dženiju Hjudelsoni, ārsta Ilju- delsona un viņa sievas, dzimušas Floras Kleridžas, meitu? …
Bet vēl par agru pievērst lasītāja uzmanību šai[1]jaunkundzei. būs labāk, ja viņa uznāks uz skatuves savas ģimenes lokā, un šis brīdis vēl nav klāt.
Starp citu, tas arī nav vairs aiz kalniem. Šai sla-.la, ka - prasa ārkārtīgu precizitāti, katrā ziņā jaliu a-. pie stingras metodes.
I'ai I lansisu Gordonu jāpiemetina, ka viņš dzī- \ 11ļ,i I lli/abctstrītas mājā un droši vien domāja li» pamest pirms kāzām ar mis Dženiju… Bet vēlreiz atstāsim mis Dženiju Hjudelsoni mierā un līkai piebildīsim, ka kalpone Mica bija sava saimnieka māsas dēla uzticības persona un ka viņa mīlēja to kā dēlu vai, pareizāk sakot, kā mazdēlu, ļo vecmāmiņām parasti pieder visi mātes maiguma rekordi.
Mica, paraugkalpone, kādas šodien vairs nav sastopamas, bija cēlusies no izmirušas sugas, kas sevi apvieno reizē suni un kaķi; suni tāpēc, ka tas pieķeras saviem saimniekiem, kaķi tāpēc, ka tas pieķeras inajai. Viegli iedomāties, ka Mica ar misteru Dinu Forsaitu runāja bez aplinkiem. Ja saimniekam nebija taisnība, viņa pateica to acīs, turklāt tik ekstravagantā valodā, ka, pārtulkojot to franciski, sulīgos izteicienus būs iespējams atkārtot tikai aptuveni. Ja viņš nevēlējās piekāpties, tad atlika darīt tikai vienu — pamest kaujaslauku, doties uz darbistabu un tur ieslēgties, divreiz apgriežot atslēgu.
Starp citu, misteram Dinām Forsaitam bija skaidrs, ka viņš tur nebūs viens. Gandrīz vienmēr tur varēja sastapt vēl kādu personu, kas meklēja patvērumu no Micas pārmetumiem un rājieniem.
Šo otru sauca par Omikronu. Neparastajā vārdā viņš bija iedēvēts sīkā auguma dēļ; droši vien viņš būtu iesaukts par Omegu, ja vien nebijis tik mazs. Jau piecpadsmit gadu vecumā izaudzis četras pēdas un sešas collas garš, viņš tālāk vairs nebija stiepies. īstajā vārdā Toms Vaifs, viņš šajā vecumā bija iestājies mistera Dina Forsaita dienestā,
kad vēl valdīja pašreizējā saimnieka tēvs, un tagad viņam bija pāri par piecdesmit; no tā varēja secināt, ka viņš jau trīsdesmit piecus gadus kalpo Frānsisa Gordona tēvocim.
Ir svarīgi zināt, kādi tad bija viņa uzdevumi. Proti: viņš palīdzēja misteram Dinām Forsaitam darbā, aizraudamies ar darbu vismaz tikpat dedzīgi kā saimnieks pats.
Bet vai tad misters Dins Forsaits strādāja?
Jā, kā amatieris. Un turpmāk kļūs skaidrs, ar kādu aizrautību un dedzību.
Ar ko tad misters Dins Forsaits īsti nodarbojās? Ar medicīnu, tieslietām, literatūru, mākslu vai komerciāliem darījumiem kā daudzi brīvās Amerikas pilsoņi?
Nē, ne uz to pusi!
Bet ar ko tad, jūs jautājat? Ar eksaktajām zinātnēm? Netrāpījāt. Nē, nevis ar eksaktajām zinātnēm daudzskaitlī, bet tikai ar vienu, vienskaitlī. Ar vienīgo dižo zinātni, kas saucas Astrono- m i j a.
