Uz abām vēstulēm, kuras nosūtīja trīskārt aizzīmogotas un ierakstītas Pitsburgas un Cincinati observatoriju direktoriem, par atbildi pienāca tikai paziņojums, ka tās saņemtas un iereģistrētas. Nosūtītāji neko vairāk arī nevēlējās. Abi cerēja, ka bolīdu atkal drīz ieraudzīs. Viņi nepieļāva domu, ka asteroīds spētu atrauties tik tālu, ka uz to vairs neiedarbotos Zemes pievilkšanas spēks un ka tas vairs neparādītos telpā starp Mēnesi un Zemi. Nē, tam vajadzēja pakļauties dabas likumiem un atgriezties virs Vostonas apvāršņa; tad atkal varēs asteroīdu notvert, noteikt tā koordinātes un kā jaunatklājumu iezīmēt to debesu kartēs un nokristīt slavenā atklājēja vārdā.
Bet kurš tad bija atklājējs? Delikāts jautājums, ko nespētu izšķirt pat Zālamana augstā tiesa. Dienā, kad bolīds atkal parādīsies, uz atklājēja godu pretendēs abi astronomi. Ja Frānsiss Gordons un Dženija Hjudelsone apzinātos stāvokļa
bīstamību, viņi droši vien lūgtu debesīm izkārtot tā, lai viņu kāzas nosvinētu pirms kļūmīgā meteora atgriešanās. Un viņu lūgumam noteikti pievienotos arī misis Hjudelsone, Lū, Mica un abu ģimeņu kopīgie draugi.
Bet neviens neko nezināja, un, par spīti abu sāncenšu nemieram, ko visi manīja, taču neizprata, neviens Morisstrītas iedzīvotājs — vienīgi tikai pats doktors Hjudelsons — nelikās ne zinis par to, kas notiek zvaigžņu telpā. Nevienam neatlika laika raizēm, jo bija jāpilda dažādi pienākumi. Vajadzēja pieņemt apsveicējus un doties atbildes vizītēs, izsūtīt paziņojumus un ielūgumus, sagatavoties ceremonijai un izvēlēties kāzu dāvanas, un tas viss, pēc mazās Lū domām, bija pielīdzināms Hērakla divpadsmit varoņdarbiem, tā ka laiks aizritēja nemanot.
— Izprecināt pirmo meitu ir liels notikums, — viņa teica. — Neviens nekā nezina. Otrās meitas kāzās viss ir skaidrs un jau kļuvis par ieradumu, vairs nav jābaidās, ka kaut ko aizmirsīs. Kad pienāks mana kārta, viss ies kā pa diedziņu.
— Kā tad tā? — Frānsiss Gordons iebilda.
— Vai tad Lū jaunkundze jau domā par precēšanos? Vai atļauts zināt, kurš tad ir šis laimīgais…
— Jūs precat manu māsu! — meitene atcirta.
— Ar to pietiek, lai jūs būtu nodarbināts, un tāpēc nejaucieties manās darīšanās!
Kā solījusi, misis Hjudelsone apskatīja māju Lambetstrītā. Sajā pasākumā iesaistīt arī doktoru Hjudelsonu būtu bijis neprāts.
— Tas, ko jūs, misis Hjudelsone, darīsit, būs labi darīts, — viņš atbildēja, kad viņu aicināja līdzi uz jaunā pāra nākamo mītni. — Turklāt galvenie noteicēji ir Frānsiss un Dženija.
Bet tēt, — Lū iebilda, — vai tad jūs arī l.,i/ii dienā nedomājat pamest savu torni?
— Kā nu ne, Lū.
Un ierasties Svētā Andreja baznīcā ar meitu pie rokas?
Kā nu ne, Lū!
Frakā, baltā vestē, melnās biksēs un baltu I. iklasaiti?
— Kā nu ne, Lū!
