— Kaut tik to nebūtu redzējis arī intrigants Forsaits!
Tā šajā divdesmit pirmā marta rītā doktors Sidnejs Hjudelsons sacīja pats sev savā darba kabineta vientulībā.
Īstenībā viņš bija ārsts, un, ja Vostona neprak- tizēja, tad tikai tādēj, ka visu savu laiku un intelektu veltīja plašākam un cildenākam darbam. Būdams Dina Forsaita labs draugs, viņš reizē bija arī tā sāncensis. Arī viņš tikpat kaislīgi visu uzmanību veltīja debesu bezgalībai un, tāpat kā draugs, savu saprātu bija nodevis Visuma problēmu kalpībā.
Doktoram Hjudelsonam piederēja krietna bagātība, ko viņš bija pa daļai mantojis no vecākiem, pa daļai saņēmis kā misis Hjudelsones, dzimušas Floras Kleridžas, pūra tiesu. Saprātīgi pārvaldīta, šī bagātība nodrošināja gan viņa paša, gan abu meitu, Dženijas un Lū Hjudelsonu — astoņpadsmit un četrpadsmit gadus vecu meiteņu — nākotni. Ja runājam par pašu doktoru, tad par viņa gadiem dzejiski varēja izteikties, ka viņam uz galvas uzsnigusi četrdesmit septītā ziema. Tikai žēl, ka burvīgā glezna šoreiz nebija vietā, jo doktora Hjudelsona pakausis bija tik pliks, ka tas šķita izaicinājums visveiklākā Figaro bārdas nazim.
Slēptā astronomiskā sāncensība starp Sidneju Hjudelsonu un Dinu Forsaitu reizēm tomēr mazliet kaitēja draudzīgo ģimeņu attiecībām. Protams, viņi nestrīdējās par īpašuma tiesībām uz vienu vai otru planētu, zvaigzni vai debesu spīdekli — tie pieder visiem un to atklājēji parasti nav zināmi —, taču nereti viņu pašu meteoroloģiskie vai astronomiskie novērojumi bija par iemeslu pārrunām, kas drīz vien pārvērtās ķildās.
Sīs ķildas būtu kļuvušas nopietnākas un dažkārt varbūt pat pārvērstos nožēlojamās scēnās, ja arī Forsaita pasaulē bijusi kāda dāma. Par laimi, šādas dāmas nebija; Forsaits bija palicis vecpuisī, jo viņam nekad, pat sapni nebija ienākusi prātā doma precēties. Tātad nebija Dina Forsaita kundzes , kas, ķildniekus mierinādama, vēl pielej eļlu ugunij, un tāpēc jebkurš strīds abu astronomu amatieru starpā allaž drīz vien izplēnēja.
pasaulē, protams, bija misis Flora Hjudelsone. bet misis Flora Hjudelsone bija lieliska, ļoti miermīlīgas dabas sieviete. Viņa ne par vienu nespēja pateikt ļaunu vārdu un rītu, tā teikt, nesāka ar tenkām, lai vakarā jau stātos pie apmelošanas, kā to mēdz darīt viscienījamākās dāmas Vecās un nu Jaunās Pasaules sabiedrībā.
Sī parauglaulene — patiesi neticama parādība — allaž centās nomierināt vīru, kad tas iekarsis un satraukts pārradās mājās pēc ķildas ar savu labo draugu Forsaitu. Un vēl kas neparasts: misis Hjudelsonei šķita gluži dabiski, ka misters lljudelsons nodarbojas ar astronomiju, ka viņš dzīvo zvaigžņu telpas plašumos, — tikai ar nosacījumu, lai viņš no šiem plašumiem atkal nolaižas lejā, kad sieva to lūdz. Viņa nebija līdzīga Micai, kas ķīvējās ar saimnieku; viņa ar vīru nekad neķīvējās. Viņa pacieta, ja tas neieradās laikā ēdienreizēs, Viņa nekurnēja, ja tas aizkavējās, bet centas saglabāt ēdienu pietiekami siltu. Ja viņš bija noraizējies, viņa šīs raizes respektēja. Viņa pat dzīvoja līdzi vīra darbam un mīļi to uzmundrināja, kad astronoms šķita tiktāl nomaldījies bezgalīgajā telpā, ka vairs nespēja atrast īsto ceļu.