Viņš sapņoja vienīgi par planētu un zvaigžņu atklāšanu. Tas, kas notiek uz mūsu zemeslodes, viņu, šķiet, neinteresēja nemaz vai gandrīz nemazi un viņš dzīvoja tikai bezgalīgajā izplatījumā. Bet, tā kā tur nevarēja ne brokastot, ne pusdienot, tad vismaz divreiz dienā no šiem augstumiem vajadzēja nolaisties lejup. Un tieši šajā rītā viņš neieradās parastajā stundā, bet lika sevi gaidīt, un Mica, rosīdamās ap galdu, kurnēja.
— Tad viņš nenāks vis, ko? — viņa atkārtoja.
— Vai Omikrona tur nav? — Frānsiss Gordons jautāja.
— Viņš vienmēr ir tur, kur saimnieks, — kali pone atteica. — Man tiešām vairs nav kāju (jāj
I.!'• ninlit ii bija Micas cienīgs izteiciens!), lai uzrāptos viņa laktā!
minētā lakta bija tornis, kura augšējā galerija pacēlas metrus divdesmit virs mājas jumta, — citiem vārdiem, observatorija. Zem galerijas bija apaļa istaba ar četriem logiem, katrs uz savu de- bess pusi. Istabā uz statīviem bija daži grozāmi laiskati un daži diezgan spēcīgi teleskopi, un, ja to lēcas nenodila, tad ne jau tāpēc, ka tos nelietoja Drīzāk varēja baidīties, ka misters Dins Forsails un Omikrons sabojās redzi, nemitīgi lūkodamies savu instrumentu okulāros.
Saja istabā viņi pavadīja lielāko dienas un nakts daļu, tiesa gan, strādādami pārmaiņus. Viņi skatijas, vēroja, planēja starpzvaigžņu telpā nemitīga cerība, ka atklās kaut ko tādu, kas saistīsies ai Dina Forsaita vārdu. Kad debesis bija skaidras, ar visu varēja puslīdz samierināties, bet ne jau vienmēr tas tā ir virs trīsdesmit septītās paralēlēs, kas šķērso Virdžīnijas štatu. Mākoņi, spalvu mākoņi, lietus mākoņi, gubu mākoņi — cik lik velies, un katrā ziņā vairāk, nekā vēlējās saimnieks un kalps. Tāpēc arī vienmēr bija dzirdamas nebeidzamas žēlabas un draudi, kas tika raidīti pret debesu velvi, kurā kārstījās miglainās skrandas.
Un tieši šajās pēdējās marta dienās mistera Dina Forsaita pacietība tika pārbaudīta vairāk nekā jebkad. Jau vairākas dienas debesis, kā par spīti, bija neskaidras, un astronoms krita izmisumā.
21. marta rītā joprojām pūta spēcīgs rietumu vējš, gandrīz virs pašas zemes veldams necaurredzamu mākoņu vālu.
— Cik žēl! — misters Dins Forsaits nopūtās jau desmito reizi pēc kārtējā neauglīgā mēģinā-
juma pieveikt biezo miglu. — Es jaušu, ka mums paiet secen sensacionāls atklājums!
— Ļoti ticams, — Omikrons atbildēja. — Tas pat ir gauži iespējams, jo pirms dažām dienām, kad debesis uz bridi noskaidrojās, man šķita, ka es saskatu …
— Bet es, es redzēju, Omikron!
— Tātad abi, un abi vienā laikā!
— Omikron! — misters Dins Forsaits protestēja.
— Nu jā, jūs pirmais, protams, — Omikrons samierinājās, zīmīgi pašūpodams galvu. — Bet, kad es to pamanīju, man nepārprotami likās, ka tam jābūt… ka tas bija …
— Es turpretim apgalvoju, — misters Dins Forsaits pavēstīja, — ka tas bija meteors, kas pārvietojās no ziemeļiem uz dienvidiem…
— Jā, mister Din, stateniski saules virzienam.
— Tāds bija šķietamais virziens, Omikron.
Šķietamais, protams.
Un tas notika šā mēneša sešpadsmitajā datumā.
— Sešpadsmitajā.
— Pulksten septiņos trīsdesmit septiņās minūtes divdesmit sekundēs.