- Un vai jūs nebūsit ar mieru aizmirst savas planētas, lai noklausītos cienījamā Ogarta aizkustinošo sprediķi?
- Kā nu ne, Lū, kā nu ne! Bet tiktāl jau mēs vel neesam! Un, tā kā debesis šodien ir skaidras, kas gadās samērā reti, ejiet vien bez manis.
Misis Hjudelsone, Dženija, Lū un Frānsiss Gordons tāpēc ļāva, lai doktors darbojas gar saviem tālskatiem un teleskopiem, tāpat kā misters Dins Forsaits, protams, gar savējiem Elizabetstrītā. Kas zina, vai abu vīru neatlaidība vainagosies panākumiem un vienreiz pamanītais meteors vēl kādreiz parādīsies aparātu objektīvos.
Lai nokļūtu Lambetstrītas mājā, visi četri soļoja lejup pa Morisstrītu un šķērsoja Konstitūcijas laukumu, kur viņus sveicināja laipnais tiesnesis Džons Prots. Tad, gluži tāpat kā pirms dažam dienām, gaidot Arkādiju Vokeri, bija darījis Sets Stenforts, viņi uzkāpa augšup pa Eksetertrītu un nonāca Lambetstrītā.
Māja bija patīkama un iekārtota pēc visām modernā komforta prasībām. Pagalma pusē atradās darbistaba un ēdamistaba ar logiem uz dažus akrus lielu, bet skaistu skābaržu noēnotu dārziņu, ko greznoja dobes ar pirmajām, tikko plauksto- ajam pavasara puķēm. Kā visās anglosakšu mājas, kalpu telpas un virtuve bija pagrabstāvā.
Augšējais stāvs bija līdzvērtīgs apakšējam, un Dženija apsveica savu līgavaini, ka tas atradis tik skaistu, jauki iekārtotu mītni.
Misis Hjudelsone bija tādās pašās domās kā meita un apgalvoja, ka neviena citā Vostonas kvartālā nebūtu sameklējams nekas labāks.
Labvēlīgais novērtējums šķita vēl vairāk attaisnojamies, kad visi uzkāpa augšējā stāvā. Tur bija plaša, balustrādes ieskauta terase, no kuras atklājās lieliska panorāma. Kalnup un lejup stiepās Potomakas upes gultne, un tālumā varēja saskatīt Stīlas ciematu, no kura mis Arkādija Vokere bija devusies satikt Setu Stenfortu.
Skatienam pavērās visa pilsēta ar baznīcu torņiem, sabiedrisko ēku augstajiem jumtiem un zaļajām koku galotnēm.
— Redz, kur Konstitūcijas laukums, — Dženija teica, lūkodamās binoklī, kas bija paņemts līdzi, paklausot Frānsisam. — … Un tur — Morisstrīta… Es redzu mūsu māju un vējā plīvojošo karogu torņa galā … Jā! Tornī kāds ir.
— Tētis, — Lū nešaubīdamās sacīja.
— Tas var būt tikai viņš, — misis Hjudelsone piekrita.
— Tas ir viņš, — apgalvoja meitene, bez ceremonijām pievākuši binokli. — Skaidrs, ka viņam neienāks prātā to pagriezt uz mūsu pusi! Ai, ja mēs atrastos uz Meness!
— Ja jau jūs redzat savu māju, mis Lū, — Frānsiss viņu pārtrauca, — varbūt jūs varat saskatīt arī mana tēvoča namu?
— Jā,'— meitene atbildēja, — tikai ļaujiet man pameklēt… Es to viegli pazīšu pēc torņa… Tai jābūt uz šo pusi… Pagaidiet… Ja!… Ir! Rokā ir!
Lū nekļūdījās. Tā tiešām bija mistera Dina Forsaita māja.
— Un tornī kāds ir… — viņa atsāka, brīdi uzmanīgi vērojusi.
— Mans tēvocis, protams, — Frānsiss atbildēja.
— Viņš nav viens.
— Ar viņu kopā ir Omikrons.