Misis Hjudelsone bija sieviete, kādu var vēlēties visi vīri, īpaši, ja tie ir astronomi. Diemžēl tadas vairs atrodamas tikai romānos.
Pirmdzimtā Dženija solījās iet mātes pēdās, mīt to pašu dzīves taku. Frānsisam Gordonam, nākamajam Dženijas Hjudelsones vīram, acīmredzot bija lemts kļūt par laimīgāko vīrieti pasaulē. Nebūt negribēdams apvainot amerikāņu sievietes, varu apgalvot, ka visā Amerikā tikai ar grūtībām varētu atrast apburošāku, pievilcīgāku, ar visām cildenām dotībām bagātāk apveltītu jaunu meiteni. Dženija Hjudelsone bija piemīlīga gaišmate zilām acīm, svaigu ādas krāsu, ar skaistām rokām, skaistām kājām un skaistu augumu un apvienoja sevī tikpat daudz daiļuma, cik pazemības, tikpat daudz labsirdības, cik saprāta. Tāpēc arī Frānsiss Gordons viņu vērtēja tikpat augstu, cik viņa Frān- sisu Gordonu. Mistera Dina Forsaita māsas dēls, starp citu, tika ļoti cienīts Hjudelsonu ģimenē, un šīs abpusējās simpātijas tad arī bija par iemeslu, kāpēc viņš drīz vien bija lūdzis mis Dženijas roku. Bildinājums tika pieņemts. Jaunie ļaudis tik labi saderēja kopā! Ar saviem dotumiem Dženijai jaunajā ligzdiņā vajadzēja ienest laimi. Bet Frānsisu Gordonu pabalstīs tēvocis, kura bagātību viņš kādudien saņems. Bet lai nu paliek visas mantojuma perspektīvas. Runa ir nevis par nākotni, bet par tagadni, kurā apvienojas vispilnīgākās laimes iespējas.
Tātad Frānsiss Gordons ir saderinājies ar Dže- niju Hjudelsoni un Dženija Hjudelsone ir saderinājusies ar Frānsisu Gordonu, un laulību, kuru datumu drīz vien noteiks, noslēgs reverenda Ogarts Svētā Andreja baznīcā — laimīgās Vostonas pilsētas galvenajā dievnamā.
Varat būt pārliecināti, ka kāzās būs liels viesu pieplūdums, jo abas ģimenes ir vienlīdz ievērojamas, cik cienījamas, un tāpat varat būt droši, ka pati jautrākā, pati možākā, pati jūsmīgākā todien būs mīlule Lū (pamazināmais vārds Luīzei), savas dārgās Dženijas līgavas māsa. Lū vēl nav pilni piecpadsmit, viņai ir tiesības justies jaunai. Un šīs tiesības viņa izmanto, varat man ticēt. Viņa ir mūžīgās kustības iemiesojums, šķelme, kas nemaz nekautrējas dzīt jokus par «papiņa planētām». Bet viņai visu piedod, visu «laiž gar ausīm». Doktors hjudelsons par šiem jokiem smejas pirmais un par sodu noskūpsta skuķēna svaigo vaidziņu.