— Divdesmit sekundēs, — Omikrons atkārtoja, — kā es to konstatēju pēc mūsu pulksteņa.
— Un kopš tās reizes viņš vairs nav parādījies! — misters Dins Forsaits iesaucās, ar roku draudēdams debesīm.
- Ka gan tas būtu iespējams? Mākoņi! Mākoņi… Mākoņi! Kopš piecām dienām pat ne zi- lumiņa mutautiņa lielumā.
— It kā tīšām, — Dins Forsaits iesaucās, piecirzdams kāju, — un man nudien šķiet, ka kaut kas tamlīdzīgs var atgadīties vienīgi man.
— Mums abiem, — Omikrons pārlaboja, jo uz- skatīja, ka dara pusi saimnieka darba.
Taisnību sakot, visi apgabala iedzīvotāji varēja žēloties, ka debesis sedz tik biezi mākoņi. Visus taču -interesē, vai saule spīd vai nespīd.
Un tomēr, lai arī visiem būtu tiesības sašust, neviens cits nejāva vaļu neprātīgām dusmām, tikai misters Dins Forsaits, kad redzēja pilsēti ietītu tik biezā miglā, ka tai cauri nespēja izlauzi ties pat spēcīgākie teleskopi un visvairāk pilnī- gotie tālskati. Turklāt šāda migla nav reta para< dība Vostonā, lai gan pilsētu apskalo Potomakas dzidrie, nevis Temzas duļķainie ūdeņi.
Lai būtu kā būdams, ko gan sešpadsmitā marta skaidrajās debesīs bija redzējuši vai domājās ieraudzījuši saimnieks un kalps? Ne vairāk un ne mazāk kā lodveida bolīdu, kas ar lielu ātrumu pārvietojās no ziemeļiem uz dienvidiem, izstaroi dams tik spožu gaismu, ka tā pat pārspēja izkliedēto saules gaismu. Tā kā bolīds atradās nc Zemes daudzu kilometru attālumā, to, par spīti lielajam atrumam, būtu bijis iespējams novēro krietni ilgi, ja vien netraucējusi nelaikā uznākusi migla.
Kopš šīs dienas augtin auga nožēla, ko izraisīja piedzīvotā neveiksme. Vai bolīds vēl parādīsies pie Vostonas apvāršņa? Vai būs iespējams aprēķināt tā koordinātes, noteikt masu, svaru, dabu? Varbūt kāds laimīgāks astronoms to pamanīs kādā citā debesu joslā? Vai Dins Forsaits, kurš tikai īsu brīdi to bija redzējis savā teleskopā, varēs nosaukt atklājumu savā vārdā? Vai beigu beigās viss gods nepienāksies kādam no Vecās vai Jaunās Pasaules zinātniekiem, kas visu mūžu nakti un dienu pētī Visumu?
— Laupītāji! — Dins Forsaits protestēja. —\
Di'Ih'mi pirāti! Visu divdesmit pirmā marta rīta it litiiii ne Dins Forsaits, ne Omikrons, neraugo- Iirs 11/ .likto laiku, nebija atgājusi no loga zie- a11«• 111 pusē. Un, stundām ritot, viņu dusmas auga mīļumā. Pašreiz viņi vairs nesarunājās. Dins Forsaits nemitīgi vēroja plašo apvārsni, ko šajā pliso aizsedza robotie Serboras pakalni, virs ku- i lem paasa brīze dzenāja pelēkus mākoņus. Omikrons bija paslējies pirkstgalos, lai redzētu tālāk, nekā ļāva sīkais augums. Pirmais bija sakrustojis rokas un sažņaugtās dūres piespiedis pie krūtīm. Otrs saliektiem pirkstiem bungoja pa loga rāmi. Gar logu, īsi iekliegdamies, aši aizspurdza daži putni, kā izsmiedami abas divkājainās būtnes, kas nespēja atrauties no zemes… Ai, ja viņi bulu putni, viņi dažos vēzienos iznirtu cauri miglas slāņiem un varbūt apžilbinošajā saules gaismā ieraudzītu asteroīdu, kas turpina savu skrējienu!