— Lieki jautāt, ko viņi tur dara, — misis Hjudelsone piemetināja.
— Viņi dara to pašu, ko tēvs, — Dženija noteica skumjā balsī, jo mistera Dina Forsaita un mistera Hjudelsona apslēptā sacensība modināja viņā bažas.
Kad apmeklējums bija beidzies un Lū pēdējo reizi apliecinājusi savu apmierinātību, misis Hjudelsone ar abām meitām un Frānsiss Gordons atgriezās mājās Morisstrītā. Nolēma jau nākamajā dienā noslēgt nomas līgumu ar villas īpašnieku un sākt mājas iekārtošanu, lai viss būtu gatavs līdz 15. maijam.
Pa to laiku misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons savukārt nezaudēja ne mirkli. Cik daudz vajadzēs fiziska un morāla spēka, cik ilgstošu novērojumu skaidrās dienās un naktīs, kamēr atkal ieraudzīs bolīdu, kas neparko vairs negribēja rādīties virs apvāršņa!
Līdz šim ar visu savu uzcītību abi astronomi nebija tikuši ne soli uz priekšu. Ne dienu, ne nakti meteors vairs neparādījās virs Vostonas.
— Vai tas vēl kādreiz atgriezīsies! — Dins Forsaits reizēm nopūtās, ilgi lūkojies teleskopa okulārā.
— Atgriezīsies gan, — Ornikrons atbildēja ar nesatricināmu pārliecību. — Es pats sacītu: tas ir jau atgriezies.
— Bet kāpēc mēs to neredzam?
— Tāpēc, ka tas nav saredzams.
— Bēdīgi, — Dins Forsaits atkal nopūtās. — Bet galu galā, ja mēs to neredzam, tad to neredz arī citi… vismaz Vostonā.
— Tas ir pilnīgi skaidrs, — Omikrons apliecināja.
Tā sprieda saimnieks un kalps, un viņu sarunu — tikai monologā — atkārtoja doktors Hjudelsons, kas jutās tikpat izmisis.
Abi no Pitsburgas un Cincinati observatorijām bija saņēmuši atbildi uz savām vēstulēm. Viņu paziņojums par bolīda parādīšanos virs Vostonas apvāršņa ziemeļu daļā 16. martā bija ņemts vērā. Atbildēs bija piemetināts, ka līdz šim bolīdu nav izdevies atrast, bet, ja to no jauna novēros, misteram Dinām Forsaitam un doktoram Sidnejam Hjudelsonam par to nekavējoties paziņos.
Abas observatorijas, protams, bija atbildējušas atsevišķi, nezinādamas, ka ikviens no astronomiem amatieriem sev piedēvē atklājēja godu un prasa, lai viņam piešķir prioritāti.
Kopš atbilde bija saņemta, tiklab Elizabstrītas, kā Morisstrītas tornis būtu varējis izbeigt savus nogurdinošos novērojumus. Observatoriju rīcībā bija gan spēcīgāki, gan precīzāki instrumenti, un, ja meteors nebija klīstoša masa, ja tas lidoja pa slēgtu orbītu un ja tas vēlreiz atgrieztos līdzīgā stāvoklī, kādā jau bija novērots, tad Pitsburgas un Cincinati tālskati un teleskopi to nekļūdīgi atkal notvertu. Misteram Dinām Forsaitam un doktoram Sidnejam Hjudelsonam būtu bijis prātīgāk paļauties uz abu slaveno iestāžu zinātniekiem.
Bet misters Dins Forsaits un misters Sidnejs Hjudelsons bija astronomi, nevis prātnieki. Tādēļ viņi par katru cenu turpināja darbu. Un pat aizvien dedzīgāk. Kaut arī viņi neko nebija stāstījuši viens otram par savām rūpēm, abi nojauta, ka dzenas pakaļ vienam un tam pašam medījumam, un bažas par to, ka otrs varētu aizsteigties priekšā, nedeva ne mirkli atelpas. Sāncensības gars kremta sirdi un ietekmēja arī abu ģimeņu attiecības.