Itulībā misters Hjudelsons bija lāga vīrs, tikai |oli ietiepīgs un ātri aizvainojams. Izņemot Lū, kuras nevainīgos jokus viņš pacieta, visi pārējie respektēja viņa dīvainības un ierašas. Būdams ļoti neatlaidīgs savās astronomiski meteoroloģiskajās •Indijas, |oti iecirtīgs savos pierādījumos, ļoti greizsirdīgi sargādams savus atklājumus, ko izdarīja vai domājās esam izdarījis, viņš tikai par mata tiesu, neraugoties uz patiesām simpātijām prel Dinu Forsaitu, saglabāja draudzību ar tik nīstamu sāncensi. Divi mednieki vienā medību lauka, kuri dzenas pakaļ tik retai trofejai! Ģimeņu attiecībās vairākkārt bija iestājies atsalums, kas bulu varējis pārvērsties ķildā, ja neiejauktos labā, lēnīgā misis Hjudelsone, kuras samierināšanas centienus atbalstīja abas meitas un Frānsiss Gordons. Miermīlīgais kvartets lika lielas cerības uz paredzamajām laulībām, lai sadursmes kļūtu retākās. Kad Frānsisa un Dženijas laulība saistīs abas ģimenes vēl ciešāk, pārejošie negaisi plosīsies retāk un būs mazāk bīstami. Kas zina, varbūt pat iespējams, ka abi astronomijas amatieri sirsnīgi sadarbosies un turpinās astronomiskos pētījumus kopīgi? Tad viņi sadalīs Visuma plašajos laukos sadzīto un varbūt pat gūto medījumu līdzīgās daļās.
Doktora Hjudelsona nams bija ļoti ērts. Labāk iekārtotu māju būtu velti meklēt visā Vostonas pilsētā. Glītā savrupvilla starp pagalmu un dārzu, skaistu koku un zaļu mauriņu ieskauta, atradās Morisstrītas vidusdaļā. Tai bija divi stāvi ar septiņiem logiem fasādē. Virs jumta kreisajā pusē slējās četrstūrains, metrus trīsdesmit augsts pils tornītis, kas nobeidzās ar balustrādes iežogotu terasi. Vienā stūrī pacēlās masts, kurā svētdienās un svētku dienās uzvilka Amerikas Savienoto Valstu karogu ar piecdesmit vienu zvaigzni.
Tornīša augšējā istaba bija pielāgota īpašnieka darba vajadzībām. Tur bija uzstādīti doktora instrumenti — tālskati un teleskopi, lai gan reizēm, skaistās naktīs, viņš tos uznesa augšā uz terases, lai brīvi varētu pārredzēt visu debess velvi. Tur, par spīti misis Hjudelsones brīdinājumam, doktors noķēra vispamatīgāko gripu vai iesnas.
— Tā tas turpināsies, — mis Lū mēdza atkārtot, — kamēr papiņš aplipinās ar iesnām visas planētas!
Bet doktors tādās valodās neklausījās un turējās dūšīgi pat septiņu, astoņu grādu aukstās ziemas naktīs, kad zvaigžņotais jums atklājās pilnīgā dzidrumā.
No Morisstrītas mājas observatorijas bez grūtībām varēja saskatīt Elizabetstrītas mājas torni. Mājas šķīra labi ja pusjūdze, un starpā nepacēlās ne piemineklis, ne koks ar biezu lapotni.
Pat bez spēcīga teleskopa, pietika ar labu binokli, varēja pazīt cilvēkus, kas atradās vienā vai otrā tornī. Taisnību sakot, Dinām Forsaitam nerūpēja vērot Sidneju Hjudelsonu un Sidnejam Hjudelsonam nenāca ne prātā velti zaudēt laiku, veroties Dinā Forsaitā. Viņu pētījumu objekts atradās daudz augstāk. Toties bija gluži dabiski, ka Frānsiss Gordons lūkojās, vai uz terases nav Dženija Hjudelsone, un tāpēc viņi caur tālskatiem bieži vien sarunājās acu valodā. Man šķiet, ka tas nav nekas peļams.