Sajā brīdī atskanēja klauvējiens pie durvīm.
Domās nogrimuši, Dins Forsaits un Omikrons to nedzirdēja.
Durvis atvērās, un .uz sliekšņa parādījās Frān- siss Gordons.
Dins Forsaits un Omikrons pat neatskatījās.
Māsas dēls piegāja tēvocim klāt un viegli pieskārās tā rokai.
AAisters Dins Forsaits uzmeta māsas dēlam tik tālīnu skatienu, it kā tas nāktu no Sīriusa vai, vienkāršāk izsakoties, no Mēness.
— Kas ir? — viņš iejautājās.
— Tēvoci, jūs gaida brokastis.
— Vai tiešām? — Dins Forsaits izlikās pārsteigts. — Brokastis gaida? Nu ko, arī mēs šeit gaidām.
— Jūs gaidāt? Ko?
— Sauli, — Omikrons pavēstīja, un saimnieks ar žestu apliecināja, ka kalps nav kļūdījies.
— Bet, tēvoci, man šķiet, ka saule brokastīs nav aicināta un tāpēc var sēsties pie galda arī bez viņas.
Ko lai atbild? Ja starojošā zvaigzne nolēmusi nerādīties visu dienu, vai misters Dins Forsaits iespītēsies un badosies līdz vakaram?
Galu galā iespējams arī tā, jo astronoms neizrādīja ne mazāko vēlēšanos klausīt māsas dēla aicinājumam.
— Tēvoci, — pēdējais palika pie sava, — es jūs brīdinu, Mica kļūst nepacietīga.
Misters Dins Forsaits tūlīt atgriezās tiešamībā. Krietnās Micas nepacietību viņš pazina labi. Tā kā viņa bija sūtījusi speciālu pilnvaroto, stāvoklis kļuva nopietns; aicinājumam vajadzēja paklausīt nekavējoties.
— Cik tad īsti ir pulkstenis? — viņš jautāja.
— Vienpadsmit un četrdesmit sešas minūtes, — Frānsiss Gordons atbildēja.
Tik tiešām, tādu laiku rādīja sienas pulkstenis, un parasti tēvocis un māsas dēls sēdās pie galda tieši vienpadsmitos.
— Vienpadsmit un četrdesmit sešas minūtes! — iesaucās misters Dins Forsaits, tēlodams dziļu neapmierinātību, lai slēptu raizes. — Es netieku gudrs, kā Mica var būt tik neprecīza!
— Bet, tēvoci, — Frānsiss iebilda, — mēs jau trešo reizi velti klauvējam pie durvīm.
.Neteicis ne vārda, misters Dins Forsaits devās uz kāpnēm, kamēr Omikrons, kas parasti apkalpoja pie galda, palika novērošanas postenī, lai uzmanītu saules atgriešanos.
Tēvocis un māsas dēls iegāja ēdamistabā.
Mie.i jau bija tur. Viņa tā paskatījās saimnie- k.nii .icr-, ka tas nodūra galvu.
I ln Amikrons [2] ? — viņa jautāja, jo savā vientiesība Mica tā sauca grieķu alfabēta piekto patskani.
Viņš ir aizņemts tur augšā, — atbildēja Frānsiss Gordons. — Mēs šorīt iztiksim bez viņa.
Ar prieku! — Mica paziņoja īgnā tonī. — Kas t' man, viņš var palikt savā oservatorijā, cik uziet. Mums bez šīs pirmās šķiras nemežģa būs jo labāk.
Brokastis sākās. Mutes pavērās tikai kumosiem. Mica, kas parasti, atnesdama ēdienus un apmai- mdama šķīvjus, labprāt tērzēja, šorīt pat nepavēra lllpa-. Klusais saspīlējums visus nomāca. Frānsiss (ionloiis, veledamies rast vielu sarunai, ievaicājās:
tevoci, vai esat apmierināts ar šārīta cēlienu?
Ne, Dins Forsaits atbildēja. — Debesis bija nelabvēlīgas, un nelāgais laiks īpaši šodien man krita uz nerviem.