Taisnību sakot, bažām bija pamats. Aizdomām no dienas dienā pieaugot, misters Dins Forsaits un doktors Hjudelsons, kādreiz labākie draugi, viens pie otra vairs nerādīja ne acu.
Visneērtāk jutās abi saderinātie. Viņi gan satikās katru dienu, jo Morisstrītas mājas durvis Frānsisam Gordonam nebija slēgtas. Misis Hjudelsone viņam joprojām apliecināja tikpat lielu uzticību un draudzību, toties viņš manīja, ka doktors viņa klātbūtnē acīm redzami jūtas neērti. Ja Sidnejam Hjudelsonam kaut ko stāstīja par misteru Dinu Forsaitu, viņš reaģēja gluži citādi nekā senāk. Doktors vispirms nobālēja, tad piesarka; plakstiem trīsot, acis meta zibšņus, un līdzīgas nepatikas pazīmes varēja novērot arī misterā Dinā Forsaitā.
Misis Hjudelsone veltīgi mēģināja uzzināt kādreizējo draugu atsaluma, pat vairāk — antipātiju cēloņus. Viņas vīrs tikai atbildēja:
— Tas ir velti, tu to nesapratīsi… bet es nekad nebūtu domājis, ka Forsaits ķersies pie tādiem paņēmieniem!
Kādiem paņēmieniem? Dabūt paskaidrojumu bija neiespējami. Pat Lū, izlutinātā Lū, kurai viss bija atļauts, nezināja nekā.
Viņa pat gribēja apciemot misteru Forsaitu tornī, taču Frānsiss meiteni no šī soļa atrunāja.
— Nē, es nekad nebūtu ticējis, ka Hjudelsons var pret mani tā izturēties! Tā droši vien būtu atbildējis Frānsisa tēvocis.
To pierādīja mistera Dina Forsaita atbilde Mi- cai, kad viņa uzdrošinājās saimnieku izvaicāt.
— Labāk rūpējieties pati par savām lietām! — viņš atteica skarbā tonī.
Ja jau misters Dins Forsaits uzdrīkstējās tā runāt ar savu uzstājīgo kalponi, tad tas nozīmēja, ka stāvoklis patiešām ir nopietns.
Bet Micai tas nozīmēja tikpat kā sitienu pa pakrūti, atkārtojot viņas gleznaino izteicienu, un viņa apgalvoja, ka vajadzējis iekost mēlē līdz kaulam, lai neatbildētu uz tādu nekaunību. Viņas spriedums par saimnieku bija skaidrs, un viņa to nebūt neslēpa. Micas acīs misters Forsaits bija traks, un šim trakumam bija ļoti vienkāršs izskaidrojums, ja ņem vērā neērtās pozas, kādās jāstāv, lai lūkotos instrumentos, īpaši tais reizēs, kad vajadzēja raudzīties gandrīz zenītā, stipri atliecot galvu. Pēc Micas ieskatiem, misters Forsaits vienā no tādām reizēm bija kaut ko salauzis smadzeņu kaulā.
Tomēr, lai cik labi glabā noslēpumu, kādudien tas nāk gaismā. Omikrons beidzot izpļāpāja, ka viņa saimnieks atklājis neparastu bolīdu un baidās, ka tādu pašu atklājumu izdarījis arī doktors Hjudelsons.
Tad redz, kāds bija cēlonis muļķīgajām nesaskaņām! Kāds meteors, kāds bolīds, kāds aerolīts, kāda astes zvaigzne, kāds akmens, kaut arī liels, varbūt, bet tomēr tikai akmens, kāds vienkāršs olis, kas draudēja apgāzt Frānsisa un Dženijas kāzu karieti!