Starp abām mājām būtu viegli ierīkot telegrāfa vai telefona vadus. No viena torņa uz otru novilkta
stieple pārraidītu daudzus mīļus vārdus, ko Frānsiss Gordons sacītu Džcnijai IIjudelsonei un Dže- nija Iljudelsone — Frānsisani Gordonam, bet, tā kā Dinām Forsaitam un Sidncjam Hjudelso- nam maigi vārdi nebija sakāmi, tad šādas stieples novilkšanu neviens nekad nebija ieprojektējis. Iespējams, ka, abiem saderinātajiem kļūstot par laulātiem draugiem, šis trūkums tiks novērsts. Vēlāk, pēc laulības saišu nodibināšanas, elektriskā saite vēl ciešāk vienos abas ģimenes.
Tās pašas dienas pēcpusdienā, kad lieliskā, bet ērcīgā Mica lasītājam bija sniegusi savas sulīgās daijvārdības paraugu, Frānsiss Gordons, kā parasts, apmeklēja misis Hjudelsoni un viņas meitas — viņas meitu, kā pārlaboja Lū, tēlodama apvainoto. Viņu saņēma, ja tā var izteikties, kā mājas dieviņu. Tas nekas, ka viņš vēl nebija Dženijas vīrs! Taču Lū vēlējās, lai viņš tai jau būtu brālis un, ja skuķēns kaut ko bija ieņēmis galvā, tad pie tā arī palika.
Bet doktors Fljudelsons bija ieslēdzies savā tornī jau kopš četriem no rīta. Tāpat kā Dins For- saits ar nokavēšanos ieradies brokastīs, viņš, atkal tāpat kā Dins Forsaits, steidzīgi skrēja atpakaļ uz terasi, kad saule izlīda no mākoņiem. Tikpat norūpējies kā sāncensis, viņš nebūt neizskatījās pēc cilvēka, kas drīz atgriezīsies.
Un tomēr bez viņa nevarēja izlemt svarīgo jautājumu, ko vajadzēja apspriest kopējā sanāksmē.
— Skaties! — iesaucās Lū, tiklīdz jaunais cilvēks pārkāpa pār salona slieksni. — Lūk, misters Frānsiss, mūžīgais misters Frānsiss! Nudien, citu nevienu te vairs neredz!
Frānsiss Gordons tikai pakratīja pirkstu, un, kad visi bija apsēdušies, sākās vienkārša, dabiska saruna. Likās, ka viņi kopš vakardienas nemaz ii,iv šķīrušies, un, vismaz domās, abi saderinātie patiešām viens no .otra nekad nešķīrās. Mis Lū pat apgalvoja, ka «mūžīgais» Frānsiss vienmēr esot viņu mājā, un, ja arī izliekoties aizejam pa p;irādes durvīm, tad tikai tāpēc, lai atgrieztos no dārzā puses.
Šodien runāja to pašu, ko jau allaž. Dženija klausījās Frānsisā ļoti uzmanīgi, nekā nezaudēdama no sava šarma. Viņi saskatījās, kaldināja nākotnes plānus, kuru īstenošana vairs nebija aiz kalniem. Kas gan viņus varētu vēl kavēt? Frānsiss Gordons Lambetstrītā jau bija sameklējis glītu ināju, kas lieliski derēja jaunam pārim. Tā atra- das rietumu kvartālā ar skatu uz Potomaku, ne visai tālu no Morisstrītas. Misis Hjudelsone apsolījās māju apskatīt, un, ja vien tā patikšot jaunajai iemītniecei, to nedēļas laikā noīrēšot. Lū, protams, pavadīs māti un māsu. Viņa pat nepie- ļava domu, ka viņas viedoklis netiktu uzklausīts.
— Starp citu, — viņa piepeši iesaucās, — un misters Forsaits?… Vai tad arī viņam šodien nebija jāatnāk?
— Tēvocis ieradīsies ap četriem, — Frānsiss Gordons atbildēja.
— Lai kaut ko izlemtu, viņa klātiene ir nepieciešama, — misis Hjudelsone aizrādīja.
— Viņš to zina un noteikti ieradīsies.