Vai jus būtu uz pēdām kādam astronomiskam atklājumam?
Es tā domāju, Frānsis. Taču nevaru neko apgalvot, iekams jauns novērojums …
— Tad tāpēc jums nav nekur miera vai veselu nedēļu, — viņu pārtrauca Mica sausā tonī, — ta ka jūs savā tornī jau sākat laist saknes un nakti ceļaties augšā… Jā! Pagājušo nakti trīsreiz, es labi dzirdēju, jo, paldies dievam, es vēl varbūt neesmu gluži ķerta, — viņa piemetināja, it kā atbildēdama uz saimnieka kustību un droši vien tādēļ, lai viņš labi iegaumētu, ka viņa nav arī kurla.
— Tik tiešām, labā Mica, — misters Dins Forsaits piekrita samierinošā balsī.
Veltīga maiguma izpausme!
— Astrokomisks atklājums! — cēlā kalpone sašutusi atsāka. — Un tad, kad jums būs izkaltušas asinis dzīslās, skatoties tajās rorēs, kad būsiet noķēruši nieru kaiti, stīvu muguru un delamo plaušās, tad gan būsiet ko dižu sasnieguši! Vai tad zvaigznes kāps lejā jūs kopt vai ari dakteris liks jums tās rīt kā pilienus?
Jau pašā sarunas sākumā Dins Forsaits saprata, ka labāk klusēt. Viņš ēda, nebilzdams ne vārda, tomēr bija tik satraukts, ka vairākkārt samainīja glāzi ar šķīvi un otrādi.
Frānsiss Gordons centās uzturēt sarunu, bet tas bija tikpat kā sludināt tuksnesī. Tēvocis, joprojām sadrūmis, likās viņu nedzirdam. Frānsiss beidzot sāka runāt par laiku. Kad nav nekā ko sacīt, valodas sāk risināties par laiku, kāds tas ir un kāds gaidāms. Neizsmeļama viela jebkura intelekta līmenī. Turklāt atmosfēras apstākļi misteru Dinu Forsaitu interesēja. Tāpēc arī, kad, mākoņiem kļūstot biezākiem, ēdamistabā uz brīdi satumsa vēl vairāk, viņš pacēla galvu, pavērās logā, ar smagu roku ļāva dakšiņai nokrist uz galda un iesaucās:
— Vai tiešām nolādētie mākoņi reiz neaizvāksies un neizplūdīs kaut vai brāzmainā lietus gāzmā!
— Kā t' citādi! — Mica pavēstīja. — Pēc trīs nedēļu sausuma tas brangi derētu zemes labumiem.
Zemes! Zemes! — misters Dins Forsaits no- iinii Iv.ķcja tik nicīgi, ka tūlīt saņēma vecās kalpones atbildi:
'jā, zemes, mans kungs. Man domāt, ka tā ir gan līdzvērtīga debesīm, no kurām jūs nekad negribat kāpt lejā… pat uz brokastīm ne!
Bet klausieties, labā Mica… — Frānsiss (iordons iesāka pieglaiinīgā balsī.
Veltas pulēs. Labā Mica nebija tādā omā, lai |utu sevi savaldzināt.
Nav nekādas «labās Micas», — viņa turpi- naja iepriekšējā tonī. — Tik tiešām nav taču vērts bojai raksturu, raugoties mēnesī, un nezināt, ka pavasari līst lietus. Ja tas nelīs martā, kad tad? Vai varat man to pateikt?
Tēvoci, māsas dēls apliecināja, — tiesa, pašreiz ii marts, pavasara sākums, un katram ar li» jāsamierinās. Bet drīz sāksies vasara un būs skaidras debesis, .lils varēsi! turpināt darbu labākos apstākļos. Mazliet pacietības, tēvoci!
IVieielibu, Frans? — atjautāja misters Dins I -.is.iils, saraucis pieri tikpat drūmu kā mākoņainas debesis. Pacietību!… Bet ja nu tas aiziet tik talu, ka to vairs nevar saredzēt? Un ja nu las vairs neparādās pie apvāršņa?