Tāpēc arī Lū nemaz nekautrējās, sūtīdama «pie velna visus meteorus un līdz ar viņiem visu debesu mehāniku».
Bet laiks ritēja. Dienu pa dienai marts sadila, un to nomainīja aprīlis. Cik vairs tālu līdz kāzu dienai!
Bet vai līdz tam nekas nenotiks? Pagaidām nožēlojamā sāncensība bija balstījusies tikai uz pieņēmumiem, uz hipotēzēm. Kas notiks, ja kaut kādu iemeslu dēļ to uzzinās visi, ja kāds trieciens abus konkurentus nostādīs aci pret aci?
Pamatotās bažas tomēr nepārtrauca gatavošanos kāzām. Visam vajadzēja būt gatavam, pat mis Lū skaistajam tērpam.
Aprīļa pirmajā pusē atmosfēras apstākļi joprojām bija nejēdzīgi: lietus, vējš, debesis pilnas uztūkušu mākoņu, kas bez mitas sekoja cits citam. Nebija redzama ne saule, kas šajā gadalaikā jau meta lielu loku virs apvāršņa, ne gandrīz pilnais mēness, karn vajadzēja starot nakti, ne a fortiori[3], neatrodamais meteors.
Misis Hjudelsone, Dženija un Frānsiss Gordons ir domāt nedomāja žēloties, ka nevar izdarīt astronomiskus novērojumus. Un pat Lū, kam riebās vējš un lietus, nekad tā nebija priecājusies par zilām debesīm, kā šoreiz par noturīgo draņķa laiku.
— Lai tas pieturas vismaz līdz kāzām, — viņa allaž atkārtoja, — un lai vēl trīs nedēļas no vietas neredz ne sauli, ne mēnesi un pat ne sīkāko zvaigznīti!
Par spīti Lū vēlmēm, sliktie atmosfēriskie apstākļi izbeidzās naktī no piecpadsmitā uz sešpadsmito aprīli. Ziemeļu brīze aizdzina miglu, un debesis pilnīgi noskaidrojās.
Misters Dins Forsaits no sava un doktors Hjudelsons no sava torņa atkal no apvāršņa līdz zenītam sāka pārmeklēt zvaigžņu telpu virs Vostonas.
Vai meteors atkal parādījies? Spriežot pēc viņu īgnajiem ģīmjiem, radās pārliecība, ka nekas tamlīdzīgs nenotiek. Nejaukā oma liecināja, ka abi meklē neveiksmīgi. Un, taisnību sakot, tā arī bija. Ne misters Sidnejs Hjudelsons, ne misters Dins Forsaits bezgalīgajos debesu plašumos nebija neko saskatījuši. Vai tiešām viņi bija redzējuši klīstošu meteoru, kas uz visiem laikiem atrāvies no Zemes pievilkšanas spēka?
19. aprija laikrakstos parādījās ziņojums, kas viņiem visu noskaidroja.
Ziņojums, ko bija publicējusi Bostonas observatorija, skanēja tā:
«Aizvakar, 17. aprīlī, pulksten deviņos deviņpadsmit minūtēs deviņās sekundēs vakarā, milzum liels bolīds ārkārtīgā ātrumā šķērsoja debesu rietumu daļu.
Sajā sakarībā jāatzīmē neparasts, Vostonas pilsētai glaimojošs apstāklis, ka minēto meteoru vienā un tajā pašā dienā un stundā, šķiet, atklājuši divi izcili šīs pilsētas iedzīvotāji.
Pēc Pitsburgas observatorijas ieskatiem, bolīds patiešām varētu būt tas pats, par kuru 24. martā ziņojis misters Dins Forsaits, un, pēc Cincinati observatorijas ieskatiem, — tas pats, par kuru tai pašā datumā šai observatorijai ziņojis doktors Sidnejs Hjudelsons. Bet misteri Dins Forsaits un Sidnejs Hjudelsons abi dzīvo Vostonā un tur pazīstami kā cienījami pilsoņi.»