— Ja viņš neatnāks, — Lū pavēstīja, draudīgi pastiepdama rociņu, — tad viņam būs darīšana ar mani, un lēti viņš cauri netiks.
— Un misters Hjudelsons? — Frānsiss jautāja. — Viņš mums ir tikpat vajadzīgs, cik tēvocis.
— Tēvs ir savā tornī, — Dženija atbildēja. — Tiklīdz viņu pasauks, viņš nonāks lejā.
— Atstājiet to mana ziņā, — Lu piebilda. — Sie seši stāvi man ir tīrais nieks.
Protams, mistera Forsaita un mistera Hjudel- sona klātiene bija nepieciešama. Bija taču laiks izlemt kāzu dienas datumu. Principā laulībām vajadzēja notikt pēc iespējas drīz, protams, ar noteikumu, lai līgavas māsa paspētu uzšūt sev skaistu kāzu tērpu, garu jaunkundzes tērpu — kā jums tas tīk? —, ko viņa drīkstēs uzvilkt šai ievērojamajā dienā.
Tāpēc arī Frānsiss jokodams atļāvās aizrādīt:
— Bet ja nu slavenais tērps nebūs gatavs?
— Tad kāzas atliks! — valdonīgais meitēns paziņoja.
Atbilde izraisīja skaļus smieklus, ko misteram Hjudelsonam vajadzēja dzirdēt pat savā tornī.
Pulksteņa rādītāji minūti pēc minūtes slīdēja pa ciparnīcu, bet misters Dins Forsaits nerādījās. Veltīgi Lū izliecās pa logu, no kurienes bija redzamas parādes durvis, — no mistera Forsaita ne miņas. Tātad vajadzēja bruņoties ar pacietību, bet šis nebija īstais Lū ierocis.
— Bet tēvocis man apsolīja… — atkārtoja Frānsiss Gordons. — Lai gan kopš dažām dienām es nezinu, kas viņam lēcies.
— Es ceru, ka misters Forsaits nav saslimis? — vaicāja Dženija.
— Nē, bet nemierīgs … noraizējies … No viņa nevar izvilkt ne pāris vārdu. Nudien nezinu, kas viņam īsti prātā.
— Kāda zvaigznes šķemba! — Lū iesaucās.
— Ar manu vīru notiek tas pats, — teica misis Hjudelsone. — Šonedēļ viņš man šķiet iegrimis darbā vairāk nekā jebkad agrāk. Gluži neiespē- jaini viņu izraut no observatorijas. Debesīs acīmredzot notiek kaut kas sevišķs.
Nudien, — Frānsiss atbildēja, — man liekas l.ipat, kad redzu, kā izturas tēvocis. Viņš vairs neizkūst laukā, vairs neguļ, tikko pieskaras ēdienam, aizmirst maltīšu reizes …
Varu iedomāties, kā Mica priecājas! — iesaucas Lū.'
Viņa trako, — Frānsiss apliecināja, — bet las neko nelīdz. Tēvocis, kurš līdz šim no vecās Kalpones pārmetumiem baidījās, tagad tiem nepie- vcrš ne mazāko uzmanību.
Gluži tāpat kā šeit, — Dženija pasmaidīja.
Šķiet, ka pat mana māsa nespēj vairs ietekmēt Ievu … un mēs taču zinām, cik labi viņa to prata!
Vai tiešām, mis Lū? — Frānsiss vaicāja tādā pašfi tonī.
Diemžēl ja! meitene attrauca. — Bet pa- eielilui! Gan jau Mica un es beidzot tiksim galā ar tēvoci un Ievu.
Ilel. D/.enija atsaka, — kas viņiem abiem viiieln Inil noticis?
Viņi būs pazaudējuši kādu svarīgu pland n! I ii iesaucās. — Lai dievs dotu, ka viņi to atrastu pirms kāzām!
Mes te jokojam, — misis Hjudelsone viņus partrauca, bet misters Forsaits tomēr nenāk.
liii tūlīt būs puspieci, — Dženija piebilda.