Tas? … — Mica iekrita starpā. — Kas par — «tas»?
Sai brīdī kļuva dzirdama Omikrona balss:
— Kungs! Kungs!
— Noticis kaut kas jauns! — misters Dins For- saits iesaucās, strauji atgrūzdams krēslu un dodamies uz durvīm.
Viņš vēl nebija tās sasniedzis, kad pa logu istabā ielauzās spilgts saules stars, spoži iedzirk- stīdamics glāzēs un pudelēs uz galda.
— Saule!… Saule! — sauca misters Dins Forsaits, steigdamies augšup pa kāpnēm.
— Pasarg' dievs! — Mica noteica, atsēzdamās uz krēsla. — Projām viņš ir, un, kad ar Amikronu ieslēdzas oservatorijā, divreiz pagriezis atslēgu, tad var saukt, cik grib. Ķer zaķi mežā! Bet brokastis apēdīs svētais gars… Un tas viss zvaigžņu dēļ!…
Tā savā bilžainajā valodā runāja lieliskā Mica, kaut arī saimnieks viņu vairs nevarēja dzirdēt. Un, starp citu, kaut arī būtu dzirdējis, visa daiļrunība tik un tā būtu bijusi veltīga. Aizelsies straujajā kāpienā, misters Dins Forsaits nule iegāja observatorijā. Dienvidrietumu vējš bija pieņēmies un aizdzinis mākoņus uz rītiem. Plata, skaidra strēle ļāva līdz pat zenītam vērot visu to debesu daļu, kur pirmoreiz bija pamanīts meteors. Istaba pludoja saules staros.
— Nu? — misters Dins Forsaits jautāja. — Kas ir? i
— Saule, — Omikrons atbildēja, — bet ne uz ilgu laiku, jo rietumos atkal veidojas mākoņi.
— Nedrīkst zaudēt ne mirkli! — misters Dins Forsaits iesaucās, sakārtodams tālskati, kamēr kalps darīja to pašu ar teleskopu.
Ar kādu degsmi viņi gandrīz četrdesmit minūtes rosījās ap saviem instrumentiem! Ar kādu pacietību viņi grozīja kloķus, lai tos ievirzītu pareizā stāvoklī! Ar cik sīkumainu pacietību viņi pētīja katru šās debesjuma daļas stūri un nostūri! Pirmoreiz bolīds taču viņiem bija parādījies ar tik un tik lielu pacēlumu un tik un tik lielu deklināciju, lai pēc tam pārslīdētu pāri tieši Vostonas zenītam, viņi par to bija pārliecināti.
Bet nekā, nekā, vieta bija tukša! Visa skaidrā josla, kas meteoriem noderēja par tik lielisku pa-
staigas laukumu, līdzinājās tuksnesim. Neviena punktiņa! Ne mazākās asteroīda pēdas.
Nekā! — misters Dins Forsaits noteica, slaucīdams piesarkušās acis.
Nekā, — Omikrons atsaucās kā žēlabaina atbalss.
Bija par vēlu mēģināt vēl ko darīt. Mākoņi atgriezās, un debesis atkal aptumšojās. Saule bija nozudusi, un šoreiz uz visu atlikušo dienas dalu. Migla drīz vien pārvērtās vienlaidu netīri pelēkā masa, un sāka smidzināt sīks lietus. Saimniekam im kalpam par lielām bēdām, vajadzēja atteikties no turpmākiem novērojumiem.
Un tomēr, — Omikrons teica, — mēs esam pai liecināti, ka viņu redzējām.
Un ka vel! misters Dins Forsaits iesaucas, paceldams rokas pret debesīm.
un piebilda toni, kura bažas jaucās ar nenovīdību:
Mēs pat esam vairāk nekā pārliecināti, bet ari citi, Iespējams, redzējuši to pašu ko mēs…lai dievs dotu, ka mēs būtu vienīgie!… Tā tik vēl It nka, ka to būtu redzējis arī viņš… Sidnejs Hju- delsonsl