Ja tēvocis nebūs klāt pēc piecām minūtēm, es aizskriešu viņam pakaļ.
Saja brīdī pie parādes durvīm atskanēja zvans.
— Tas ir misters Forsaits, — Lū apgalvoja. — Tā tikai viņš prot zvanīt! Kas par zvanu spēli! Varu derēt, ka viņš dzird lidojam kādu planētu un pat nemana, ka zvana pie durvīm!
— Tas patiešām bija misters Dins Forsaits. Viņš tūlīt arī ienāca salonā, kur Lū viņu sagaidīja ar dedzīgiem pārmetumiem.
— Par vēlu! Par vēlu! Vai tiešām jārājas?
— Labdien, misis Hjudelsone. Labdien, mīļo Dženij, — teica misters Forsaits, apskaudams meiteni. — Labdien, — viņš atkārtoja, papliķēdams skuķēna vaigu.
Visa šī pieklājība pauda nenoslēpjamu izklaidību. Kā jau Lū bija paredzējusi, mistera Dina Forsaita domas «kavējās kaut kur citur».
— Tēvoci, — Frānsiss Gordons atsāka, — tā kā jūs ncieradāties norunātajā stundā, es domāju, ka mūsu satikšanos esat piemirsis.
— Gandrīz, jā, atzīstos, misis Hjudelsone. Mica, paldies dievam, man atgādināja, ka nedrīkst aizmirst pieklājību.
— Un pareizi darīja, — Lū apliecināja.
— Nepārmetiet, mazā mis! … Nopietna lieta … Iespējams, ka esmu uz pēdām ļoti interesantam atklājumam, i »
l apai kā tēvs… — Lū iesāka.
Ka? misters Dins Forsaits iesaucās, pie- lekdams kajas ka dzelts. — Jūs sakāt, ka doktors …
Mes nesākām neko, manu labo mister Foršai!, misis Hjudelsone pasteidzās atbildēt, ne bez iemesla baiļodamās, ka nerodas jauns iegansts viņas vīra un Frānsisa Gordona tēvoča konfliktam.
Tad piemetināja, lai izbeigtu incidentu.
— Lū, aizej, palūdz tēvu.
Viegla kā putns, meitene aizspurdza uz torni. Varēja domāt, ka viņa izmanto kāpnes tikai tādēļ, ka viņai trūkst spārnu, lai izlidotu pa logu.
Pēc minūtes misters Sidnejs ITjudelsons ienāca salonā. Viņa nopietnā sejas izteiksme, nogurušais skatiens un piesartušie vaigi radīja nopietnas bažas par infarktu.
Viņi ar misteru Dinu Forsaitu vienaldzīgi sasveicinājās un neuzticīgi saskatījās. Slepus viens otrā blenzdami, viņi šķita kā cilvēki, kas allaž sargās viens no otra.
Tomēr ģimenes bija sanākušas kopā, lai izlemtu par kāzu dienu vai, lietojot Lū izteicienu, spīdekļu Frānsa un Dženijas savienošanos. Tātad bija jātiek skaidrībā tikai par datumu. Tā kā visi bija vienis prātis, ka ceremonijai jānotiek pēc iespējas drīzāk, tad pārrunas bija īsas.
Vai misters Dins Forsaits un misters Hjudel- sons tās maz dzirdēja? Drīzāk jādomā, ka viņi dzinās pakal kādam debesīs pazudušam asteroīdam, bažīdamies, ka tik otrs to neatrod pirmais.
Katrā ziņā viņi neiebilda, ka kāzas notiks pēc dažām nedēļām. Šodien bija 21. marts. Par liktenīgo datumu izvēlējās 15. maiju.
Tā, mazliet pasteidzoties, vēl pietika laika jaunā dzīvokļa iekārtošanai.
— Un manas kleitas pašūšanai, — Lū piebilda ar visnopietnāko sejas izteiksmi.